Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto no autores personīgā arhīva
Foto no autores personīgā arhīva

Iepriekšējās takas. Stāsts
Mare Kaibala
01.04.2015

Kādu vakaru es tev atkal uzplijos ar sevi: „Zini, man ir kāds, kas man ļoti patīk.” Tu jautāji, vai brīvs, un es teicu, ka ir gan. Bet es viņu nekad neiegūšu. „Kāpēc tad tā?” Šoreiz es klusēju un neteicu ne vārda. Tonakt es sapnī redzēju melnu, spīdīgu mašīnu. No rīta to iztulkoju kā jaunu dzīvi. Vēl pēc laiciņa sapratu – galvenais ir tulkojums, un tad jau – viss ir tieši tā, kā tu vēlies!

Cult of Luna - Vicarious Redemption

 

Tu parādījies Bruņinieku un Brīvības ielas stūrī. Ar acīm, naivi pāršķirstot ēku siluetus, es vēroju tavu ierašanos un pagājos tuvāk teātrim. Gaismas, kas lējās no tā logiem, ļāva man tevi labāk saskatīt. Es ieraudzīju – to, ko vēlējos. Tu aukstasinīgi smaidīji.

Pēc brīža mēs baudījām šampanieti, dzerdami to no gandrīz noputējušām glāzēm. Pēc tam es ļāvu tev gatavoties rītdienai. Tev tā vienmēr nozīmēja vairāk nekā šodiena. Es pacietīgi ieelpoju tīras veļas smaržu un noglāstīju kaķa asti, kuram labpatikās gulēt man pagalvī.

Kad tu atgriezies no ikdienišķās šodienas, lai pievērstos man, es jutu, cik raupjas un sastrādātas ir tavas rokas. Taču tumsā tam nebija nozīmes. Mēs atpūtāmies un raudzījāmies uz afrikāņu ciltīm, Pakistānas tuksnesīgajiem līdzenumiem.

Vēlāk tu gribēji mani sasildīt. Mēs abi to zinājām, bet nolēmām klusēt. Tu labāk izvēlējies stāstīt man par bērnību, es tev – par nenodejotām dejām.

Man šķiet, nākamajā dienā es redzēju tevi starp simtiem citu. Izjutu kāri aukstasinīgi pasmaidīt.

 

Wardruna - Bjarkan

 

            Mēs pamodāmies, kad aiz sarkanrūtainajiem aizkariem rāmi ausa diena. Tava roka kā velveta čūska bija aptinusies man apkārt, acīs sveloša iekāres uguns – pietiekami spēcīga, lai naktī neizdzistu. Nakts, asa kā nātre, bija dziedinājusi un likusi man atdzimt no jauna.

Tu prati mani maigi žņaugt, neatstādams pierādījumus, un mana āda tirpa no taviem kodieniem. Kad slāpa, tu devi man karstāko dziru, un tā bija vērmeļu rūgta kā sens absints. Kad tu pavēlēji, es jutos kā svētlaimes pārņemta mocekle tavās rokās. Ja tu būtu licis, es uz līdzenas vietas raktu kapu, lai dotos nāvē, godinot tavu esamību.

Pirms atvadām tu ļāvi man ķemmēt tavas melnās, izspūrušās cirtas, kurās biju slēpusies un pazudusi, apmaldījusies un atkal atradusies. Mēs apmainījāmies skatieniem, kas viens no otra neprasīja it neko, tikai vēl vienu reizi... kaut kad.

Atgriežoties mājās, jutu, ka tavs spokainais valdzinājums mani izkvēpinājis kā grēcīgu telpu priežu zari. Atgriežoties es sapratu – „kaut kad” nepienāks vairs nekad.

 

The Velvet Supernova - Shelter

 

Es rūgti gaidīju. Dienas kļuva vienādas, no tām varēju vērt virtenes, tajās kā baltā šallē varēju pakārties pie gaismā mirdzošas kristāla lustras. Taču mans augums liktu kristālam sašķīst. Mans augums, kurš tagad bija tik pārpilns... pārpilns manis. Tādas, kādu es sevi nekad vēl nebiju pazinusi. Tādas, kādu tu mani iepazini pirmoreiz.

