Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Notika konference “Jaunais literatūrā Latvijā 2000-2013”
Pauls Daija
08.05.2014

2014. gada 15. martā LU Humanitāro zinātņu fakultātē norisinājās starptautiska konference “Jaunais literatūrā Latvijā 2000-2013”, kuru organizēja literāro tekstu vietne Ubi Sunt, LU Humanitāro zinātņu fakultāte un LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju, Latvijas Literatūras centru, teātra aktuālo procesu vietni Kroders, piejūras pilsētu literāro izdevumu Vārds un interneta žurnālu Satori.

Ikgadējas konferences, kas pievēršas atskatam uz aktuālo literāro procesu aizvadītajā gadā, ir kļuvusi par tradīciju Rīgas literatūrzinātnieku vidē jau daudzu gadu garumā, taču, kā tas ar tradicionāliem pasākumiem mēdz notikt, šī iecere ir īstenojusies atšķirīgā intensitātē, rosinošām konferencēm mijoties ar atslābuma periodiem. Tāpēc ir īpašs gandarījums par to, ka 2014. gada konference ne vien attaisnoja uz sevi liktās cerības, bet dažos aspektos tās pat pārspēja. Konferenci organizēja literāro tekstu vietnes Ubi Sunt  radošā komanda, kas apvieno tagadējos un nesenos LU Humanitāro zinātņu fakultātes studentus un šobrīdējos doktorantus. Fokusa pārbīde no mācībspēkiem uz daudzsološiem absolventiem un pētniekiem, kas atrodas savas akadēmiskās karjeras sākumposmā, ciktāl tas skar konferences organizēšanu, pati par sevi ir vērtējama kā pozitīva zīme, kas, cerams, liecina par produktīvākas sadarbības iespējām starp mācībspēkiem un studentiem nākotnē.

Konferenci atklāja divi referāti par tekstgrupu “Orbīta”, kas, kā norādīja paši referenti, deva iespēju ieraudzīt literāro procesu gan no iekšpuses, gan ārpuses – Arturs Punte un Pēteris Draguns piedāvāja ieskatu atdzejošanas un bilingvālo izdevumu veidošanas pieredzē, savukārt Ilva Skulte aplūkoja remediāciju kā retorikas paņēmienu tekstgrupas radošajā darbībā. Pašironija Artura Puntes izteiktajā piezīmē par sevi kā “izmēģinājuma trusīti” zinātniskā konferencē veiksmīgi palika pašironijas robežās, pierādot, ka dialogs starp autoriem un pētniekiem var būt ne tikai produktīvs, bet arī nepieciešams. Nataļjas Kononovas un Maksima Ivanova referāti attiecīgi par Fainas Osinas daiļradi un Garrosa un Jevdokimova romānu “Rēbuss” izvērsa Latvijas krievu literatūras interpretācijas. Te jāatzīmē, ka krievu valodā sarakstīto tekstu iekļaušana konferences redzeslokā sasaucas ar latviešu literatūrzinātnes pakāpenisku atbrīvošanos no tā, kas reizēm tiek dēvēts par etnocentrismu, un patiešām jācer, ka šī ievirze ar laiku kļūs aizvien vairāk pašsaprotama. Teiktais attiecas arī uz konferences organizētāju izvēli ļaut konferencē skanēt krievu valodai. Ieguvumus, ko sniedz konteksta paplašināšana, apliecināja arī Lauras Laurušaites sniegtais ieskats lietuviešu migrantu literatūrā, kas piedāvājā negaidītus tipoloģiskus saskarsmes punktus ar jaunākajiem latviešu literatūras darbiem.

