Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče simpozijā "Pēdējais karš: Atmiņa un traumas komunikācija". 
Foto: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitātes Preses centrs
Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče simpozijā "Pēdējais karš: Atmiņa un traumas komunikācija". Foto: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitātes Preses centrs
MĒNEŠA PĒTNIEKS: Vita Zelče. Kad un kā – sociālo zinātņu laukā – „lielā” vēsture un atmiņa sastopas ar „mazo”
Gita Siliņa, Alma Mater
30.03.2012

Par darba procesu – no dažādām pusēm – saruna ar Dr. hist., Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas profesori Vitu ZELČI.

Piedalīties balsojumā par pētnieku

Top pētījumi, rakstu krājumi, grāmatas. Jutīgi temati – pretrunīgi vērtēti, vērtīgi. Šobrīd daļa no sasniegtā apkopota grāmatās. Atzītās un „nosvērtās”. Jaunākie izdevumi – „Karojošā piemiņa 16. marts un 9. maijs” (2011) Nila Muižnieka un Vitas Zelčes redakcijā, „(Divas) puses. Latviešu kara stāsti. Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās” (2011/2012) Ulda Neiburga un Vitas Zelčes redakcijā. Vēl pirms tām – „Pēdējais karš: atmiņa un traumas komunikācija” (2010/2011) Mārtiņa Kaprāna un Vitas Zelčes redakcijā. Grāmatās aplūkotas Latvijas sabiedrības attiecības ar pagātni.

2011. gada nogalē noslēdzās Baltijas-Amerikas Brīvības Fonda trešais stipendiju konkurss. Profesore Vita Zelče ir saņēmusi stipendiju, lai ASV, Džordža Vašingtona universitātē veiktu pētniecisko darbu, kas būs veltīts Krievijas un Latvijas sociālajai atmiņai un tās konfliktiem. Plānots, ka šis pētījums pārtaps zinātniskā monogrāfijā. Turklāt profesorei ir piešķirta arī Latvijas Universitātes Gada balva 2011 par sasniegumiem zinātnē - par oriģinālu pētījumu rezultātiem humanitārajās un sociālajās zinātnēs. 

 

Par zinātnes nozari, kurā darbojaties – sociālā vēsture. Starpdisciplināra. Vēsture, kas ir izteikti humanitāra zinātne, Komunikācijas zinātne pārstāv sociālo sfēru. Kā Jūs tur nokļuvāt?

Studiju laikā mani kursa darbi, arī diplomdarbs Vēstures un filozofijas fakultātē un pēc tam doktora disertācija, kas ir tapuši 80. gados un 90. gadu sākumā, tika veltīti mediju vēstures izpētes tēmai. Pētījuma uzdevums bija ne tikai uzrakstīt preses vēsturi, bet arī saprast mediju ietekmi sabiedrību un lomu sociālajos un politiskajos procesos. Jau toreiz šo darbu tapšanas gaitā iepazinos ar sociālo zinātņu nozares pētnieku darbiem, kas rosināja domāt par sociālā konteksta nozīmi, par sociālo zinātņu teoriju nozīmi pagātnes notikumu skaidrojumā. Tāds ir sākums.

Jūsu zinātnisko interešu lokā ir arī temats par cilvēkiem, kam “lielajā vēsturē” vietas līdz šim nav pieticis. Par “mazo cilvēku”.

Jā, jo arī šī vēstures daļa ir pieskaitāma sociālajai vēsture. Ļoti bieži ‘lielajos’ vēstures naratīvos ir izpalikušas daudzas sociālās grupas. Pirmā sociālā grupa, par kuru man ir bijusi zinātne interese, – ‘sievietes’. 90. gados, kad sabruka Padomju Savienība, un mums veidojās nebijušas darba iespējas, tostarp, pieeja Rietumu modernajai literatūrai. Viena no akadēmiskās literatūras jomām, par ko sāku interesēties un lasīt jaunākos un klasiskos pētījumus, bija sieviešu vēsture un dzimtes studijas. Šī literatūra piedāvāja tobrīd man jaunu skatījuma punktu – no sievietes perspektīvas raudzīties uz pagātni un sievieti kā pagātnes subjektu. Un vienlaikus arī mācīja, ka šis nav vienīgais skatpunkts un vienīgā sociālā grupa, kurai ir vieta vēstures stāstos.

Šobrīd izteikti aktuāli temati ir ‘sociālā atmiņa un cilvēks`, `sociālā atmiņa un ikdienas dzīve`. Kāpēc, Jūsuprāt, tieši šobrīd, pēdējā laikā tiek apspriesti šie jautājumi?

