Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto: A. Tjagni-Rjadno
Foto: A. Tjagni-Rjadno

Šurum-burum
Andrejs Ivanovs
02.02.2015

Andrejs Ivanovs (1971) – krievu rakstnieks, kad dzīvo Igaunijā; ieguvis grādu krievu filoloģijā Tallinas Pedagoģiskajā universitātē (tagadējā Tallinas Universitātē), dzīvojis Dānijā hipiju komūnā un apceļojis Skandināviju; raksta krievu valodā; saņēmis vairākas Krievijā un Igaunijā nozīmīgas literatūras balvas. Autors stāsta " Šurum-burum" tapšanā pateicas Ventspils Starptautiskajai rakstnieku un tulkotāju mājai.

Man izdevās apmaldīties Avnstrupes mažaparkā. Es pats sevi maldināju. Priedes bija mats matā kā pie mums Stroomi, un, kad starp resnajiem, gludajiem stumbriem vīdēja kūstoša sniega peļķes (suņu rejas, meldru čabēšana, motorzāģa izmisīgais kliedziens), es pārliecināju sevi, ka tā ir jūra, piedzīvoju mirklīgas baiļu trīsas (tā reibst galva pēc slimības, bet man bija ne tāda vien slimība), murmināju zem deguna: jā, jā, jūra, Stroomi, es ― bomzis, slēpjos pamestās ēkās līdzās psihiatriskās klīnikas sienām...

Tur to bija daudz, vecie korpusi pie Paldisku šosejas bija pamesti, tajos mājoja bomži ― man sagādāja prieku ņirgāties par sevi: ja vien es nebēgtu uz Dāniju, es varētu mierīgi nolikt karoti tur... uz matrača... žurku apskrubināts līķis.

Es novedu sevi līdz murgainam stāvoklim. Ar pirmajām zvaigznēm palika vieglāk. Pamatīgi pārsalstot, es vilkos uz nometni.

Tajās dienās mēs dzīvojām pie afrikāņiem. Hanumans salaida ar bezjūtīgu ķīnieti vārdā Džu. Viņai pat nevajadzēja pūlēties, lai viņu vadītu. Viņš bija nožēlojams. Pateicoties Džu, mēs mazliet piebremzējām, pārstājām doties uz Nerebrū, un es kļuvu apātisks. Galīga bezdzimuma būtne, es atturējos no visa, tikai gatavoju, bet neēdu (starp citu, afrikāņi apgalvoja, ka mana ēdmaņa nav sliktāka par Hanumana, ― iespējams, lai viņu pakaitinātu). Dzēru daudz ūdens ― tieši no krāna; uz visiem tas atstāja spēcīgu iespaidu. Afrikāņiem bija manis žēl, viņi izrādījās jūtīgi cilvēki. Viņi pret mani izturējās gandrīz kā pret svēto. Acīmredzot plānprātība viņu apziņā savijusies ar svētumu. Es to neizmantoju ļaunprātīgos nolūkos. Hanumans piedāvāja veikt asins nolaišanu. Viņš ņēma šļirci, apsēdās uz manas kušetes un glaimīgi bilda:

― Sliktas asinis ir jānolaiž, ― atkāroja šos vārdus vairākas reizes, bet pēc tam, noliekot šļirci, ņēmās čaukstināt celofāna maisiņu: pavicina pāris reižu un pasēž klusumā, atkal pačaukstina un noklust.

― Kam to vajag? – jautāja Aiks, kurš mums sekoja ar ciemata muļķīša ziņkāri.

― Tas ir vējš no Ceilonas, ― teica Hanumans enigmātiski un turpināja čaukstināt, ik pa laikam piedāvājot man nolaist asinis. Es turpināju būt vienaldzīgs.

Pēc pusgadu ilga draiva es kļuvu apātisks. Es pat nepamanīju lomkas. Sākumā es biju pārsteigts, ka Kaha salietojies heroīnu, skraida pa Avnstrupes stāviem, meklējot Nanu, bet Hanumans, nedaudz piespiedies klāt, mēģina kaut ko iegalvot Džu... Es viņus mēģināju saprast, prātoju, bet ― kāds sekss salietojoties, kā tas var būt?! Drīz vien man palika vienalga, mani pārņēma miers, ar kuru es nezināju, ko darīt. Nemanot biju ticis pie bloknota. To man uzdāvināja Aiks.

