Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Mantotais kristāls. Barbara Erskina „Laika sūtnis”
Arita Strode-Kļaviņa
19.02.2015

Jau pirmais uz grāmatas vāka izlasītais teikums mani pilnībā satriec: „Ebija Raterforda atsakās no nule uzsāktā darba, jo viņai nav pieņemama kolēģa Kīrana Skota, Svētā Jāņa draudzes mācītāja, ekscentriskā rīcība.” Viegli nodrebinos, un man acumirklī šķiet, ka esmu ļoti kļūdījusies, piekrītot uzrakstīt atsauksmi par Barbaras Erskinas romānu „Laika sūtnis” (Time's Legacy, (2010); 2014. gadā latviski Aritas Piķes tulkojumā izdevusi „J.L.V.”) – reliģiska satura grāmatu. Es – sieviete, kas nēsā auskarus ar pērkonkrustu, matu gumijas vietā mēdz iesiet prievīti un klausās „Skyforger”. Ne gluži skeptiķe, tomēr visai distancējusies no baznīcas lietām.

Mierinu un iedrošinu sevi, atceroties, kā savulaik aizrāvos ar Dena Brauna darbiem, pieveicot tos triju dienu laikā. Tātad neesmu pilnībā bezcerīgs gadījums. Turu īkšķus un klusībā ceru, ka sižeta līkloči aizvilinās tālāk par kancelēm, altāriem, dievkalpojumiem un visa pārējā, kas pie draudzes dzīves piederas.

Barbara Erskina (1944) ir atzīta angļu rakstniece, vienpadsmit romānu autore. Beigusi Edinburgas Universitāti, specializējusies viduslaiku Skotijas vēsturē. Bestselleru meistare, kuras darbi tulkoti vairāk nekā 20 pasaules valodās un pārdoti miljonos eksemplāru. Latviski tulkots un lasītāju iemīļots ir arī romāns „Čuksti smiltīs” (Whispers in the Sand, 2000); 2010. gadā Dagnijas Dreikas tulkojumā izdevusi „Jumava”).

 

Romāna „Laika sūtnis” ievads ir daudzsološs: „Ja palikšu, nākamreiz, kad viņš mēģinās man pieskarties, es, visticamāk, viņu nožmiegšu!” (15) Oho! Vārds nožmiegšu norāda, ka „Laika sūtnis” nebūs no grāmatām, pie kurām iemigt, jo tik sensitīvai tēmai nepiedien žargonismi. Jau sākotnēji šķiet, ka rakstnieces mērķis ir apgāzt stereotipiskos priekšstatus par baznīcas un garīdznieku dzīvi kā vienmuļu un kanonizētu padarīšanu. Turklāt pirmie teikumi liecina par zināmu kaisles un pavedināšanas klātbūtni, mānīgi liekot noprast, ka šis būs erotiska vai vismaz romantiska satura darbs. 

B. Erskina iepazīstina lasītāju ar romāna centrālajiem tēliem – pievilcīgo vikāri Ebiju („slaida, ar gariem, tumšiem, dabiski viļņainiem matiem un skaidrām, pelēkām acīm, pašpārliecināta un, pēc citu vārdiem, apveltīta ar savdabīgu šarmu”, 16) un viņas priekšnieku, mācītāju Kīranu („plecīgs, izskatīgs vīrietis [..] rudie mati glīti vijās pār pieri, acis bija mirdzošas un zinātkāras, apģērba izvēle konservatīva”, 16). Lasītāju acu priekšā tiek uzzīmēti detalizēti portreti, un lielākā daļa noteikti jau iztēlojas abus skūpstāmies… Stop! Šī nav Daniela Stīla, šī ir Barbara Erskina – viss noteikti nebūs tik tradicionāli (cenšos sev iegalvot)!

Un man ir taisnība, jo turpmākajās romāna lappusēs rakstniece pamatīgi samudžina sižetu, liekot abiem no sākotnējām simpātijām nonākt līdz riebumam un vajāšanai. Galvenie konflikta cēloņi – raksturu nesaderība, uzskatu sadursme un vienmēr pastāvošā cīņa – brīvdomīgums pret konservatīvismu. Iezīmējas arī misticisma līnija, liekot saausīties un ērtāk iekārtoties ar grāmatu rokās tiem, kas bērnībā aizrāvušies ar spoku stāstiem. Proti, romānu pārņem rēgi un pārdabiskas parādības, kas stāstā ienāk līdz ar Ebijas pirmo pieskaršanos ģimenes relikvijai – Čūskakmenim jeb maģiskam kristālam, kuru viņas ģimenes sievietes nodod no paaudzes paaudzē.

