Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto no autora personīgā arhīva.
Foto no autora personīgā arhīva.

Šo es atceros. Dzeja
Anna Lavrecka
02.10.2014

Anna Lavrecka apzinātai dzejas rakstīšanai pievērsusies pēc Jauno dzejnieku kluba nodarbību apmeklēšanas dzimtajā Daugavpilī. Dzeju krievu valodā jaunā dzejniece publicē ikgadējā Daugavpils Dzejas dienu almanahā. Pēc dalības Literārās akadēmijas nodarbībās Anna vēlējusies izmēģināt kaut ko jaunu. Tas jaunais ir tematiskās dzejas kopas, kas reizēm izdodas vien tad, ja ir, ko teikt par izvēlēto tēmu, taču dažreiz izdodas uzrakstīt viegli un brīvi. Piedāvātā dzejas kopa ir šādas vieglās un brīvās rakstības rezultāts, lai gan sākotnēji rakstīts angliski un pēc tam atdzejots latviešu valodā. Pēc dzejnieces vārdiem, tas esot eksperiments, kuru viņa labprāt turpinātu.

 

Deizija izvelk

 

Vari saukt sevi, kā vēlies,

dārgumiņ.

Bet tas skanēs tā, it kā tu pats sevi apsaukātu.

(Tā viņa man teica.)

Negribu iekļūt nepatikšanās, zaķīt.

Šie ir mani labākie gadi. Pārāk labi, lai tos izniekotu. Tie jāizmanto.

Vai zini, man ir nākotne. Gaiša.

(Viņa teica man vienreiz.)

Tevis tur nav, mīļais. Tevis tur vienkārši nav.

Es zinu – ir stulbi to teikt,

Un vari smieties, cik uziet.

Bet mana dzīve nav nekāds joks.

Tikai ne man.

(Tā viņa teica katru reizi

tieši pirms izvilkšanas.)

 

 

 

Feija laiž gar ausīm

 

Zaķīt, es to vienkārši nevaru.

Zinu, ka tu maksā, tā un šitā,

bet es atdošu visu tavu naudu atpakaļ, ja neaiztaisīsi acis

un ļausi man turpināt.

 

(Protams, viņa zināja manu stāstu.

Izstāstīju reizi vai divas. Laikam biju galīgā lopā.

Varbūt stāstu to katram, kas klausās.

Viens pats es netiktu ar to galā.)

 

Zaķīt, es taču neko nevaru izdarīt,

ja tu skaties uz mani tā!
(Nu re, es skatoties uz viņu.

Pēc tik ilga laika

viņa joprojām tā domā.)

 

 

Misija mierina

 

Melns parāvis!

Tā viņa mēdza teikt. Nekad īsti nesapratu, kāpēc,

viņa pati bija ideāli melna.

Laikam viņai bija tiesības.

 

Vecīt, kopā ar mani tu toč aiziesi pa pieskari!

Šī ir vēl viena lieta, kas izspruka no viņas aizņemtās mutes.

Droši vien gribēja, lai pieskaros pašai ellei

tonakt.

 

Tev nav ne vainas, cukuriņ!

Viņa mēdza teikt, kā gribēdama atjaunot manus spēkus.

Vai viņa saredzēja manī ko tādu,

ko neredzēja citi?

Varbūt.

 

It kā tam būtu jēga.

 

 

Džila zina visu

 

Bļāviens, zaķīt, vai tev tiešām ir divdesmit? Tev acis ir pārāk izsalkušas,

un plaukstas pārāk mitras.

(Viņa to pasaka, un es jūku prātā.)

Parādi pasīti. Gan jau tev tādas nemaz nav.

(Nez kur viņa dabūja formu? Tik dabiski izskatās.)

Mammucis tevi noteikti jau gaida, bērniņ, acīm aizraudātām.

Labāk teci mājās, kamēr neesmu tevi saslēgusi rokudzelžos un iemetusi cietumā uz visu nakti.