Reiz viņš ienāca mūsu istabā, ieraudzīja, ka es sēžu, skatoties pa logu, pajautāja:

― Kur tavs draugs? ― Es paraustīju plecus, un viņš turpināja: ― Atkal šurum-burum ar to ķīnieti. Viņa viņu ir aptinusi ap pirkstu. Lūk, kam nepieciešams nolaist sliktas asinis. Viņš ar tādām ir caursūcies.

― Goda vārds, nav nekā brīnišķīgāka par pilnīgu vienaldzību, ― teicu es.

― Paskaties, ko viņa izdarīja ar serbiem. ― Tā ir tiesa: viņi visi bija nojūgušies viņas dēļ, vienam pat atņēma uzturēšanās atļauju un aizsūtīja atpakaļ uz nometni. Viņš mēģināja izdarīt pašnāvību. 

― Neko nesaprotu. Kas viņā tāds?

Džu man nepatika itin nemaz. Ne tāpēc, ka bija kārna un nedaudz maucīga no skata, ― vienkārši tajās dienās man nepatika neviens. Kaut gan mums bija daudz kopīga: viņa arī gandrīz neko neēda, toties daudz smēķēja. Es toties biju atmetis smēķēšanu pavisam. Viņa dzēra alu, atraugājoties kā dānis, un tāpēc man šķita, ka viņa ir grenlandiete. Hanumans teica, ka viņa ir no Honkongas. Man bija vienalga. Es viņus nedaudz apskaudu ― ar dīvainu skaudību. Viņi divatā devās uz Kopenu, gāja uz kafejnīcu, dzēra kafiju ar saldumiem. Tā kā ģērbās viņi ļoti labi (viss zagts), viņi izskatījās pēc parastiem apmeklētājiem. Par to es viņus apskaudu. Es tā nevarēju. Divatā – tieši divatā, ne šķirti ― viņi atstāja iespaidu, it kā būtu dzimuši un auguši Eiropā un viss viņiem ir all right. No manis ― pat krāsotiem matiem, auskaru ausī, melnos, apspīlētos Levi’s 511, heroīna iespaidā vai marihuānas mākonī ― jūdzēm dvakoja pēc padomijas. Vienīgi reiz vilcienā divas bosnietes noturēja mani par vietējo nacistu, nemēģināju pārliecināt par pretējo, Kaha smējās, mēģināja izspiest strelku, bezjēdzīgi, viņas neieradās. Lai kaut vai tās divas domā, ka es ―

Džu gandrīz negulēja: vazājās no stāva uz stāvu... Viņu redzēja visur cauru diennakti, ar alu un cigareti, viņas ķiķināšana bija uzbāzīga, kā sauleszaķīši vai semočku čaumalas. Viņa ienīda pārģērbšanos. Bet es nekad nejutu ķermeņa aromātu.

― Viņa nesvīst, ― teica Hanumans, velti cenšoties uz mani atstāt iespaidu ar intīmu detaļu pārzināšanu. – Tāda reta organisma iezīme.

― Rāpulis, ― teicu es.

Lai nomazgātos, viņa kaut kur brauca; Hanumanam teica, ka pie radiniekiem, bet viņš neticēja, bija greizsirdīgs. Un pareizi darīja. Serbi jau apdedzinājās.

Aiks izvilka no kabatas vecu, apbružātu burtnīcu un nolasīja paša izrakstītās gudro domas. Aizņēma minūtes piecas, ne vairāk. Tur bija ap trīsdesmit ierakstu. Zem katra bija datums.

― Šī burtnīca ir savdabīga manas garīgās izaugsmes karte, ― teica viņš. ― Lūk, ― izņēma viņš no kabatas bloknotu, ― tā ir mana dāvana tev. Ņem un arī pieraksti! Citādi pazudīsi. Nedrīkst tā dzīvot, akli, bez atbalsta. Gudri cilvēki dzīvoja pirms mums. Jāņem vērā viņu pieredze...

