Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto: J. Dibovska
Foto: J. Dibovska

LALIGABAs nomināciju favorīti. VIEDOKĻI
AUTORI
20.04.2015

Tuvojoties Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas brīdim, uzrunājām cilvēkus, kuru viedoklis mums un mūsu lasītājiem šķita īpaši nozīmīgs. Meklējām sirsnīgas atbildes uz galveno jautājumu: KURAS NO NOMINĒTAJĀM GRĀMATĀM IR PALIEKOŠAS un noteikti pelnījušas balvu un atzinību kā 2014. gada grāmatniecības veiksmīgākie darbi? Atbilžu kaskāde priecē ar patiesu mīlestību pret literatūru.

Inta Čaklā, literatūrkritiķe

Man īpaši patīk Ineses Zanderes „Putna miegā”, ko palaikam paņemu no plaukta, lai atsevišķus dzejoļus lasītu un pārlasītu, un „parunātos” ar tiem. I. Zandere man tuva ar dzejas dzīvošanu gan tagadnē, gan lielākā laikā, proti, to, ko varētu saukt par kultūras atmiņu un  dziļāk – ģenētisku atmiņu. Tā ir līdzdalīga ne tikai dzejoļos, kas veltīti konkrētām personām, bet piešķir tēlam dziļumu. Un otrs, protams, ka viņa nav liekvārdīga un necenšas sākotnējo dzejoļa impulsu izstaipīt kā tādu krietni izkošļātu kožļeni. Nekas nav lieks.

 

Ieva Lešinska-Geibere, tulkotāja, grāmatu redaktore

Es balsotu par Paula Bankovska „18” un Ineses Zanderes „Putna miegā” attiecīgi prozā un dzejā – tie abi, manuprāt, ir ļoti spilgti darbi. Paulam izdevies absolūti ticami atklāt tās savādās, pretrunīgās, murgainās sajūtas, kādas, šķiet, daudziem bija šai anno mirabilis 1918. gadā un kuras daudz neatšķiras no tām sajūtām, kādas daudziem ir nebūt ne brīnumainajā 2015. gadā. Man patīk tas, ka stāsts ir atvērts, nevedina uz konkrētiem secinājumiem – pieļauju, ka tas varētu „lasīties” atšķirīgi no reizes uz reizi. Par Ineses krājumu man nevajadzētu izteikties, jo biju tam redaktore, tomēr, pat salīdzinot ar visiem pārējiem nominantiem, kuri šogad ir ļoti spēcīgi, „Putna miegā” man šķiet izteiksmē un domā ārkārtīgi precīzs, rūpīgi noslīpēts darbs. 

 

Jānis Rokpelnis, dzejnieks

Avīze „Izšūpojušies/Bibliotēka ostmalā” ir Ulda Bērziņa valstības centrālorgāns. Ne kārtējo dzejoļziņu sakopojums, bet dīvaini tematiska dzejas lapa – vai no kāda bērziņa ar mazo b vai no Pasaules oša – spriediet paši. Lapa pār jūŗu un jūru. Sensenos laikos to dēvēja par apdāvinātību ar fantāziju. Tagad Bērziņš dažreiz dažviet dažam rādās gluži vienkārši nesaprotams. Bet visi zina, ka Bērziņš zina vairāk par visiem, tāpēc parasti pievalda spalvu un muti. Ja Bērziņa dzejasziņas sāk vēstīt kaut ko no mūsu valstības – tīru liriku, tīru feļetonu – mēs varam ar viņu skrieties un reizēm panākt. Ja viņš ziņo savu – netiekam līdzi.

 

Ilva Skulte, literatūrkritiķe, RSU asociētā profesore

Krājums „Putna miegā” ir grāmatnieciski spoža Ineses Zanderes atkalatgriešanās pie pieaugušo auditorijas. To varētu raksturot ar trīs jēdzieniem – nostrādāts, balansēts, ieturēts – kas attiecināmi kā uz dzeju, tā uz grāmatas dizainu (kas, konceptuāli sabalsojoties ar dzejas stilistiku, turpina un papildina to). Rāmais miers, kura panākšanai un noslīpēšanai veltīts ne mazums uzmanības un versifikācijas pūļu, ir kā ūdens virsma, kas aiz sevis slēpj ne tikai skatam gaistošus domu dziļumus, bet arī emocijas, sāpes, bailes un drastisku rotaļīgumu. Tā ir sievietes dzeja – kas mūsu kultūras koda vadīta ņem sev klusas ēnas vietu blakus lielajām saulēm līdzās, bet tieši tādēļ gan uzlādējusies no to enerģijas, gan arī saglabājusi taktu, savaldīšanos, vēsu prātu un dziļu, pāriplūstošu, spēcinošu maigumu. Tomēr visvairāk I. Zanderes grāmata pelnījusi izcēlumu tāpēc, ka tā nāk ar mūsdienīgu, bet ļoti latvisku dzeju – ar bezgalīgu mīlestību un cieņu pret dzimtenes dabu un kultūru, tās vēsturiski veidojušos miera trauslumu un latviešu valodas baltisko garšu mīkstajos līdzskaņos, šņāceņos, garajos patskaņos un divskaņos.

