Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Tomāša Zmeškala romāns: bez pompa, bet ar humoru (tulkotājas pārdomas)
Sandra Nikuļceva
22.04.2015

Sekojot varoņu likteņiem, autors necenšas parazitēt uz vēsturiskiem notikumiem, nepārblīvē romānu ar detalizētiem, vēstures grāmatām piedienīgiem aprakstiem un pat pārlieku nemeklē konkrētus politiskus iemeslus. Viņš tikai rāda, cik derdzīgs var būt laikmets, kad valsts vara drīkst ielauzties pat guļamistabā un sagrauj visu, kam tā pieskaras. Tomēr vairāk nekā par komunistisko režīmu un dzīvi tajā grāmata stāsta par vispārcilvēciskām situācijām, par mīlestību un draudzību, par piedošanu un nodevību, par cerību un nesatikšanos un par to, ka ir lietas, ko nekādi nevar izteikt tieši, kam nepieciešams īpašs kods – varbūt tas ir ķīļu raksts.

„Lietas, cilvēki un idejas ar pompoziem nosaukumiem un pilnīgu humora trūkumu vienmēr ir taisījuši karjeru” – tā, izdzirdot Bēthovena „Odu priekam”, jau grāmatas sākumā noburkšķ Jozefs Černijs, pensionēts būvinženieris statiķis, cilvēks no cita laika – „no tā, kas aiziet un patiesībā ir jau gandrīz aizgājis, un ir prom”.

Romāna galvenā sižeta līnija aptver 20. gadsimta otro pusi. Fabulas pamatā – divi vīrieši un viena sieviete. Tas varētu šķist pat banāli, ja vien Čehoslovākijā pie varas nebūtu nākuši komunisti un jaunā vara vienam no protagonistiem – komisāram referentam ar čehiski daiļskanīgu vārdu Hineks Jānskis – nekalpotu par instrumentu personīgo rēķinu kārtošanai. Jozefs tūlīt pēc meitas piedzimšanas nonāk apcietinājumā, kur pavada turpmākos desmit gadus, bet viņa sievu Kvetu Jānskis pakāpeniski pakļauj seksuālai un emocionālai atkarībai, kas izvēršas ilggadīgās sadomazohistiskās attiecībās.

Romāna šķietami vienkāršais sižets ir pievilcīgs ar to, ka, sekojot varoņu likteņiem, autors necenšas parazitēt uz vēsturiskiem notikumiem,[i] nepārblīvē romānu ar detalizētiem, vēstures grāmatām piedienīgiem aprakstiem un pat pārlieku nemeklē konkrētus politiskus iemeslus. Viņš arī nevienu nekritiski neapsūdz un netiesā, un neattaisno. Viņš tikai rāda, cik derdzīgs var būt laikmets, kad valsts vara drīkst ielauzties pat guļamistabā un sagrauj visu, kam tā pieskaras. Ļaunuma dimensija grāmatā ir daudz plašāka: tas ir kā Ulikumi – akls akmens milzis no hetu mīta, par kādu pārvērties arī Hineks Jānskis, „kurš atnācis mani [Jozefu] iznīcināt, un tā viņš nīcina un nīcina, kurš ir akls un kurls, un nejūtīgs, un kuram nav ne jausmas par mīlestību, par skaistumu, nemaz nerunājot par līdzjūtību vai draudzību”.

Černiju ģimenes vēsturi pusgadsimta garumā Tomāšs Zmeškals stāsta ar pārliecību, ka līdzīgus stāstus par režīma patvaļas izpostītām ģimenēm lasītājs jau zina un ka tie jau ir kļuvuši par tautas vēsturiskās apziņas daļu. Autora uzmanības centrā nav atsevišķa cilvēka sadursme ar totalitāru varu, jo ir taču a priori pilnīgi un galīgi skaidrs, kurš šajā cīņā zaudēs, bet gan tas, kā vēsturiski notikumi ietekmē personīgo dzīvi, kādas individuālas drāmas tie izraisa. Vairāk nekā par komunistisko režīmu un dzīvi tajā grāmata stāsta par vispārcilvēciskām situācijām, par mīlestību un draudzību, par piedošanu un nodevību, par cerību un nesatikšanos un par to, ka ir lietas, ko nekādi nevar izteikt tieši, kam nepieciešams īpašs kods – varbūt tas ir ķīļu raksts, kas Jozefu un Kvetu aizrāvis jaunībā.

Kā to pilnībā var novērtēt tikai paši čehi, autoram meistarīgi ir izdevies uztvert gaisotni, kas viņu zemē valdījusi pēdējos septiņdesmit gadus.[ii] Lai gan romānā netrūkst neparastu, jocīgu vai pat smieklīgu atgadījumu, tā pamatnoskaņa ir arī mums tik pazīstamā normālība[iii] visās tās sociālistiskajās izpausmēs, jo runa taču ir par laiku, kad tieši nenormālais nereti bija kļuvis par dzīves normu. Daudzas tolaiku „virtuves“ atklāsmes,  jociņi zemtekstā un nesatricināmas, lai gan panaivas pārliecības par to, kas nu būs vai nebūs, mūsdienās jau ir iegūlušas čehu un nevien čehu apziņā kā savam laikam tipiskas. Virkne parādību un situāciju romānā ir uzlūkotas no tik universāla redzespunkta, ka tās šķiet viegli atpazīstamas ne tikai no sociālisma ēras un 90. gadiem, bet arī mūsdienām. Vai gan, piemēram, „institucionālā visuma karaļvalsts“ ir tik ļoti mainījusies, ka būtu aptrūcies bezjēdzīgu iestāžu ar neizprotamām administratīvām procedūrām un nespējīgu personālu?