Viņš bija lauku skolotājs no Nigērijas. Dažus gadus jaunāks par mani. Ļoti patika Treisija Čepmena. Izlūdzās vienam klusam krievu zaglēnam CD pleijeru, un, pielipdams pie rozetes, grieza uz riņķi viņas diskus stundām. Es gulēju un vēroju viņu. Dažreiz manīju viņa acīs asaras. Tas tik ļoti nesaistījās ar to, kas varēja norisināties tobrīd istabā. Bez Aika ar mums dzīvoja vēl trīs afrikāņi, kuru bieži nebija: viens spēkavīrs vazājās pie vecenēm, divi pārējie saplūda reliģiskā ekstāzē ar Septītās dienas adventistiem... Dažreiz viņi saradās, un tad kalsnējais, slimīga izskata zambietis ņēmās pelt spēkavīru kongieti:

― Tu atkal rij. Kā es atnāku, tu visu laiku rij. Rodas iespaids, ka krievu puisis tev vienam gatavo. Tevi, ko, tavas dāņu vecenes nebaro? Ko tu tur ar viņām dari? Tu slikti viņas drāz, ka viņas tevi nebaro? Nevari dānieti, kā nākas, nodrošināt? Atbrauci uzpildīties? Kas tu par veci, ka nevari sev pat rijamajam nopelnīt? Atbrauci uz haļavas maltīti... Krievs pagatavoja, a šis ņemas rīt... ― Viņš pagriežas pret mani un runā tagad tikai ar mani: ― A ko tu guli un skaties? Tev paša vārītā nav žēl, ko? Tu pagatavoji, bet viņš ēd. Tevi tas apmierina, ko? ― Es smaidu, klausos. ― Tu esi vecis vai neesi? Nevari piecelt savus kaulus un patriekt viņu no galda? Viņš rij tavu paiku, tu saproti vai ne? ― Atmetis ar roku, pagriežas un skatās uz Aiku. Tas klausās Treisiju Čepmenu, šūpojot galvu. Atkal pieiet pie kongieša, kurš turpina stumt māgā manus rīsus. ― Ar galvu jāstrādā, ne locekli. Paskaties uz viņu! ― Pirksts manā virzienā, pirksts trīc, acis ieplestas. ― Redzi, cik viņš tievs! Tāpēc ka filozofs! Dzejnieks! Bet tu drāz četrdesmitgadīgas, resnas dānietes, bet pēc tam mums visu noēd. Un tu neko mums neatved! Tu tikai piedzen māgu un sēdi, ar plātīšanos nodarbojies: es viņu tā, svārkus augšā, pirkstu pakaļā iebāzu... Klausies, paskaties uz mani, a? Paskaties! Redzi, kā esmu novārdzināts! Domā, kāpēc? Tāpēc, ka es ciešu, man ir gavēnis, gavēnis! Saproti tu ― gavēnis! Bez ciešanām dzīvē neko nav iespējams sasniegt!

Reiz Aiks viņam piekrita. Noņēma austiņas un skaļi teica:

― Tev taisnība. ― Paskatījās uz spēkavīru un pamāja pārliecībai: ― Viņam taisnība! Bez ciešanām neko nevar sasniegt. Un tas, lūk... ― Viņš izvilka no kabatas burtnīciņu, atvēra to un nolasīja atbilstošu kāda ķīniešu mūka gudrību. ― Saprotat? Ciešanas ne tikai paceļ, bet arī atbrīvo no netīrumiem. Tikai caur attīrīšanos var pacelties. Ciešanas ir nepieciešamas. Un tās ir ar mums te, Avnstrupē. Mēs taču te ciešam badu...

― Bet, protams! ― iesaucās zambietis. ― Tikai šitais vepris loka iekšā par pieciem...

― Liksim viņam mieru. Viņš kļūdās, bet reiz sapratīs. Es viņam ticu. Bet, kas attiecas uz mums, tad mēs esam uz pareizā ceļa, ― atkal uzlika austiņas, pievēra acis un sāka māt mūzikas ritmā.