 

Māra Grudule, literatūrzinārniece, LU profesore

„Klūgu mūks” kopumā tiešām ir laba grāmata, kaut gan tās sākumdaļā (pirmajās lappusēs) dusmas mijās ar sajūsmu: dusmas par stereotipisko „pāršļūcienu” Latvijas vēsturei, prieks par Ingas Ābeles rakstītājas talantu. Par laimi, pēdējais uzvarēja pirmo, un turpmākajā  vēstījuma gaitā, kas ievirzījās detaļās, epizožu un varoņu atklāsmē, jau dusmas pazuda pavisam.
 Romānā sajūsmināja cilvēka, īpaši sievietes raganiskums, sievietes un vīrieša kaislības atklāsme – man šķiet, tas visvairāk; domāju, tur nav nekā pārspīlēta, tas ir mūsos visos, un I. Ābele to atklāj apbrīnojami precīzi un patiesi. Kaislība sadursmē ar paša prātu – tas jau ir nopietni, dziļi dramatiski, kā šajā gadījumā. Un, protams, pelnītā Latgales atmodas un Franča Trasūna aktualizācija. Ar Ingunas Baueres edēm pumpurām, līzēm rātminderēm u. tml. labā nozīmē jānovērtē tas, ka iedziļināšanās vērtas personības tiek meklētas un veiksmīgi atrastas arī ārpus visiem labi zināmo varoņu loka. Un visbeidzot, kā teiktu Ojārs Lāms (LU HZF profesors – redakcijas piezīme), – visas dvēseles šūplādes cilājās, kad pamanīju citētu G. F. Stendera „Augstas gudrības grāmatu”.

 

Anna Auziņa, dzejniece un literatūrkritiķe

Tulkojumi un proza ir man visgrūtāk novērtējamās nominācijas. Tulkojumos vispār neuzskatu sevi par kompetentu, bet prozā izvēlos Ingas Ābeles „Klūgu mūku”. Vērienīgs un pārliecinošs.

Par gada balvu bērnu literatūrā, manuprāt, šogad sacenšas Ingas Gailes „Vai otrā grupa mani dzird” un Ievas Melgalves „Bulta, Zvaigzne un Laī”, abas novatoriskas, un ir bēdīgi, ka dzejai šeit jākonkurē ar prozu. Sāpošu sirdi – jo Gailes grāmatu uzskatu par vajadzīgu un rosinošu – es gada balvu par labāko bērniem domāto darbu tomēr dotu I. Melgalvei. „Bulta, Zvaigzne un Laī” ir aizraujošs, konceptuāli tīrs un svētīgi skumjš pasaku romāns, kurā ievērotas 20. gs. bērnu literatūras labākās tradīcijas, bet vēstījums ir šodienīgs un daudzslāņains.

Arī debijā dzeja diemžēl tiek salīdzināta ar prozu. Gada balvu par debiju kā spilgtāko darbu es piešķirtu Dainas Tabūnas prozas krājumam „Pirmā reize”. Tā atsevišķie stāsti veido vienotu, atbruņojoši atklātu un skumji pašironisku femīno pieaugšanas stāstu, ko konceptuāli un arī detaļās uzskatu par nebijušu parādību 21. gs. latviešu literatūrā.

Atsevišķā dzejas nominācija šogad bez īpašiem pārsteigumiem, ja atskaita izbrīnu, ka starp nominētajām grāmatām nav Dainas Sirmās krājuma. Toties ir nominēts bilingvālais Dmitrija Sumarokova dzejas krājums, kas liek uzdot jautājumu, vai vērtēta tiek oriģināldzeja vai atdzejojumi, un vai visi žūrijas locekļi spēj izlasīt oriģinālu. Lai gan Orbīta pārmet, ka pērn viņu izdotās bilingvālās grāmatas nav tikušas vērtētas, kā pagājušā gada žūrijas pārstāve varu teikt – tā nav taisnība, vērtētas tika, taču pirms gada konkurence bija lielāka. Tas gan nenozīmē, ka šīgada nominētos krājumus uzskatu par sliktiem. Vērtīgi un interesanti ir visi, taču balvu dotu Uldim Bērziņam vai Inesei Zanderei, laikam šoreiz tomēr I. Zanderei. Abiem raksturīga tradīcijas turpināšana un vēstures aktualizēšana vislabākajā nozīmē, turklāt lasāmie dzejoļi mēdz saviļņot gluži ķermeniski, ne vien emocionāli vai intelektuāli, taču krājums „Putna miegā”, šķiet, ir kāpiens arī pašas I. Zanderes daiļradē, kamēr U. Bērziņš turas vienmērīgs.

