Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Vai latviešiem vispār ir proza? Ieskats Prozas lasījumos 2014
UBI SUNT
05.01.2015

Šī gada Prozas lasījumu noformējuma un idejas pamatā – atrašanās pieturā. Sākotnēji šķiet, ka tas vairāk domāts kā brauciens, jo pasākums ilgst gandrīz nedēļu un braucienam var piemērot arī dažādas simboliskas nozīmes, tostarp – jebkurš literārs darbs ir kā ceļš no A līdz Z. Tomēr ir skaidrs, ka pieturas zīme un soliņš, uz kura sēž prožektoru apgaismotais prozas lasītājs, vedina domāt par kādu lokālu ainu: pieturas lauku apvidos, kurās nu arvien retāk piestāj kāds autobuss... Vientuļais prozas lasītājs un rakstītājs tad nu ir tas, pie kura klausītājs Prozas lasījumos piestāj, lai vismaz reizi gadā vienkop pulcētos prozistus apskatītu kā retus zvērus kādā senā cirka šovā. Ir labi, ka „prozas autobusu” varam gaidīt ik gadu.

Pirmais lasījumu pasākums GALAMĒRĶIS – PROZA notika 2. decembrī vietā ar nosaukumu „Koka Rīga”. Radās sajūta, ka proza nav īsti iesildījusies tādam maratonam, kāds sekoja, un pieci lasītāji tā īsti publiku neielīksmoja. Māra Zālīte gan, lasot fragmentu no „Piecu pirkstu” tupinājuma jeb otrās daļas, izpelnījās Prozas lasījumu žūrijas atzinību, tomēr tādu pašu efektīvu, inovatīvu un patiesi pārsteidzošu sajūtu kā pagājušogad nespēja radīt. Lasītājs M. Zālītes varoni Lauru jau pazīst, tāpēc priecājas, ka Laura arvien turpinās stāstīt savu stāstu, bet nojauš, ka Prozas lasījumu kā konkursa formātam šis stāsts vairs tādu inovatīvu pārsteiguma sajūtu neradīs. Arvis Kolmanis piedāvāja fragmentus no topoša romāna „Latvija 2048”, kurš varētu izrādīties stilistiski līdzīgs Pētera Pūrīša daiļradei, tomēr lasījumu kā idejiski vienotu tekstu traucēja uztvert dalījums trīs dažādos fragmentos. Nora Ikstena savukārt uzstājās ar monolītu stāstu par cilvēkiem, kurus kopā saved mūzika, asociatīvi liekot domāt par Jāzepu un Mariju, un tuvu esošajiem Ziemassvētkiem. Kurzemes Prozas lasījumu laureāta Mārtiņa Lindenberga tāsts gan atstāja iespaidu par kaut kur jau dzirdētu/lasītu/redzētu noskaņu, un tā arī nekļuva skaidrs, ar ko teksts ir izpelnījies kurzemnieku ievērību. Aivars Eipurs kā vienmēr par prozu uzdeva minimas, bet vienlaikus klausītājus arī uzjautrināja – kādā no krikšiem ietvertā asprātība par grāmatas rakstīšanas paņēmieniem īpaši sasaucās ar vēlāk lasījumos dzirdēto Nila Saksa stāstu, kurš gan spēja pārliecināt, ka arī zināma veida „shēmas” talantīga rakstītāja prātā var pārvērsties par veiksmes stāstu.

PROZAS VAKARIŅĀS 3. decembrī tika pasniegti pieci „šķīvji” ar tematiski atšķirīgām maltītēm, ko attiecīgi gatavojušas piecas prozistes, ietverot gan sadzīviskas, gan filozofiskas pārdomas. Taču dominējošā tendence – disharmonija sevī, kā arī līdzīgas attiecībās ar pasauli un citiem. Madara Rutkēviča blaumaniskā stāstā „Uguns” iezīmēja 19. gadsimta noskaņu, uzsverot vācu valodas nozīmīgumu sabiedrībā, kā arī cilvēka alkas pēc siltuma. Stāsta galvenie prototipi – Kārlis un Eduards Veidenbaumi; centrā – dzīves drāma un ģimenes tēlojums, īpaši attiecības ar māti, indivīda iekšējā pasaule, pretrunas, cīņa ar sevi. Agnese Rutkēviča stāstā „Laimīgais” atainoja sociālo mediju laikmetu. Pirmais teikums ieintriģēja: „Viņš nekad neko nebija laimējis.” Galvenais varonis ir tēvs, kurš loterijā laimējis portatīvo datoru, tāpēc viņam zūd laika izjūta un viņš tiek ierauts interneta vidē – citā dimensijā. Pavisam ironiski skanēja autores sacītais – jo vairāk ziņu interneta tīmekļos, jo mazāk laika, kas attiecīgi nozīmē jebkuru attiecību sadrumstalošanos. Zanda Tereško stāstā „Virtuves darīšanas” iztirzāja Inas dzīvi un viņas attiecības ar māti. Simbolisks un daudzslāņains ir vairākkārt uzsvērtais zoba tēls, kas rāda Inas attiecības ar apkārtējiem, īpaši māti. Helga Tormane kolorītā stāstījumā aizveda ceļojumā uz Āziju, ietverot plašu reāliju raksturojumu šajā kontinentā, uzburot lasītājā sajūtas, kas identiskas ceļotāja pieredzei. Sandras Sabīnes Jaundālderes epifānijā „Nāves deja” dominēja nāves tēls, aicinot domāt par dzīves jēgu un savu atbildību pret tautu. Nāve ir radīšana, sākums un gals – tā deklamēja proziste. Autores lasījums kļuva par mistisku performanci un atgādināja apziņas plūsmas tehnikā radītos darbus.

