Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Literatūras virzienu un estētikas simbioze Kristinas Sabaļauskaites romānā „Silva Rerum II”
Arnis Koroševskis
31.07.2014

Lai arī vēsturiskā romāna tradīcija pasaules literatūrā ir vairākus gadsimtus sena un lietuviešu un latviešu literatūrā zināma faktiski kopš nacionālās rakstniecības pastāvēšanas sākuma (vispamatīgāk – abu valstu pirmās neatkarības laikā), diezgan maldīgs var izrādīties priekšstats par to, ka postmodernisma literatūrā šī žanra pastāvēšana būtu apšaubāma.

            Kopš neatkarības atgūšanas abu tautu literatūrās radās iespēja attēlot traumatisko totalitārisma pieredzi 20. gadsimtā, un tas arī ir ticis pietiekami kvantitatīvi un kvalitatīvi darīts. Vienlaikus būtu jāpievērš uzmanība interesei, kas pieaug tieši attiecībā uz senāku gadsimtu vēsturi, un mēģinājumiem to aptvert daiļliteratūrā.

            Pēdējā desmitgadē par populāriem ir kļuvuši divu latviešu autoru darbi: Aivara Kļavja vēsturisko romānu tetraloģija „Viņpus vārtiem” (2005–2012) un Jāņa Lejiņa triloģija „Zīmogs sarkanā vaskā” (2001–2009). Kļavis par šo ieguldījumu saņēma Baltijas Asamblejas balvu literatūrā, Lejiņš – par triloģijas pēdējo daļu saņēma Latvijas Literatūras Gada balvu. Jāmin arī, ka abu autoru darbi izdoti atkārtoti un faktiski vienmēr tikuši izpirkti. Līdzīgi varētu raksturot Kristinas Sabaļauskaites romānu fenomenu – arī šis darbs saņēmis vairākus nozīmīgus apbalvojumus un prēmijas, kļuvis par dižpārdokli, turklāt ticis iekļauts Lietuvas dekādes nozīmīgāko grāmatu sarakstā. Minētie fakti tomēr liecina gan par mūsdienu lasītāja, tā arī autora interesi pievērsties vēsturei.

Tas, kas ievērojami atšķir Kristinas Sabaļauskaites romānu „Silva Rerum” no pārējiem mūsdienu vēsturiskajiem romāniem, ir vēstījuma konstruēšanas veids. Tas ambiciozi nostājas iepretī faktiski visai postmodernajai prozai, kura ir kļuvusi sevišķi lietišķa, formāli minimālistiska. Dažas no jaunākās prozas (gan latviešu, gan lietuviešu, gan cittautu) tipiskākajām iezīmēm: – spilgts notikums, vienkārši veidots sižets kā šī notikuma izklāsts, attālināšanās no plašiem aprakstiem un detaļām. Tādā gadījumā Sabaļauskaite būtu uzskatāma par celmlauzi dubultā – pirmkārt, ar savu pastiprināto interesi par konkrētu vēsturisku periodu (tādējādi atceļot „vēsturiskuma neesamību” vai sapludinātu, nekonkrētu, eklektisku vēstures atspoguļojumu), otrkārt, ar tādas romāna poētikas konstruēšanas paņēmienu pieteikumu, kas ievērojami atšķiras no laikabiedru–prozaiķu stilistikas. Tālab rakstā mēģināšu norādīt uz romāna „Silva Rerum” atbilsmi drīzāk klasiskam modernisma literatūras prozas darbam. Vienlaikus tiks ieskicētas arī vairākas būtiskas ietekmes citu literāro virzienu kontekstā.

