Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto: Valdis Ošiņš
Foto: Valdis Ošiņš

Pilsētas teksts: literatūra, kinematogrāfs, ebreju stereotipi un akadēmiskā kultūra
Svetlana Pogodina, Līvija Baumane
22.12.2014

2014. gada 20. un 21. novembrī Humanitāro zinātņu fakultātes Slāvistikas un rusistikas nodaļa rīkoja XI starptautisko jauno filologu konferenci. Šogad konferences ietvaros tika skarta plašā pilsētas teksta tēma. Turklāt uz Rīgu ar lasījumiem bija ieradušies pētnieki no Eiropas un Krievijas, kas lasīja referātus gan krievu, gan latviešu valodā; īpaši vērtīgas bija arī divas plenārsēžu lekcijas.

Konferences pirmā diena tika atklāta ar Bārbalas Simsones (Latvijas Universitāte) lekciju Mūsdienu pilsētas fantāzija. Referente pastāstīja par mūsdienas literatūras aktuālo fenomenu – žanru saplūšanu. Žanru kontekstā fantāzijas literatūra ir izveidojusi vairākus pēdējo gadu laikā ļoti redzamus sazarojumus. Viens no tiem ir urbānā (urban) jeb pilsētas fantāzija – pagaidām diezgan neskaidri definēts termins, kas apzīmē fantāzijas darbus, kuru darbība norisinās mūsdienīgā vidē, nevis iedomātās pasaulēs. Urbāno fantāziju raksturo primāri fakts, ka darbība risinās mums pazīstamā realitātē (vai arī netālā nākotnē vai pagātnē), kuras ierastajās izpausmēs iejaucas maģija un pārdabiskais, kas mijiedarbojas ar ierasto realitātes uztveri. Atšķirībā no klasiskās fantāzijas, kas visbiežāk risina globāla rakstura problēmas, urbānā fantāzija koncentrējas uz mūsdienu cilvēka vajadzībām, vēlmēm, iekšējiem konfliktiem, neirozēm; mītiskās būtnes vairs nemitinās pilnībā no realitātes izolētās citpasaulēs vai tālā senatnē, bet sadzīvo ar cilvēku viņa laikmetā. Viens no postpadomju literārajā telpā populārākajiem pēdējā laika urbānās fantāzijas darbiem ir Sergeja Lukjaņenko cikls „Nakts sardze”, kura darbība notiek mūsdienu Krievijā. Uz mūsdienu Maskavas pilsētvides fona risinās fantastisks, globāli saspringts sižets, kurā paralēli redzamajai realitātei pastāv arī Mijkrēslis – realitātes blakusdimensija, „pelēkā pasaule”, kuras dažādajos līmeņos – bet arī redzamajā pasaulē – pārvietojas Citādie – ar pārdabiskām spējām apveltītu ļaužu un citu būtņu kategorijas, kas dzīvo tepat mums līdzās. Romānu galvenais trumpis ir apbrīnojami taustāmais realitātes tvērums, kurā maģiskā realitāte sadzīvo ar esošo. Taču Lukjaņenko romāni pakāpjas ārpus tradicionālās globālās „pretspēku cīņas” – šeit ar pārdabiskajiem spēkiem apveltītie ir sapratuši, ka mūžsenie konflikti ne pie kā laba nav noveduši, un starp abām nometnēm noslēgts pamiers. „Nakts sardzes” cikla romāni uzskatāmi demonstrē postmoderno vērtību pārvērtēšanu, jo tipiski urbānajai fantāzijai varoņa rīcība ir ambivalenta un domāšana – sašķelta.

