Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Divas aizkavējušās dāvanas
Anna Tārava
12.01.2015

Ja iedomājos, ko tādu īpatnēju būtu vērts ievērot no 2014. gada mazāk ievērotā, tad tie noteikti ir pagājušā gada spilgtie, pietiekami ambiciozie izdevumi, piemēram, Nila Saksa „Poēma par 12 ziloņiem” un Agneses Kleinas veidotais plānotājs 2015. gadam. Kas tos vieno un kas šķir? Kādēļ Kleinas plānotājam ir vērts pievērst uzmanību laikā, kad ērtu, standartveida piezīmju bloknotu var iegādāties, neprātojot par tā ideoloģisko saturu (jo tāda nav)? Un vispār – kādēļ māksla joprojām ir mākslai, bet kalendāri vairs nav tikai kalendāri?  

Literatūra un mode reizēm iet roku rokā, it īpaši tik šaurā kultūras laukā kā Latvijā. Un ar to es domāju ne tikai grāmatu dizaina elementus, kas prasmīga redaktora un mākslinieka rokās var daļēji kalpot kāda viduvēja literāra darba popularitātes celšanai. Ārišķīgais, bet ne mazāk svarīgais ir arī teksta vai koncepcijas autora tēls sabiedrībā. Būsim atklāti – pat šķietami vienīgais literatūras žurnāls Latvijā uz vāka izvieto spicākos latviešu literatūras pārstāvjus labu rakursu un gaismu uzķēruša fotogrāfa izpildījumā (arī fotogrāfa „akcijas” ar katru numuru šādi, protams, tiek celtas), lai gan gadās, ka, piemēram, uz vāka redzamās, lasītājam zināmās rakstnieces/dzejnieces nemaz nav „zem vāka”. Triks un atklāsme, ka mēs visi esam vienā tekstā, tādēļ sejas ir un arī nav būtiskas. Mode un teksts/lasāmviela it kā ir pamatā arī Agneses Kleinas un Nila Saksa devumiem modernajam jaunietim 2014. gadā.

Saksa „Poēma par 12 ziloņiem”, ekskluzīvs produkts, drīz vien pēc izdošanas bija grūti dabūjama grāmatnīcās (tas gan bija vēl vasarā). Darbs atspoguļo kādu dvēseles un zemapziņas dzīlēs grimstošu stāstu par jauniešiem, kas cer rast savu laimes zemi, atbrīvojot zoodārza ziloņus: „Iesim atpakaļ pie ziloņiem, gan viņi mums ceļu rādīs, es saku, aizvedīs uz to pasauli, kura pirms mūsējās pastāvējusi un kuru kāda nezināma katastrofa iznīcināja (..).” (Sakss, 78) Ceļā uz šo pašatklāsmi, jaunieši nonāk policijas iecirknī, kur arī sākas viens no daudzajiem stāstiem stāstā – it kā pretendējot uz rakstura psiholoģisko atklāsmi, rakņāšanos bērnības traumās utt. Saksa lasītājs, kā ierasts, vairākkārt pieskaras diezgan aizraujošiem bērnības, stilizēta eksistenciālisma un patērētājsabiedrības kritikas pilniem fragmentiem un stāstiem („Gadsimtos uzkrātās tautas gudrības, visas tautasdziesmas, ko mums skaitīja. Visas mammas un tēta pamācības. Arī tās, ko deva pusaudži uz ielas. (..) vai tad paši neredzat, ka planēta aizvien ātrāk griežas, ko agrāk nodzīvojām desmit gados, to tagad jāiespiež dažos sociālo tīklu ierakstos.” (Sakss, 83)), dažus no tiem rotā tikai Saksam raksturīgā skandalozitātes piegarša (homoerotisku motīvu iedīgļi, kas nāk līdzi zīmolam „Nils Sakss” ar autora iepriekšējiem darbiem). Domājams, nekas tamlīdzīgs 2014. gadā nav tapis, poēmas iznākšana grāmatas formātā ir ievērojams izņēmums arī 21. gs. kontekstā. Autors ir mēģinājis notvert mūsdienu romantiskā jaunieša izplūdušo tēlu (ar mūsdienām var domāt – pēdējo 20 gadu periodu), būtībā poēma ir ritmizēts domas ceļa manifests, kura nodoms atgādina Venedikta Jerofejeva poēmu „Maskava Gailīši” („Timofejeva kungs no sestā dzīvokļa pamodās pirmdienas rītā un konstatēja, ka viņam ir pazudusi jēga. Palūkojās Timofejeva kungs uz naktsgaldiņa, skapītī virs izlietnes un dzīvojamās istabas tumbočkā – bet jēgu nekur nemanīja.” (Sakss, 74)); kompozīcija – izmeklētāja/nopratinātāja veidotu vēstījumu Alberta Bela romānos, bērnības motīvi var aizvest pie Paula Bankovska „Skolas”, savukārt draiskā forma brīžiem ir cieņas sveicieni tādiem pārmaiņu laika darbiem kā Aivara Ozoliņa „Dukts” vai Gunta Bereļa „Mīnotaura medības”. 