Prozas svētki NAKTS AUTOBUSĀ 4. decembrī sagādāja gluži jauku stāstu vakaru kopā ar dažiem leģendāriem un mazāk zināmiem Latvijas rakstniecības pārstāvjiem. Kā trāpīgi minēja vakara vadītājs Ivars Šteinbergs, tas bija samērā internacionāls pasākums stāstu satura un arī pašu lasītāju auras ziņā. Ko vērts bija beidzot piedzīvot Toma Kreicberga latviešu ausij šķietami perfektā amerikāņu angļu valodā uzrakstīto, dialoga un „šaha spēlei” līdzīgā stāsta lasījumu; brīžiem Kreicberga stāsta lēnā gaitā ritošais tulkojums latviešu valodā uz ekrāna kopā ar nesteidzīgo, populārai prozai neraksturīgo paļaušanos uz tēlu psiholoģiju un sarunas dramaturģismu ievadīja klausītājus savdabīgā meditācijā. Kas līdzīgs, taču daudz dziļāks valdīja arī Sergeja Moreino lasītajā, epistulārā žanra apjoztajā tekstā; īpašu dimensiju stāstam piešķīra reliģiskie motīvi – ebrejiskums, jūdaisms, iespējams, kabala un, protams, Moreino prozai raksturīgais poētisms, kolorīti tēli un teju džoisiskā manierē pasniegts vēstījums – gan ar neestētiskā estētizāciju, gan ar zināmu erotismu. Pārējie lasījumu stāsti noteikti dēvējami par daudz mazāk kaislīgu literatūru. Piemēram, Lauras Brokānes lasījums it kā „pazuda” pārējo autoru vidū – nav viegli nedz atminēt tā sižetu, nedz kādu spilgtu detaļu, tomēr stāsts neraisīja nepatīkamas izjūtas. Savukārt vakara turpinājumā spilgtuma ziņā publikas mīluļi noteikti bija Nilss Sakss ar bērnības dienu stāstu par sāpošu vēderu un Uldis Rudaks ar riteņbraucēja piezīmēm. Šo lasījumu vērtējumā jāatzīmē, ka liela nozīme ir pašu autoru personībai – nez vai stāsta izejvielai līdzīgas piezīmes (iedzēruša pedāļu minēja kašķi ar policiju, bailes salauzt roku u.c.), kas šķita samērā spontāni fiksētas, iespējams, arī pavisam maz rediģētas un ķidātas, ieslīgstot teju pašam Rudakam tuvā groteskā, vai nepietiekami literāras, – jā, diez vai tās būtu uz pusi tik interesantas kāda cita autora rokās. Nila Saksa stāsts vairāk līdzinājās literatūrai – attēlojot bērnu, kuram sasāpas vēders, bet negribas, lai ārsti griež, autora fantāzija labi savijās ar stāstnieka un komisma elementu atradēja talantu, lai gan joprojām bija jūtama Saksa nespēja „darbināt detaļas” un vēlme „gleznot” brīžiem tieši un bez elegances (varbūt kādu arī aizskāra autora vēlme pajokot par krieviem, kas sit zēnu, tajā pašā laikā zēna vecmamma dēvēta par „babušku”). Viens no iemesliem, kādēļ Saksa stāsts ieguva Prozas lasījumu žūrijas balvu, – vienkāršība un zināms caurspīdīgums vēstījuma veidošanas manierē, raksturu psiholoģijā un, protams, pārsvarā atbruņojoši sirsnīgs humors šķietami nešpetnā Saksa izpildījumā (kas savukārt nepārsteidza nopietnākus prozas risinājumus alkstošo alternatīvo žūriju). Visbeidzot dramatiskākais vakara akords piederēja dokumentālās prozas un žurnālistikas jomā vairāk pazīstamajai Inetai Meimanei, kura lasīja stāstu par kādu aviokatastrofu Latvijā – ceļā Rīga–Liepāja, par Latgales sievieti, kas gatavojas kāzām un gatavo mielastu viesiem; diemžēl vai par laimi, stāsta garumā klausītāju varēja nodarbināt divas galvenās domas – „tik tuvi te bijuši Aleksandra Grīna stāsta „Klusie ciemiņi” motīvi, kad strēlnieks mielo kritušo biedru veļus”, un „stāsts aktuāls, jo kritušās lidmašīnas atliekas, asiņainie ķermeņi utt. ir nesen redzēti arī ziņās”. Meimanes stāsts gan tieši ar savu nepastarpinātību un sirsnīgo intonāciju palicis spilgtā atmiņā. Tāpat kā jebkura nakts, kas pavadīta autobusā, reti kad ir izcila, toties paliek atmiņā – tāds arī šis prozas lasījumu pasākums.

