Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto: Jūlija Dibovska
Foto: Jūlija Dibovska

Plūdi jeb konvulsijas. Konference „Literatūra un reliģija” 2014. gada 5. decembrī
Ubi Sunt
17.03.2015

Pagājušā gada nogalē, Prozas lasījumu laikā, LU Humanitāro zinātņu fakultātē notika grēku plūdu mītam literatūrā un kultūrā veltīta zinātniska konference „Literatūra un reliģija”. Tā kā grēku plūdi ir universāla mitoloģiska parādība un nozīmīga iniciācijas sastāvdaļa, kas figurē dažādos pasaules mītos, kā arī ir plaši pārstāvēta literatūrā, konferences programma bija daudzsološa sakarā ar dažādu kultūrslāņu aptveramību (sākot no senās indiešu kultūras un beidzot ar kristietības motīviem), kā arī konkrētā metatēla fiksāciju aktuālos tekstos un kultūrparādībās. Tomēr par spīti interesantajam tēmas pieteikumam šajā konferencē laika kvantitāte referātu nelielā skaita dēļ bija ievērojami mazāka nekā citus gadus, līdz ar to jau iedibinātās tradīcijas (konferences, kas veltīta ar reliģiju saistītām tēmām literatūrā) svinīgums it kā pagaisa...

Ievadot konferenci, profesors Ojārs Lāms atklāja neparastus vērojumus ceļā uz konferences norises vietu, kas organiski savienojās ar konferences pamattēmu, kā arī pieminēja Bībelē sastopamā tēla Noasa un sengrieķu mitoloģiskā tēla Deikaliona paralēles mītiskajā pēcplūdu situācijā un tiem raksturīgo īpašību – uzdrīkstēšanos.

Pamatojoties uz to, ka Senās Indijas kultūra ir viens no pasaules kultūru pirmsākumiem, lasījumi secīgi tika sākti ar Sigmas Ankravas referātu „Lielie plūdi Indijas mitoloģijā”. Referentes lasījumam bija raksturīgs gan kolorīts vizuālais materiāls, kas sakarīgi papildināja plūdu mīta meklējumus dažādos Indijas reģiona kultūrmateriālos, piemēram, Rigvēdā un Mahābhāratā, un iepazīstināja ar ekspedīcijām, kā arī radīja loģisku priekšstatu par neviendabīgā un daudzslāņainās kultūrvides struktūru. Kā lasījuma autore secināja, kalnos eksistējošās kultūras nav pazīstamas ar mītu par grēku plūdiem, savukārt indoeiropiešu tautas plūdu mītu cieši saista ar dievu metamorfozēm, bet ne-indoeiropiešu tautu versija par plūdiem saistīta ar incesta tēmu, uguns un ūdens mītiem. Turklāt Senās Indijas kultūrā plūdu rašanās notiek dievu kaprīžu rezultātā, tādējādi tie nav grēku plūdi.

Nedaudz pārkāpjot konferences noteikumus (attālinoties no literatūras analīzes), pavisam citu kultūras pusi skāra LU vēstures maģistrantes Tatjanas Bogdanovičas referāts „Jezuītu ordenis Latvijas kultūrā 16.–19. gs: izglītība, valoda, arhitektūra”, kas bija faktoloģiski piesātināts, veiksmīgi strukturēts un interesants šīs konferences vides un dominējošās auditorijas kontekstā. Kā jaušams nosaukumā, priekšlasījumā tika aplūkotas pirmās jezuītu skolas, kuras, kā secināja autore un arī klausītāji, lika pamatus mūsdienu izglītības sistēmai. Kaut arī pirmā jezuītu skola bija Rīgas Jezuīti kolēģija, vēstures gaitā vairāk ziņu pieejams par Dinaburgas kolēģiju, kurā bija četru pakāpju sistēma. Kolēģiju izglītības procesa rezultātā skolēnos tika ieaudzināta konkurence, veicināta trīs valodu apguve un fiziskā audzināšana. Pateicoties izglītībai, dižciltīgie, kas bija jezuītu ordeņa brāļi, brīvi runāja latviešu un lietuviešu valodā. Tāpat jezuītu ordeņa ietekme saistīta ar īpašu barokālu jezuītu stilu arhitektūrā, kāds atpazīstams, piemēram, Aglonas, Skaistkalnes un Freimaņu dievnamos.  Kā referāta autore atzina, viņa ir pirmā pētniece, kas pētī jezuītu ordeņa arhīvus, tādējādi akcentējot pētījuma novitāti.

