Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto no autores personīgā arhīva
Foto no autores personīgā arhīva

Curriculum Vitae 1989–2014. Sievišķīgas pārdomas par Ievas Rupenheites dzeju
Arita Strode-Kļaviņa
03.12.2014

Man bija 18. Rīga, brīvība, pirmais universitātes kurss un neslikta kabatas nauda, kas tika tērēta smalkmaizītēm, presei un literatūrai. Grāmatnīcas bija viena no iecienītākajām vietām, kur iemaldījos pēc lekcijām (nez, medicīnas studenti vakaros maldās pa poliklīnikām?). Man patika vērot rūpīgi sarindotās grāmatu muguriņas, patika tipogrāfijas smarža, patika košie grāmatu vāki, patika nemanāmi pētīt citus apmeklētājus, kas lēnītēm planēja no viena plaukta pie cita vai, ērti iekārtojušies, netraucēti lasīja. Grāmatnīcās vienmēr valdīja tāds miers, ka šķita – pasaule ir apstājusies, tik ass kontrasts ar cilvēku burzmu un ņudzēšanu tur ārā.

Un tad mēs satikāmies. Tur tā gulēja – plāna, pelēka, par 99 santīmiem... Ne jau Rupenheite! Grāmata „Vajadzīgo pasvītrot” (Neputns, 2001)! Pāršķīru, izlasīju pāris rindas un gluži spontāni paņēmu līdzi. To, ka esmu iegādājusies vienu no brīnišķīgākajiem dzejas krājumiem, kāds man jebkad ir piederējis, sapratu tikai vēlāk. „Es gribu pieķerties tavai/ labajai, spalvainajai rokai/ es zinu, ka tā ir silta/ jo tā ir tava” (10) – un es izkusu. Kā meitenes savulaik kusa, skatoties filmas ar di Kaprio vai Iglesiasa klipus, tikai mani izkausēja Rupenheites vienkāršība, sirsnība un maigums. Pēdējais it īpaši. Kaut es spētu tā rakstīt! Kaut visi spētu tā rakstīt! Jaunības maksimālisms.

Caurstrāvojoša sievišķība, ainaviskums, atbrīvotība un intimitāte – Rupenheites dzeju ir ārkārtīgi viegli vizualizēt, dažādās ainas acu priekšā modelējas pašas, bez piespiešanās: „Ērenpreisa velosipēds/ atstāj sniegā līnijas/ kā debesis atstāj lidmašīnas” (22), „brokastis jogurts un augļi/ noraudājies skats no tilta uz Rīgu” (39), kā arī: „Pasakaini līst/ Bermudos/ agrs un pavasarīgs” (31). Dzejniece (kā jau māksliniece pēc būtības) glezno ar vārdiem un dara to ļoti niansēti – šeit nav neveiklu triepienu, viss šķiet rūpīgi pārdomāts – pat gorgonzolai un konfektei „Karakums” ir sava īpaša vieta. Rupenheites dzejai raksturīga nepārtraukta vides detalizācija, turklāt krājumā izteikti dominē dabas telpa („līdz piektajam stāvam izaudzis koks/ ieliecas ceļos kā soliņš” (35) un „Jūra ir vienmēr/ arī tad/ es neprotu peldēt” (51)), kas mijas ar iekštelpu tēlojumu („manis nav/ tas ir tikai spilvens dīvāna stūrī” (26)), taču daudzviet vide vispār netiek konkretizēta – ir vienīgi dažādu refleksiju un salīdzinājumu uzplaiksnījumi („sudrabkaijām ir skaisti bērni/ tālāko pasaki pats” (68) un „tāds Dieva plācenītis vien ir ciešanu laiks” (37)).

Rupenheites dzejai piemīt apbrīnojams miers – pat kustība tajā ir rāma, nesteidzīga. Neviens nelec, nejoņo, nekliedz – lido putni, suņi ložņā pa peonijām, cilvēki guļ, apskaujas, apsedzas, mīl. Šī mīlestība ir visapskaužamākā – tā vispār netiek konkretizēta, dzejniece profesionāli izvairās no klišejiskiem, banāliem apzīmējumiem (kā šajā, tā turpmākajās dzejas grāmatās). Ir tikai krājumu caurstrāvojošs maigums un rūpes, kas uz lasītāju iedarbojas spēcīgāk par tradicionālo un apnikušo (es) „mīlu”: „Ļoti gribas nobučot tavu jocīgo pakausi/ ezītis miglastaure” (10), „es tevi aizskaru un atceros/ tas ir pirmais ko atceros” (58) un „Jo dienas stiprāk par tevi domāt nav iespējams” (29).

