Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Domuzīme vai mīnuss?
Anna Tārava
23.03.2015

Žurnāls „Domuzīme” sācis savu ceļu pie lasītājiem godīgi un tieši – jau pirmā numura relīzē ir lasāms: tāpat kā žurnālu „Ir” to izdod AS „Cits medijs”; tiek minēts – uzņēmuma apgrozījums 2014. gadā, peļņa un pat žurnāla tirāža (1700 eksemplāri). Lai gan ir skaidrs, ka literārais žurnāls atrodas „Ir” paspārnē gan saturiski, gan finansiāli, tas netiek pozicionēts kā „lielā brāļa” pielikums (atšķirībā, piemēram, no „Kultūrzīmēm”, kas literatūras ziņā gan ir gluži mazspējīgs izdevums) un ir iegādājams atsevišķi. Šī šķietamā patstāvība vieš skepsi kā jau jebkurš pēdējā laikā jaunatklātais literārais žurnāls, tomēr piederība „koncernam” jeb kam lielākam par veidotāju ambīcijām ir arī sava veida garants. Īpaši tas varētu šķist svarīgi pēc tam, kad nodokļu maksātāju nauda (8000 LVL = 11382.97 EUR) tika veltīta žurnāla „Tīrraksts” sākumam un beigām divos numuros.

Lai gan vairāk par „Domuzīmes” piederību „Ir” ģimenei vēl ir pāragri spriest, turklāt jābūt arī centīgam sabiedrisko tēmu žurnāla lasītājam, pirmais, kas varētu sekot „paspārnei”, ir tēls un stilistika, varbūt to varētu dēvēt arī par žurnālistiskām interesēm (cik nu tās vispār var būt piemērojamas mūsdienu sociāli neievirzītajiem literārajiem procesiem).1 Pagaidām „Domuzīme” ir kārtējā liecība tam, ka kultūra visiem spēkiem mēģina ieinteresēt šķietami nihilistiskos mākslas un literatūras baudītājus – aizraut ar ieskatu sociālajās norisēs – vēsturē, socioloģijā, komunikāciju zinātnē, politikā un, jā, arī ekonomikā. Jāatzīst, tas ir gana iedarbīgi, ja lasītājs, kas, teiksim, ir noguris no „Rīgas Laika” augsti daudzpusīgā stila, vēlas atsevišķos trauciņos saņemt, pirmkārt, eskeipismu jeb literatūru, otrkārt, aktuālos problēmjautājumus risinošo jeb publicistiku un, treškārt, latvieša identitāti stiprinošo jeb vēsturisko materiālu. Protams, atcerēsimies, ka tamlīdzīga struktūra jau piemita pašlaik dusošajam „Tīrrakstam”.

