Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto: www.sandrasabineart.blogspot.com
Foto: www.sandrasabineart.blogspot.com

Par vēsturnieka Kaspara Zeļļa „godīguma brīvdienām”
Jānis Ūdris
09.07.2014

Nesen, saņemot uzaicinājumu sarunai par manu daiļradi Latvijas Neredzīgo biedrības pansionātā „Strazdumuiža”, mani pārsteidza vietējā kultūras nama vadītāja vārdi, ka par manu jaunāko grāmatu „Meldras un Matīsa ceļojumu vēsturē” (Zvaigzne ABC, 2013) viss jau esot skaidrs, jo par to plaši esot izklāstīts Kaspara Zeļļa recenzijā.

„Bet tur taču patiesība apgriezta kājām gaisā,” es, atceroties šo savdabīgo publikāciju, pārsteigumā iesaucos,. „Kaspars Zellis taču mani iztēlojis par 15. maija apvērsuma apoloģētu, kaut patiesībā es Ulmaņa autoritārisma ieviešanu uzskatu par Latvijas okupācijas priekšvēstnesi un tā esmu to arī skaidrojis pusaudžiem savā grāmatā.” Pavaicāju arī, kāpēc tieši K. Zeļļa rakstījums izpelnījies tādu īpašu ievērību – publiskajā telpā taču netrūkst arī godprātīgas informācijas par šo grāmatu...

Izrādās, ka neredzīgajam sarunas biedram internetā ar datorprogrammu (kad drukātais materiāls tiek elektroniski transformēts klausāmā tekstā) vispieejamākais izrādījies tieši Kaspara Zeļļa raksts ar izvērsto „iedziļināšanos” Jāņa Ūdra „autoritārajos uzskatos”.

Šis skumjais gadījums man lika kritiski pārskatīt arī savu līdzšinējo attieksmi pret dezinformāciju un apmelojumiem publiskajā telpā. Neesmu vienīgais, kurš, izlasot absurdus apgalvojumus par sevi vai savu gara darbu, vispirms atmetis ar roku, sak, līko pat kaps neiztaisnos. Diemžēl mūsdienu informācijas lavīnā radošam cilvēkam nepieciešama imunitāte pret muļķību vai negodīgumu vispirms jau attieksmē pret anonīmajām ķengām un psiholoģiski vai/un psihiski traumētu cilvēku naida izvirdumiem internetā. Taču tolerance acīmredzot nav pieļaujama attieksmē pret vēsturnieka tīši maldinošiem apgalvojumiem, kam – vēsturiskā perspektīvā – nav noilguma termiņa. Jo „falsus in uno, falsus in omnibus” (‘Nepatiess vienā, nepatiess visā’ – latīniski).

x

Laikam gan katrs no mums būs dzīvē saskāries ar situāciju, kad cits cilvēks, labi zinot, kā ir patiesībā, tomēr izliekas, ka nezina, (gan jau kāds noticēs). Tā rīkojies arī Kaspars Zellis recenzijā par pusaudžiem veltīto grāmatu „Meldras un Matīsa ceļojums vēsturē” (Zvaigzne ABC, 2013)Viņš izliekas nezinām par alfabētisko principu literatūras sarakstā un bargi noprasa: „Vai autors... apzināti Ulmaņa propagandas ministra Bērziņa grāmatu ielicis kā pirmo... ”[1] Sarunvalodā šādu viltību sauc par muļķa laišanu, un diez vai konkrētajam gadījumam vajadzētu meklēt zinātnisku apzīmējumu.

Pirmajā brīdī šāda „nezināšana” izraisa smaidu, taču aiz šķietami bērnišķīgajiem trikiem rēgojas K. Zeļļa it kā dedzīgi apkarotā autoritārisma āža kājas. Tālāk recenzents mani norājis par grāmatas „Kārlis Ulmanis. Atziņas” pieminēšanu (krājums, kurā galvenie vektori ir darba tikums un dzimtenes mīlestība). Vai Zeļļa kungs būtu sācis sastādīt „aizliegto grāmatu” sarakstu kā Ulmaņa vadonības gados? Paralēli veidojot arī otru – „obligātās literatūras” sarakstu, jo tiek arī aroganti noprasīts, kāpēc grāmatas autors „nav pavīžojis iepazīties ar Aivara Strangas pētījumu par sociāldemokrātiem” (izcēlumi šeit un tālāk mani – J. Ū.). Grāmatas autoram tiek inkriminēta arī sociāldemokrātu „nonievāšana”, kas grāmatā kalpojot „autoritāru priekšstatu attaisnošanai”. Un šī vēl daudz garākā sociāldemokrātu lobēšanas tirāde – vien grāmatas kārtējās epizodes dēļ, kurā laika ceļinieki (grāmata uzrakstīta zinātniskās fantastikas žanrā) 1934. gada 15. maijā no Natālijas Draudziņas ģimnāzijas loga vēro, kā aizsargi ieņem sociāldemokrātu namu Bruņinieku ielā. Nudien nesaprotu, kāpēc K. Zellis iedomājies, ka man būtu vajadzējis īpaši pievērsties kādai politiskajai partijai! Un kāpēc tiem vajadzētu būt tieši sociāldemokrātiem?!