            Romāna vēstījums ir tik koncentrēts, ka patiešām atstāj „silva rerum” jeb „zinību meža” iespaidu. Autores izvēle par labu iespējami biežai dialogu ignorēšanai un savdabīgas, ritmiskas vai pat muzikālas valodas dominancei romāna vēstījumā nav nejaušība, un tas ir visnotaļ bieži pārspriests jautājums, aplūkojot romānu diloģiju (nu jau triloģiju). Jāpiekrīt romāna recenzentei Lainei Kristbergai, ka teikumu monumentalitāte pārliecina par paša laika plūdumu[1], un – šeit jāpapildina – līdz ar to vēsturi kā masīvi tveramu vielu kopumā. Viens no populārākajiem postmodernās ārzemju prozas piemēriem varētu būt Umberto Eko pasaulslavenais romāns „Rozes vārds” (1980), kur stilizēta 14. gadsimta leksika un dzīvesziņa kopumā. Lai arī Sabaļauskaite romāna ekspozīciju ievada ar vārdiem „Vēlāk par to Mūsu Kunga 1707. gada dienu neviens dīvainā kārtā neko skaidri pateikt nemācēja(..)[2], šādas stilizācijas romānā kopumā sastopamas salīdzinoši reti. Pati autore izteikusies, ka neviens 21. gadsimta cilvēks nespētu ietiekties 17. gadsimtā tiktāl, lai radītu autentisku iespaidu. Sabaļauskaite to nosauc par ikviena rakstnieka problēmu un piebilst, ka rakstot centusies „attēlot tipiskas attiecības un rīcību caur ļoti konkrētām detaļām[3]. Tā ir ļoti būtiska piebilde, jo norāda uz klasisku reālistiskās prozas pieeju – tvert materiālu, paļaujoties uz „tipiskiem tēliem tipiskos apstākļos”, bet pie reālisma literāras tradīcijas nozīmīguma šī romāna kontekstā nāksies vēl atgriezties. Šeit vērtīgi minēt arī Aivara Kļavja un literatūras kritiķa Gunta Bereļa atzinumu par komplicēto mēģinājumu „iejusties” konkrētā laikmeta vēsturē, dzīvesziņā un attiecīgi leksikā: „Literārs teksts nekad netiek rakstīts reālajā valodā, jo tad tur sanāktu tāds vārdu biezēķis, ka nelabi samestos jau pirmajā acu uzmetienā. Pat tad, ja autors tiešām „raksta arhaiski”, t.i., mēģina teksta valodu piemērot attiecīgā laikmeta valodai, viņš, visviens, rada pats savu valodu, savu stilu. (..) Turklāt esmu pārliecināts, ka, ja arī izdotos pilnībā restaurēt (..) 20. gadsimta sākuma valodu, mūsdienu lasītājs to neņemtu pretī. Tas nav vajadzīgs. Pietiek ar detaļām, kas piešķir vajadzīgo efektu.[4]

Detaļas nojēgums ir ārkārtīgi būtisks, jo Sabaļauskaites meistarīgums slēpjas varbūt ne tik daudz monumentāla naratīva konstruēšanā, cik spējā ieaust šajā vēstījumā neskaitāmu nozīmīgu detaļu virkni, kas kļūst par pirmšķirīgu laikmeta panorāmas atklājēju. Piemēram, kādā romāna ainā attēlota tipiskas augstmaņu ģimenes ikdiena: atrodoties vienā telpā, vīrs sēž piecpadsmit pēdu attālumā no savas sievas, bet nevis tādēļ, ka abus šķir laikmetam raksturīgie garie ēdamzāļu galdi, bet tādēļ, ka tas ir „drošs attālums”, jo klīst baumas par mēra izplatību pilsētā. Citā romāna ainā, kurā Ona Kotrīna pēta savas dzimtas gleznu gluži kā fotogrāfiju, nojaušams, ka visu ģimenes locekļu raksturi izriet no to vizuālā tēla, kas arīdzan ir lielisks piemērs detaļu organiskai izstrādei.

