Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto: Kristiana Brektes ilustrācija no žurnāla "Domuzīme" 1.nr.
Foto: Kristiana Brektes ilustrācija no žurnāla "Domuzīme" 1.nr.

Bez biksēm II. Ilgi nebija jāgaida...
Elīna Kokareviča
16.03.2015

Latvietis, būdams latvietis, neies šaut nost mākslinieku, kurš avīzē apsmējis nacionālos dievus, un paldies Dievam, ka tā. No otras puses, vietējā līmenī tas ir gandrīz vai kultūršoks un neliela zemestrīcīte visiem, kuriem ir kāds priekšstats par to, ko avīzēs un žurnālos (tajos, kas netiek iepakoti plastmasas plēvītē un noslēpti veikalu augstākajos plauktos) drīkstētu publicēt, ko ne. Nu jau kādas nedēļas redzama un izjūtama kārtējā polarizācija viedokļos, kuru šoreiz radījusi jaunajā literatūras un vēstures žurnālā „Domuzīme” (gudro cilvēku žurnāla „Ir” pakļautībā) iekļautā Raiņa un Aspazijas ilustrācija Kristiāna Brektes izpildījumā. Un nav jau vairs arī, ko sarkt un bālēt, – ilustrācijā attēlots rakstniekpāris, Aspazijai kaila krūts.

Manuprāt, ir normāli nedaudz apmulst par šādu ilustrāciju. Tam ir divi iemesli, un neviens nav saistīts ar kāda iespējamo pārliecību, ka šos latviešu rakstniekus nedrīkstētu attēlot, kā vien ienāk prātā, un ka šāds attēls kaut ko (kādu) pazemo, noniecina vai tamlīdzīgi. Minētie divi iemesli ir saistīti, pirmkārt, ar mūsdienu mākslas situāciju un mākslinieka lomu sabiedrībā – tas attiektos uz faktu, ka ilustrācijas autors ir Latvijā plaši pazīstamais mākslinieks Kristiāns Brekte. Otrkārt, iemesls ir žurnāla vajadzība, citēju žurnāla „Domuzīme” mākslinieci Sarmīti Māliņu, „(..) viņus atdzīvināt, pieļaut viņu cilvēciskumu, miesiskumu, jutekliskumu. Parādīt citādus, ne smadzenēs iesēdušos stereotipus”[1].

Par pirmo iemeslu – plaši neizrunāšos. Būtu jāņem vērā K. Brektes līdzšinējā mākslinieciskā darbība, viņa skandalozo gleznu liktenis dažādās peripetijās, viņa statuss noteiktā sabiedrības slānī. Un būtībā tas, ka ilustrācijas autors ir K. Brekte, daudz ko pasaka pats par sevi, tāpēc sašutumam par ilustrāciju vajadzētu noplakt. Piemēram, ja šāds attēls gleznas vai zīmējuma veidā parādītos kādā no mākslinieka izstādēm, nebūtu nekāds brīnums, vien neliels smīns un droši vien kaudze uzslavu un pieminējumu recenzijās.

Izbrīnu raisa tas, ka žurnāls, vēlēdamies mainīt (piespiedu kārtā?) attieksmi pret Raini un Aspaziju, ievieto ilustrāciju, kura, būdama stereotipu pārpilna, neko jaunu par rakstniekiem tā arī nepasaka, radot tukšu ažiotāžu... jo vienīgais, ko šis attēls „vēsta”, ir tas, ka rakstnieki... NODARBOJĀS AR SEKSU. MILZONĪGS JAUNUMS! Turklāt kā jaunums tas tiek pasniegts vairāk nekā simts gadus pēc tam, kad visi, kuriem nav slinkums, ir zinājuši, ka Rainis un Aspazija bija pāris, turklāt laulāts. Un daudzus gadus pēc tam, kad visi, kuriem nav slinkums, ir zinājuši par Aspazijas pirmā vīra eksistenci, Raiņa aizraušanos ar dāmām, Mēnessmeitiņu. Galu galā ir pagājuši precīzi 90 gadi kopš „Dagdas piecām skiču burtnīcām”, un tie, kuriem nav slinkums, no tām būtu uzzinājuši daudz vairāk jauna par (Raiņa) jutekliskumu, nekā skatoties uz kailo krūti, ko mākslinieks piedēvējis Aspazijai.

Problēma ir tajā, ka brīdī, kad medijiem vai jebkuram ieinteresētajam būtībā nav, ko jaunu pateikt, tiek izmantoti salīdzinoši lēti līdzekļi, šajā gadījumā, piemēram, pievēršanās rakstnieku fiziskajam veidolam, biogrāfiskajām šķautnēm, lai gan nevar būt šaubu, ka pāra 150 gadu jubilejā visvairāk no domājošiem un profesionāliem prātiem tāds nešķīstenis kā es gaida jaunu ideju izvērsumu, interpretāciju utt. Un problēma ir tajā, ka attēls, kuram būtu jāreprezentē rakstnieku pāris ārpus ierastajiem stereotipiem (kādi gan tie ir?), prezentē tos vienā lielā stereotipu murskulī, paužot visai nožēlojamu, ja godīgi, mākslinieka pasaules uztveri. Domāju, feminisma pētniecēm noteikti būtu, ko teikt par minēto ilustrāciju (piemēram, atkailinātā Aspazija, kuru apskauj padomju vietvaldim līdzīgais Rainis, laikam galīgi nav tas, par ko Aspazija savulaik iestājās un ko Rainis pats uz sevi būtu attiecinājis; turklāt, iespējams, visvairāk šajā attēlā pazemotas tās jūtas, kuras saucam par mīlestību un kuras neapšaubāmi saistīja abus dzejniekus, tāpēc viņi savā dzīvē rīkojās tā, kā rīkojās – vai no tā būtu „jāiztaisa” kas jauns?). Un varbūt citreiz, kad kādam māksliniekam tiks lūgts kāda vizuāla refleksija, viņš painteresēsies vai palasīs, ko tad īsti rakstnieki savā laikā ir domājuši un darījuši tādu, kas ir zināšanas vērts. Šķiet, tieši ideju pārzināšana un ideju „noniecināšana” slaveniem karikatūristiem pasaulē laupa dzīvību vai apdraud to...

Vietējā mērogā pat skumji kaut ko iebilst, jo neko nožēlojamāku par lētu klišeju attēls neuzrāda... un vairāk liek to uztvert kā karikatūru, nevis ilustrāciju, uz kuru skatoties prātā nāk Renē Magrita glezna „Šī nav pīpe”. Proti, ne viss, kas ir attēlots, ir tas, kas tiek attēlots. Vai tad nav tā, ka, iedomājoties jebkuru citu vīrieša un sievietes galvu Aspazijas un Raiņa vietā, ilustrācija paustu to pašu domu, absolūti idejiski „nepazūdot”? Un šajā gadījumā ilustrācija ne pavisam neattēlo Raini un Aspaziju, bet noteikta mākslinieka uztveri un, iespējams, medija nemākulīgo vēlmi noslēpt mūsdienu inteliģences vājo argumentācijas spēju par to, kāpēc Raiņa un Aspazijas idejas šodien nav aktuālas.


 


[1]http://www.delfi.lv/kultura/news/culturenvironment/aziotazu-izraisijusi-brektes-bilde-ar-kailu-aspaziju-un-raini.d?id=45677550#ixzz3USogjfCA (sk. 15.03.2015)