Manuprāt, interesi par šo tēmu rada tas, ka pagātnes lietojumam šodienā tika/tiek saprasta un/vai atrasta jauna jēga. Iemesli? Ļoti straujās sociālās pārmaiņas un tehnoloģiju attīstība, kas atstāja un turpina atstāt iespaidu uz cilvēku dzīvesveidu, apkārtējo vidi, izglītību un arī profesionālo sfēru, radīja sava veida apmulsumu. Proti, cilvēkiem aizvien grūtāk kļuva plānot savu nākotni. Jo mūsu paaudzei, salīdzinājumā ar iepriekšējo paaudzi, ir samērā sarežģīti uzrakstīt skaidrus un drošus dzīves – nākotnes scenārijus un būt pārliecinātiem, ka, piemēram, visu dzīvi nodzīvos vienā valstī, visu dzīvi strādās vienā profesijā, izveidos tikai vienu ģimeni. Tādēļ cilvēkiem aizvien biežāk kļuva nepieciešams atskatīties pagātnē un salūkoto pagātnes pieredzi un vērtības izmantot šodienā, veidojot savu individuālo identitāti un iekļaujoties sociālajās grupās. Jo pagātne tomēr ir skaidrāka un saprotamāka nekā mūsu iespējamais nākotnes plāns un tādējādi piedāvā drošības sajūtu.

Šo iepriekšminēto procesu rezultātā sākās posms, ko vēstures, identitātes un atmiņas pētnieks Pjērs Norā (Nora) apzīmē ar ‘komemorācijas laikmetu’. Mēs to varētu dēvēt par ‘atceres laikmetu’. Pētnieks runā par to, ka līdzsvars starp pagātni un tagadni ir sagrauts, savukārt atmiņa tiek pārrunāta pastāvīgi, jo tā vairs neeksistē realitātē. Notikumi, procesi, parādības aizvien straujāk paliek aizmugurē – neatgūstamā pagātnē un tās komemorācijā.

Ir tapuši gana daudzi rakstu krājumi sadarbojoties ar fakultātes mācībspēkiem un studentiem. Pastāstiet, lūdzu, par savu sadarbību ar studentiem, kas ir tapusi daudzu gadu garumā un veidojusies visnotaļ veiksmīga. Turklāt studenti Jūs dēvē par harizmātisku personību.

Sadarbība ar studentiem... Pirmos projektus mēs sākām īstenot apmēram 2003. gadā, kad iznāca Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas studentu zinātnisko rakstu „Domino” pirmais sējums. Tā pamatā bija 2002. gada konferencē, kurā mūs uzaicināja piedalīties Ojāra Vācieša muzejs, izskanējušie ziņojumi. Dzejnieka jubileja rosināja atskatīties uz padomju laiku, to izzināt un pašiem rast tā vērtības un nevērtības skaidrojumu. Studenti par padomju kultūru veidoja arī zinātnisko izrādi “Ojārs Vācietis un viņa laiks”. Šis notikums vairākiem jauniešiem radīja interesi par darbu zinātnes jomā.

Tad sekoja nākamie darbi – turpinājās „Domino” izdevumu sērija, līdztekus veidojām arī citus rakstu krājumus. „Agoras” sēriju. Piemēram, par Viļa Lāča nozīmi kultūrā – 2004. gadā tapušā rakstu krājuma pētījumus vienoja simtgadnieka Viļa Lāča klātesamības Latvijas kultūrtelpā analīze. Savukārt 2005. gadā – projekts par Piektā gada ietekmi uz publisko domu un tā reprezentāciju medijos un kultūras produktos. Tāpat esam skāruši vai mēģinājuši saprast Kārļa Ulmaņa fenomenu – tā bija „Agora 6”. Strādājām arī pie projekta „Latvijas Universitāte 90 gados: cilvēki, izglītība, zinātne un ikdiena”, kura ietvaros tapa grāmata „Latvijas Universitāte 90 gados: Dzīve”. Šai grāmatai veltījām visu 2009. gada ļoti versmaino vasaru. Un savu vasaras brīvlaiku.

Šie krājumi iekļauj sevī ne tikai rakstu tapšanas procesu – brīdi, kad pētnieks sēž pie sava darbagalda un raksta, bet arī darbu ārpus tā. Piemēram, zinātniskās ekspedīcijas, tikšanās ar vietējiem un ārzemju kolēģiem, vienkāršiem cilvēkiem, kultūras darbiniekiem, māksliniekiem, mākslas darbu auditoriju un citiem, diskusijas un domu apmaiņu. Ir bijušas dažādas nestandarta situācijas, kas prasa tūlītēju reakciju konkrētajā brīdi, neplānotus pavērsienus un dažkārt neparedzētus rezultātus.