Veiksmīgi iesāktā pilsētas telpas tēma, kas parādās mūsdienu žanru literatūrā, tika turpināta LU HZF klasiskās filoloģijas pārstāvju referātos – Ilona Gorņeva stāstīja par pilsētas slavinājuma fenomenu antīkajos tekstos, akcentējot Menarda „Rētorikas” tekstu. Savukārt Ieva Fībiga pavēstīja par mazāk zināmiem Romas mediķa un filosofa Galēna dzīves faktiem. Pirmās sēdes „antīkais bloks” tika papildināts arī no Imanta Frederika Ozola puses, kurš lasīja referātu Aizliegtā telpa un pārvietošanās telpā kā koloniālo attiеcību reālizācijas simboli, ietverot diezgan iespaidīgu metodoloģisko bāzi. Pievērsies hrestomātiskā Augusta Deglava romāna „Rīga” analīzei, autors spēja piedāvāt jaunu pieeju jau zināmajam tekstam: identificētie modeļi analizējamajā tekstā ir koloniālu attiecību ilustrācija Baltijas valstīm un kultūrspecifiski šo attiecību realizācijai Latvijā, vienlaikus tiem ir atrodamas paralēles plašākā Vācijas koloniālo attiecību diskursā.

Literatūrcentriskā referātu tēma „pagriezās” uz kinematogrāfa pusi. Jūlija Dibovska (Latvijas Universitāte) referātā runāja par pilsētas saistību ar literārā kinematogrāfiskuma elementiem Alberta Bela prozā. Referātu papildināja kinematogrāfiskas paralēles un piemēri. Kā atzīmēja pētniece, pilsēta kā telpa, kas iemieso kinoteātrus un kino ietekmētu dzīves ritmu, var paradoksāli korelēt ar tai pretēju telpu – dabu, kuru Bela varoņi nereti skata tieši ar kinokamerai līdzīgas optikas palīdzību (romāni „Būris”, „Poligons”). Vienlaikus pilsēta ir arī literārā kinematogrāfiskuma skartu varoņu un profesiju telpa (romāns „Saucēja balss”). Pilsēta Maskava ir kino industrijas un personības tapšanas starta telpa, kurā Bela stāsta varoņi nonāk vēlmē kļūt par kinorežisoriem. Pilsēta ir „nulles zīme” (pēc Lotmana) romānā „Saknes”, kas vienlaikus ir arī tas Bela darbs, kurā grūti ieraudzīt literārā kinematogrāfiskuma elementus.

Pēdējo sekcijas referātu lasīja Lauma Mellēna-Bartkeviča (Latvijas Universitāte) – Latvijas Nacionālās operas loma Rīgas kā kultūras (galvas)pilsētas komunikācijas telpā: kultūrsemiotisks skatījums. Referātā tika analizēta LNO loma pilsētas „tekstā”, ieskicējot teātra un pilsētas vēsturiskās mijiedarbības attīstību, simbola/zīmola veidošanos un attīstības ceļu, analizējot LNO mijiedarbību ar sabiedrību lokālā un starptautiskā mērogā dažādos laikmetos, apzīmējuma „Baltais nams” poētikas īpatnības, teātra (operas) apmeklējumu kā urbāno rituālu, kā arī operas vietu aktuālajā kultūrpolitiskajā un ekonomiskajā kopainā, ar to saistīto problemātiku.

