Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto no autora personīgā arhīva
Foto no autora personīgā arhīva

Variācijas. Dzeja
Reinis Liepa
25.03.2015

Reinis par sevi: „Rakstīt sāku pirms desmit gadiem nejaušības un pārpratuma pēc. Izlasīju kara laika dzejoli par Bastoņas kalniem. Tā arī viss sākās. Agrāk mēdzu rakstīt daudz, šobrīd esmu kļuvis par mazrakstītāju. Ainas, stāstus un vārdus spēju mēnešiem pārcilāt galvā kamēr tie iegūst galīgos apveidus un nogatavojas.” Variācijās iekļautie darbi tapuši vairāku gadu laikā. Lēnām, bet pārliecinoši. Tie ir vārdi, kuriem autors pats ticot. Stāsti, kuri ir kļuvuši patiesi un ieguvuši paši savu esību.  

 

Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties,

Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām,

Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.

 

/Imants Ziedonis/

 

 

 

xxx

 

komponists kurš sacer mūziku

bēdīgu tādu

ir noguris no meliem

iela kuru viņš šķērso

uzzied

 

komponists kurš savas dziesmas sacer

skumjākajos no rītiem

un skumjākās notis

klāj uz nošu

lapām

 

minora mironi

tu savās nošu līnijās pakāries

starp tik daudz nepazīstamu klausītāju skatieniem

 

esi jau aizmirsis

cik nepareizi tas viss sākās

 

ō melnbaltās filmas ārzemju kino šedevri

ō klasiskās mūzikas pārstāvji

kamdēļ jūs nolādētie

tā pūlaties

 

 

 

xxx

 

jūra ar paisumu atnes zvejnieku tīklus

virves ir raupjas

cik raupjas ir rokas

vai raupji ir vārdi uz lūpām

 

uz katra soļa pa klusam vārdam

kurš ieslēpies sevī

un negrib nākt laukā

 

uz katra soļa pa aizmirstai atmiņai

un ceļš ir garš bez pieturvietām

nasta ir jānes vieniem pašiem

kaut rokas ir sadevušās kopā

 

paisums aizskalo liedagā pēdas

bet rētas ir dziļas cik dziļa ir dvēsele

raupja virve vientuļā priedē

kā karogkāts vidus asiņu jūras

 

 

 

xxx

 

rokas ir auklas

gadu tūkstošiem

savu ceļu

pie tevis

 

karstas ir rokas

ar kurām tu mīli

kurām tu sargā

saudzē vai dziedi

 

rokas ir noras

kurās kumeļam

izskrieties

bez pakaviem kājās

 

rokas ir mājas

liktenis lēmis

man nogulties

tev zem kājām

 

 

 

I

vecajam trīc pirksti

paša rokraksts viņam šķiet

enkurs

laikā apstājies iestidzis

 

opis pusaklām acīm taustās pēc slēdža

pagraba stūrī

nevar atrast un sāpēs saviebies

noslīd gar aukstajiem betona blokiem

 

sienas pakāpjas viena otrai pretī

kā samierinādamās

 

pagraba grīda ir mikla

pirksti ieķeras tajā

tad aizkļūst līdz raupjajam džinsam

 

upe atsalst

un ledus masīvi aiznes

viņu sev līdz

 

vecais izraud sāpes

galvu iespiedis starp ceļiem

lēnām un nepretojoties

viņš saplūst ar istabas tumsu

 

 

 

II

 

opis kā apsnidzis kuģis guļ lauka vidū

pirksti lēnām ieķeras sasalušajā zemē

aiz nagiem melns

džinsi rievās

 

tālumā ostas metāla stalažas masti un dūmeņi

pāri upei viņš guļ to paēnā

paceļas dūmi no fabrikām un migla no lauka

 

opis ir kalnos

opis izstaigā itālijas nomales

šķērso šoseju un mežu

 

opis ir uzkāpis kājnieku mīnai

apžilbis un kļuvis vieglāk

nav vairs jāatceras nav vairs jāskumst

 

mēs klusītiņām pulciņos stāvām

puķes un lāstekas

lāstekas un puķes

 

 

 

III

 

opis vairs neiemīlas

un nesūta vēstules

rakstītas uz sibīrijas bērza tāsīm

 

vecs kļuvis

un nav vairs spēka

arī pāri laukam

līdz pastkastītei aiziet

 

reklāmu bukleti un rēķini krājas

bet kurš gan ko pirks

un kurš gan ko maksās

 

opis noplēš vakardienu

no dienu noplēšamā kalendāra

opis nobārsta taciņu līdz malkas strēķītim

ar pelniem un skaidām

 

opis lasa stāstus

laukā putenis un sals

pieņēmies spēkā

 

 

 

xxx

 

pēc ziemeļu vasaras smaržo mana meitene

pēc pumpura kas plaucis ziemas salā

gluži kā smilgas noliecas vējā

mūsu mīlestība sakļauj spārnus

 

ceļš pa kuru mēs šurp nācām

nu ir apledojis ziemas vētrās

un viss kas reiz bijis mūsu starpā

tā arī paliks - ar kalniem

 

atmiņas uzpeld kā kuģu vraki

pēc paisuma tiek izmesti krastā

tai vietā kur tu nometi pātagu

es pacēlu siltu sauli plaukstās

 

kā kumeļš uz lauka vagas dzenot

tu iededzini manī rētas

no kurām nespēju tikt vaļā

un tik sāļš bija ūdens ko devi nodzerties

veldzējot slāpes slāpa vēl vairāk

 

mana meitene smaržo pēc lazdām

pēc vēja un viļņiem vētras laikā

mana meitene smaržo pēc klusuma

viss kas palicis mūsu starpā