Arī ar Kristinas Sabaļauskaites personību neiepazīstināts lasītājs spēs apjaust, ka autori interesē vizuālās mākslas, arhitektūra, mode. Kaut arī romāna pamatu veido laba vēsturiskās vielas atlase, tieši politiskās, sociālās kolīzijas „Silva Rerum” ir otršķirīgas. Svarīgs ir estētiskais elements – vienalga, glīts vai neglīts. Šajā romānā tas ir transformēts 19. gs. estētisms, sagādājot nozīmīgus barokāla cilvēka dvēseles stāvokļus – baudu vai ekstāzi. Ne velti romānā vairākkārt lasāmi tādi salīdzinājumi kā „acis zaļas kā ezera virsmas” vai „acis kā melnie bezdibeņi”. Autore vērš uzmanību uz baroka cilvēka greznību – to, ka parādes ieroči izrotāti tirkīziem, rubīniem un dimantiem, uz sieviešu pārģērbšanos trīs reizes dienā, uz laiku, kad pat koka muižiņu istabu sienas izlīmēja ar damastu, zīdu vai nankinu.[5]

Izvairoties no dialogu konstruēšanas unpievēršoties vizuāli tveramajam, tiek nolasīta laikmeta esence tās virsslānī, un būtībā tiek radīts jauns mīts par Lielā Ziemeļu kara laikmeta cilvēku. Zināmā mērā šāda vēstījuma veidošana rada dialogu ar modernisma literatūras stūrakmeņiem – pirmkārt, ar Džeimsa Džoisa romānu „Uliss” (1922). Šāds sastatījums nav nejaušs, ja ņemam vērā to, ka Sabaļauskaites un Džoisa darbi ir pilsētas romāni (tāpat kā Džoiss slavina vai peļ Dublinu, arī Sabaļauskaite viennozīmīgi simpātizē tieši Viļņai, neviskādai abstrahētai Ziemeļu kara laika Lietuvas rurālai videi kopumā). Romāna vēstījumā itin bieži sastopam Džoisam radniecīgu jauneklīgu, ekspresīvu, varbūt pat viegli profānu izteiksmi: „Bet kovārnis skatījās tālāk, grozījās uz dzegas gluži kā dzīvs un redzīgs vējrādis, un tagad viņa uzmanību piesaistīja nez kāds troksnis tai pašā Zirgu ielā, un pat viņa putna prātiņu tā jezga ieinteresēja, jo tur skaista un kārtīga nama vārtos, kas darināti neskopojoties, šķērseniski liekot ozola dēļus un izrotājot tos ar smalki kaldinātām bronzas naglām, lauztin lauzās nez kāds vīrietis, un no skata viņš patiešām bija baismīgs, un nebija skaidrs, kas tādam vispār meklējams pie tik godājama nama (..)[6] Minētajā piemērā apvienoti absolūti kontrasti – iespējami estētiskais (nama vārtu apbrīnošana) un iespējami neglītais (klaidonis pie nama vārtiem). Kontrastu radīšanas pieeja  norāda uz  būtiskām modernisma ietekmēm un tendencēm. Arī romānā „Uliss” ceturto „stundu” jeb nodaļu noslēdz Leopolda Blūma atrašanās piemājas sausajā tualetē – Sabaļauskaite gandrīz identi noslēdz sava romāna pirmo nodaļu, kovārņa iezīmēto grandiozo pilsētas panorāmu reducējot līdz profānai un absolūti negaidītai putna lidojuma uzsākšanai un kādas rudmatainas jaunavas matu pieķēzīšanai. Neaizmirsīsim identiski veidotu gadījumu „Silva Rerum” pirmajā daļā, kur romāna ekspozīciju noslēdz estetizēta dzīvnieka satrunējušo mirstīgo atlieku eksplozija jeb „nāves un iznīcības strūklaka”[7].