Neparasts krājums. Mazliet juceklīgs neierastā rindu lauzuma un uzplaiksnījošā/zūdošā ritmiskuma dēļ – šķiet, beidzot, beidzot ir izdevies sataustīt dzejas pulsu un, še tev, – tas atkal ir pazudis. Mazliet mīklains, jo dzejniece dažviet izsakās vien sev saprotamos apzīmējumos un frāzēs, kā arī – vietumis šis tas norauts, vietumis kaut kā trūkst...

„Arita, Rupenheitei ir jauna grāmata!” pa telefonu priecīgi paziņo mamma. Paldies! Esmu tā ierakusies sengrieķos, Nīčē un Porukā, ka nespēju izsekot līdzi novitātēm pašmāju literatūrā. Rupenheites otro krājumu „Melnas krelles” (Neputns, 2007) nu jau pērku apzināti un ar satraukuma radītu kņudoņu pakrūtē. Un neviļos! Lai gan starp abiem krājumiem ievilkusies pamatīga radošā pauze, dzejnieces rokraksts nav būtiski mainījies, un sazīmējamas vairākas patīkamas novitātes. Pirmā un uzkrītošākā no tām – dzeja kļuvusi muzikālāka, turklāt šo skaniskumu lielākoties rada atskaņas un klauzulas, kas pirmajā dzejas grāmatā pavīdēja vien pastarpināti: „izšķirts ir celiņš/ atbrīvoti palmu zari/ cik pievilcīgas ir gaidas/ uz pavasari” (17) un „Bet fonā skrien piles no jumta un lāses no acīm un deguna/ Un krūšu rajonā tukšums ne vēsts no kamīna ugunīm” (94). Rupenheite vairākkārt ritmiskuma radīšanai izmanto arī atkārtojumu principu („tikai tumsa/ tikai asa/ rasdvatri/ rasdvatri/ ras” (21)) un pat pārfrāzē tautasdziesmas: „un zaļā krūze krūzīt manu zaļo krūzīt/ aiziet/ garām vesela puišu rinda/ dipadu dapadu tipu tapu” (83) (dažādas alūzijas un reminiscences raksturīgas gan šim, gan nākamajam krājumam.).

Jaunums ir arī dzejoļu sakārtošana nodaļās, kopumā piecās. Personiskākās no tām – „Tuvu” un „Mammu dzejoļi”. Pirmajā tīši vai netīši apkopoti skaistākie krājuma mīlestības dzejoļi, piemēram: „Skatos tumsā uz sienu/ Vienkārši tevis nav blakus” (19) un „es tevi neredzu dažas dienas/ man liekas man pietrūkst elpas” (20), kas izteiksmes un noskaņas ziņā ieturēti krājuma „Vajadzīgo pasvītrot” tradīcijā, savukārt „Mammu dzejoļos” Rupenheite pirmoreiz īpaši akcentē mātes – bērna attiecības, kas dažādi atklājas katrā nodaļas dzejolī. Interesanti – lasot tos sākotnēji pirms vairākiem gadiem, īsti neuztvēru dzejoļu pamatdomu un pienācīgi neiedziļinājos. Tagad, kad man tāda „meitene” un „puisītis” mājās, dzejoļi šķiet tik patiesi, ka skudriņas notipina pār muguru – it kā attiecīgās rindas būtu rakstījusi es pati, it kā tā būtu mana rutīna, mans nogurums un manas refleksijas: „Nav ne jausmas, ko iesākt ar šīm divām stundām dienas vidū” (49), „rūkdami kā ezeri karājas darbi/ bet bērns tik modrs” (53), kā arī „lielais bērns tik liels/ mazais tik mazs/ manis arvien mazāk/ tas jau nekas” (55). Grūtuma nodzejošana.

„Melnas krelles” ir hipijisks krājums – brīvības un dabas mīlestības tendence aizsākās jau krājumā „Vajadzīgo pasvītrot”, taču šeit tā atklājas regulārāk un izteiktāk. Dzeja ir piesātināta ar dabisko – daba ir klātesoša visās svarīgākajās norisēs, un krājums ir pārbagāts ziedu, dzīvnieku un jūras motīviem. Puķēm, piemēram, veltīta vesela nodaļa – „Ziedu valsis”, un tajā dzejniece sievišķīgi un jutekliski tekstā ievij lilijas, frēzijas, hiacintes un rozes. Arī zvēri ir visdažādākie – sākot ar pūcēm un beidzot ar gliemežiem, dzejā izskan pat vēlēšanās iemiesoties dzīvnieka ādā: „gribas bet nevar/ lēkšot uz četrām kā runcim” (84). Tāpat mākslinieciskā izteiksme nereti tiek bagātināta, patapinot salīdzinājumos iesaistītos tēlus un īpatnības no dabas un dzīvnieku pasaules: „un zvaigznes kā ziloņkaula spociņi/ skatīsies mūsu lodziņā” (9) vai „nakts apsēžas skaļi murrādama kā ilga reizniece” (84) (starp citu, katrreiz, izlasot šo rindu, uznāk nepārvarama vēlme ieslēgt „Iļģus” un pārliecināties, vai tiešām murrā).