Metodiski virzoties no vēstījuma par laikmetu uz vēstījumu par individualitāti, kā nākamais likumsakarīgi tika pieteikts Ilonas Miezītes referāts „Mācītāja un dzejnieka Jāņa Steika paradokss”. Referente sev raksturīgā ekspresīvā atstāstījuma izteiksmē atklāja spilgtus Jāņa Steika dzīves faktus, laikmeta raksturu, savijot tos ar spožiem un vienlaikus kodolīgiem dzejas piemēriem, tostarp pazīstamajiem „Dusiņa ir klusiņa” vai „Savāds man ar Jēzu sakars”. Referāta gaitā tika atklāti dzejnieka darbības laika un mūsdienu kontrapunkti – postmodernisma elementi tēlainās izteiksmes līdzekļos, fonētiskajā līmenī un interpunkcijas īpatnībās. Tāpat arī formas dominēšana pār garīgo saturu ir cēlonis, kas dzejniekam un mācītājam lika kļūt par sava laikmeta ākstu un pat ieņemt trikstera pozīciju. Tādējādi dzejnieks funkcionēja kā komiskā un traģiskā apvienotājs, tomēr vienlaikus apzinājās sev piemītošo savādību. Referāta gaitā I. Miezīte secināja, ka J. Steika dzejā ir jaušama komformisma izsmiešana, brīvības apziņa un ilgas pēc garīgas šķīstības, kas arī saistās ar garīgu grēku plūdu reminiscenci. Interesanti šķita referentes atrastie piemēri, kuros figurēja teju entomoloģiski elementi, piemēram, bišu („Bīskaps – rūpīgs biškopis”) vai pūžņa (koncentrēta cilvēka grēku telpa) tēls, kas netieši saistāms ar grēku plūdu motīvu. Te, iespējams, varētu veikt dziļāku pētījumu.

Šo sēdi noslēdza Ievas Kalniņas referāts „Meinards un Kaupo A. Kļavja un J. Lejiņa vēsturiskajos romānos”, kurā bija loģiski, cēloņsakarīgi un gandrīz konspektīvi veidots vēstījums par ceļojošajiem tēliem, salīdzinot divus romānus: Jāņa Lejiņa „Zīmogu sarkanā vaskā” un Aivara Kļavja „Ceļojošā cirka gūstekņus”. Referāta gaitā tika fiksēta un pretstatīta tēlu un sižetiskā virzība katrā romānā, tostarp kompozicionālās nianses, bīskapa Meinarda raksturs un ierašanās motivācija, kā arī pavisam nedaudz tika ieskicēta katra romāna autora pārliecība un nozīme darba kontekstā. Saturīgi bija paralēlismu meklējumi A. Kļavja romāna varoņu kontekstā, piemēram, Meinarda tēla skatījums līdzās Kārļa Ulmaņa personībai vai Kaupo tēls saistībā ar Ojāra Vācieša situāciju. I. Kalniņas komentārs par O. Vācieti auditorijā radīja rezonējošu, tomēr vienlaikus paredzamu iespaidu – tika izteiktas piebildes par viņa vainu Gunta Zariņa pašnāvībā.

Pedagogs un evaņģēlists Ivars Cišs lasījuma „Bībeles sižeti J. Poruka darbos” ietvaros pievērsās sirdsšķīsto ļaužu koncepcijai Jāņa Poruka stāstos. Lasījumā bija jūtama filoloģiska koncentrēšanās un ietiekšanās Poruka varoņu psiholoģijā un rīcības motīvos, kas ļauj uzskatīt J. Ciša referātu par diezgan rūpīgām un dziļām latviešu rakstnieka tekstu studijām: saikne ar Poruka biogrāfiju, skats nākotnē, kas piedāvātu vēl un vēl pētāmus tematus Poruka darbu sakarā utt. Lai gan sirdsšķīsto ļaužu tēma Poruka prozas kontekstā ir pētīta neskaitāmas reizes, iespējams, tai trūkst tieši tik nepastarpināts rezumējums kā Ciša kunga piedāvātā analīze.

