Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto: J. Dibovska
Foto: J. Dibovska

UBI SUNT PAR LALIGABAS NOMINĀCIJĀM
UBI SUNT
21.04.2015

2014. gads ir bijis spilgts ar to, ka lasītāja rīcībā nonāk lielmeistaru dzeja, notiek mēģinājumi atdzīvināt latviešu prozu, iekustinot tās vēsturisko ratu un ratiņus. Turklāt vēsture, kas tik pārliecināti nāk ar romānu sēriju, daudz intīmākā veidolā kā individuāls pārdzīvojums joprojām dzīvo debitantu prozā. Vēsture pat ielauzusies bērnu literatūrā, atkal nonākot līdzās izmantoto krāsu un autoru raksturu ziņā spilgtām debijām. Un, protams, tulkojumi – to pamatā vienmēr ir teksts ar savu vēsturi, kas, nonākot latviešu valodas pārcēlumā, atkārtojas un virza mūs ne atpakaļ, bet allaž uz priekšu.

Raksta autora vārda vietā stāv rakstīts "Ubi Sunt", jo apskats tapis, apkopojot pieejamos Ubi Sunt komandas biedru un palīgu viedokļus par nominantiem. Iespēju robežās ievietota saite uz iepriekš tapušu recenziju. Redakcijas viedoklis ne vienmēr sakrīt ar rakstos pausto.

 

BĒRNIEM

Šo kategoriju būtu nepieciešams paplašināt. Proti, nošķirt bērnu un pusaudžu literatūru, jo šķiet savādi, ka pastāv sāncensība starp bērnišķīgo Ievas Samauskas oliņboliņdzeju un Māra Runguļa „Lapsu kalniņa mīklām”, kas atspoguļo nacionālo partizānu cīņas. Skaitāmpanti pret Latvijas vēsturi. Neapskaužama kombinācija (žūrijai). Lai arī Ingas Gailes debija bērnu literatūrā „Vai otrā grupa mani dzird?” un pašmāju tolkīnistes Ievas Melgalves grāmata „Bulta, Zvaigzne un Laī” potenciālo lasītāju vecuma amplitūdas ziņā ir līdzvērtīgākas, lielāku (un vislielāko šajā kategorijā) atzinību noteikti pelnījusi Inga Gaile par uzdrīkstēšanos radīt neparastu, vēl nebijušu krājumu dažādām paaudzēm. Gailes grāmatā nav šabloniskuma (vai laumiņas vispār vēl aizrauj bērnus?) un datorgrafiski pārsātināta grāmatas vizuālā noformējuma. Kopā ar mākslinieci Aneti Meleci tapis darbs, kas paplašinājis savas funkcijas, proti, ir ne tikai teksts, bet tajā ir iestrādātas iespējas un idejas pieaugušajiem un bērniem, kā pavadīt laiku pilnvērtīgi un lietderīgi, bet galvenais – citādi. Tieši šī veiksmīgā formula, kur vārds un vizuālais ir līdzvērtīgi izcelti, uzrunā. Ikdienas nonākšana priekšplānā un attālināšanās no fantastikas žanra lasītājam liek meklēt paralēles no savas dzīves.

 

PROZA

Šis literatūras žanrs visprecīzāk atspoguļo nācijas garastāvokli. Visas četras nominētās grāmatas ir pelēki melnos toņos un arī saturiski šķiet līdzīgas – gremdēšanās vēsturē, pagājušajos gadsimtos, citu cilvēku biogrāfijās un dvēselēs. Prozas grandi Pauls Bankovskis un Inga Ābele pret žurnālistiem Osvaldu Zebri un Arno Jundzi. Turklāt pēdējais no viņiem mēģinājis rakstīt izteikti dižpārdokļa stilā, miksējot laikus, vietas un centrālos tēlus. Tā ir jauna tendence latviešu literatūrā, ko ir vērts kopt un attīstīt – kas zina, varbūt ar laiku zels un plauks? Tomēr rodas likumsakarīgs jautājums – kā tad ar prieku? Kā ar humoru? Veselīgu pasmiešanos par sevi un citiem, reālām dzīvēm, ikdienišķām problēmām, sievišķīgām vājībām un tipiski vīrišķīgiem netikumiem?  „Šampinjonu derību 2” starp nominētajām grāmatām sazīmēt nevar, tomēr Ingas Ābeles „Klūgu mūkam” piemīt vislielākais saistošas literatūras potenciāls. Tik dažādās vēstījuma līnijas, atšķirīgie tēli un dažādie laikmeti, uzslāņojumi – tas viss šim darbam piešķir monumentalitāti – ar to gan nedomājot kaut ko masīvu, stingu, viengabalainu, hrestomātisku, bet drīzāk – vērtējot autores „plašo atvēzienu”, dažādo vēsturisko faktu un likteņgaitu radošo interpretāciju un sakausēšanu ar savu absolūto, tīro jaunradi. Protams, arī šajā romānā atpazīstam I. Ābelei raksturīgo: epizodes, kur tiek tēloti arī skaudri, līdz naturālistiskam kailumam tieši cilvēka fizioloģiskās, ķermeniskās esības momenti (sevišķi – sievietes ķermeniskā pieredze) un cilvēka nīcīgums. Protams, vērtīga ir arī iecere godināt Franča Trasuna (1864 – 1926) 150. jubileju, izvēloties viņa personību par prototipu romāna galvenajam varonim. Tā savā ziņā ir kā „nacionālās pašapziņas” un „latviskā vēsturiskuma” stiprināšana, ievietojot latgalisko centrā.