Lasījumu pasākums PIRMĀ PIETURA 6. decembrī programmā tika pieteikts kā „literārs pasākums jaunākā skolas vecuma bērniem un tiem, kas aizvien jūt sevī bērnu”, un klausītāju vidū dominēja tieši tie otrie... Protams, bija arī paši bērni, taču pamatā pirmsskolas un sākumskolas vecuma. Diemžēl Ievas Samauskas stāsta nosaukumu neuzzinājām un lielāko daļu diemžēl nedzirdējām – jo kavējām lasījumu sākumu, maldoties cauri raibajai un blīvajai rosīgā Kalnciema ielas kvartāla tirdziņa drūzmai un meklējot īsto ēku, kurā notiek lasījumi (par to ļoti atvainojamies rakstniecei un lasītājiem!). Dzirdējām vien stāsta izskaņu – šķiet, autore pievērsusies zemūdens pasaules tēliem, zivtiņām u. tml. Pavisam noteikti paguvām tvert Ingas Žoludes stāstu „Robainais iemesls”, kurā varēja sekot kāda runča visnotaļ gastronomiskajiem piedzīvojumiem. I. Žoludes priekšnesuma ziņā īpaši pozitīvi jāizceļ pats lasījums – jo papildus saturiskajam pavedienam, lasot bērniem, vienlīdz būtiska arī uztveramība, ko panāk ar balsi, ar izteiksmīgumu. Inese Paklone lasīja aktuālu stāstu „Ziemassvētku zāģītis”, kas uzbūra sirsnīgu, jauku, tradicionālu Ziemassvētku svinēšanas (gandrīz) ideālainu, neuzkrītoši un rotaļīgi akcentējot ideju par dāvanu lomu šajos svētkos. Tas bija jauks stāsts par to, ka galvenā dāvanu vērtība ir mīļums un dāvinātāja sirsnība, ka labākās dāvanas ir dāvanas „ar stāstu”. Lilijas Berzinskas stāsts „Labvakar, es esmu dinozaurēns” tika pieteikts kā „īsa pasaka” – arī šajā vēstījumā bija zināms „didaktisma elements” (zobudiega lietošanas aktualizācija!), lai gan citādi tajā ņirbēja dažādi fantasmagoriski tēli – piemēram, dinozaurēns, zobos iestrēdzis riekstu tārpiņš u. tml. „Pludmales spēle” – tā saucas nodaļa no mūsdienu bērnu literatūras klasiķa Jura Zvirgzdiņa topošās grāmatas. Ja iepriekš nolasītie teksti vairāk varētu saistīt pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērnus (un neaizmirsīsim arī tos, kas ilgāku laiku „sevī jūt bērnu”), tad šis teksta fragments patiesi bija domāts tiem, kas jau devušies nopietnās skolas gaitās: dinamisks, sportiska gara caurausts, „aktīvs” un visnotaļ „puicisks” vēstījums. Māris Rungulis piedāvāja stāstiņu „Kapu zvans” no topošas grāmatas. Tas bija stāsts stāstā, ko kādā vakarā bērni izstāsta cits citam, līdz ar to klātesoši bija šausmu estētikas elementi (līdzīgu stāstu par večiņu, kas brauc uz kapiem ar taksi, varēja baudīt Baltvilka lasījumos 2014. gada vasarā) un diezgan aizraujoša stāstītāju maiņa. Starp lasījumiem bija iespēja baudīt pasākuma vadītāja un burvju triku meistara Dmitrija Bubina miniatūrās performances, kurās atraktīvi tika iesaistīti drosmīgākie mazie klausītāji un kuras uzbūra maģisku noskaņu, kas labi piestāv arī bērnu literatūrai.