Džu pazuda. Hanumans sadrūvējās... Bet vispirms Aiks man uzdāvināja bloknotu un pastāstīja par savu māmiņu... Tas notika pēc tam, kad Aiks atgriezās rīta pusē no naktskluba, es sēdēju pie loga un skatījos tālē: ausa saule, zvaigznes lēnām dzisa, negribīgi ievelkot ūsas kā gliemeži savus ragus. Aikam bija paģiras, vainas sajūta un migrēna viņu nomocīja, viņam bija žēl velti izšķiestās naudas, viņš sēdēja un čīkstēja:

― Ko es daru ar savu dzīvi? Ko es daru? Kāpēc tā sevi nogalinu ― bezjēdzīgi un neatgriezeniski? Lūk, es dzēru tur klubā alu. Dejoju. Bija daudz meiteņu apkārt. Es uz viņām skatījos ar savām acīm. Man radās vēlme, un es gāju pie viņām dejot. Un dejoju ar viņām. Kaut ko teicu viņām. Apskāvu viņas, bet viņas ― mani. Es iekāroju viņas, liku iekārot mani. Un tad pēkšņi iedomājos, ko mana mamma teiktu, ja tagad mani tajā klubā redzētu. Ko viņa tādu teiktu, ja redzētu manus žestus? Ko viņa tādu teiktu, ja saprastu, ka es viņas iekāroju? Ko viņa tādu teiktu, ja redzētu visu to, gan tās meitenes, to klubu un manas domas? Nē, es jautāju sev: „Ko es te daru, ko?” Es sev tā jautāju: „Ko es te daru?” Tajā izvirtības namā es par mammu iedomājos, un palika man kauns, neērti, skumji dvēselē... Es sev teicu: „Sodoma”, ― tā es teicu un devos prom no turienes ar ātrāko. Manas kājas tur nebūs!

Viņš ilgi stāstīja par savu mammu... Un pēc tam atšķīra burtnīciņu ar domām. Mani tobrīd pārsteidza ģeogrāfiskā daudzveidība: kaut kas bija pierakstīts Senegālā, kaut kas Itālijā... Tur bija Londona, tad Berlīne un, lūk, ― pēdējā ― Dānijā, burtiski pirms dažām nedēļām. Aiks teica, ka vāc tās jau apmēram septiņus gadus. Katrs ieraksts bija veikts kādā viņam nozīmīgā dienā, ― viņš atcerējās katru gadījumu līdz sīkākajai detaļai. Un vēl bija palicis daudz vietas: uz tukšajām lappusēm viņš skatījās ar labestību sejā, kā skatījās mans vectēvs uz viesnīcas „Olimpija” būvniecību, ar sajūsmu un man nesaprotamām gaidām. Es piemetināju, kāpēc gan neaiziet uz bibliotēku un neparakāties grāmatās, vienā vakarā burtnīca būtu pilna. Viņš pavīpsnāja un teica, ka dzīvei pašai jāsagādā viņam jauns ieraksts, kā viļņi izskalo krastā tukšu pudeli ar vēstuli. Un uzdāvināja man bloknotu...

Hanumans teica, ka mums ar Džu bijis daudz kopīga. Dažreiz viņam pat šķita, ka mēs viņu muļķojam: paši saostījušies viņam aiz muguras, sačukstamies, bet pēc tam katrs viņam izsakām vienas un tās pašas domas. Es viņam apzvērēju, ka ne reizes ar viņu lāgā pat neparunājām. Mēs tikai apmainījāmies skatieniem. Man viņa šķita ļoti provinciāla un stulba.

― Idiots! Tu viņai patiki! Viņa mani pastāvīgi par tevi izjautāja... Viņa šurp nāca tikai tādēļ, lai uz tevi paskatītos! ― Bet tu ― idiots ― neko nesaprati...

Viņš kliedza uz mani, viņš tik daudz ko man pateica tajās dažās minūtēs... Pēc viņa vārdiem sanāca, ka es esmu melnais caurums, kas ar savu klusēšanu un domīgumu piesaista sev sievietes... Un ne tikai... Bet es no tā negūstu nekādu labumu...

― Tāpēc, ka tu pat nesaproti, ka cilvēki grib atrasties tev līdzās, klausīties tevī, skatīties uz tevi... ― Un pēkšņi viņš uzsprāga: ― Neviens no viņiem nesaprot, ka tevī nekā nav. Tu esi tukšs! Tu esi tukšs! Pilnīgi tukšs!

― Ļoti labi.

― Un tagad tu ņirgājies... Zobojies par mani... Tu nevari man piedot tās dažas dienas vājuma, lai gan es tev piedodu ikvienu vājību! Nepietiek ar to, ka esi mizantrops, tu tak esi vēl arī sadists!

Dusmās viņš iemeta man ar savu jaku, ar savu lielisko ādas jaku, un aizgāja. Durvīs viņu gaidīja kluss krievu zaglēns ar zālīti. Viņš paskatījās uz mani, paraustīja plecus un sekoja saniknotajam Hanumanam.  