            Aplūkojot citus neglītā estētikas piemērus, jāsecina, ka Sabaļauskaiti būtiski ietekmējis arī naturālisms: „(..) bērniem bija plēsīgu zvērēnu vaibsti un badīgas, iešķības, patālu viena no otras novietotas vilcēnu acis, viņi visi izskatījās neveseli, sliktas sugas, tāpat kā tie nedaudzie šķībzobainie, asspalvainie jauktasiņu kvekšķi, kas skraidīja viņiem gar kājām; rūtainos raupjas vilnas lakatos satīstījušās sievietes izskatījās kā ar cirvi tēstas no koka šķilām, un gandrīz tikpat kokainas bija arī viņu sejas izteiksmes(..)[8] Otrajā piemērā autores bezkaislīgā attieksme – kā naturālisma virziena skolā labi zināmais autora–fotogrāfa–detaļu fiksētāja princips – ir vēl labāk saskatāma, un romāna kontekstā šāds paņēmiens uzrādāms vairākkārt: „(..) sākuši izkrist garie, tumšie mati, bet tie, kas vēl turējās uz galvas, bija savēlušies stingros, garos lēkšķos. Taču visbriesmīgākās bija viņa vātis – ienākušās, vaļējas, tas radīja tumši sarkanus jēlumus ar iepelēkām, atmirušām malām, un šīs brūces jau bija visur – arī uz sejas, kur jau bija sākuši mesties puni, un viena – rēgojās pie nāss, dažas – lūpu kaktiņos, un vēl viena – plaukstas mugurpusē, uz krumšļa zem mazā pirkstiņa (..)[9] Atsevišķās romāna epizodēs saskatāma ne tikai naturālisma estētika vēstījuma virsslānī, bet arī dziļāki, konceptuāli paņēmieni. Ļoti interesanti izstrādāta aina, kurā Jons Izidors ar neviltotām šausmām atklāj, cik drausmīgi rīkojies cara karaspēks – Meteņu laikā tie atklājuši degvīna krājumus, apdzērušies un izvarojuši vairākas sievietes. Jonā tas rada vilšanos un riebumu pašam pret sevi, un viņš instinktīvi ar jājampātagu uzbrūk Aksentijam Fominam par spīti tam, ka tas notiek visa karapulka acu priekšā. Turpretī Fominā šāds šokējošs notikums izsauc „atmiņas par rīkstēm, kas reiz saņemtas no tēva un vēlāk no armijas apakšvirsniekiem un virsniekiem (..) un šo atmiņu spēks bija tik liels, ka Askentijs Fomins vienmēr neviļus juta bijību pret to, kuram rokās bija pātaga un tātad – vara un augstāks stāvoklis; tāpēc viņš, pats to nemaz neapjēgdams, pielēca kājās, sasita kopā papēžus un atdeva godu – tas bija ieradums, stiprāks par viņu pašu (..)[10]. Vadoties pēc Ipolita Tēna tēzēm par iedzimtības, izcelsmes vides un apstākļu elementu kopuma determinējošo iedabu, šis varētu būt teju vai hrestomātiski īstenots pozitīvistu ideju paraugs literatūrā. Un ne tikai. Devītās nodaļas fināls veidots arī pēc modernās novelistiskas parauga – ar pēkšņu, neparedzamu pavērsienu un liktenīgu iznākumu. Latviešu modernisma noveles klasiķa Erika Ādamsona novelē „Ķirbji” fināls veidots pēc teju vai identiska principa: karavīri, kas ienāk lauku sētā, meklējotbēgli,gandrīz vai dodas prom pēc lauksaimnieka ģimenes nopratināšanas gandrīz, taču jaunais leitnants pēkšņi atceras kādu bērnības epizodi, kurā ar rotaļu pistoli šāvis mājas pagalmā pa ķirbjiem; lauksaimnieka galva viņam acumirklīgi izskatās pēc ķirbja un, instinkta vadīts, leitnants tajā izšauj. Arī jau minētā „Silva Rerum” nodaļa noslēdzas ar pilnībā negaidītu, gandrīz traģikomisku šāvienu. Tas ir klasisks novelistiskas paraugs, un šajā kontekstā ļoti iederīgs, jo kārtējo reizi rosina Sabaļauskaites romānu saistīt ar modernisma tradīciju.