Par vienu no veldzējošākajiem Prozas lasījumu pasākumiem joprojām uzskatāmas PROZAS BROKASTIS, kas nu jau tradicionāli notiek svētdienas vēlajā rītā restorānā „Andalūzijas suns”. Šajā pasākumā allaž var dzirdēt patiešām labus stāstus, lai gan pēdējā laikā īpaši manāma tendence Prozas brokastīs dot vārdu gan zināmiem, gan mazāk zināmiem autoriem. Un tas padara šo pasākumu arī par pārsteigumu pilnu. 7. decembrī pirmais publiku priecēja Pauls Bankovskis, kurš pasakā „Pērlīte” (lieliem un pavisam lieliem bērniem) atainoja kādas ebreju ģimenes likteni vāciešu kontrolētā teritorijā — jāpieņem, 20. gs. 30. vai 40. gados — no pērļu vistiņas skatupunkta. Lai gan autors bija atļāvies nedaudz mākslinieciskas brīvības, piemēram, liekot vistai sirsnīgi vēlēties, lai tai atņem izdētās olas, stāsts līdz galam palika skatupunkta noteiktajās robežās, paļaujoties uz klausītāju spēju izdarīt secinājumus no tekstā izkaisītām norādēm. Tādējādi pavisam lieli bērni varēja piedalīties sava veida prāta spēlē (un atrisinājumā iegūt informāciju, ka holokausts nebija nekas jauks), savukārt tikai lieliem bērniem tika dāvāta iespēja noticēt stāsta beigās izteiktajai pārliecībai, ka taisnība tomēr uzvarēs. Prozas lasījumu galvenā balva un ceļazīme dalībai Birmingemas literatūras festivālā Lielbritānijā 2015. gada oktobrī, domājams, Paulam Bankovskim tika piešķirtas par trim nozīmīgiem stāsta „Pērlīte” aspektiem: formas novitāte un universālums, un vēsturiskā konteksta nervs. Vēsturiskos kontekstus pavisam nepastarpinātā, ārkārtīgi dokumentālā veidā skāra arī Jānis Rokpelnis, nolasot kāda čekas savervētā žurnālista monologu; pārsteidzošākais šajā vēstījumā bija gan formas „kailums”, tas ir, ļoti minimāli lietotie poētiskie līdzekļi, kas lika nepārprotami uztvert galvenā varoņa sirdsapziņas atvēršanos, gan arī cilvēcīgums – aizkustinošā indivīda uzupurēšanās, sargājot draugus no varas mehānisma, pašam nonākot labprātīgā pašizolācijā. Jāsaka, ka zināms eskeipisms allaž bijusi viena no Viļa Kasima prozas noskaņām – arī Prozas brokastīs nolasītais stāsts līdz ar autora meditatīvo lasījuma manieri ieveda klausītājus zināmā transā; futūristiski vai postapokaliptiski, bet Kasima varoņu klātbūtne telpā bija jūtama teju fiziski, neviļus atgādinot par kādu pavisam citu, tomēr jau zināmu darbu – Ingas Žoludes „Santa Biblia” (ārpus Zvaigznes ABC fantāzijas literatūras rakstniekiem šie divi noteikti tiks salīdzināti). Zīmīgi, ka Kasims gandrīz tāpat kā Toms Kreicbergs raksta ārpus latviešu literārās tradīcijas, šķiet, meklējot izteiksmes formas Rietumu prozas aktualitātēs. Ārpus mūsdienām notika arī Dainas Tabūnas stāsts par 90. gadu meitenēm – lai gan nolasīts tikai fragments, šķiet, top zināma atbilde Jāņa Joņeva atmiņu un melomānisma pilnajam romānam. Varbūt nedaudz pļāpīgs, tomēr pietiekami meitenīgs, Tabūnas stāsts tiks gaidīts ar visām no tā izrietošajām nostalģijas lēkmēm. Mazāk spilgts un piepildīts šķita Sabīnes Košeļevas ieskats slimnīcas pacienta ikdienā, ko piedzīvo kāda jauna meitene; centieni vērpt komiskas situācijas teju „tukšā vietā” atgādināja, ka Prozas brokastīs allaž gadās arī pa kādai ne pārāk gardai un gatavai ogai. Savukārt Svena Kuzmina triumfu Prozas lasījumu žūrijas skatījumā pelnīti sagādāja stāsts par jauno ģimeni un kādu sarkano pogu; diezgan veikli nostrādāts un slīpēts, šis stāsts bija dabisks komisma, dramatisma, kafkiska absurda un Svenam Kuzminam nu jau par raksturīgu kļuvušās morāles paraugu; atliek vien cerēt, ka jaunā rakstnieka darbi kļūs vēl atbrīvotāki formas ziņā un varbūt izvairīsies arī no dīvainās vēlmes veidot nelatviskus raksturus (lai gan šodien, iespējams, tieši tas formāli izceļ šo rakstnieku citu vidū).