Rēgus redz abi – kā Ebija, tā Kīrans, taču abu uztveres īpatnības ir krasi atšķirīgas. Viens, ieraugot parādības, izjūt bijību un svētlaimes vilni, otrs – mežonīgas bailes un paniku, un šīs pretrunīgās sajūtas kalpo par impulsu kaķa un peles rotaļai romāna garumā, kas dažbrīd nonāk pilnīgās galējībās un rezultējas vajāšanas–bēgšanas mānijā. Uz mirkli to aptur traģisks sižeta pavērsiens – negaidīti mirst Ebijas māte, un jaunā vikāre nonāk garīdznieku brāļu Kevendišu mājās – harmonijas oāzē, kur „gaiss brīnišķīgi smaržoja pēc silta akmens, zāles un ziediem” (65).

Īstā vide zaudējuma izsāpēšanai un netraucētām lūgšanām. Īstā vieta, kur paslēpties no apmātā Kīrana, un īstā vieta… arī rēgiem, protams. Maģisko kristālu Ebija saņem mantojumā, un tas šajā mierpilnajā nostūrī modina sievietē arvien spēcīgāku gaišredzību. Pēdējā tikšanās reizē māte atklājusi vien biedējošu informāciju: „Es atklāšu šā akmens vēstījumu, bet ne tagad. Pagaidām liksim to mierā, jo šis stāsts uz visiem laikiem mainīs tavus uzskatus par Baznīcu. Tas sagraus tavu ticību. Tā notika ar mani.” (45) Ne norāžu, kādas ir kristāla funkcijas, ne lietošanas instrukcijas – tās Ebija līdz pat pēdējām romāna lappusēm apgūst pati – periodiskos vīziju uzplaiksnījumos cenšoties izlasīt akmenī iekodēto stāstu.

Līdz ar rēgu parādīšanos, B. Erskina sāk paralēlo vēstījumu. Ir tagadne – notikumi Kevendišu mājās – un divtūkstoš gadus sena pagātne – kāda romiešu ģimenes traģiski asiņainais dzīvesstāsts. Jau grāmatas ievadlappusēs iezīmējas vēl viena salīdzinoši niecīga sižetiskā līnija – kāda ceļotāja redzes un dzirdes gleznas, kas sava lakoniskuma dēļ pielīdzināmas uzmetumiem: „Pagriezies uz ziemeļiem, viņš iztēlojās redzam jūru – pelēku līniju pie horizonta. Viņš redzēja tālos kalnus, jauta to augstumu un noslēpumainību. Pie kājām biedējoši strauji viļņojās upes grīva.” (103) Šī tekstuālā kadru maiņa, kinofilmai pielīdzināmais stāstījums veiksmīgi izturēts līdz romāna beigām.

Interesanti, ka rakstnieces valoda un mākslinieciskā izteiksme, vizinoties pašas radītajā laika mašīnā, būtiski nemainās. B. Erskinas vārdu krājums ir pamatīgs, stāstījums tekstuāli ne mirkli nekļūst vienmuļš un garlaicīgs. Visoriģinālākie ir personu apraksti un salīdzinājumi, piemēram: „Lielās, tumšās zobu spraugas un viltīgi zibošās acis vērta viņu līdzīgu elfam no pasaku grāmatas” (30). Tagadne ir piesātinātāka žargonismiem (ūķis, derdzīgs u. c.), savukārt pagātnes tēlojumā autentiskuma izcelšanai B. Erskina ievij pa kādam arhaismam, ikdienā reti izmantojamai vārdformai (degsme, smārds u. c.), taču šīs nianses ir neuzkrītošas, teksts ir plūstošs un raiti lasāms, par ko jāpateicas tulkotājai Aritai Piķei. Tikai konkrētas detaļas, piemēram, apģērba un priekšmetu apraksts norāda uz atšķirībām starp faktisko un tēloto gadsimtu.