Instinktiem ir liela nozīme arī mēra plosītās Viļņas attēlojumā (un šeit ienāk naturālisma, dekadences un vispār 19./20.gs. mijas literatūrai būtiskais koncepts par pilsētu kā iznīcinošu spēku) – Sabaļauskaite parāda, ka šajā haosā uzplaukst gan vandālisms, marodierisms, arī slimnieku ārprāta lēkmes un „ļaušanās miesas kārībām”. Autore arīdzan attēlo reālās laikmeta situācijas lielākos paradoksus: „(..) tieši šādā veidā Viļņā slimību saķēra tūkstoš piecsimt trīspadsmit katoļi, kas dzēra sava Dieva asinis, septiņi simti četrdesmit pieci saslima, ārstēdamies un dzerdami svētīto ūdeni, kurā pirms tam, krustus metot, pirkstus bija apmērcējuši vairāki slimnieki, kas tikko bija maidzījuši savus buboņus, bet Jēzus Kristus pats personīgi vai, pareizāk, viņa lielā, vācu meistaru darinātā skulptūra, kas karājās pie krusta Svēto Pētera un Pāvila baznīcas priekšnamā un bija izslavēta kā brīnumdarītāja, ar mēri aplaida divsimt divdesmit vienu lūdzēju, kas centīgi, sirsnīgā mīlestībā un ar baiļpilnām cerībām skūpstīja Pestītāja pēdas tā, ka tai vietā pat nodila krāsa.[11] Autore salauž robežu starp sakrālo un profāno (šeit faktiski likumsakarīgi ienāk 19. gs. nogales fatālisms un „Dieva atcelšana”), norādot uz drūmo, teju vai zinātniski (un tādēļ šeit pozitīvisms – reālisma un naturālisma simbioze – ir būtisks!) izskaidrojamo realitāti.

Romāna ekspozīcijas aina ar pilsētas panorāmas tvērumu kovārņa acīm rada priekšstatu par laikmeta šausminošo haosu: „Bet dumjā kovārņa acs jau raudzījās tālāk, vēl tālāk, pāri vairākiem kvartāliem, aiz Svētās Katrīnas baznīcas, aiz benediktiešu klostera, tieši uz bijušo lielā hetmaņa Radvilas pili, kas pēc kazaku postījumiem joprojām stāvēja līdz galam nesakārtota, apdrupusi, vietām aiznaglotiem un vietām iestiklotiem logiem, tomēr apdzīvota (..)[12] Viszinošā vēstītāja atskats (ar laika distanci) uz vēsturi un piebildi par mēra iesoļošanu caur Austras vārtiem šo haosu tikai sabiezina. Bet izklīdināts tas tiek romāna kompozīcijā – secīgi ar dažādu romāna raksturu skatupunktiem, dažādiem fokusētājiem, kuri atklāj šo vēsturisko vielu. Latviešu literatūrā tieši Lielā Ziemeļu kara priekšvakaru un arī laika periodu starp 1700.–1721. g. attēlojis Andrejs Upīts tetraloģijā „Laikmetu griežos” (1937.–1940. g), kur arī vieni un tie paši notikumi tēloti no dažādu sociālu kategoriju tēlu skatpunkta – vai tas būtu vietējais Atradzes kalējs, vai arī kāds no politisko augstmaņu fona – Pēteris I vai arī Kārlis XII. Arī Sabaļauskaites romānā dažādie tēli ļauj šo vēsturisko materiālu atklāt daudzpusīgi, tādējādi radot kolorītu laikmeta panorāmu: vai tiktu rādīti kara gadi no augstdzimušas sievietes–gūsteknes perspektīvas, vai no zviedru iekarotāja Tūres Tibelija Mangusona perspektīvas, vai no žemaišu skatījuma; vai tie būtu kara novārdzinātie un slimie ļaudis no ārsta skatījuma, visbeidzot – sava mūža pēdējās dienas no mirstošās Birontienes skatījuma utt.