Decembra septītās dienas PROZAS DIENAS PIEDĀVĀJUMS izcēlās ar kārtējās jaunās vietas apsekošanu – klausītāji un lasītāji viesojās galerijā „Pop-up”, kur prozu no visām pusēm ietvēra mūsdienu latviešu glezniecības skaistie paraugi. Prozas brokastīs skarto slimnīcas tēmu turpināja Ieva Plūme, lasot stāstu kādas sievietes novērojumiem palātā. Diemžēl stāsts neatstāja pietiekami spēcīgu iespaidu, un situāciju neuzlaboja arī pašas autores atbilde pasākuma vadītājai Evai Eglājai-Kristsonei, ka stāstu nevajagot nekādi uztvert... It kā saraustītie vērojuma fragmenti varētu sniegt arī zināmu prozaisku katarsi, bet tikai tiem, kas paši nonākuši līdzīgās situācijās un klusībā ik dienu nolād Latvijas medicīnas sistēmu. Arī Egīls Venters pārsteidza, sākot lasīt fragmentu no topošā garāka gabala par Atlantīdu, taču jau pēc piecām minūtēm paziņojot, ka viss – stāsts ir galā... Nebija saprotams, vai autoram kaut kas samisējās vai viņš vienkārši nespēja izturēt prozas konkursa spriedzi un salūza pusceļā. Juris Zvirgzdiņš aizvizināja klausītājus uz Berlīni un arī nedaudz pagātnē, tomēr stāstu bija grūti uztvert sliktās dzirdamības dēļ – te būtu noderējis mikrofons. Taču kļuva skaidrs, ka Zvirgzdiņa humorpilnā pasāža par baltiešu un viņu pulciņa vadones Evas pirmo ceļojumu uz ārzemēm labi sasaucās ar lielisko Māras Svīres stāstu par vecmāmiņas atgriešanos no ārzemēm nevērīgu bērnu pavadībā. Lai arī stāsts izsauca klausītājos smieklus, autore norādīja, ka tas ir visai traģisks. Traģiski ir arī tas, ka neviena žūrija nenovērtēja šo stāstu tā klasiskajā izpildījumā un idejas oriģinalitātē, jo stāsts patiešām spilgti izcēlās uz daudzu citu fona.

Te nelielai atkāpei jāmin, ka šajos Prozas lasījumos vairākkārt tika uzsvērts ārkārtīgi lielais stāstnieku pieteikumu skaits. Tomēr kopumā stāstu kvalitāte neliecina, ka autoru daudzums attaisno pasākuma mērķi – ne vienmēr kvantitāte ir rādītājs. Arī blīvā pasākuma nedēļa ar trim lasījumiem dienā nepalīdz uztvert prozu tās kvalitātēs – drīzāk gan nogurdina. Varbūt Prozas lasījumu organizētājiem ir vērts padomāt, ka bieži vien less is more jeb lēnāk brauksi, tālāk tiksi?

Dienas piedāvājumu noslēdza Jānis Valks ar fragmentu no ilgi gaidītā un vēl joprojām topošā dokumentālā romāna „Bradātāji”. Fragments kā vienmēr J. Valka gadījumā priecēja ar humoru un intriģēja ar oriģinālo pasaules vērojumu, kurā jauneklis, iemitinājies svešā dzīvoklī, beidzot sastopas ar tā īpašnieku un iepazīst Latvijas policijas darba „specifiku”. Vēl joprojām ar nepacietību gaidām romānu!

GALAPUNKTĀ kā jau galapunktā –, pēc Jura Kronberga dzejas vārdiem, vairs nav nekā. Bet nekas ir viss – iespējams, Prozas lasījumu noslēguma vakars bija viens no saturīgākajiem un piepildītākajiem stāstu piedāvājuma ziņā. Osvalda Zebra fragments atgādināja ko dzirdētu – stāstu par zēna un zirga draudzību un abu bēgļu gaitām un došanos jūrā; šķiet, to kādreiz, sensenos laikos kāds rakstnieks jau bija skatījis bērnu grāmatā... Oriģinālākais rakstnieka pienesums, protams, ir ieskats latviešu bēgļu gaitās; Ingas Gailes lasītais emocionāli iedarbīgais romāna (?) fragments vēstīja par kādu Strenču klīnikas pacienti un viņas ārsta ģimeni nesenajā Latvijas vēsturē un izpelnījās Alternatīvās žūrijas balvu kā labākais garāka teksta fragments. Fragments patiešām bija interesants un veicināja vēlmi dzirdēt tekstu pilnībā, bet mazliet sasaucās arī ar jau pirms pāris gadiem Prozas lasījumos triumfējušo I. Gailes stāstu „Piena ceļš” – I. Gaile turpina izvērst savdabīgu sieviešu tēlu plejādi, emancipācijas un feminisma jautājumus. Alternatīvo žūriju un klausītājus sajūsmināja Māris Mikulāns, kurš lasīja apziņas plūsmas stila stāstu, kurā fiksēt noteiktu sižetu būtu grūti. Toties tapa skaidrs, ka prozas klausītāji ir izslāpuši pēc atšķirīgas formas prozas (Mikulāns to bija panācis, iekļaujot prozā tādās kā banālas dzejas atskaņas), kā arī pēc kaut kā uzjautrinoša, humorpilna. Tāpat atnākušajiem bija iespēja dzirdēt jau atzinību guvušā Naura Lukševica fantāzijas gabalu, kā arī Māra Bērziņa saistošo vēsturiskās prozas fragmentu un rimto, bet atmiņā paliekošo Gundegas Repšes stāstu par kādas dzimtas pulcēšanos, dzimšanu un nāvi, un dzīvi vispār.