Savukārt jauns un pārsteidzošu detaļu pilns bija Poruka daiļrades pētnieka profesora Viestura Vecgrāvja referāts „J. Poruka „Nākotnes reliģija” – minējumi un versijas”. Literatūrzinātnieks atklāja klausītājiem kādu mazāk zināmu Jāņa Poruka rakstītu tekstu, kas tika izdots Minsterē laikā, kad Porukam vēl bija tikai nedaudz pāri 20 gadiem. V. Vecgrāvja apskatītais teksts ir Poruka fantāzija par nākotnes reliģiju, kas apvienos sevī dabas un kultūras vērtības; tā ir arī viens no pirmajiem pārspriedumiem par Nīčes uzskatiem. Lai gan pētnieks ir skatījis arī vāciski lasošās publikas reakciju uz Poruka darbu (recenzijas nav atrastas vai arī atsauksmes skar tikai Poruka teksta satura minējumus presē), šis jautājums varētu būt pētāms. Īpaši intriģējošs ir fakts, ka pats Poruks šo sacerējumu ilgu laiku nav uzskatījis par pieminēšanas vērtu un visdrīzāk viņš to ir uzrakstījis, atrazdamies naudas grūtībās; interesanti arī, ka Poruka samērā nelielais sacerējums (pāris desmiti lapaspušu) tika sagatavots Vācijas izdevniecībā, kura pazīstama ar ievērojama apjoma sējumu izdošanu, tādējādi piešķirot Poruka tekstam zināmu ekskluzivitāti.

Asi interesantus tematus turpināja šķetināt zinātniskā grāda pretendente Sigita Kušnere referātā „Grēcīgā sieviete 20. gs. sākuma latviešu modernistu darbos”: izstaigājusi literārus ceļus no Virzas dzejas līdz Andreja Upīša romānam „Sieviete”, referente veica pārliecinošu un plašu ieskatu gan sieviešu prostitūcijas, gan apģērba un erotisku detaļu attēlojuma tradīcijās latviešu literatūrā, kas mūsdienās ir krietni mainījusies, tāpēc pelna šo rezumējošo apskatu saskarsmē ar grēka jēdzienu.

Apokaliptisku motīvu ievērojamais daudzums tika pārliecinoši skatīts arī Ingus Barovska referātā „Postapokaliptiskā sievietes pasaule Amandas Aizpurietes dzejā: krājuma „Turp” piemēri”: analizējot gan dzejnieces pēdējā laika izteikumu un rīcības iespaidu uz savu tēlu sabiedrībā, gan, protams, viņas aktuālāko dzejas krājumu pa nodaļām. Īpaši vērtīgs šis lasījums bija ne tikai feminisma un apokalipses teorētiskajā sasaistē, bet arī, kā jau raksturīgi Ingus Barovska referātiem, jaunākās latviešu dzejas analīzes procesā parasti neizvērsto reliģisko motīvu aspektā.

Grēku plūdu motīvam literatūrā veltītās konferences trešā sēde tika atklāta ar Aijas Priedītes referātu „Pārdomas par garīgām un materiālām vērtībām, lasot Māras Svīres romānu „... un neuzzinās neviens””, kuru lasīja Brigita Šiliņa. Referāta nosaukumā nepretenciozi tika pieteikta ētiska problēma, par ko autore reflektē, pētot romānu, kuru, kā secināja B. Šiliņa pēc īsas aptaujas, nebija lasījis neviens no auditorijas. A. Priedītes referāts fokusējās uz M. Svīres galvenās varones Hedvigas ģimenes un ārlaulības dzīves apskatu korelācijā arī bibliskām vērtībām, baušļiem, Labā un ļaunā atzīšanas koka motīvu. Referāta autores refleksijā iezīmējās prasība pēc romāna tēlu morāles un to negatīvo izvēļu sekas. Paralēli tam tika akcentēta arī M. Svīres juridiskā izglītība, kas saistīta ar likumdošanu, līdz ar to referāts pieskārās tās saistībai ar romāna varoņu vērtībām. Priekšlasījums bija specifisks tā esejiskā rakstura dēļ, tas bija intuitīvs un impulsīvs, tādēļ varēja radīt iebildumus tajos klausītājos, kas vēlējās zināt, vai konkrētais M. Svīres romāns ir detektīvromāns vai kriminālromāns.