 

Jānis Valks, rakstnieks

 Šogad tā ir sagadījies, ka neesmu lasījis nevienu no LALIGABA nominētajām grāmatām (pagājušā gadā, šķiet, biju lasījis vienu). Nominētās grāmatas neaptver mani interesējošās tēmas, un es neķeros pie lasīšanas tāpēc vien, ka grāmata „skaitās” aktuāla, populāra vai nominēta. Mana aktuālā tēma šobrīd ir pagājušā gadsimta 70. un 80. gadu zinātniskā fantastika. Varbūt pēc kāda laika mana aktuālā tēma būs vēsture, un tad iespējams ķeršos arī pie romānu sērijas „Mēs. Latvija, XX gadsimts”. Ja man būtu jābalso par kādu no nominētajām grāmatām, es izvēlētos Ievas Melgalves „Bulta, Zvaigzne un Laī”. Tā kā arī šo grāmatu lasījis neesmu, tad izvēlējos to tālab, ka Ieva savulaik mācīja mani Literārajā akadēmijā, uzturam kontaktus, un arī citās tamlīdzīgās balsošanās izvēlos Ievu, ja iespējams.

 

Bārbala Simsone, literatūrzinātniece

Grāmata, kura, manuprāt, šogad būtu pelnījusi saņemt LALIGABu, ir Ievas Melgalves pirmais darbs bērniem „Bulta, Zvaigzne un Laī”. Grāmata prasmīgi savij bērniem aizraujošu tematiku – piedzīvojumus, maģiju, akmens laikmeta pasauli – ar „lielajām”  tēmām par pieaugšanu un patības veidošanos. Autore iejūtīgi un ar izdomu rāda, kā bērna šķietami stabilā, drošā pasaule sāk svārstīties pusaudža gados, kad neizbēgami pienāk vērtību pārvērtēšanas laiks, un kā iespējams veikt ceļu – grāmatā tas aprakstīts kā pavisam reāls ceļojums – no viena pasaules apzināšanās līmeņa nākamajā, bērna atkarīgajam skatījumam mainoties pret pieaugušā brīvību un pieaugušā atbildību. „Bulta, Zvaigzne un Laī”  ir fantāzijas žanra darbs, taču tajā nav žanrisko klišeju, ir sastopami tikai tie formulas elementi, kas nepieciešami sižeta uzbūvei – līdz ar to var teikt, ka šī ir grāmata–iniciācijas stāsts, uzlūkots caur fantastiska vēstījuma prizmu, ko lasīt būs interesanti tiklab mērķauditorijai – bērniem, kā arī pieaugušajiem. 

 

Viesturs Vecgrāvis, literatūras vēsturnieks, LU emer. prof.

Dzejā ar savu tiešumu un psiholoģisko precizitāti, vienlaikus ar smalkjūtību un eksistenciālu dimensiju klātesamību iepriecināja Ineses Zanderes „Putna miegā”. Prozā ārpus konkursa Ingas Ābeles „Klūgu mūks” – pārliecinoši dziļupvērsts un vienlaikus pārliecinoši konkrēts, intīmi smalks darbs ar precīzām laikmeta reālijām. ĻOTI  iepriecināja Daina Tabūna ar „Pirmo reizi”. Ar prieku jau lasīju viņas gabaliņus periodikā – reti talantīga un sulīga valodā, psiholoģiski precīza, dod spožu un pārliecinošu paaudzes portretējumu, nevairoties ne no kā un nekļūstot pašmērķīga un ambicioza. Ar smalku gaumes izjūtu. No tulkotās literatūras neesmu lasījis gandrīz neko, bet ŠOKĒJA, ka balvai nav izvirzīta Māra Poļakova par Jevgeņija Vodolazkina romāna „Laurus” tulkojuma vieglumu, dabiskumu un reti atbilstošo stilizēšanu. Nopēlums žūrijai par „Laura” tulkojuma ignoranci.

 

Eva Ikstena-Strapcāne, LTV Kultūras ziņu vadītāja

Lai cik arī oriģinālai gribētos būt, arī man jāsaka, ka visspēcīgāko iespaidu atstāja Ingas Ābeles „Klūgu mūks”. Sākumā mazliet nepiejaucējama un neielasāma, šķirot lapu pēc lapas, grāmata ievelk savā stāstījumā. Piekrītu Ievas Kolmanes teiktajam, ka Inga Ābele spējusi latviešu valodā uzrakstīt fantastiski latgalisku grāmatu. Pat latgaliskāku par tām, kas lasāmas latgaliešu valodā. Taustāmu atzinību birums – Dzintara Soduma balva, Kilograms kultūras – apliecina, ka grāmatai piemīt dižpārdokļa iezīmes, izkoptība, jaunrade, valodas raitums.

Katrīnas Rudzītes tēls intervijās, dzejas apcerīgais un, man gribas teikt, sievišķīgais tonis, ieguļ atmiņā uz ilgu. Tāds eksistenciāls un dzidrs saulesizplūdums. Dzejniece ikdienas urbānās ainiņas pārvērtusi brīnišķīgos dzejas attēlos. Mans debijas favorīts.