Neskaitāmajos vakaros es vēl nepamanīju, cik lēnām un neatgriezeniski skaistā lustra slāpē gaismu. Tā vairs neviz, tā vairs tikai mirdz. Tā vairs nemirdz, tā vairs tikai zvīguļo. Tā vairs nezvīguļo, tā tikai lāsmo... Un tad tā vairs tikai blāv. Kā pretīgs stikla ģindenis tā karājas mans virs galvas, lēni šūpodamās, auklēdama manas vienveidīgās dienas un domas. Kad tā kritīs? Kad iestāsies tumsa? Vai tad tu atkal atnāksi pie manis?

Kādā brīdī es sāku dzirdēt lustras skaņas – tā viegli šķind. Jo blāvāka tā kļūst, jo vairāk šķind. Piepeši tā sāk dunēt. Gaisma, kas ar katru brīdi kļūst arvien neauglīgāka, sāk raustīties. Labi, lai tā pazūd, es nodomāju. Ja iestāsies tumsa, manī vēl paliks drusciņa tavas gaismas. Nevienam neesmu atzinusies, ka tavas gaismas gabaliņu slēpju savās krūtīs.

Māja, kurā tu dzīvo, ir veca un mirusi. Braucot tai garām top baisi. Un tovakar... tovakar bija tik tumšs, es atceros vienīgi blāvu, nespodru lampu, ko ieslēdzi lejasstāvā, lai mēs pavisam neapmaldītos starp stāviem. Katrs pakāpiens čīkstēja mūsu soļos. Pie tavām durvīm stāvēja milzīgs, masīvs un smagnējs skapis. Arī miris. Varbūt es būtu to spējusi atdzīvināt, varbūt tieši tur man vajadzēja paslēpties. Taču tas neizdevās, jo rīts pienāca auksts un spožs kā jauns duncis. Pāršķēla mūs abus un aizspēra labi tālu vienu no otra.

Mēs bridām pa sniegu; vēl kopā. No manu zābaku zolēm sniegā palika putekļaini nospiedumi. Vecā, mirusī māja tagad nāca man līdzi. Kad vairāk nekā pēc gada braukšu tai garām, mani kratīs drebuļi. Logs. Skabargainos rāmjos iestutēta stikla acs lūkojas pasaulē pavisam vienaldzīgi. Kādubrīd tā atspulgā pavīd mana seja, milzīgā māja it kā sakustas, bet tad atkal sastingst. Mēs abas dzīvojam tālāk – joprojām bez tevis.

 

Angus & Julia Stone - Draw Your Swords

 

Kādu rītu pienāk īsziņa: „Kur mētājamies?” Es izsmējīgi sakniebju lūpas un rakstu: „Mmm... mētājamies zem gultas, starp palagiem un sabradātiem sapņiem, uz palodzēm (piedevām draudīgi pārkarinot tām pāri galvu), ar putekļiem piesnigušos grāmatplauktos, kas vairs nedod remdinājuma, vēlā, smakot sākušā sniegā, uz auksta balkona, pie debesīm un tik ļoti pie zemes, ka riebjas. Skaidrs?” Paiet laiks, un pienāk atbilde. Piesardzīga. „Trakums ar tevi. Slimo?

Tā kā pati neesmu pārliecināta, uzrakstu: „Grasos.” –, bet nenosūtu. Pēc pāris dienām melnrakstu izlaboju: „Slimoju. Ļoti sāpīgi.” Jo ir jau vienalga – domu materializēšanās ir mani sakāvusi. Uz dažām dienām sirds atgriežas mājās. Vai lai dziedētu? Tagad man šķiet – drīzāk, lai iebiedētu.

 

Tā kā tu man par sevi nestāstīji neko un tavas ceturtdienas bija rezervētas dažus mēnešus uz priekšu, tad es, kura tolaik nerunāja ne ar vienu un arī tāpat kā tu – nestāstīja par sevi neko, sarunās ar tevi, stāstīju visu, ko spēju. Visu – tas nozīmē – ka manas tantes meitai ir problēmas atrast dzīvokli, ka mans brālis tā arī nav atradis laiku, lai salaulātos pie altāra, ka otrdienas pēcpusdienā man ir konsultācija pie endokrinologa un tamlīdzīgi. Tu ļāvi man runāt, un tas bija tik skaisti. Es tev pastāstīju arī par Raini. Tu atbildēji tipiski sev: „Viņš noteikti bija kaut ko salietojies.” Tobrīd tu kļuvi par vienīgo cilvēku, kurš tolaik spēja mani sasmīdināt. „My pleasure,” tu teiktu. Visos pārējos brīžos, kad es patiešām gvelzu sasodītas muļķības, tu mani sauci mīļi – par muldoņu. Es tevi – par plēsoņu...