Vakars un lasījumi kopumā veldzēja un arī sātināja ar vēsturiskās prozas daudzumu. Runājot par šī gada Prozas lasījumu tendencēm Prozas lasījumu žūrijas pārstāvis Ilmārs Šlāpins norāda: „Būtiska tendence ir vēsturiskās prozas īpatsvars, kas saistīts gan ar zināma romānu cikla (Latvija. XX gadsimts)  tapšanu un lielākās daļas profesionālo rakstnieku iesaistīšanos šajā darbā. Kaut kādā ziņā var arī teikt, ka vajadzība „norakstīt” savu pagātni ir briedusi jau kādu laiku un šobrīd notiek dabisks kolektīvas psihoterapijas process. Savukārt tie, kas mēģina rakstīt par kaut ko citu, pievēršas fantāzijas literatūrai vai eksperimentiem. Ļoti maz bija vienkāršu, ikdienišķu šībrīža realitātes aprakstu. Ja runā par tendencēm tieši Prozas lasījumu 2014 ietvaros, tad bija jūtams, ka dalībnieki, kas „zina, ko dara”, cenšas vai nu promotēt topošos romānus/stāstu krājumus, vai arī izmanto sarīkojumu, lai izklaidētu klausītājus – „smieklīgu” darbu nebija daudz, taču tie acīmredzami izpelnījās publikas simpātijas, turklāt žanrs varēja būt visdažādākais – Nila Saksa, Didža Melbikša, Svena Kuzmina vai Māras Svīres teksti bija ļoti atšķirīgi, taču tie visi patīkami izkustināja Prozas lasījumu klausītāju sirdi.” Savukārt Ieva Lešinska-Geibere par tendencēm runā negatīvā aspektā, jo labais, pozitīvais neiekļaujoties tendencēs: „Cik lasu latviešu otrās neatkarības laika (un ne tikai) prozu, tik saskatu tendenci izvairīties no stāsta (naratīva) un poetizēt vietā un nevietā, uzņemties balsi, kas autoram ir jūtami sveša, ķerties pie jau iestrādātām, pazīstamām asociācijām (lai neteiktu, štampiem). Bieži jūtams arī tas, ka autors nav iepriekš savu darbu pārbaudījis „uz ausi”, kas būtu jādara arī tad, ja to nekad negrasās lasīt skaļi.” I. Lešinska-Geibere arī norāda, ka Prozas lasījumos „pārsteidzošākais” bijusi „tematikas vienveidība – slimnīcas un fantastika. Joprojām pārsteidzoši, ka tik norisēm bagāta realitāte kā mūsdienu (un arī vēsturiskajā) Latvijā raisa tik maz literāru refleksiju”. Te gan varētu strīdēties vai rast pretrunu, jo, šķiet, tika daudz vēsturiskās prozas nebijām dzirdējuši nevienu citu gadu, bet attiecībā uz mūsdienu realitātes atveidi – latviešu prozas un literatūra kopumā uz to nekad īpaši nav tiekusies... Piemēram, ja salīdzina prozu, ko dzirdējām divos viesu vakaros (ārpus konkursa) un latviešu autoru piedāvāto, – rodas jautājums, vai latviešiem vispār maz ir proza. To, ka prozai ir kāds naratīvs un iekšējs stāstošs ritms, apliecināja gan viesi no Amerikas, gan Krievijas, par mūsu tuvākajiem kaimiņiem baltiešiem nemaz nerunājot. Arī I. Šlāpins norāda, ka šajā gadā lasījumi patiešām pārsteidza igauņu un lietuviešu viesu tekstu augsto līmeni. Bet jāteic, ka Prozas lasījumi savā ziņā atgādina „Oskara” balvas pasniegšanu vietējā gaumē. Ja Dzejas dienas ir pasākums, kad dzeja vienkārši „iziet tautā”, tad prozai klātesošs konkurss, vērtēšana – sava veida izrādīšanās. Katru gadu tiek meklētas jaunas vietas, apzināta sava veida popularitātes virsotne prozas laukā utt. Iztiekam bez sarkanā paklāja, bet tas nekas. Balvas jau nav svarīgākais, svarīgākais ir piedalīties – teiktu vidējais latvietis. Bet, tā kā tas ir konkurss, uzreiz gribas zināt, kādi ir vērtēšanas kritēriji. Te atkal paralēles ar „Oskaru” ceremoniju, kur galvenās balvas iegūst nevis, piemēram, oriģinālākais, mākslinieciskākais, bet ideoloģiskākais (ietekmīgākais?) darbs. Prozas lasījumos šogad, šķiet, uzvarēja autors „ar ideoloģiju”, proti, tāds prozists, kuru latvieši tiešām var saukt par prozas autoru un nekautrējoties prezentēt ārzemēs (un kurš, protams, nepaudīs pretrunīgus viedokļus). Runa, protams, par Paulu Bankovski. Bet ne viņš vien ieguva galveno balvu, kas šogad, atšķirībā no citiem gadiem, tika sadalīta starp trim autoriem. Triumfēja arī Svens Kuzmins un Nils Sakss, par ko patiess prieks, jo abu autoru stāsti bija tie, kas Prozas lasījumus padara par priekpilnu un apmeklēšanas vērtu pasākumu. Tomēr, kā norāda I. Šlāpins, P. Bankovskis esot pārsteidzis ar „jaunām vēsmām rakstītajā”, varbūt tāpēc par centrālo, nopietno Latvijas prozas pārstāvi ārzemēs tika izvēlēts tieši šis autors. Pasniedzot balvu, žūrija izteicās, ka P. Bankovska stāsts viņus esot visvairāk pārliecinājis. Radās jautājums – par ko īsti prozas autoram ir jāpārliecina? I. Lešinska-Geibere norāda, ka tekstiem jāpārliecina ar kaut ko jaunu un ar valodas svaigumu, proti: „Izstāsti man tā, kā neesmu dzirdējusi/lasījusi iepriekš.” Šajā ziņā – un ar valodas dzīvīgumu – īpaši esot izcēlušies Paula Bankovska, Nila Saksa un Inetas Meimanes darbi. I. Šlāpins par pārliecināšanu izsakās sekojoši: „Prozas lasījumi ir sava veida divcīņa – sacensība divās diezgan atšķirīgās sporta disciplīnās, kas vienlaikus ir cieši sasaistītas (un šajā sasaistē mēdz traucēt kā sapītas kājas skrējējam) – autoram ir jāuzraksta labs teksts un pārliecinoši tas jānolasa. Prasmīgākie dalībnieki izvēlas nevis savu labāko tekstu, bet tādu, ko tieši viņi var vislabāk norunāt publikas priekšā. Savu tekstu bieži vien ir grūtāk nolasīt – piemēram, tāds spožs aktieris kā Svens Kuzmins kādu cita autora tekstu droši vien nolasītu labāk, taču spēles noteikumi ir tādi, ka viņam jālasa savs teksts. Un žūrija ņem to vērā. Uzvar nevis labākā literatūra vai labākais lasījums, bet gan tas, kā autors ir spējis šos divus savienot.” Šādā skaidrojumā kļūst saprotamāk, kāpēc balvas iegūst attiecīgie autori.