Valodas ziņā darbs nepārkāpj literārās normas robežas (izņemot pāris lamuvārdu), taču interesanta ir kāda detaļa, ko Sakss diezgan veiksmīgi pielieto, lai „lauztu” šķietamību par darba viennozīmīgu piederību prozai. Un to var dēvēt par mākslīgu teikuma locekļu „aristokratizēšanu”: „Vai tad neesat jūs kādreiz juties, viņam prasīju, skatīdamies vīram tieši pagurušās acīs, kā nokļuvis laikā sev diezgan neiederīgā?” (Sakss, 6). Protams, ievērības cienīgas ir arī faktiskās dzejas rindas, kad varonim tiek piešķirtas „solista” tiesības kā tādā mūsdienu operas libretā:

Dažus no mums viņas rūpīgāk apskatīja,

nobraucīja mugurkaulu ar roku,

izmērīja attālumu no paduses

līdz pašiem kāju pirkstiem.” (Sakss, 9)

Jāsaka, ka, salīdzinot ar Saksa pirmo publicēto brošūriņu „Paradīze atnāks ārieša izskatā” (2008), kas bija skandalozs, taču paviršs un brīžiem pat nebaudāms stāsts par zēnu Otrā pasaules kara laikā, šis ir īsts meistardarbs: autors ir manāmi pieaudzis gan tematiski, gan formāli; turklāt „Poēma par 12 ziloņiem” ir arī izdevums, kuru beidzot nešķiet komiski turēt rokās – grāmatā apskatāmās fotogrāfijas ar jauniešu izklaides dzīves ainām saskan ar vāka uzstājīgo uniseksu reprezentējošu būtni, uzraksti un izceltie teksta fragmenti, lai gan ne vienmēr jēgpilni, tomēr kādam atgādinās arī tipogrāfiski modernu, glancētu žurnālu. Darba mērķauditorija līdz ar to ir diezgan labi pārredzama – pusaudži, īpaši, ja viņi ir pazīstami ar tādiem pašmāju modes mākslinieku zīmoliem kā QooQoo, kura izstrādājumi rotā grāmatā ievietoto fotogrāfiju (anonīmos) varoņus.