(Velns parāvis, to vien vēlos!)

Tu taču zini, saul’, tev arī kaut kas jāsaka?

To sauc par dialogu, droši!

(Es tik krītu ceļos ar nodurtu galvu

un izstieptām rokām.

Man ir tiesības klusēt.

Es tās izmantošu.)

 

 

Sindija nezina neko

 

Tam jābūt kur?

(Joprojām atceros intonāciju.)

Kā vispār šīs divas lietas var tikt savienotas?
(Viņa studēja universitātē, ka es tev saku.)

Kā tu vispār taisies... Žēlīgais Dievs!
(Katoļticīga turklāt.)

Es nemaz nebūtu varējusi to aizsniegt! Kā tu vari tik zemu pieliekties?

(Labi vien, ka izdomāju uzmest aci viņas vecajam fordam,

pirms ķērāmies pie lietas.

Vismaz biju gatavs pārsteigumam.)

 

 

Lūsija kļūdās

 

Viņai bija tukšs skatiens,

vara gredzens vienmēr viens un tas pats.

Taisnību sakot, īsti neatceros viņas seju,

tikai tumši brūnos matus.

Un jā, viņa visu laiku čīkstēja par „tumšo brūnumu”.

Ienīda to krāsu.

Ienīda čirkas.

Mati arī viņu ienīda –

nevarēja ne saķemmēt, ne izveidot pinumu.

Mēs bijām gandrīz ideāls pāris, un tad viņa sabojāja

visu.

Viņa tos nokrāsoja.

Un sapina bizē.

 

 

Nensija bola acis

 

Es te esmu smadzenes. Vari jautāt man jebko.

Es zinu visādus štruntus labāk par tevi. Tak simtreiz.

Tu esi tik paviršs, nevari pat manu meldiņu uzķert.

Kur nu vēl zināt atšķirību starp Monē un Manē.

(Tie abi bija gleznotāji, lūk, kā.)

Tas noteikti ir viss, ko zini par mākslu, deru uz savu pakaļu.

(Oi, nevajadzēja!)

Rokas nost, cūka!

 

(Un tad šī jautā.)

Kas tad nu, zaķīt? Tu taču biji tāds saulstariņš.

Vai esmu par skarbu?

Bet paskat, esi uz pareizā ceļa, lai piepildītu manas gaidas.

Manas, tieši tā.

 

Savējās esi jau piepildījis, to var pa gabalu redzēt.

Uztaisi normālu seju, saņemies.

Neesmu nekāda kompānijas dvēsele.

Esmu tās smadzenes.

 

 

Sūzija seko sapņiem

 

Vai zināji, ka sievietei pietiek vien pieskarties podam,

lai paliktu stāvoklī?

Nu, apsēžoties uz tā ar pliku dupsi.

Es to uzzināju no dokumentālās filmas – CSI vai kā tur bija.

(Es ātri pārstāju klausīties,

tik lipīgi glupi sanāca.)

 

Šoreiz nopirku Colgate, tur ir tie kristāli.

(Vēl vieglprātīgāk vairs nevarēja.

Jebkas, kas iešāvās viņai prātā, tikpat ātri sabira lauskās

un zuda kā vējā.)

 

Es būšu slavena, lai vai kas. Redzēsi mani uz lielākajiem ekrāniem.

Simts punkti, Kannās.

Staigāšu pa sarkano paklāju kā karaliene. Ziedi! Zibspuldzes!

Frizieris katru dienu, masāža, manikīrs, burbuļvanna...

 

Neesi greizsirdīgs. Stāstīsi bērniem, ka pazini tādu zvaigzni.

Personīgi! Veiksme tev ir uzsmaidījusi!

(Viņa pārdeva savu sarūsējušo džipu un aizlaidās uz Kaliforniju.

Kopš tā laika neko neesmu par viņu dzirdējis.)