Savukārt Alternatīvās žūrijas pārstāvji par pārsteidzošāko šajos Prozas lasījumos atzīst, pēc Lindas Grīnbergas domām, vēsturiskās prozas īpatsvaru un Literārās akadēmijas tekstu kvalitāte un rokraksta atšķirības. Bet Arturs Skutelis piebilst: „Kopējais līmenis ir augstāks par 2013. gada lasījumiem. Stāsti ir daudzveidīgāki, izstrādātāki, interesantāki. Īpaši ir kāpis jauno autoru līmenis. Labākie vārdi sakāmi arī par festivāla organizēšanu. Šķiet, ka šogad tas bija arī daudz labāk apmeklēts.” Ko līdzīgu var teikt par pašu Alternatīvo žūriju – tā radīja par sevi nopietnu iespaidu, nosaucot savus lasījumu favorītus, taču jaunībai un alternatīvajam piestāv trakulīgums, tāpēc situāciju glāba fakts, ka tika apbalvots Māris Mikulāns – ārpus visām nominācijām un kategorijām. A. Skutelis, jautāts par to, kā radās šī nominācija, stāsta: „Mums bija 5 apbalvojamie, ne 6. Galvenās balvas ieguvējs Māris Mikulāns un viņa darbs (stāsts „Jūklis”) tik ļoti atšķīrās no visa pārējā, kas izskanēja festivāla laikā, ka īsti nebija iekļaujams ne “labākā stāsta”, ne kādā citā kategorijā. Tas ir kaut kas savdabīgs, un galveno balvu un novērtējumu no mūsu puses ieguva par pilnīgi cita veida poētikas piedāvājumu un oriģinalitāti. Ja tāda teksta nebūtu, mēs galveno balvu kā atsevišķu nomināciju neizvirzītu.” Arī L. Grīnberga norāda: „Pie sākumā plānotajām nominācijām „Labākais stāsts”, „Labākais garāka apjoma darba fragments”, „Labākais stāsts bērniem” un „Labākais jauno autoru stāsts” pievienojās „Galvenā balva”, ko mēs piešķīrām autoram, kura darbs uz visu dzirdēto lasījumu fona šķita spilgtākais un labākais gan satura, gan formas ziņā neatkarīgi no iepriekš noteiktām kategorijām „stāsts”, „fragments” vai autora piederību kādam statusam – „profesionālis” vai „jaunais autors”.”