Otra konferences sekcija iesākās ar Čeļabinskas Dienvidurālu valsts augstskolas pārstāvja Aleksandra Federjakina referātu par četriem krievu rakstnieka Iļjas Erenburga īsprozas krājumiem ("Неправдоподобные истории", "Шесть повестей о легких концах", "Тринадцать трубок", "Условные страдания завсегдатая кафе"). Erenburga pilsētas teksts, kas ir iekļaujams vienotā Eiropas telpā, apvieno sevī hiperbolizētu (satīrisku) nosacītību un aprakstošu dokumentalitāti. Stāstu cikla darbība risinās padomju Krievijā, Beļģijā, Vācijā, Francijā, Itālijā un pat ārpus Eiropas robežām. Savukārt Eiropas ietvaros risinās nākamā pētījuma tēma – Alsu Akmaļdinovas (Ekonomikas augstskola, Maskava) referāts «Мальчик из Риги»: рижский текст в произведениях С. М. Эйзенштейна и В. Б. Шкловского – ideāli iekļāvās konferences koncepcijā. Pētniece veiksmīgi pierādīja „Rīgas teksta” klātbūtni Sergeja Eizenšteina memuāros un Viktora Šklovska grāmatā, kas sarakstīta, balstoties Eizenšteina atmiņās. Lasījuma secinājums bija šāds: gan Eizenšteina, gan Šklovska tekstos pilsētas aprakstam piemīt divas būtiskas iezīmes: pirmkārt, Rīgas teksts ir saspiestības, ierobežotas kustības un telpas, kā arī klusuma motīvu piesātināts; otrkārt, Rīgas aprakstos noteikti dominē „tuvplāns”, autoru uzmanība pievērsta atsevišķām sīkām detaļām, kas tāpat iedarbojas uz kulturālas (rūpīgi tiek attēlota arhitektūra, kinematogrāfs, grāmatu veikals), bet tajā pašā laikā it kā laikā sastingušas, klusumā iegrimušas pilsētas tēla veidošanu.

Pavisam citāts pilsētas teksts parādās Magdalēnas Stasiakas (Marijas Kirī-Skladovskas augstskola, Ļubļana) referātā Апология Рима в эмиграционном эссе Михаила Осоргина «Чувство Рима», kurā pētniece analizējusi, kā risinās attiecības starp rakstnieku emigrantu un Romu, pievēršoties Mihaila Osorgina tēlojumam (1912). Pētniece apgalvoja, ka Roma Osorgina darbā parādās kā harmoniski organizēta telpa, vienota un idealizēta. Referāts izraisīja rosīgu diskusiju. Tāpat kādā citā literārā darbā, pēc Jūlijas Ļeņas (Baltkrievu valsts augstskola, Minska) vārdiem referātā Дихотомия утопии и антиутопии в визуальной поэме А. Клинова «Город Солнца», tiek idealizēta arī Minska. Pētniece pavēstīja par pretrunīgo utopijas un antiutopijas savienojumu mūsdienu baltkrievu mākslinieka Artura Kļimova vizuālajā poēmā „Saules pilsēta”. J. Ļeņas referāta mērķis bija Kļimova mākslas darba kā Baltkrievijas galvaspilsētas mitoloģizācijas procesa mākslinieciskās refleksijas analīze un dekonstrukcija, kas arī tika veiksmīgi panākts ar vizualizācijas klātbūtni.

Konferences pirmā diena noslēdzās ar nelielu kino seansu: Svetlana Pogodina (Latvijas Universitāte) piedāvāja viesiem un kolēģiem noskatīties vairākus kinotekstus, kuros varēja redzēt arī Rīgas attēlojumu. Šos dažāda žanra kinotekstus apvienoja kopējā Rīgas telpas ideja: tie ir dokumentālie 20. gs. sākuma hronikas kadri, kuri tika uzņemti Rīgā – «Рижские торжества» (1910), „Lāčplēša svētki Rīgā” (1922), „1934. gada 16. maija rīts Rīgā” (1934) utt.; gan arī – mākslas filmas, kuru starpā arī pirmā Latvijā uzņemtā spēlfilma „Kur ir patiesība? jeb ebreju kursistes traģēdija” (1913), kā arī mazāk zināmas padomju filmas „Šķēps un roze” (1959. gads), «Двое» ( 1965. gads).

