Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Viens no sociālās reklāmas akcijas „Atver grāmatu” plakātiem.
Viens no sociālās reklāmas akcijas „Atver grāmatu” plakātiem.
Viens no sociālās reklāmas akcijas „Atver grāmatu” plakātiem. Festivāls „tai-aš” Katrīnas baznīcā. Užupis. Plāksnes ar Užupja Republikas konstitūciju dažādās Eiropas valodās. Izglītojošs grafiti Lielīklas ielā. P. Repša freskas Filoloģijas fakultātes gaitenī.
Mans lietuviešu semestris. Top 10
Una Alksne
22.05.2014

Tagad, kad esmu nokārtojusi visas formalitātes pēc atgriešanās un saņēmusi kredītpunktus par kursiem, kas ir aptuveni saistīti ar baltu filoloģiju maģistrantūrā, var arī atskatīties uz 10 spilgtākajiem (un filoloģiskākajiem) iespaidiem, kādi radās, pavadot semestri Viļņas Universitātes Filoloģijas fakultātē.

10. Knygynas ātri kļuva par atpazīstamāko vārdu lietuviešu valodā, tomēr manu ierobežoto valodas zināšanu dēļ diemžēl šoreiz neiznāca īsta, dziļāka sastapšanās ar Viļņas grāmatnīcām. Īpaši vīlos grāmatnīcā „Pegazas” tirdzniecības centrā „Akropolis”, kuras nopietnākais nopelns ir telpu platība (tā esot lielākā grāmatnīca Baltijas valstīs) [1] un kura atmosfēras ziņā nekādi neatšķiras no spožā, uzpūstā lielveikala, kurā tā atrodas. Interesantākas ir mazās, reizēm specializētās grāmatnīcas Viļņas vecpilsētā. Universitātes rajonā vien tādu bija vismaz trīs, tostarp grāmatnīca Universitātes iekšpagalmā, Filoloģijas fakultātes korpusā (ļoti ērti, ja steidzami vajadzīgas pildspalvas vai klades, bet citādi lielā mērā orientēta uz tūristiem; atceros studentu vidē izplatīto grāmatas nosaukumu „Sievietes, kuras pārāk daudz domā”).

9. Literatūra ielās: reklāmas stendos... Viens no pirmajiem patīkamajiem iespaidiem bija visur pilsētā redzamie sociālās reklāmas plakāti, kas aicināja pievērst uzmanību literatūrai. Piemēram, „Atversk knygą” (Atver grāmatu). Vispār jau reklāmisti varbūt bija mazliet pārcentušies (Ziņas dzen bezcerībā? Atver grāmatu! Trūkst romantikas? Atver grāmatu!), bet no otras puses sērija veiksmīgi parādīja to vērtību dažādību, ko literatūra var piedāvāt (Izpēti jaunas pasaules! Iepazīsties ar ģēnijiem! Laika mašīna tavā plauktā!). Bija arī citi literatūrai veltītas reklāmas plakāti, piemēram, klasiķu sejas un darbu fragmenti par godu šo autoru gadadienām.

8. ...un uz sienām. Kad mazliet labāk iepazinos ar Viļņu, sāku pamanīt pilsētas ielās virkni pozitīvu, radošu, reizēm noslēpumainu zīmējumu un uzrakstu. Kādā šķērsielā netālu no universitātes pie sienas bija pielīmēts pilnais kādas tautas pasakas teksts - liela fonta burtiem uz A4 lapas un netālu jautājums „Izauga spārni? Vista!” ar atbilstošu ilustrāciju. Citā vecpilsētas šķērsielā grafiti mācīja pareizi lasīt matemātiskās analīzes izteiksmes, savukārt Kalvariju tirgus ārējā siena vēstīja: „es esmu otrs tu. tu esi otrs es”. Šos patvaļīgos grafiti tomēr nevar salīdzināt ar Literātu ieliņu, kur sienās ir izvietoti vairāki simti profesionālu mākslinieku veidotu miniveltījumu visdažādākajiem Lietuvai svarīgiem rakstniekiem un tulkotājiem, kā arī tautas pasaku autoriem, grafomānijai u.tml.. [2]

7. Dzeja būs nākotnes reliģija: šādas asociācijas ar prerafaelītu un „Dzelmes” grupas sapņiem man radās, klausoties festivāla „tai-aš” koncertu Katrīnas baznīcā (šī baznīca ir pārbūvēta par publisku pasākumu telpu padomju laikā: svētbilžu rāmji aizpildīti ar apmetumu, bet sienās joprojām ieauguši svēto tēli, kuri īpatnēji spokojās koncerta apgaismojumā). Dzejas pasākumu sezona lietuviešiem vispār ir nevis rudens sākumā kā Latvijā, bet pavasarī (Varbūt aliterācijas dēļ? Lielākais festivāls ir „Poezijos pavasaris”.), bet oktobrī jau 11 gadus notiek starptautiskais bardu jeb dziedamās dzejas festivāls „tai-aš” (‘tas – es’) ar intensīvu programmu nedēļas garumā. 2013. gadā festivālā piedalījās arī viesi no Latvijas – Kārlis Kazāks un Laura Bicāne. Dziedamā dzeja tika interpretēta stipri plaši: vienā pašā vakarā varēja dzirdēt gan mūzikla fragmentu zviedriski, gan dažādu valstu tautas mūziku, gan muzikalizētu Bībeles pantu, gan – savādā kārtā – pavisam instrumentālu ģitāras skaņdarbu.