Tomēr grāmatā vissuģestējošākā ir autora stāstījuma maniere. Profesora Pavela Janoušeka vārdiem runājot,[iv] Tomāša Zmeškala poētikas sastāvdaļa ir veidot tekstu tā, lai varētu lēnā garā lasītājam uzdot jautājumu un nebūt nesteigties uz tiem atbildēt. Viņa stāstījums līdzinās labirintam, kam izejot cauri, var nokļūt pie galvenā noslēpuma, taču vienlaikus, dodoties to meklēt, lasītājs izstaigā dažnedažādus sānu celiņus un, iespējams, pat iemaldās strupceļos. Vēlāk gan noskaidrosies, ka autors lasītāju visu laiku droši ir vadījis un dažbrīd nesaprotamā „maldīšanās” pa tekstu ir bijusi viņa stratēģijas sastāvdaļa.

„Labirinta tehnika” attiecas arī uz romāna stāstījuma stilu. Romāna pasaule brīžiem ir noslēpumaini maģiska, brīžiem emocionāli saviļņojoša un brīžiem ironiski vērojoša. Atsevišķās nodaļās mainās ne tikai stāstītāji, bet arī vēstījuma forma: no tradicionāla izklāsta pirmajā vai trešajā personā līdz vēstulei, biogrāfijai, teiksmai, alegoriskai vīzijai vai kultūrvēsturiskam pētījumam. Ne velti Tomāša Zmeškala romānā atrodamas līdzības pat ar Džefrija Čosera „Kenterberijas stāstiem”.[v] Nepārspējama „šeherezāde”[vi] ir konditors Mareks Svoboda, kurš savās poētiski filozofiskajās vīzijās apcer nemirstību, laika ritējumu, šokē ar stāstu par šaušalīgu zinātnisku eksperimentu, kas pēta ģenētisko un audzināšanas faktoru lomu ļaunuma rašanās procesā.

Līdztekus primārajai tematikai romānā neiztrūkst viegli ironiska skata uz čehu sabiedrību pārsvarā gados jaunā čehu izcelsmes brita Jiržija Novāčeka skatījumā, kurš ar zināmu humora devu dalās iespaidos par čehu nacionālo raksturu, postsociālistiskajām īpatnībām un sadzīves tradīcijām. Kā atzīst kāda poļu recenzente,[vii] čehi prot rakstīt kā neviens cits, tikai viņu darbos vienlaikus var izbaudīt gan sirsnīgu, labvēlīgu ironiju pašiem par sevi, gan sajust smacīgu, klaustrofobisku izolācijas, panikas, pieaugošu baiļu atmosfēru. Kurš gan vēl, piemēram, rakstot par vienu no traģiskākajiem mirkļiem tautas vēsturē, stāstītu par pārbijušos zagli, kura nodarbi svešā dzīvoklī pārtrauc traktoru rīboņa, kas gan patiesībā ir bruņumašīnas, jo ir tieši 1968. gada 21. augusta rīts – diena, kad Čehoslovākijā iebrauc padomju tanki? Bet vislielākā ironija, smeldzīga likteņa ironija, kas cilvēkam atkal un no jauna liek piedzīvot vilšanos, ir ietverta romāna pēdējā rindkopā, kad nākotnes vīzija tiem, kuri romānu ir izlasījuši, jau pārtapusi pagātnē.

 

Uzziņai:

Tomāšs Zmeškals (Tomáš Zmeškal) ir dzimis 1966. gadā Prāgā un studējis angļu valodu un literatūru King’s College, University of London. Strādājis par zinātnisko asistentu Prāgas Kārļa universitātē, par lektoru, tulku, tulkotāju un vidusskolas skolotāju. Līdz šim publicējis trīs romānus. Viņa pirmā prozas grāmata „Mīlestības vēstule ķīļu rakstā” (Milostný dopis klínovým písmem, 2008), kuras tulkojumu latviešu valodā nupat izdevis „Apgāds Mansards”, 2011. gadā saņēma Eiropas Savienības literatūras balvu. Tomāša Zmeškala interneta vietne: http://www.tomaszmeskal.cz 

 


[i] Trāpīgais apzīmējums par parazitēšanu, resp., neparazitēšanu uz vēsturiskiem notikumiem aizgūts no Ondržeja Horāka recenzijas: Ondřej Horák, Kolo bytí se valí světem, Lidové noviny, 30.10.2008.

[ii] Sk., piemēram: Jan Rejžek, Tomáš (nic ne)Zmeškal, Lidové noviny, 16.10.2008.

[iii] Arī apzīmējums „normālība” (normálnost) ņemts no iepriekšminētās O. Horāka recenzijas.

[iv] Pavel Janoušek, Zmeškal, Tomáš: Milostný dopis klínovým písmem (in Tvar), iLiteratura, 17.2.2009, www.iliteratura.cz/Clanek/23859/zmeskal-tomas-milostny-dopis-klinovym-pismem-in-tvar

[v] Bernie Higgins, Tale of success for pupil of Chaucer, Radio Praha, Český rozhlas 7, 7.12.2008, www.radio.cz/en/section/books/tale-of-success-for-pupil-of-chaucer

[vi] Salīdzinājums ar Šeherezādi patapināts no Alices Flemrovas recenzijas: Alice Flemrová, Krátká chvalořeč od vděčné čtenářky, Lidové noviny, 18.12.2008.

[vii] Kamila Margielska, Projekt: teodycea, książki, 5.10.2012, ksiazki.wp.pl/rid,5452,tytul,Projekt-teodycea,recenzja.html