Vairums konferences referātu balstījās atsevišķu motīvu analīzē jaunākajos latviešu literatūras darbos, pievēršoties Ingas Ābeles, Osvalda Zebra, Viļa Lācīša, Edvīna Raupa, Arvja Vigula, Ingas Žoludes tekstiem. Ciktāl ir runa par tiem referātu autoriem, kas ir baltu filoloģijas studenti, šāda ievirze acīmredzot ir saistīta ar interesi darīt plašākam klausītāju lokam zināmus secinājumus, kas gūti, izstrādājot bakalaura vai maģistra darbus. Tēmas, kas saistījušas referentu interesi – laiktelpa Sintijas Kampānes referātā, urbānā poētika Kristiānas Kārkliņas referātā, komisma teorija Rūdolfa Kristberga referātā, sievietes iniciācija dažādu paaudžu autoru sastatījumā Līvijas Baumanes referātā – liecina par veiksmīgi apgūtu prasmi apvienot teorētiskās pieejas ar tekstu interpretāciju, lai tādējādi paplašinātu tematiskas analīzes robežas un veiktu plašākus vispārinājumus par literāro procesu. Līdzās motīvu analīzei jāmin rosinoša perspektīva tekstu interpretācijā, ko piedāvāja naratoloģijā balstītā analīze Artura Skuteļa referātā. Studentu dalība ir uzskatāma par vienu no būtiskākajiem konferences ieguvumiem – šķiet, šāda veida formāts, dodot iespēju studentiem un jau pieredzējušiem pētniekiem veidot līdzvērtīgu dialogu, ne vien padara sarunu par literatūru dinamiskāku, bet arī veicina zinātnes komunikāciju. Referātu dažbrīd nevienādajai kvalitātei nevajadzētu mulsināt – gandrīz vai lieki atgādināt, ka šī iezīme raksturo ikvienu konferenci.

Precīzi un analītiski tvertu ieskatu latviešu jaunākās literatūras apskatā pavēra Mariana Rižija referāts par pārmaiņām poētikā jaunākās paaudzes autoru dzejā, kura secinājumi lasāmi žurnāla “Tīrraksts” šī gada pirmajā numurā; veiksmīgi meģinot izvairīties no mehāniska paaudžu dalījuma, Rižijs iezīmēja ne vien aktuālās tendences, bet arī netieši ieskicēja perspektīvas nākotnē. Tāpat plašāku kopainu aktualizēja Bārbala Simsone, analizējot fantāzijas literatūru, un Elīna Skujiņa, kas aplūkoja pikareskā romāna poētiku mūsdienu tekstos – abu pētnieču sniegums lieku reizi pierādīja, ka ir mērķtiecīgi tuvoties vispārīgajam caur atsevišķo, jo par šķietami perifēriem uzskatītie literatūras segmenti nereti ir apveltīti ar potenciālu atklāt plašākas kopsakarības. Ne mazāk pozitīvi vērtējama mūsdienu latviešu literatūrzinātnē pagaidām diemžēl ne tik bieži vērojamā interese par starpdisciplināru skatījumu, ko piedāvāja Jūlijas Dibovskas referāts par kino un literatūras attieksmēm, balstoties Ingas Žoludes darbos.

Teorētiska refleksija par jaunāko literatūru paredz daudz komplicētāku pieeju, nekā sākotnēji varētu šķist. Turklāt (kā par to liecina mūsdienu literatūrzinātnes izvēle biežāk dot priekšroku senākai pagātnei) tā paredz arī drosmīgāku pieeju, kaut vai tā iemesla dēļ, ka attiecībās starp tekstu un kontekstu paši pētnieki veido šī konteksta daļu, un saruna par jaunāko literatūru vienmēr ir saruna arī pašiem par sevi visnotaļ burtiskā nozīmē. Tas aktualizē vairākus jautājumu lokus – gan par plūstošajām robežām starp literatūrzinātni un literatūrkritiku, gan par “distances” nozīmi pētījumos. Ja šie jautājumi ir tikuši apspriesti līdz apnikumam, tas nenozīmē, ka pie tiem nav vērts atgriezties jaunās formās. Tas, ka 2014. gada konference rosināja pārdomas šajā virzienā, iespējams, būtu vērtējams kā viens no tās lielākajiem ieguvumiem, un ir jācer, ka šī gada konferences veiksmes kļūs par pamatu turpinājumam nākotnē.