Nākamajā dienā atgadījās kas neparedzēts... Turklāt, kad es to atceros, man šķiet, ka tas viss notika vienlaikus. Lieta tāda, ka afrikāņi nolēma pieņemties prātā ― pāraudzināt kongieti un paši sakrāt piķi. Viņi ilgi gudroja sarežģītas diētas, runāja daudz par to, ka pupas aizstāj gaļas produktus, meklēja veikalus, kur pirka vislētāko rīsu, medīja pazeminātas cenas, bet vienalga – nauda tērējās... Reiz Aiks pamodās apgaismots, pateica, ka sapnī viņam parādījusies optimālā ekonomijas sistēma, sapnī viņam atklājies, kā iespējams panākt vislielāko līdzekļu ekonomiju bez kaitējuma veselībai. Viņš izteica sekojošu ierosinājumu.

― Lai ekonomētu pēc iespējas labāk, jāliek visa nauda vienā kasē, no kuras ņemt un kopīgi pirkt noteiktus produktus, kurus gatavot visiem kopā (vai arī uzticēt gatavošanu krievam ― viņš sevi ir labi apliecinājis). Tāpēc, ka tad, kad katrs pats par sevi pērk, tā vai citādi nopērkas vieni un tie paši produkti, bet, kad kāds viens iet un pērk visiem pēc saraksta, kuru apstiprinājuši savienībā ietilpstošie biedri, tad nekas lieks nenopirksies.

Ideja visiem patika; atlika izvēlēties atbildīgo par grāmatvedības lietām, tā saucamo bukkīperu. Kautrīgi pieklusinot balsi un nolaižot acis, Aiks teica, ka, iespējams, derētu šim uzdevumam, tāpēc ka bija bijis grāmatvedis kaut kādā uzņēmumā. Un nauda satecēja viņa kabatā. Kongietis kļuva par viņa miesassargu. Kalsnējais zambietis ― par sekretāru. Pusstundu pēc runas teikšanas Aiks pārvērtās un kļuva līdzīgs gana turīgam biznesmenim. Viņš veda uzskaiti, pirka produktus, uzrādīja čekus, izsniedza aprēķinus, ziņoja par esošo stāvokli... Viņam pa pēdām kā ēna zagās zambietis, un kaut kur attālāk rēgojās kongietis. Bet neviens Aikam pāri nedarīja. Viņš bija kā dzimis laimes krekliņā. Viss izdevās lieliski! Savienībā iesaistījās kaimiņi, drīz vien viss afrikāņu stāvs pieslējās viņiem ― nu viņi dēvēja savu muciņu par Āfrikas Draudzīgo Republiku banku, uz virsgrāmatas parādījās skaista abreviatūra, uz apkaklītēm ― nozīmītes. Jau pēc nedēļas man virtuvē palīdzēja gatavot septiņi puisīši no Burkinas Faso. Pat Hanumanu savaldzināja šī sistēma, viņš noticēja, ka tas ir kaut kāds neredzēts atklājums, kuru nepieciešams patentēt un ieviest pasaules ekonomikā.

― Judž, iespējams, tas arī ir tas atklājums, kurš palīdzēs cilvēcei uzveikt naudu ― un tad pasaulē sāksies jauns laikmets!

Man eksperiments bija vienaldzīgs. Priecēja vienīgi tas, ka man nevajag domāt: tik gatavo un mazgā traukus ― un drāzt nevienu nevajag! Un mani neviens nedrāž! Neviens nevienu nedrāž!

Kad kāds no savienības biedriem saņēma transferu, Aiks godīgi piešķīra pienākošos daļu, tūlītēji atrodot jaunu biedru. Nekādu zaudējumu Āfrikas Nāciju Savienībai! Viņš iesaistīja arvien vairāk cilvēku šajā lietā. Daži krievi un kurdi uzticējās viņam. To sveica ar dziesmām. Aiks teica runu. Viņš bija pārliecinošs, teica, ka, jo vairāk cilvēku pievienosies savienībai, jo lielāka ekonomija, tāpēc ka barība, kā teikt, vārās vienā katlā, pupas un sīpoli cepas vienā eļļā un tā tālāk. Pārsteidzoši, ka visi bija mierā ar maniem brūvējumiem, visus apmierināja tas, ka vajadzēja ēst kopā. Cilvēki to uzskatīja par kaut ko uzjautrinošu. Mēs savācāmies virtuvē pa divdesmit cilvēkiem. Tas līdzinājās arodbiedrības sanāksmei vai partijas sēdei. Katrā tādā sēdē Aiks turpināja uzturēt cilvēkos ticību savai sistēmai.