6. Kursabiedru priekšstati par Latviju. Mani pārsteidza, cik daudzi lietuviešu studenti runāja latviski (patiesībā daži, bet tik un tā). Viens puisis man negaidīti latviešu valodā pastāstīja, kā viņam patīkot latviešu dzeja, un nosauca dažus no saviem iecienītajiem dzejniekiem (Brūveris, Čaklais, Skujenieks). Maniem lietuviešu kursabiedriem savukārt bija priekšstats, ka latviešu filologi labāk zina lietuviešu valodu nekā lietuviešu filologi – latviešu valodu. Vēlāk man radās iespēja īsi iepazīstināt pirmā kursa maģistrantus ar Čaka dzeju (viņiem īpaši nepatika „Atzīšanās”, toties ļoti patika „Marijas iela” un Sudrabkalna eseja par Čaku). Visumā lietuviešu studenti, ar kuriem es saskāros, bija ārkārtīgi draudzīgi un gatavi palīdzēt savam kā no Mēness nokritušajam biedram.

5. Bija tāda lieta kā studijas. Tā kā studiju plānu Viļņas Universitātē nācās pārbūvēt gandrīz no nulles jau septembra pirmajās nedēļās (izrādās, iepriekš apstiprinātais grafiks var sastāvēt no kursiem, kas notiek vienlaikus vai nenotiek nemaz), tad izvēlējos tos A daļas priekšmetus, kuru pasniedzējs jau pirmajā nodarbībā zināja, ko dara. Šādi, piemēram, par 20. gadsimta gramatikas vēsturi un īpaši Noamu Čomski, uzzināju vairāk nekā man savu mūžu būs nepieciešams. Izcils un atraktīvs bija kino teorijas vēstures kurss. Kurss par modernisma un avangarda literatūru kopā ar maģistrantūras pirmā kursa studentiem sniedza ieskatu iepriekš tuvu nepazīstamos tekstos, dāvāja lielisku teorētisko pusi un brīnišķīgi dziļas, brīvas diskusijas par literatūru, kuras diemžēl notika lietuviski. Vienīgais literatūras kurss skāra postkoloniālisma teoriju un visai pamatīgi mudina domāt, piemēram, par  Džozefa Konrada romānu „Tumsas sirds” baltu filologam neierastās kategorijās: valodas vara un ētika, valoda kā valdzinoša maska no vienas puses, grūtais un varbūt neiespējamais patiesas saziņas darbs no otras.

4. Valodas ātrmācīšanās piedzīvojumi. Nav brīnums, ka biju gatava no jauna novērtēt valodu kā līdzekli, jo tobrīd nodarbībās, kas notika lietuviešu valodā, regulāri jutos līdzīgi Po varonim ar pazudušo balsi. Kopumā varu teikt, ka ir iespējams studēt Erasmā lietuviski, ja ir ļoti labi gājis LU HZF lietuviešu sarunvalodas kursā un paralēli pieteikšanās procesam sāk gatavoties. (Bet prātīga rīcība tā arī īsti nav.) Viļņas pasniedzēji ir ārkārtīgi pretimnākoši, turklāt procesu padara krietni iespējamāku letonika.lv tiešām lieliskā latviešu-lietuviešu-latviešu vārdnīca, kā arī kādas lietuviešu ģimnāzijas skolotāja misijas apziņa, kas viņam ir likusi internetā izveidot izsmeļošu un pārskatāmu gramatikas ceļvedi [3]. Ja ir nodoms ne tikai lasīt lietuviski un lēnām ķepināt kopā teikumus, bet arī varēt atvērt muti, varu tiešām ieteikt valodu mācīšanās pāru programmu (Couple Learning Programme), kurā iespējams iesaistīties jau Latvijā, ja paveicas atrast partneri no Lietuvas.

3. Užupja Republika – bijušais mākslinieku rajons, tagad tūristu klasika un joprojām ļoti īpatnēja, pozitīvu impulsu pilna vieta – nav īpaši filoloģisks veidojums, bet ir viens no maniem spilgtākajiem Viļņas iespaidiem. Īpašu, nezūdošu sajūsmu radīja šim pilsētas rajonam sacerētā konstitūcija [4], kura atrodas tieši vidū starp vārda mākslu un dzīves mākslu.