Raksturi ir izveidoti vitāli – tie ir daudzdimensionāli un nepārstāv tikai kādu savu „sociālo kategoriju”, kā to varētu sagaidīt klasiskā reālistiski vēsturiskā romānā. Uz konkrētu Eiropas vēstures notikumu lapaspušu fona tiek sniegta arī romāna raksturu „vēsture”. Piemēram, lasītājs var uzzināt arī to, ka cienījamais ārsts Ārons Gordons savā īpašumā savulaik ieguvis Sālamana Delmedigo rakstu krājumus, kuros spējis smelties zināšanas par sastaptām vai nesastaptām slimībām. Tādējādi jāsecina, ka klasiskā reālisma estētikai ir ne mazāk būtiska loma romānā. Cilvēku sociālais statuss lielā mērā nosaka to likteni – piemēram, Jons Izidors no krieviem izglābjas tieši tādēļ, ka kļūst par degvīna darināšanas uzraudzītāju krievu karaspēka postošo darbu laikā. Netrūkst arī vairāku moralizējošu atkāpju par kara bezjēdzīgumu un sociālajām pretišķībām kā tādām, piemēram, par krievu karavīru vergošanu pašiem bez savas gribas – lai tikai gūtu atzinību no cara puses. Ļoti detalizēti, rūpīgi un reālistiski attēlota arī sabiedrības piesardzība mēra laikā – priekšmeti tiek apkvēpināti, monētas apmērcētas traukā ar etiķi utt.

Populārs latviešu literatūras darbs  ir Aleksandra Grīna romānu triloģija „Saderinātie” („Sarkanais jātnieks”, „Pelēkais jātnieks” un „Melnais jātnieks” – visi sarakstīti 1930. gadu nogalē, starp citu, vienlaikus ar A. Upīša tetraloģiju „Laikmetu griežos”), kurā tāpat tiek aplūkots Lielā Ziemeļu kara laiks, taču ar viennozīmīgu attālināšanos no vēsturiskā un pievēršanos tieši mistiskajam, iracionālajam, mītiskajam. Lai arī varētu šķist, ka daudzas no minētajām kategorijām ir klātesošas arī „Silva Rerum”, jāatzīst, ka mītiskā dimensija Sabaļauskaiti interesē pat salīdzinoši mazāk. Tomēr, atmetot mītisko, skaidri uzrādāma autores interese par šausmu estētiku un grotesku. Tādēļ jāmin, ka liela nozīme bijusi arī romantisma vai pirmsromantisma strāvojumu kultivētajām gotikas ietekmēm. Stāsts par bazilisku pagrabā un spoguli, un šī folklorizētā stāsta ietekmi uz cilvēka psihi var labi aplūkot, teiksim, klasiskā romantisma prizmā, ja vien vēlamies atcerēties E. T. A. Hofmaņa noveli „Smilšu cilvēks”. Šausmu estētika un groteska šeit labi apvienota ar raksturu psiholoģijas konstruēšanu – reālistisko neizpratni par notiekošo, par slimības (mēra) iedabu: „(..) taču baisms brīnums tika pieredzēts tad, kad mironītis jau bija ieguldīts zārkā, jo pēc otrās vāķēšanas nakts apraudātājas ieraudzīja, ka no zēna mutes iztek asiņu straume, bet visi lopi stallī pēkšņi nobeidzās, un zemniekiem viss uzreiz bija skaidrs: mazais nelaiķa Petrelis Statkus bija kļuvis par vilkaci, izsūcis lopiem asinis un nākamajā naktī atkal augšāmcelsies, slāpju mocīts, - un tad jau uzklups kaimiņu staļļiem (..)[13]

             Vēl no viduslaiku kultūrslāņa ietekmēm jūtama būtiska alķīmijas nozīme, kas Sabaļauskaites romāna darbības laikā tiek kultivēta (gan kā laikmeta liecība, gan kā nozīmīgs elements kultūrā, literatūrā). Romānā var ieraudzīt Birontienes kundzes atkarību no miega zālēm, tāpat arī mākslinieciski iespaidīgi veidoto ainu, kurā Ona Kotrīna noindē zviedru kareivjus: „Viņa šo drausmīgo miršanu vēroja droši vien vairākas stundas, bet nebija pārliecināta, cik ilgi tas vilcies – pusi nakts, divas, trīs, četras stundas vai varbūt – tikai stundas ceturksni, jo viņai tā šķita vesela mūžība. Viņas zviedrs – tagad tas tiešām mūžīgi būs un paliks viņas zviedrs, kā mūžīgs grēks uz viņas sirdsapziņas – nobeidzās viens no pirmajiem, un viņa nāve nebija necik skaista – viņam, tāpat kā vēl dažiem citiem, sāka izkrist zobi, un viņi, paši nespēdami tam noticēt, rāva tos ārā no mutes citu pēc cita, bet citi vēma, ķēzījās, raustījās krampjos, daži – apmīzās, bet visšausmīgākā bija tā skaņa – smokoša, šņācoša, gārdzoša -, kas viņiem, zalktenes smacētiem, nāca pār lūpām kopā ar bezspēcīgi tekošām pirmsnāves slienu stīgām.[14]