 Bet K. Zellis vēl nerimstas un tālāk bargi noprasa: „Vai tas, ka tie (sociāldemokrāti – J. Ū.) dziedājuši Internacionāli... vai, ak Dievs, uzskatījuši, ka Latvijā nav vajadzīgs valsts prezidents, attaisno to, ka Ulmanis sagrāba varu?” Interesanti, kurā manas grāmatas lappusē Zellis izlasīja kaut zilbi varas sagrābšanas attaisnošanai? Interesanti arī no psiholoģiskā viedokļa – vai K. Zellis pats tic tam, ko uzrakstījis? Acīmredzot ne, jo sākumā viņam vien „palika neskaidra autora attieksme pret 15. maija apvērsumu”, un tikai „šķiet slavinošas... nodaļas, kas veltītas šim periodam”. Visi turpmākie apgalvojumi producējas vien recenzenta fantāzijās. Darbā atkal tiek laista jau definētā muļķa laišanas metode: recenzents izliekas nezinām tik zīmīgo 20. gadsimta vēstures faktu, ka laikā starp abiem pasaules kariem parlamenta atlaišana un varas koncentrācija viena cilvēka rokās Eiropā bija izplatīta parādība. K. Zeļļa verbālajā ekvilibristikā šis jau skolēniem zināmais fakts pārtop „autora apgalvojumā”, paverot ceļu fundamentālai apsūdzībai: K. Zellis patētiski pavēsta, ka „...šī atziņa Latvijas publiskajā telpā klīst ne jau pirmo gadu desmitu” un ka, tā klīstot, šī atziņa kļuvusi par „antidemokrātisku, prettiesisku rīcību attaisnojošu tēzi”, ar kuru varot attaisnot „arī, teiksim, Latvijā notikušo holokaustu...”.

Elementārs godīgums gan būtu prasījis K. Zellim paša subjektīvo prātojumu vietā nocitēt arī grāmatas tālākos vārdus, ko vectēvs (autora viedokļa paudējs) saka mazbērniem: „... ir kāda ļoti būtiska likumsakarība: visās šajās valstīs vienvaldības periods beidzās ar traģēdiju – tās iekaroja vai nu hitleriskā Vācija, vai staļiniskā Padomju Savienība. Zīmīgus vārdus teicis Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils: „Demokrātija ir draņķīga lieta, tomēr nekas labāks nav izgudrots.””[2] Te jāpaskaidro, ka Čērčila vārdi grāmatā ir īpaši iekrāsoti (grāmatas mākslinieka–noformētāja radošs paņēmiens). Patiešām jābrīnās, kā Zeļļa kungam izdevās „neizlasīt” tieši šos vārdus...

Bet K. Zeļļa aizfantazēšanās līdz „holokausta attaisnošanas” pieņēmumam šajā gadījumā ir īpaši neētiska, jo genocīda nosodījumam manā grāmatā veltīta īpaša nodaļa, un viena no grāmatas centrālajām epizodēm veltīta ebreju puisēna izglābšanai.[3]

Tālāk vectēvs – autora viedokļa paudējs – mazbērniem 15. maija apvērsuma sakarā arī saka, ka vienam cilvēkam „... ir nepieļaujami uzņemties atbildību par valsts un nācijas likteni. Diemžēl daudzi to neapzinās arī tagad, kad mums ir barga vēstures mācība.”[4] Protams, arī šos vārdus recenzents nav vīžojis izlasīt – citādi taču nebūtu iespējams grāmatas autoram piekārt „pereniālā vadonisma” birku...

Acīmredzot mērķis K. Zeļla vērtību sistēmā attaisno jebkurus līdzekļus! Godīgums tiek palaists brīvdienās, un recenzents bez mazākā mulsuma „pārlec pāri” veselai virknei grāmatas epizožu, kurās skaidri un nepārprotami pausta autora kritiskā attieksme pret Kārļa Ulmaņa autoritārismu.[5]

    Atturēšos pārbaudīt „Ubi Sunt” lasītāju pacietību ar vēl garāku uzskaitījumu. Galvenais, ka ar redzēšanas jeb godīguma problēmu neslimo mani lielie un mazie lasītāji – „Meldras un Matīsa ceļojuma vēsturē” ierindošana starp Latvijas „TOP 100” grāmatām liecina par patiesa un saistoša vēstures izvērtējuma aktualitāti publiskajā telpā.

Negribētu domāt, ka Zeļļa kungs ir patoloģisks melis un patiesību sagroza sava prieka pēc. Visticamāk, ka šādas rīcības pamatā ir autoritārisma dziļākas saknes cilvēka apziņā. Kas nedomā tieši tāpat kā es, tas domā nepareizi!

Tomēr šaubos, vai šāds psiholoģiskais uzstādījums vien varētu tik dziļi aizēnot prāta apsvērumus. Dziļāka motivācija varētu būt neiecietība pret rakstnieka atšķirīgu vērtību sistēmu – tāpēc apmelojumiem īpaši pakļauta patriotiska grāmata, kuras galvenie vektori ir cieņa pret savu valsti un dzimtenes mīlestība. 

Saprotot, ka mans stāstījums par Latvijas likteņgaitām pēc formas varētu atšķirties no dažu vēsturnieku, vispirms jau vēstures skolotāju tradicionālajiem priekšstatiem, kā piedienētos runāt ar pusaudžiem, biju gatavs konstruktīvai diskusijai. Žēl, ka nopietnas viedokļu apmaiņas vietā nākas rakstīt par vēsturnieka insinuācijām.

 



[1] Skat. Kaspars Zellis, „Ievads pereniālajā vadonismā tīņiem”, http://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/22535/, 17.09.2013).

[2] Ūdris, J. Meldras un Matīsa ceļojums vēsturē. Rīga: ZVAIGZNE ABC, 2013.,93.lpp.

[3] Turpat, 144. – 157.lpp.

[4] Turpat, 93.pp.

[5] Turpat, 96., 107., 123.,124.u.c.lpp.