 

DZEJA

Dzejas kategorijā satiekas radošajā apritē esošie Uldis Bērziņš un Inese Zandere, kuri lasītājus apbur ar viedumu, izkoptu rokrakstu un (šoreiz arī I. Zandere) ar formālu mieru. Te nominēti arī periodiskais uzplaiksnījums jeb sievišķības kvintesence vārdā Ieva Rupenheite, kā arī pioniera – Dmitrija Sumarokova bilingvālais dzejas krājums, kur teksti oriģinālvalodā ir ievērojami pārāki par atdzejojumiem. Spēcīga konkurence – veterāni, kas paņem lasītāju ar meistarīgi veidotu stilu un izteiksmi, pretdetalizētu, poētiski piesātinātu reālās dzīves tēlojumu (dzejošana par lielo gaļas zupu vien ir apbalvojuma vērta) un intelektuālu, alūzijām bagātu, slāviski šarmantu un izteikti muzikālu dzeju. Šīs nominācijas laureāts nav, iespējams, grūti prognozējams – tā varētu būt Inese Zandere ar krājumu „Putna miegā”, tomēr Ubi Sunt simpātijas šogad pieder kungiem U. Bērziņam un D. Sumarokovam. Dzejkrājums „Café Europe ir piesātināts ar savdabīgiem un šķietami bezrūpīgiem formas meklējumiem, citāciju, ironiju, tajā organiski ieskanas visaptveroša kultūrtekstu polifonija. Faktoloģiskas piezīmes, notikumu fiksāžas rotaļīgi pārklājas ar akustiski pielādētu valodu, kurā atsedzas interesantas atskaņas un citu fonētisku instrumentu izmantojums, atkārtojuma figūru saites un rindu inversija; šķiet, D. Sumarokova dzejas krājumā iekļauts teju viss radošas būtnes tapšanas ģenētiskais kods. Turklāt „Café Europe” liriskajam varonim piemīt trikstera iezīmes, kas vienlaikus saistāms ar tā atsvešināšanos no poētiskā vēstījuma un tendenci aizkaitināt. Blakus oriģinālstekstam nostatīta atdzeja, kas pāršķirama līdz ar oriģināltekstu un kalpo kā konspektīvs materiāls, izsekojot katram dzejolim un netiecoties pārspēt oriģināldzejas pašpietiekamo statusu. „Café Europe” izceļas ar veiksmīgu kompozicionālo risinājumu, piemēram, ciklā „Igauņu dziesmas par nāvi” ieskanas kaut kas sen pazīstams un gandrīz apziņas slieksni šķērsojošs – kāda „asinsgudrība”. Par spīti tam, ka šajā gadā iznākuši arī daudzi citi lieliski dzejkrājumi, šāda daudzslāņaina, laikmetīga un avangarda stila dzeja varētu būt aktuāla 2014. gada dzejas lasītājam, kura rīcību un sapņus pastāvīgi virza dažādi industriāli, informatīvi ekskursi un kurš ir gandrīz ieprogrammēts (kaut kur) atstāt pats savu tekstu.

Ulda Bērziņa „Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā” ir kā ūdens stihija, kurā lasītājs kuģo un šūpojas dzejas radīšanas meistarīgajā rokrakstā un dzīves pieredzē. Lasītāju uzrunā šis avīzes tipa krājums, kurā nav garu un triviālu „palagu”, tieši viņam tik raksturīgais kodolīgums un filozofiskums ierauj ūdens nepārvaramajā dziļumā un elpā. Zelta vērta ir arī rotaļa ar citu dzejnieku motīviem, tā pārbaudot lasītāja erudīciju un lasīšanas pieredzi. Vairāk par krājumu rakstījām jau iepriekš.