„Domuzīme” lasītāja izglītošanu aizsāk piesardzīgi un vienlaikus nepastarpināti. Izteikties par mediju krīzi, Eiropas vērtībām, humanitārajām zinātnēm, emigrāciju un nacionālismu ir aicināti tikai attiecīgo zinātņu doktori vai vismaz šī grāda kandidāti. Vienīgi zinātnieki ne vienmēr spēj pasniegt pētāmo materiālu aizraujoši – viņu formāts nav publicistika, un itin bieži viņu tēma nav mūsdienas. Līdz ar to, piemēram, savā jomā, bez šaubām, erudītā Toma Ķikuta raksts par latviešu emigrāciju 19. gs., kurā autors nemitīgi cenšas akcentēt paralēles ar mūsdienu emigrāciju, var arī nenoturēt lasītāju uzmanību faktu un gadskaitļu gūzmas dēļ. Varbūt nedaudz analītiskāks varētu būt arī Mārtiņa Mintaura teksts par Jāņa Bērziņa nacionālisma izpratni 20. gs. 30. gados – brīžiem starp plašajiem citējumiem pazūd paša Mārtiņa balss, kas it kā nevarētu pateikt vairāk. Savukārt dīvains un tendenciozs ir delfi.lv redaktora Ingus Bērziņa raksts par mediju krīzi: autors it kā apvainojas, ka jaunieši nelasa viņa portālu, tad cenšas pārliecināt šos jauniešus lasīt delfi.lv, piesaucot arī skaļus teorētiķu vārdus (Hābermāss: „negatīva attieksme pret medijiem ļauni atspēlēsies”! (56)), savukārt jauniešus, kas varbūt vēlētos paši iesaistīties mediju veidošanā, netieši nodēvē par nemākulīgiem un nepieredzējušiem. Un tad – pēc pamatīga un, jāsaka, interesanta ieskata mediju krīzes īpatnībās Latvijā – Dr.sc.comm. Ingus Bērziņš izmanto iespēju patēlot popkultūras pārstāvi, seriāla „Smalkais stils” varoni Burkā kundzi: pamatojoties uz padomju dokumentālā kino propagandu, autors uzskata, ka pirms 90. gadu popkultūras cilvēki daudz mazākā mērā ir patērējuši padomju popkultūru jeb „pasākumus un izdarības” (57). Tirgus tantiņas līmenī zinātņu doktors, kas līdz šim jūtami saraustītā, iespējams, krietni īsinātā raksta ietvaros turējies samērā ciešami, nu liek lietā savus folkloristiskos novērojumus, kuri neatbilst viņa izvirzītajiem standartiem par cilvēka gudrības izpausmēm un pašvērtējumu: „Šo rindu autors pats ir liecinieks ainai, kad 90. gadu sākumā erudīta zinātnes darbiniece sūri grūti saskaņotas plašu radu saimes pavasara talkas laikā pameta vagā grozu ar stādāmajiem kartupeļiem, lai brāztos pie televizora ekrāna, kur bija sākusies kārtējā meksikāņu seriāla epizode.” (57) Te laikam „Domuzīmes” lasītājam būtu skaļi jāsmejas par I. Bērziņa asprātību, tomēr tā vietā, par laimi, ir iespēja pievērsties daudz noderīgākajam Venta Sīļa rakstam, kas skar arī tolerances jautājumu, un Jāņa Šiliņa lakoniskajam, asajam un trāpīgajam komentāram par akadēmiskuma trūkumu šķietami akadēmiskos humanitāro zinātņu projektos.

Tā ir veidota literārā žurnāla īpatnējākā sadaļa, kas to būtiski atšķir no pārējiem šī žanra izdevumiem Latvijā (un arī krietni attālina no „Karoga” tēla, ko daži lasītāji piedēvē literārajiem izdevumiem katru reizi, kad tie parādās. Laikam tāds „„Karoga” bada” rēgs sabiedrībā.) Savukārt, lai pārietu pie literārā žurnāla literārās daļas, ir jāpārvar krietns bezdibenis – starp stāstiem, dzejoļiem un recenzijām un publicistiku žanriski izdevums piedāvā tikai divas rakstnieku esejas, interviju (arī, starp citu, šauri literārus jautājumus skarošu un pat autobiogrāfisku) un diskusiju par Raini un Aspaziju mūsdienu kontekstā. Tātad – Latvijā tomēr ir jūtams rakstnieku sabiedriskās, esejistiskās, analītiskās vai kā citādi ne šauri literārā tekstā ietilpināmās balss trūkums? Viss, ko iegūstam, ir Liānas Langas aicinājums neslavēt tos, kas draudzējās ar padomju varu (lai gan, kas tie ir, kas tiek nepelnīti slavināti un pret kuriem ir kaut kas jāiesāk, tā arī neuzzinām), kā arī Ingmāras Balodes tēlainā eseja, kas sabalsojas ar „Rail Baltica” nākotnes iespējām savienoties ar Eiropu. Jā, iespējams, tieši šis teksts, kas atrodams žurnāla noslēgumā, ir viens no piemēriem tam, kā rakstnieki varētu apvienot „Domuzīmē” literatūru ar sabiedriskām aktualitātēm.