2. Universitātes bibliotēkas telpas un iekārtojums, jāatzīst, atstāja spilgtāku pirmo iespaidu nekā jebkura tajās atrodamā grāmata. Patiesībā šī bibliotēka pat spēj ilgstoši novērst uzmanību no pašas lasīšanas, īpaši senais bibliotēkas korpuss universitātes centrālajā ēkā (kura celta 16. gadsimtā baroka stilā un iekļauj divpadsmit iekšpagalmus, neskaitāmas velves un sienu gleznojumus, vismaz vienu pazemes eju, observatoriju un baznīcu ar zvanu torni [5]). Jaunā universitātes bibliotēkas ēka Saulēteķa rajonā savukārt priecēja ar klusumu, plašumu un mežu aiz loga, kā arī ar 24 stundu darba laiku 7 dienas nedēļā, kurš, protams, bija principa pēc jāizmanto, paliekot bibliotēkā mācīties pa nakti (tur visu nakti bija studenti, kuri patiešām arī mācījās; un nebija pat sesijas laiks).

1. Literatūras antropoloģija noteikti bija mans mīļākais studiju kurss un varbūt paliekošākais pozitīvais iespaids no Viļņā iegūtā – eklektisku un fascinējošu ideju virkne par to, kā literatūra darbojas sabiedrībā, kam tā vajadzīga, kā tā strādā. Tāpat kā citos kursos, pa vidu lekcijām daudz dabūju lasīt konkrētus teorētiskus tekstus – Renē Žirāru par mimēzi, Valteru Ongu par mutvārdu un rakstītās kultūras atšķirībām, Lūisu Haidu un Stīvenu Grīnblatu par literārā procesa kolektīvo dabu un tā analoģijām ar dāvanu apmaiņu tradicionālās sabiedrībās, kā arī anarhijas darbības principiem. To novēlu piedzīvot ikvienam, īpaši ņemot vērā, ka arī LU Humanitāro zinātņu fakultātē tiek plānots literatūras antropoloģijas kurss.

 

Lietuvas piedzīvojums izpildīja savu sākotnēji iecerēto funkciju: nodrošināt, ka man vairs nebūs garlaicīgi pēc iespaida, kādu radīja LU HZF maģistrantūras pirmais semestris un īss skats uz trešā semestra kursiem (man radās aizdomas, ka diez vai man kāds pateiks kaut ko jaunu un būtisku par to, ka ir tādi īsprozas žanri kā stāsts, novele un pasaka, vai par valodas stilu teorētisko klasifikāciju). Taču mēģinājums mācīties līdz pusei apgūtā valodā, protams, padarīja visu (saturisko) mācīšanās pasākumu diezgan apšaubāmu, tāpat kā sistēma ar steidzīgu jauna studiju plāna sastādīšanu jau pēc ierašanās Viļņā. Un ja lielākā daļa kursu, ko es tur apguvu, bija labi organizēti, ar solīdu teorijas un specifiskas tekstu analīzes daļu un skaidrām un nopietnām prasībām darbam semināros, tad to lielā mērā izskaidro apmaiņas studiju radītā iespēja brīvāk atlasīt kursus (lai pielīdzinājums Latvijas Universitātes kursiem būtu iespējams, nācās izvēlēties arī ne visai interesantus un lietderīgus priekšmetus Viļņā). Tur, tāpat kā šeit, ir gan jēgpilnas un mazāk jēgpilnas nodarbības, gan mērķtiecīgāk un mazāk mērķtiecīgi strādājoši pasniedzēji. Ir gan iegūtas vairākas vērtīgas un interesantas idejas, gan arī noteikti zināms, ka vērtīga un interesanta būs bijusi vismaz daļa no tiem kursiem, ko palaidu garām. Un šiem secinājumam droši vien nevajadzētu būt pārsteidzošam – studijas ārzemēs nav īpaši loģisks un efektīvs solis, studējot latviešu literatūrzinātni. Tagad esmu to pārbaudījusi personiski.

 



[1] http://akropolis.lt/en/vilnius/parduotuves/didysis-pegasas

[2] Tos var apskatīt projekta mājaslapā http://www.literatugatve.lt/ sadaļā „Menininkai ir darbai”.

[3] ualgiman.dtiltas.lt

[4] mbasic.facebook.com/notes/u%C5%BEupio-respublika/u%C5%BEupio-respublikos-konstitucija-latvi%C5%A1kai-u%C5%BEupja-republikas-konstit%C5%ABcija-paldiez/10151878500242438/

[5] Universitātes telpas ir izsmeļoši fiksētas fotogrāfijās http://galerija.vu.lt/Interjeras-Eksterjeras . Es to nezināju un pavadīju lielāko daļu sagatavošanās nedēļas, refleksīvi fotogrāfējot savu nākamo mācību telpu sienas.