― Pats galvenais šajā sistēmā ir tas, ka paliec bez naudas uz rokas, nevari neko iztērēt. Cilvēks ir vājš, ― teica viņš ar mācītāja iecietību. ― Mēs visi to zinām. Ja cilvēkam ir nauda, viņam gribas kaut ko iegādāties. Kopenhāgena ir liela pilsēta. Tajā ir daudz skaistu veikalu. Tik daudz dažādu kārdinājumu... Neviļus cilvēks kaut ko nopērk vai dodas uz diskotēku vai uz kino, vai ieklīst bārā, dzer tur, ēd tur, bet tas taču ir dārgi! Un, starp citu, neviens nav aizdomājies, ka tas ir dāņiem izdevīgi! Viņiem ir izdevīgi, lai bēglis iztērētu savu kabatasnaudu par kaut kādiem niekiem, lai iztērētos Dānijā, ― tas garantē naudas līdzekļu cirkulāciju valstī, nekas neaizplūst uz ārzemēm. Bet no mums mājās gaida palīdzību, gaida sievas un bērni, večuki... Nedrīkst par to aizmirst! Kurš par viņiem parūpēsies, ja ne mēs? Nedrīkst aizmirst, ka mums ir paveicies nokļūt šeit un mēs saņemam naudu, kādu Āfrikā savā mūžā nenopelnīt, un tāpēc ― tērēt to pārsteidzīgi par niekiem ― tas ir noziegums! Tad nu, lūk, ar mūsu sistēmu neviens nepastrādās tamlīdzīgas muļķības, tāpēc ka mēs visi naudu glabājam bankā, cilvēkam vienkārši nav naudas uz rokas.  

Biļetēm naudu, protams, izsniedza ― pie pirmās nepieciešamības, tūlītēji, Aiks vienmēr bija pie rokas ar virsgrāmatu, kalkulatoru, ar brillēm un elkoņu balstiem, no krekla kabatas laukā spraucās dārga lodīšpildspalva. Viņš gurkstēja no baltuma! Visi viņu apbrīnoja, visi bija apmierināti ar to, ka cilvēki sēdēja nometnē uz pupām un lēta rīsa. Ikvienu sildīja doma, ka nauda nekūst kā sniegs aiz loga, bet aug, uzkrājas (šķiet, kāds pat palaida baumas, it kā iespējami kaut kādi procenti, un veda cilvēkus, cerot uz atalgojumu, ― bet varbūt arī saņēma to, kas zina).

Viss tas kustējās un dunēja, cilvēki staigāja, nometne neizklīda, nometne dzīvoja, cilvēki saliedējās un izdomāja kaut kādus koncertus, dzīvoja kā viena liela ģimene... līdz kādai kļūmīgai dienai. Visdrīzāk summa muciņā bija kļuvusi tik iespaidīga, ka sāka nomākt vai padarīt traku Aiku, un, neizturējis kārdinājumu, viņš izgaisa kopā ar naudu, virsgrāmatu, kalkulatoru, Hanumana jaku un klusā zaglēna CD pleijeru... Tajā naktī kongietim piebēra miegazāles, bet kalsnējo zambieti atrada sasietu dušās: viņš stāvēja šaurā kabīnītē un kauca, no mutes viņam karājās leģendārā Aika burtnīca.

Hanumans bija saniknots. Jakā atradās naudas maks: kaut kur ap trīssimt kronām un viņa sievu fotogrāfijas (tās kaut kādā mistiskā veidā pēcāk atgriezās, nauda gan ne).

Tiklīdz Aiks nozuda, mēs nolēmām, ka tā ir zīme, un arī sākām kravāties. (Starp citu, daudz vēlāk šo stāstu, ačgārni pagrieztu, man pārstāstīja armēņi; nejauki miedzot ar aci, viņi lika manīt, ka mēs ar Aiku bijām uz vienu roku.)

 

No krievu valodas tulkojusi Elīna Kokareviča.