Pievēršoties žurnāla literārajai daļai (beidzot), ir jāatzīmē samērā veiksmīgā Arvja Vigula intervija ar Edvīnu Raupu (rakstnieks parādās kā dzīvs cilvēks, kas raksta dzeju). Savukārt diskusija par Raini un Aspaziju, kurā piedalās Raimonds Briedis, Ieva Struka, Inga Ābele un Eduards Liniņš, mēģina lasītājā sakārtot Raiņa un Aspazijas idejas, nepiespiežot tās automātiski konvertēt mūsdienu kontekstā, bet iekonservējot idejas kā ideālus. Interesants ir Ingas Žoludes stāsts „Ne šoreiz”, kurā darbība ir žoludiski nepiesaistīta konkrētai kultūrai un videi, padarot darbu veiksmīgi konvertējamu jebkurā Rietumu valodā. Labāks par Žoludes stāstu ir smalki veidotais igauņu rakstnieces Mārjas Kangro stāsts „Mērkaķi un solidaritāte” (Maimas Grīnbergas tulkojumā) – īsts žurnāla atradums un veiksme. Arī Gundegas Repšes vēsturiskais romāns, spriežot pēc fragmenta, būs gana aizraujošs. Un, protams, interesants pavērsiens (šķiet, noskatīts no „Karoga”) ir vecmeistaru darbu publikācija, šoreiz – Jāņa Ezeriņa novele „Jaunsaimnieks Čukans” (ar Viestura Vecgrāvja komentāru), kas, starp citu, izteiksmes un valodas ziņā ir ārkārtīgi baudāms. Savukārt šaubas prozas sadaļā visvairāk raisa savdabīgais armēņu rakstnieka Hovhannesa Jeranjana stāsts „Treknais vērsis”, kas, it kā pēkšņi pārlūzis uz pusēm, sabirst farsam līdzīgā skrējienā. Dzejas sadaļā visvairāk uzmanību saista Sarajevas dzejnieka Faruka Šehiča vēstījošā dzeja par dzejnieka būtību un Māra Salēja erotisku mājienu pilnās pavasara rindas.

„Viedokļu” un „Recenziju” sadaļā ir vairākas vilšanās, kuras sagādā, jādomā, žurnāla pašpārliecinātība. Pirmkārt, tā jau ir minētā paļaušanās uz rakstītāju zinātnisko grādu. Recenziju vidū vājākais ir Aināra Kamoliņa teksts, kas skar literāru darbu, konkrēti, Nila Saksa un Jurģa Liepnieka romānu „Nāve – tās nav tikai beigas”. Protams, recenziju ir rakstījis filozofs, kurš nav ne literāts, ne literatūras kritiķis, pat ne Latvijas Kultūras akadēmijas absolvents, kur nu vēl filologs. Autora spriedumiem nav ne vainas, taču recenzija, kas tā arī neatklāj, kāds ir sižetiskais pamats, galveno varoņu plejāde un kā šis darbs ir saistīts ar iepriekšējiem Nila Saksa darbiem, nav vērtīga. Neko daudz nesniedz epizodiska (to var just rindkopu ziņā) lēkāšana pa romāna žanriskajām aprisēm, tikai noslēgumā pieminot, ka, starp citu, hei, varonis ir ideālistiski noskaņots, ā, noticis noziegums un ievadā ir pulkvedis, romānā ir metafiziska epizode (citātu meklējiet paši) utt. Visbeidzot pēdējo punktu pieliek tas, ka Kamoliņa teksts nav bijis pietiekami labi rediģēts („televīzijas ekrāni”). Diemžēl arī pārējie teksti neaizpilda literatūras kritikas robus – Eva Eglāja-Kristsone atzinīgi novērtē kolēģes Sanitas Reinsones „Meža meitas”, sapņaini iemiesojoties galveno varoņu liktenī, kamēr tekstam paredzētā vieta lapaspusē beidzas un kritiskāks skats veiksmīgi paliek neizmantots. Cerīgāka izskatās Armanda Vijupa recenzija par Ivara Silāra un Vara Santa pastkaršu grāmatu „Aizpute. Pagātne un tagadne” – refleksijas autors sniedz kompetentu ieskatu pētāmajā tēmā, saskatot arī būtiskus grāmatas trūkumus, kas palīdzēs veidot kvalitatīvus izdevumus turpmāk. Savukārt Jāņa Taurena apcere par Kurcio Malapartes romānu „Nolādētie toskānieši” ir vērtīga kā plašs, dziļš un iejūtīgs izziņas materiāls, taču šis teksts nav ietilpināms klasiskas literatūras kritikas rāmjos un nemaz nepretendē uz to.