Sižetam gan raksturīgs neliels cikliskums – dažbrīd šķiet, ka lasītājs nepārtraukti tiek vests pa apli. Piemēram, romāna vidusdaļā stāstījums „iebuksē” līdzīgi automašīnai dubļainā pavasarī. Ja romiešu dzīvesstāsta kamolītis tiek atšķetināts arvien vairāk un vairāk, tad notikumi ap Ebiju uz brīdi kļūst vienmuļi, paredzami. Tikai maģiskā akmens viļāšana plaukstās un rēgu gaidīšana dārzā, kas pakāpeniski kļūst par apsēstību: „Sieviete nodrebinājās: pagātnes cilvēki pamazām viņu pārņēma. Vai tā ir apsēstība? Vai Kīranam ir taisnība, un viņš saskatīja ko tādu, kas pašai vēl slēpts? Vai tās ir kādas pārdabiskas spējas, kas nekontrolētas var kļūt bīstamas?”(105)

Kristāla mantiniece izmisīgi cenšas rast kontaktu ar sievieti no pagātnes – druīdu dziednieci un priesterieni Moru, savu līdzinieci un, ļoti iespējams, priekšteci. Par laimi, šī iepauzēšana ir īslaicīga, un B. Erskina romānā pakāpeniski ieved tā interesantākos tēlus – krāšņo un dzīvesgudro veikalnieci Atēnu, kā arī Kevendišu ģimenes „autsaideri” – jaunāko brāli Džastinu, mūsdienu šamani, kas rībina bungas un kvēpina lavandu (mana folkloriski mitoloģiskā būtība gavilē!).  Līdz ar viņu iesaistīšanos, sižets tiek piesātināts ar interesantu papildinformāciju, kas bāzēta vēsturē, pagānismā, ezoterikā un misticismā.

Un tā „Laika sūtnis” no izteikti garīdznieciska darba pārvēršas eklektiskā kokteilī. Iezīmējas arī detektīvromānam raksturīgas nianses – pakaļdzīšanās, slapstīšanās, stratēģijas, māņi un asinis stindzinošas slepkavības. Šajā informācijas gūzmā un paralēlo pasauļu notikumu virpulī visai pārsteidzoši, pat apstulbinoši izkristalizējas B. Erskinas romāna galvenā misija. Proti, apgāžot tradicionālos uzskatus, pierādīt, ka priesterienes Moras māceklis, brīnumainais dziednieks un klusā mīlestība ir bijis pats Jēzus (romānā – Ješua): „Šī doma liek vēsturniekiem smieties, teologiem ķert trieku, murminot kaut ko par Jauno laikmetu, bet ateistiem to uzskatīt par tik ilgi meklēto pierādījumu, ka visi ir jukuši!” (132) Trešā sižetiskā romāna līnija ir viņa ceļš, vides redzējums un refleksijas.

Pagātnes rēgu centieni sazināties ar mūsdienu pasauli ir vien lūgums pēc palīdzības – nomierināt nežēlīgajā nāvē mirušo dvēseles un nodrošināt Jēzum drošu ceļojuma galamērķa sasniegšanu. Paradoksāli, bet tieši apmātajam Kīranam „Laika sūtņa” atrisinājumā atvēlēta galvenā loma – romāna izskaņā viņš pilnībā pārtop, apzinās savu patieso spēku un misiju. Šķietami paredzamajā sižetā parādās pilnībā negaidīti pavērsieni un fantastikas elementi, kas ietver pat ceļošanu laikā.

B. Erskinai izdevies veiksmīgi balansēt uz piesātinātības un pārsātinātības robežas. Potenciālais grāmatas lasītāju loks ir visaptverošs – kristieši, pagānisma piekopēji, vēsturnieki, mistiķi, fiziķi un pat datorspeciālisti: „– Kristāla vibrācijas nejauši vai apzināti ir tajā „ieprogrammētas”, lai atklātu stāstu. Ja tici datoriem, spēsi noticēt arī kristālam. Manuprāt, piekļūt kristālā ierakstītajai informācijai ir pat vieglāk [..]” (245) Vienīgi cilvēkiem ar pārlieku bagātīgu iztēli pirms miega labāk izvēlēties citu literatūru – Mora var paviesoties sapnī...