 

Pērkons - Neatvadīsimies

 

Kādu vakaru es tev atkal uzplijos ar sevi: „Zini, man ir kāds, kas man ļoti patīk.” Tu jautāji, vai brīvs, un es teicu, ka ir gan. Bet es viņu nekad neiegūšu. „Kāpēc tad tā?” Šoreiz es klusēju un neteicu ne vārda. Tonakt es sapnī redzēju melnu, spīdīgu mašīnu. No rīta to iztulkoju kā jaunu dzīvi. Vēl pēc laiciņa sapratu – galvenais ir tulkojums, un tad jau – viss ir tieši tā, kā tu vēlies!

Nākamā reize, kad tevi satiku, bija pēc dažiem mēnešiem, viltīgā krustojumā, kurā tieši man un tev bija jāpaiet vienam otram garām. Tikai, kad tu biji jau aizgājis, es atpazinu sātanisko smīnu tavā sejā. Sveiks, lai dzīvo, Nelabais! Laimīgā kārtā sagrīļojušies soļi aizveda mani uz ceļamērķi, no kurienes es atklāti varēju uz dažām dienām pazust no pilsētas, kaut patiesībā es alkaini būtu vēlējusies doties uz Poliju un sašķaidīt tur visu, kas man apkārt. Tovakar es visu vakaru skaitīju dzejolīti, kuru man bija iemācījusi mana mīļā tante: „Дура, дура, дура я, дура я проклятая: у него четыре дуры, а я – дура пятая.

 

Земфира - Мы разбиваемся

 

Visbeidzot, kādu vakaru galvenās ieejas vārti pie tevis bija aizslēgti. Atslēga karājās turpat. Es varbūt būtu uzdrošinājusies spert soli iekšā, taču tad ieraudzīju gaismu logā. Bija sestdiena. Sarkanmelnie aizkari likās izmazgāti un izgludināti. Logs šķita kristāldzidrs. Centos atvairīt nopērtā suņa sajūtu un uzsmēķēju mieram. Atpakaļceļā uz mājām, nopirku dārga viskija pudeli. Vēlējos nosvinēt tavu dzīvi, tavu šodienu, kas tev vienmēr bija palikusi otrajā plānā, bet izrādās – tikai ne šosestdien. Es dzēru, bet skumjas kā neslīka, tā neslīka. Kad satumsa, zemē pie manām kājām nokrita kristāla lustra un izdzisa. Viskijs bija izlijis. Čībā bija iebiruši pelni no neskaitāmajām cigaretēm. Es piegāju pie loga. Tur uz ielas lejā stāvēja melna, spīdīga mašīna. Iekšā – kāds, kuru es vēl nepazinu. Mana rītdiena.

 

Alcest - Voix Sereines

 

Vienmēr, kad uzkrīt pirmais sniegs, es domāju par tevi. Par rītu, kad mums abiem zem kājām dziedāja sniegpārslas. Mēs neizgulējušies gājām uz pieturu, nesamanīgi izšķīrāmies centrā. Pēc tam es tevi atpazinu vairs tikai tumsā, kad uz ielām spīdēja laternas, milzīgos pilsētas laukumos, pie milzīgiem pulksteņiem, kur satiekas tik daudz cilvēku, ka kāds no tiem varētu būt tu vai kāda – es, un kalendāros... Jā, kalendāros – it sevišķi 10. novembrī.

Manā dzīvē ir bijis ļoti maz brīnumu. Viens no tiem, visticamāk, varētu būt fakts, ka savā makā glabāju mazu lapiņu ar uzrakstu „M–808” gadījumam, ja tu mani atcerētos. Bet es zinu un tagad jau pavisam droši – tā būs cita atnākšana un noteikti ne vairs šī aiziešana. Tas būs tilts, stiprs un varens tilts – pāri visam.

Durvis lēnām aizveras. Es palieku tumsā, ar lēta viskija pudeli starp kājām.