Otra literārās publicistikas indeve žurnālā ir negaidītā paļaušanās uz formas lakonismu un fragmentārismu, kas nenāk par labu samērā plašās tēmas atklāsmei. Te minama dīvaini ierobežotā veidā skartā tēma „Visi mani redaktori” – pazīstami literāti – divi rakstnieku un divi prozisti – īsumā stāsta par to, kādi viņiem ir gadījušies redaktori. Turklāt, šķiet, ka ne visi stāstītāji īsti izjutuši jēdziena „redaktors” ietilpību – vai ar to ir domāts valodas, grāmatas vai žurnāla publikācijas redaktors (vai arī – kas ir literārais redaktors, tehniskais redaktors, atbildīgais redaktors)? Arī lasītājs paliek apstulbis, jo tēma netiek turpināta, un šī aprautība atgādina skolas avīzes reportāžas stilu.2

Pagaidām „Domuzīme” apliecina tos trūkumus, kurus ar grūtībām pārvar vai nespēj pārvarēt jau eksistējošie literārie izdevumi. Respektīvi, „Domuzīme” nesniedz neko tik būtiski jaunu un nepieciešamu kā:

- jauni un iepriekš nelasīti autori,

- jaunas un iepriekš maz skartas literāras tēmas,

- veco elku un stereotipu gāšana jeb vēršanās pret autoritātēm (te jau esošās autoritātes tiek vienīgi barotas, un runa nav par Raini),

- literārā kritika (pagaidām tās nav),

- AKKA/LAA aizsargāto autoru mazāk zināmi vai iepriekš nepublicētie darbi (Jānis Ezeriņš žurnālam visdrīzāk neizmaksāja neko, viņu vairs nepārstāv AKKA/LAA),

- mākslinieciski un estētiski augstvērtīgs, oriģināls un atšķirīgs literārā žurnāla ārējais veidols3 (pat žurnāla nosaukums vien ir skolniecisks un primitīvs4).

Toties „Domuzīme” iezīmē daudzus pozitīvi vērtējamus vai vismaz diskusijas vērtus aspektus:

          + kvalitatīvas prozas „izķeksēšana” no latviešu literatūras aizstāvējušās tagadnes upes,

    + senāku autoru mazāk zināmu darbu publikācijas,

    + iepriekš netulkotu un/vai izcilu ārzemju autoru publikācijas,

    + mūsdienu pētnieku iesaistīšana diskusijās un publicistikā.

Lai žurnālam veicas – līdz ar pirmajiem soļiem augs gan „Domuzīme”, gan tās lasītājs.

 

 

1 “Domuzīmi” vajadzēs lasīt uzmanīgi, tajā visdrīzāk slēpsies vairāki slēptas reklāmas āķi. Piemēram, aizdomīga ir Valda Zatlera izteikuma “Kas es esmu?” divreizēja pieminēšana žurnāla lapaspusēs, atšķirīgos kontekstos. Un tas notiek tieši tagad, kad tik tikko klajā nākuši bijušā prezidenta memuāri ar tādu nosaukumu.

2 Arī žurnāla makets brīžiem raisa neveiklības izjūtu (šaurās malas, kurās gribētos veikt pierakstus, bet nevar; teksta saspiestība; īpaši augšējās malas „svītriņas” un autora vārda, darba nosaukuma dublēšanās ar lielo autora vārdu un darba nosaukumu u. c. nianses). Tāpat ir jautājums, cik pieredzējis ir korektors un redaktors Jānis Kulmanis, kurš jau trešajā lapaspusē – Žoludes stāstā atstājis „T krekls” ar domuzīmi (pat ne defisi).

3 Nespēju klusēt par to, cik līdzīgā stilā ir veidoti Ubi Sunt, Punctum un nu arī Domuzīmes logotipi. Nav jābūt dizaina speciālistam, lai redzētu noapaļotos melnos burtus uz baltā fona, kuriem pievienoti apaļīgi elementi sarkanā krāsā. Jautājums – kā dēļ?

4 Iespējams, meklējot ceļu uz šķietami mazizglītota, nupat pamatskolu beiguša lasītāja vienkāršo sirdi, lielākie literārie žurnāli pēdējā laikā aprobežojas ar nosaukumiem, kas it kā nāk no latviešu valodas gramatikas mācību grāmatas: latvju teksti, vārds, tīrraksts, domuzīme, punkts. Ņemot vērā divus pēdējos, latviešu literārā periodika pašlaik apgūst 8. klases interpunkciju.

 

 

 

Saistītie raksti:

Elīna Kokareviča "Bez biksēm II"