Modernais jaunietis, QooQoo un tamlīdzīgu zīmolu pārzinātājs, kas patērētājsabiedrības apstākļos neglābjami ir dēvējams par hipsteru, veido arī Agneses Kleinas plānotāja mērķauditoriju. Ideja, ka augošajiem organismiem jau gluži kā biznesa ļaudīm nepieciešams plānotājs gadam (2015. gada janvāris – 2016. gada janvāris), nevis diviem pusgadiem (skolas dienasgrāmatas jau pamazām izmirst kā parādība), norāda uz to, ka plānotājs patiešām piesaistīs arī tos, kam pāri 20 un 30 (bet sirdī 15). Taču gandrīz tāpat kā Saksa poēma arī Kleinas plānotājs nav domāts visiem – galvenokārt cenas dēļ (ja nemaldos, sākotnējā cena bijusi ap 25 EUR, kamēr parasts, neliela apjoma plānotājs gadam kancelejas preču veikalā var maksāt piecas reizes mazāk). „Jo mēs neesam weird, mēs esam limited edition!” vēsta Kleinas ieraksts  plānotājā.Pelēks vāks, kuru rotā „iegravēts” kartupeļa attēls un zem kura slēpjas latviskās identitātes ābece – vairāk gan domāta kādam ārzemju viesim vai interesantam, kas vēlētos ieskatīties latviešu jaunatnes hipsterdzīvesziņā. Blakus smalki izstrādātam plānotāja kalendārajam dizainam, ir arī neliela glancēta žurnāla cienīga lasāmviela latviešu un paralēli arī angļu valodā – reizē izklaidējoša un garu pacilājoša, ar nacionālu, patriotisku un pašironisku garšu, bet vispārinājumu dēļ uzskatāma par mēģinājumu eksistēt kā paliekošs, fundamentāls teksts: pašas Kleinas veidoti rakstiņi par to, kas ir latvieši (autore gan likusi šim ievadtekstam nosaukumu „Hi, my name is Latvia”, bet runā tikai par vienu tautību: „Latviešu lielākais kompliments ir „normāli”. Viņš ir normāls. Garšo normāli. Man iet normāli. Normāla diena. Normāli izskaties.”); tad Kleina vairs nelieto „latvieši”, bet rakstā par Aļonas Bauskas radīto QooQoo dizainu smalkjūtīgi apgalvo, ka „drosmi Latvijā meklējiet dizaineru darbnīcās”, visbeidzot autore apkopo arī kādu neparastu tvītu sēriju, kuru veido latviešu sakāmvārdu asprātīgie pārfrāzējumi un (jāsaka, negaidīti!) intervē kādu Austrālijas trimdas latvieti gados. Ļoti nozīmīgi plānotāja noskaņai bijuši arī citu autoru teksti, kuru starpā gan nav neviena rakstnieka darba (tā varētu būt eseja, asprātīga dzeja vai latvisku noskaņu papildinošs latviešu klasiķa gabals vai tā dekonstrukcija). Tā vietā ir neslikti uzrakstītais latviešu identitāti vispārinošais Riharda Kalniņa teksts (Imaginary Latvians redaktors) ar Agra Bobrova ilustrācijām, Kristīnes Garklāvas (TV žurnāliste) personīgie iespaidi par atrašanos mežā, intelektuāli pabeigtākā Vandas Dauksts (Stockholm School of Economics in Riga pasniedzēja) eseja un Līvas Koziolas (latviete Ķīnā) nedaudz sentimentālais ieskats latviešu būtībā (brīžiem biedējošs, ja pievērš uzmanību nemitīgai „mēs” retorikai). Tekstus kopumā drīzāk jādēvē par publicistiskiem, nevis mākslinieciskiem, taču to mērķis, kā var noprast, ir bijis iedarboties daudz tiešāk un spēcīgāk, – zināmu spēku nodrošina arī autoru plašā atpazīstamība. Savukārt vizuālo pusi, kas ir plānotāja galvenais pluss, papildina pat ironiskās kartupeļu tēmas skartās pastkartes – droši vien sūtīšanai draugiem uz/no ārzemēm, tādējādi neatstājot vienaldzīgu pat austrumeiropieti, kas sevi no plānotāja tekstos definētā latvieša īpaši neatšķir un tāpēc var justies apjucis (vai tamlīdzīgus vārdus nevarētu teikt arī kāds no mūsu kaimiņiem? „Mēs esam dabas tauta, mēs neesam debesskrāpju tauta. Mēs esam vagu izciļņu, pļavu smaržu, meža sūnu, upju līkumu, salnu spirgtuma un jūras sāļuma tauta. Mums rokās ir pīts grozs, nevis portfelis.”)

Plānotājs būtu lieliska dāvana jaunietim, kas nesmādē visu jauno, bet ticis audzināts latviskā garā – varbūt šis jaunietis pat dzied korī, dodas uz ārzemēm kopā ar savu tautisko deju kolektīvu un obligāti svin Jāņus ar lepnumu sirdī, nevis tikai alkoholu prātā. Un gluži kā Saksa poēmas varonis Kleinas plānotāja lasītājs visdrīzāk ar latvisku rezignāciju būs gatavs izsapņot savu nāciju un nemitīgi atgriezties pie tās saknēm, aizmirstot to, kas reāli notiek apkārt:

Es vienmēr esmu sapņojis izaugt liels un kļūt par ņindzu, kas ģērbjas melnos tērpos, lai katru, kurš man nepatīk, sacirstu gabalos ar mačeti.

Es viņam noglaudu galvu un saku, kad uz tevis skatos, tu atgādini mani pašu manos divdesmit astoņos gados.” (Sakss, 79)

Lai gan abas „dāvanas” nebūs nekas pārsteidzošs, tās ir zīmīgs apliecinājums tam, ko pašlaik varētu pieprasīt jauniešu prāts – skaidrību (attiecībās ar sevi). Vienīgais – interesanti, ka rakstnieki skaidrību joprojām piedāvā meklēt kartupeļu absurda bumbuļos, bet sabiedrības ciešie vērotāji – ēdamajos sakneņos.