Būtībā pārsteigums bija tas, ka Alternatīvās žūrijas viedoklis šogad gandrīz pilnībā atšķīrās no Prozas lasījumu žūrijas viedokļa. Īpaši attiecībā uz patiešām spilgtiem N. Saksa un S. Kuzmina stāstiem. Radās sajūta – varbūt Alternatīvā žūrija apzināti vēlējās izvairīties no vienu un to pašu autoru apbalvošanas, bet tā neesot bijis. L. Grīnberga stāsta: „Alternatīvā žūrija neizvairījās ne apzināti, ne neapzināti no balvu piešķiršanas Nilam Saksam vai Svenam Kuzminam, jo gluži vienkārši šos darbus neatzina par spilgtākajiem (ja vispār var vārdu „spilgtākos” var vienādot ar vārdu „labākos”, kas drīzāk bija mūsu mērķis – apbalvot labākos darbus savās nominācijās), tātad izvairīšanās vienkārši nenotika. Otrkārt, ja šie darbi mūsu skatījumā būtu spilgtākie/labākie, mēs tos apbalvotu neatkarīgi no Prozas lasījumu žūrijas vērtējuma, par kuru iepriekš nebijām informēti un to nenojautām.” Savukārt A. Skutelis atbildē norāda: „Gan Nila Saksa, gan Svena Kuzmina stāsti ir labi, tie bija vieni no mūsu favorītiem, taču nevaru piekrist jautājumā implicētajam, ka tieši tie bija spilgtākie. Mēs priekšroku atdevām Madaras Rutkēvičas darbam, un tam nav nekāda sakara ar galvenās žūrijas vērtējumu vai mūsu priekšnojautām par to; alternatīvā žūrija ar galveno žūriju par dzirdētajiem darbiem neapspriedās.” No vienas puses, šķiet, Alternatīvā žūrija tādējādi apstrīd Prozas lasījumu žūrijas izvēli, jo tās apbalvotie stāsti neesot bijuši nedz „spilgti”, nedz „labi”. No otras puses – tiem, kurus sauc par alternatīvajiem, ir tādas tiesības! Šādā sakarā arī vēl viens jautājums: kā paši Alternatīvās žūrijas pārstāvji vērtē Alternatīvās žūrijas nozīmi Prozas lasījumos? L. Grīnberga atbild: „Tā ir iespēja uzzināt to vērtētāju domas, kuri vēl nav profesionāļi, tomēr ir guvuši iemaņas literatūras vērtēšanā. Studentiem savukārt tā ir viena no studiju procesā piedāvātajām iespējām paust savu viedokli un gūt lielu pieredzi.” A. Skutelis piebilst: „Ir labi, ka tāda žūrija ir. Tā ir nenovērtējama pieredze topošajiem literatūrzinātniekiem, vienlaikus arī alternatīvs vērtējums, uzklausot vairāk nekā 40 jaunus latviešu prozas darbus.”

Nobeigumā gribētos atgriezties pie nosaukumā un iepriekš skartā jautājuma – vai latviešiem vispār ir proza? Uzdodot šo jautājumu Prozas lasījumu žūrijas locekļiem, tika saņemtas sekojošas atbildes. I. Lešinska-Geibere teic: „Man šķiet, ir muļķīgi apgalvot, ka prozas nav, ja iznāk tik daudz prozas darbu. Lai kāda, bet ir. Un šajos lasījumos guvu pārliecību, ka tā var būt arī ļoti laba proza.” Bet I. Šlāpins apgalvo: „Nav tā, ka mēs peldētos labā prozā, ko labi paēdušu un ģeniālu literātu armāda mums ik dienas drukātu savos laptopos un piesūtītu mūsu kindliem. Ir vērojama plaisa starp dažiem desmitiem profesionālo, atzīto literātu un viņu iespējām strādāt savā arodā, no vienas puses, un stabili atjaunojošos wannabe literātu pulku, kas cenšas rakstīt, mācās, publicējas, viļas, pazūd un turpina piedalīties lasījumos. Diemžēl viņi nerada „fonu”, uz kura varētu izcelties ģeniālā latviešu mūsdienu literatūra, tāpēc fona funkciju pilda tie, kuriem patiesībā vajadzētu kļūt par celmlaužiem un vadzvaigznēm. Mums ir akūti nepieciešams pacelt vispārējo prozas publicējamības līmeni (kas praktiski nozīmē – vairāk publicēt, vairāk maksāt autoratlīdzībās, vairāk pirkt un lasīt), lai talantīgie un spējīgie gūtu stabilāku platformu, uz kuras augt.”

 

Ar šo nelielo ieskatu vienā no lielākajiem literārajiem festivāliem Latvijā ceram rast pavedienus atbildei uz jautājumu „Kas pašlaik notiek latviešu literatūrā?”. Tvert parādības to saknēs ir īpaši nozīmīgi pašlaik, kad nedaudzie kultūras mediji, mūsuprāt, nesniedz pietiekami dziļu aktuālo kultūras notikumu analīzi. Jāatceras, ka literatūras vēsture top mūsu acu priekšā.