            Visbeidzot jāpievēršas „memento mori!” un vienlaikus arī miršanas skaistumam (kas atklājas caur „carpe diem!”), un tam iepretī esošajam naturālajam neglītumam. Šie kontrasti romānā sastopami viscaur, arī romāna nākamajā ainā, kur Jons Ankants, aizvilcis zviedru kareivju līķus līdz Salota ezeram, atminas jaunību, kad peldoties apbrīnojis sieviešu skaistumu. Vienlaikus šīs idilliskās atmiņas nāk ar nepatīkamo apjausmu, ka nāve tagadnē dominē. Duālisms, neviennozīmība ir būtiski, aplūkojot romānu „Silva Rerum”. To piedzīvo arī pati Ona Kotrīna, kura, paveroties spogulī, ar šausmām atskārst savu neglītumu, nabadzību un bezspēcību dzīves priekšā: „(..) iekams izplūda klusās asarās, kurās strāvoja žēlums un visīstākais nicinājums pret savu atspulgu, kas zaudējis ikkatru cildenumu, nicinājums pašai pret sevi, jo jebkas bija labāks par to, ko viņa tagad redzēja spogulī (..) viņa raudāja, līdz izsīka asaras un atlika tikai viens – apņēmība palikt tai, par ko viņa ir piedzimusi, Kotoviču Onai Kotrīnai, un kļūt par to, ko viņai lēmis liktenis (..)[15] Gan šis piemērs, gan ideja par to, ka pirmā mirst cilvēka dvēsele un tikai pēc tam ķermenis, labi iekļaujas trīs būtisko baroka laikmeta konceptu ģenēzē. Bez diviem jau minētajiem šeit atliek nosaukt vanitas[16], proti, visa laicīgā pārejošā un nepastāvīgā rakstura uzsvars. Ar vanitas var raksturot Ono Kotrīnas un jebkuras citas romāna personas dvēseles un ķermeņa pasauli. Tā ir savas bezspēcības apzināšanās, bet vienlaikus tā ir arī spēja ieskatīties spogulī (un Sabaļauskaite manis iepriekš citēto ainu ir izstrādājusi gan emocionāli, gan mākslinieciski nevainojami!) un, atceroties nāvi, tvert mirkli. Tas brīnišķīgi izpaužas kādā citā romāna epizodē, kur pārdomās par šā laikmeta cilvēka būtību izskan nožēla par ārkārtīgi lielo necilvēcību un „nemākulīgo karošanu”, bet tam iepretī atrodas atzinums, ka „mūziku viņi radīja tā, it kā visus citus savus trūkumus un nevarību saplūdinātu kopā debešķīgi skaistā himnā, kurā apdziedāt pašiem savu bezspēcību[17].Visskaistāk šo visu nosaukto baroka laikmeta konceptu mijiedarbe ir parādīta romāna 10. nodaļā[18] – Svētā Pētera un Pāvila baznīcas ainā, kur, „skanot nāves himnai”, tiek izprasta mūžība un bezgalība – mirklis, kuru pēkšņi pārtrauc smiekli, līksmība un rēgs ar atziņu par visa laicīgumu, dzīves īsumu. Jādomā, ka pamatīgāk attēlot baroka laikmeta vērtību esenci mūsdienu literatūrā nav iespējams.