Zinātnē sasniegt ļoti, ļoti daudz var ne katrs. Retais. Jo ne katram ir spēks un spēja. Turklāt zinātniskā darbība – rezultāti sniedz ne tikai gandarījumu, līdz tam ejams garš ceļš. Ir gan ‘ieguvumi’, gan arī ‘grūtumi’. Cik daudz dod un, cik daudz ņem būt/esība/darbs šajā jomā?

Darbojoties zinātnē, proti, humanitārajās un sociālajās zinātnēs, ir jāsaprot, ka cilvēciski var nākties ļoti daudz ko zaudēt, jo kopumā zinātne prasa ilglaicīgu zināšanu uzkrāšanu, intensīvu smadzeņu darbību, koncentrēšanos, darbu. Smags darbs iet roku rokā ar nepareizu dzīvesveidu un nereti tīšu veselības bojāšanu. Tas nereti prasa atteikšanos no individuālā komforta, atpūtas, vaļošanās.

Darbojoties šajā sfērā, dažkārt ir jāsaprot, ka šis darbs var nenest tūlītējus ieguvumus un tie var nebūt arī nekad. Lielākoties, sākumā un arī vēlāk ir tikai zaudējumi – nākas ziedot no sevis kaut ko, no savas dzīves, miega, ienākumiem. Dažkārt ļoti daudz.

Zinātne nozīmē disciplīnu, atteikšanos. Jo sākotnēji ir darbs ar literatūru, tad avotiem bibliotēkās, arhīvos un muzejos, tad tikai grūtākais, radošākais un vērtīgākais – teksta rakstīšana, kurā kopā jāsaauž teorētiskās zināšanas, metodoloģija, dati un tajos gūstamā informācija, diskusija un arī savs viedoklis un atziņas. Laikietilpīgs un ne tik viegls process.

Man reiz uzdeva jautājumu par tuvāko grāmatu, tobrīd nodēvējot par „bučojamo grāmatu”, šāds apzīmējums liekot to uztvert kā ļoti, ļoti tuvu. Vai man tāda esot? Jo pastāv uzskats, ka mēdz būt mīļākās grāmatas. Jums ir tuvākā vai mīļākā grāmata?

Tās – tuvākās – visnotaļ mainās, jo cilvēks mainās un arī viņa grāmatas mainās. Kultūra, dzīves sapratne atziņas ap cilvēku. Tādēļ mainās arī attieksme vai saaugšana pret/ar tām vai citām grāmatām. Tā ir mainīga kategorija. Laikā, kad es studēju – toreiz – mana atbalsta sistēma – bija Oskara Lutsa grāmata „Vasara”. To varētu dēvēt par klasisku laucinieku romānu, kurā stāstīts par 19. gadsimta otrās puses Igauniju un tālaika centieniem. Tikpat labi šo Lutsa stāstu varēja lasīt kā stāstu par Latviju. Savulaik šī grāmata darbojās kā plāksteris, kas, ja tā var teikt, noņem stresu – kaut kādā veidā sakārto attieksmi pret dzīvi un cilvēkiem. Protams, citos dzīves periodos, tāda nozīme ir citai literatūrai. Jāpiebilst, ka visu dzīvi esmu lasījusi kriminālromānus, galvenokārt intriģējoša stāsta dēļ.

Desmit gadu garumā ir smagi, pamatīgi un auglīgi strādāts, attīstot sociālās atmiņas pētniecības virzienu, piesaistot daudzus jaunos zinātniekus. Par likumsakarīgu notikumu varam uzskatīt Sociālās atmiņas pētniecības centra (SAPC) izveidi, kura iniciatore esat. Sakiet, lūdzu, kas būs svarīgākais jaundibināmā Sociālās atmiņas pētniecības centra darbā?

Centra uzmanības lokā sociālās atmiņas izzināšana, proti, pētījumi par pagātnes lomu šodienas dzīvē, cilvēku lēmumos, vērtībsistēmā, par vēstures lietojumu mūsdienu sabiedrībā, tā pozitīvajiem un negatīvajiem efektiem. Turpināsim iepriekšējos gados, īpaši valsts pētījumu programmas „Nacionālā identitāte” projektā „Latvijas sociālā atmiņa un identitāte” iesākto. Pētīsim publisko domu, komemorācijas kultūru, medijus, kultūru, sociālās atmiņas sadursmes, sabiedrības integrācijas gaitu un arī citas tēmas.

Ceram, ka mūsu radītās zināšanas stiprinās Latvijas cilvēku identitāti, rīcībspēju, sekmējot okupācijas režīmu radītās kultūras traumas sadzīšanu, un dzīves realitātē iedzīvinās patiesas demokrātiskas vērtības. Centrs arī sekmēs jauno pētnieku ienākšanu Latvijas zinātnē un starptautiskajā akadēmiskajā apritē.

 

Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks”

Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus.

Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!