Konferences otro dienu atklāja Svetlanas Amosovas referāts, autorei pārstāvot pat divas organizācijas vienlaikus – Eiropas augstskolu Sanktpēterburgā un Maskavas Jūdaikas zinātnes darbinieku un pasniedzēju centru „Sefers”. Turklāt pētniece ir gan slāvu tradicionālās kultūras, gan ebreju folkloras speciāliste – no 2011. gada viņa nodarbojas ar lauka ekspedīcijām arī Latgalē. Šoreiz viņas plašo zinātnisko interešu centrā bija „citādā” etniskais, konfesionālais kaimiņtautas vai sveštautieša tēls, kas ir neatņemams, veidojot pasaules skatījumu. Polietniskos un polikonfesionālos reģionos priekšstati par etnisko kaimiņu kļūst svarīgi ne tikai ikdienas dzīvē, bet arī folkloras tekstos. Pētnieces referāts tika veltīts ebreju un ebreju dzīves attēlojumam Latgales vecticībnieku priekšstatos. Visi naratīvi, kas tika fiksēti Latgalē, pēc Amosovas vārdiem, var tikt nosacīti dalīti divos tipos – vēsturiskais un folkloras. Visbiežāk tieši folkloras stereotipi kļūst par izpētes materiālu, savukārt daudz mazāk tiek skatīti atmiņu stāsti par ikdienas notikumiem. Referāta ietvaros abi šie tekstu tipi tika salīdzināti, tika analizētas to veidošanās atšķirības, kā arī izskatīti folkloras pamatsižeti, kas saistīti ar priekšstatiem par ebrejiem un ebreju dzīvi.

Svetlanas Amosovas lasījumu tematiski turpināja Marina Grehta (muzejs „Ebreji Latvijā”), kura pavēstīja par toponīmiskajām teikām Latgalē. Materiāls referātam tika vākts lauka pētījumu laikā 2011.–2014. gadā, un pētnieces novērojumi papildināja šī Baltijas reģiona toponīmisko ainu: runa ir par teiksmām, kuras skaidro tādu Latgales pilsētu kā Dagda, Ludza, Rēzekne u. c. nosaukumu rašanos. Šis ebreju folkloras un etnogrāfijas konferences minibloks tika noslēgts ar Svetlanas Pogodinas (Latvijas Universitāte) ziņojumu «Ксы!Ксы!»: религиозные шутки над евреями (по материалам латгальских экспедиций 2013–2014) – par jokiem, ko neebreju jaunieši izspēlēja sinagogā lūgšanas laikā. Joku pamatkorpuss bija saistīts ar vispārzināmu ebreju liegumu ēst cūkgaļu. Šādi, piemēram, ir radušies tādi joki kā sauciens „Cūka!”, kas pārtrauca lūgšanas gaitu utt. Šīs dienas folkloras virziens tika turpināts Elīnas Krupovičas (Kārļa universitāte, Čehija/Latvija) referātā Православные приходы Московского (Латгальского) предместья Риги какцентры культуры в 20-30 годы 20 века (на материале периодическойпечати, kurā tika analizēts fakts, ka pareizticīgo draudzes, kuras bieži vien tiek uzskatītas par reliģioziem centriem, 20. gs. 20.–30. gados ir kalpojušas arī kā kultūras, sabiedriskie un sociālie centri. Visnozīmīgākās Maskavas (Latgales) priekšpilsētā šajā laikā ir bijušas Vsehvatskas, Jāņa un Blagovešenskas draudzes. Savukārt konferenci noslēdza Anastasijas Buhovecas (Krievijas valsts pedagoģiskā augstskola, Krievijas Federācija) referāts Академическая культура Риги: прошлое и современность, kas saturēja informāciju par vairāku gadu simteņu garumā visai valstij nozīmīgo zinātnisko zinību tradīciju bagātināšanas procesu. Šis ziņojums tematikas ziņā organiski noslēdza divu dienu aktīvo, interesanto un bilingvālo darbu.

Starp citu, konferences ietvaros bija iespēja noklausīties arī to dalībnieku ziņojumus, kuri nevarēja atbraukt uz Rīgu šajos datumos. Tā konferences viesi tika iepazīstināti ar doktoranta Emilio Marī (Neapolitānas Austrumu universitāte) referātu «Апология линии»: петербургские народные гулянья в контексте архитектуры города, kas bija veltīts 19. gs. beigu/ 20. gs. sākuma laika Pēterburgas gadatirgu un urbānās vides formu un funkciju savstarpējai saistībai.

Konferences materiāli kļūs par pamatu zinātnisko rakstu krājumam.