Par trešā krājuma „nepāriet” (Neputns, 2014) izdošanu man pavēsta visvarenais tviteris. Atkal ir pagājuši vairāki gadi, pasaule ir mainījusies, Rupenheite tāpat, un šī ziņa starp garlaicīgajiem selfiju, anekdošu un īres sludinājumu kalniem pielīdzināma veldzējošam saldējumam sutīgā vasaras dienā. Krājums ļoti lakonisks (bet vai tāpēc mazāk mīļš?). Noskaņa līdzvērtīga, tomēr saturiski parādās jaunas nianses – mazāk iepriekšējiem krājumiem raksturīgā ēteriskuma, plūduma, rotaļīguma un mīklainu izteikumu, vairāk praktiskuma un realitātes tēlojuma: „miegainas siltuma iztramdītas mušas/ staigā pa baļķiem kamēr es mostos un gribu lai šodien ir sestdiena”(15) un „cep kartupeļus sieviete ar glītiem auskariem” (28). Bet šādi arī ir forši! Tieši krājumā „nepāriet” sievietes tēls pirmoreiz tiek konkretizēts un vairākkārt izmantots – „es” formu ir nomainījusi „viņa”, turklāt dzeja ir mazāk personiska, vairāk aprakstoša, dokumentējoša: „Visas Latvijas strādājošās sievietes/ kad atstātas vienas/ pārvēršas dievietēs: tās glezno raksta spodrina māju/ tās vingro lec un uzlabo stāju/ tās izlien caur priedi un nobaida briedi/ tās sudrabo vienā sudrabā” (30). Par laimi, uzstādītā latiņa tēlainībā paliek nemainīgi augstu – dzejniece joprojām iepriecina ar fantastiskiem, šoreiz īpaši humorpilniem salīdzinājumiem: „vīrieši nokrīt kā tarakāni” (27) vai „maza lipīga rociņa/ kā čupa čups uz kociņa” (35).

Atļaušos jaunākajā krājumā apkopoto liriku nodēvēt par „mammu un sievu dzeju”. Lieliski zinu, cik neiespējami ir domāt par skaisto un pārpasaulīgo, kad jāuzmana uz plīts burbuļojošā „lielā gaļas zupa”. Hronoloģiski pārlasot visus Rupenheites dzejas krājumus, iezīmējas konkrēts viņas liriskās „es” gājums – no sievietes, kas „iemīlējusies līdz ausīm” līdz rutīnas nogurdinātai, ja reiz „smarža un kārtība (šķiet) kā iestāde ar darba laiku un brīvajām dienām” (55). Bet šis nogurums ir patīkams un sev līdzi nes mieru un viedumu, lai arī dzejniece ieņem vērotājas un malā stāvētājas pozīciju: „Svētku klusums, kad vienīgās ir pulksteņa skaņas un bērnu klepus. (16)” un „ir šaha dambretes klubs šautuve saldējums zagss/ un maza meitene mammas vadībā cīņā ar zeķubiksēm/ augusta debesu krāsā” (48). Bērna tēls vairākās variācijās iztipina viscaur krājumam un iejaucas pat nedaudzajās (!) mīlestības dzejas rindās: „Tik ļoti, kā mīlēties, gribas te palikt./ Mēs esam vienā prātā un mums ir divi bērni.” (12) Un tā lūgumu „sildi mani tik silti/ kā mīļāko lāci” (Vajadzīgo pasvītrot, 20) ir nomainījis „drēbes saliec kārtīgi” (14) – sievas un mammas curriculum vitae, izstāstīts dzejā (manējais, starp citu, ir gaužām līdzīgs un, varu derēt, vairākiem tūkstošiem sieviešu arī).

Mans vecums, statuss, zināšanas un pieredze, šķiet, īsti nepieļauj tādu banalitāti, taču man gribas atzīties pamatskolas atmiņu klažu stilistikā – Ieva Rupenheite ir mana mīļākā dzejniece. Neviltots mīļums caurstrāvo arī visus viņas dzejas krājumus, un kaut uz neilgu brīdi ikvienu lasītāju ievilina harmoniskā, mīlestības piepildītā vidē, kur nav steigas, vienaldzības, melu, skaudības, agresijas, bēdu un citu ikdienišķu nebūšanu. Ir silta sega, pilns zupas katls un kāds, kuram nobučot pakausi. Vissvarīgākais.