            Kristinas Sabaļauskaites romāna „Silva Rerum” otrā daļa iezīmē grandiozu literatūras virzienu simbiozi, un darbs kopumā nevar tikt klasiskā veidā uzskatīts vai reducēts līdz „klasiska postmodernisma romāna” statusam tikai tādēļ, ka tapis 21. gadsimta sākumā. Romānā maz kultūratsauču, reminiscenču vai alūziju, kas liecina par vēl jo uzskatāmāku nošķiršanu no 20. gadsimta otrās puses postmodernisma tradīcijas. Sabaļauskaites interese par reālistisko, barokālo un romantismam raksturīgo drīzāk liek pievērsties pēdējos gados literatūrzinātnē aktuālajam jautājumam par to, kas tad nāk pēc postmodernisma. Būtiski minēt pirms četriem gadiem latviešu valodā pārtulkoto (taču 1980.-gados tapušo!) talantīgā Petra Dirģēlas Baltijas romānu triloģiju, kurā tieši tāpat apvienota tendence vēsturisku materiālu tvert no vienas puses reālistiski un precīzi, no otras puses – poētiski un romantizēti. Neaizmirsīsim arī 90. gadu beigās izdoto (1993.-1994.g. sarakstīto) un tolaik populāro leišu autoru grupējuma „Skomants” „jauniešu romānu” sēriju, kurā Viduslaiku vēsture piedāvāta pavisam rotaļīgā veidā – reālistisko sapludinot ar iracionālo, fantastisko, radot īpatnu maģiski reālistisku versiju par tālaika Lietuvu. Turpretī Sabaļauskaites romānu veiksmes cēloņi meklējami tieši fantastiskajā koncepciju un dažādo estētiku pinumā un to mijiedarbē – šajos darbos ir viss, lai tie vienlaikus būtu „masu literatūra” un vienlaikus vēsturiski un estētiski nozīmīgs liecinājums par baroka laikmetu Baltijā. Iespējams, ka gan Dirģēlas, gan Sabaļauskaites darbu piemēri norāda uz likumsakarīgu tendenci mūsdienu literatūrā: atgriešanos pie reālisma un romantisma elementiem un to īpatnas pārradīšanas. Citiem vārdiem – ja ne pasaules, tad vismaz baltu literatūras nekur tālu no modernisma pamatiem nav aizmukušas, jo sevišķi vēsturiski tendētas prozas rakstniecībā. Diezgan savdabīgu ainu iezīmē Aivara Kļavja vēsturiskā tetraloģija, kurā par spīti autora piederībai absolūti citai prozaiķu paaudzei paradoksāli iezīmējami daudz izteiktāki postmodernās literatūras elementi; taču tas būtu cita pētījuma jautājums.

 


[1] Kristberga, L. Kovārņa acs. Kristina Sabaļauskaite „Silva Rerum II” // Latvju Teksti, 2012, Nr. 8, 49. lpp.

[2] Sabaļauskaite, K. Silva Rerum II – Rīga, Zvaigzne ABC, 2012, 5. lpp.

[3] Balode, I., Sabaļauskaite, K. Atskatīšanās uz baroku // Jaunā Gaita, 2012, Nr. 270

[4] Berelis, G, Kļavis, A. „...Mani atpakaļ realitātē vienmēr noliek dzīve” // Latvju Teksti, 2012, Nr. 7, 8. lpp.

[5] Sabaļauskaite, K. Silva Rerum II, 84.–85. lpp.

[6] Turpat, 18.–19. lpp.

[7] Turpat, 23.lpp.

[8] Turpat, 39. lpp.

[9] Turpat, 19. lpp.

[10] Turpat, 203. lpp.

[11] Turpat, 215. lpp.

[12] Turpat, 12. lpp.

[13] Turpat, 197. lpp.

[14] Turpat, 129. lpp.

[15] Turpat, 176. lpp.

[16] Baroka laikmeta glezniecības mākslas žanrs, alegoriska klusā daba, kuras kompozīcijas centrālais tēls tradicionāli ir cilvēka galvaskauss.

[17] Turpat, 148. lpp.

[18] Skatīt romāna 223.–224. lpp.!