Pievēršoties ar grēka plūdiem saistīto elementu simbolikai, Nataļjas Kononovas referātā „Ambivalentā grēka izpratne stāstā „Tālu no Meksikas līča” („Далеко от Мексиканского залива”) no Marinas Kosteņeckas grāmatas „Lēti pārdod klaunu” („Дёшево продаётся клоун”)” tika raksturots baloža tēls un ar to saistītās nozīmes, situācijas, kuras apskatāmas bibliskā aspektā, kā arī iezīmētas stāsta darbības plaknes: realitāte un sapnis jeb murgs. Referente īsajā un kodolīgajā priekšlasījumā atklāja, ka M. Kosteņeckas stāstā balodis kā grēku plūdu beigu simbols tiek nokauts, turklāt sasaistās ar kara laika situāciju.

Šim referātam radniecīgs bija arī Anitas Rožkalnes referāts „Vai piepūšamais jūras zirdziņš spēj glābt: Bībeles motīvu amplitūda Gundegas Repšes prozā”, kurā tika gan atklātas grēku plūdu motīva izpausmes, gan uzskaitītas Bībeles alūzijas G. Repšes prozā, īpaši īsromānā „Stigma” un stāstā „Jūraszirdziņš un es”. Referātā tika raksturota prozas vēstītāja pozīcija un salīdzināta ar Ījaba grāmatu, tāpat arī atklātas pasaules bojāejas ainas un nozīme, taču vērtīgākā daļa bija plūdu cēloņa un seku, glābjamo izvēles, Dieva pozīcijas, grēku plūdu procesa un pēcplūdu situācijas salīdzinājums G. Repšes darbos „Stigma” un „Jūraszirdziņš un es”. Noslēgumā referente secināja, ka G. Repšes deviņdesmito gadu proza ir pieblīvēta ar Bībeles motīviem. Droši vien tāpat arī 21. gadsimta pirmajā desmitgadē izdotā G. Repšes proza.

Konferencei tematiski bija gredzenveida kompozīcija, jo, fokusējoties uz latviešu folkloru, šo zinātnisko svinību noslēgumā tika pieteikts zintnieka Volda Prancāna referāts „Salīdzinošie aspekti Dieva, Dieva dēla un citu debesu būtņu tēlos Bībelē un Latvju dainās”. Referāta zinātniskā puse bija vāji izteikta, tajā dominēja emocionāla, pat nedaudz teatrāla refleksija par autora personisko pieredzi un reliģisko pārliecību un mēģinājums meklēt tai attaisnojumu. Referents bija sagatavojis prezentāciju, kurā tika salīdzināti un interpretēti divi interesanti teksti. Folkloru pārstāvēja latviešu tautas pasaka „Dziļprātītis”, bet Bībeles avots bija Ecēhiēla grāmatas 1. nodaļa E. Glika tulkojumā. Referents latviešu tautas pasakā akcentēja pēkšņu gudrības iegūšanas mirkli, savukārt Ecēhiēla grāmatā aktualizēja kosmiski fantastisko aspektu – gaisa kuģa aprakstu. Tam līdzās tika piesaukts latviešu folklorā sastopamais nogrimušās pils tēls, kas hipotētiski un diezgan provokatīvi tika apskatīts kā tēlains apzīmējums zudušajam augstāko civilizāciju transportlīdzeklim, ar kuru iespējams komunicēt. Meklējot konferences tēmas atslēgu šajā referātā, katrs sakaru ar grēku plūdiem varēja saskatīt intuitīvi – vai tās ir nenosauktās gaisa kuģa un Noasa šķirsta paralēles, vai arī nepierādītas informācijas plūdi, kas mēģina, tomēr nevar iegūt satvaru.

  

Pēc konferencē piedāvāto referātu žanriskās daudzveidības un pētnieku interesēm var meklēt paralēles starp vairāku priekšlasījumu kompozīciju un izteiksmi, turklāt to secība tika veiksmīgi sakārtota, tā radot pat konvulsijām līdzīga ritma klātbūtni. Konferences noslēgumā tika ieskicēta tās perspektīva – kopkrājums būs (ir), un plūdi noslēgsies iespiedizdevumu gultnēs.