 

DEBIJA

Ieraugot Katrīnas Rudzītes vārdu nominantu vidū, prātā ataust tas, kā gaišmatainā meitene savulaik šarmējusi dzejas lasījumos ar skaistu, neparastu un ēterisku dzeju. Un tātad viņa ir nonākusi pie mērķa – izdevusi dzejas krājumu, izraisot zināmu rezonansi. Daina Tabūna paņem ar vienkāršību, un šī vienkāršība reizēm ir tieši tas, ko vajag rāmos vakaros pirms miega. Vai sastrēgumā uz Vanšu tilta. Tabūnas prozas varones patiesā sirds, šķiet, ļoti kontrastē ar to, kā esam raduši uztvert pasauli - ne pārāk draudzīgu, ne visai godīgu un retu reizi sirsnīgu. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ vēl nav tapusi neviena normāla recenzija par šo grāmatu - kritizēt Tabūnas stāstus nešķiet nedz gudri, nedz noderīgi. Iespējams, līdzās stāstu mērķtiecībai atklāt lasītājam ko vairāk arī par viņa paša šķietami necilo bērnību un pieaugšanu Tabūnas vieglā pašironija, kuru tik bieži piesauc grāmatas vērtētāji, patiešām arī ir patīkama teksta pazīme. Turpretī Ilze Sperga ir tāds kā literārais Imants Daksis, kam vienmēr būs savs klausītāju (lasītāju) pulciņš, taču masas nekad nesapratīs. Lai gan nevar noliegt, ka stāstu krājuma „Dzeiveiba” apbalvošana sasauktos ar latgaliskā elementa akcentiem, ko skar arī I. Ābeles romāns, un latgaliešu valodā uzrakstītais un nesamākslotais stāstu krājums uzrunā ar savu patieso atziņu, ka aiz katra dzīves smaguma un melnuma tiek solīts dzīvības gaišais stars un rīts. Tieši vai netieši, bet šis krājums kļūst par pamudinājumu arī citiem lepni un patriotiski rakstīt savā valodā vai dialektā. Tomēr nenoliedzami uzvaras saldo garšu izjust potenciāli visdrīzāk ir D. Tabūnai.

 

TULKOJUMS

Ļoti dažādi un grūti izvērtējami darbi LALIGABAs kontekstā. Un šoreiz visi četri ir prozas darbi, lai gan nevar neuzsvērt, ka atdzejojumi un tulkojumi būtu jāvērtē atsevišķi, un negribas ticēt, ka 2014. gadā neviens atdzejotājs nebija pat pacenties izdarīt savu darbu tik labi, lai tiktu ievērots. Taču, no otras puses, atdzejojumu neiekļaušana nominācijā norāda arī uz to, ka pietiekami daudzskaitlīgā „Orbītas” atdzejojumu klāstā kaut kas nav īsti lāga. Atgriežoties pie nominētajiem tulkotājiem un viņu darba, jāteic, ka vispretrunīgākā iekļūšana nominācijā ir Daces Meieres „Nolādēto toskāniešu” tulkojumam, kas lielā mērā neatbild uz vairākiem ar tulkojumu saistītiem jautājumiem, bet liek raukt pieri. Tomēr paša darba latviskošana ir nenoliedzami lielisks fakts. Kaut gan tā arī īsti netop skaidrs, kā žūrija izvērtē tulkojumu (vai tiešām salīdzina ar oriģinālu un zina visas valodas?) un kādi kritēriji ir noteicošie balvas piešķiršanā, varētu domāt, ka viens no tiem ir saistīts ar pašas grāmatas rezonansi un ietekmi uz latviešu literatūru. Tādā gadījumā potenciāls uzvarētājs varētu būt pārliecinošais un oriģinālais Daces Deniņas tulkotais Gunšteina Bakes romāns „Moda un Oda”. Taču nez vai tas kļūs par hitu lasītāju vidū, jo ir gana specifisks, lai vispār tiktu saukts par romānu, un, iespējams, latviešu rakstniekus tik ļoti nepārsteidz, jo še esam raduši pie romāna žanra fragmentācijas un vēstījuma sašķelšanās. Par pamatīgu darbu liecina arī Mairas Asares un Jāņa Krastiņa darbs. J. Krastiņa tulkotais Josefa Škvorecka „Cilvēka dvēseles inženiera stāsts” viennozīmīgi ir apsveicams ieguldījums tulkotā materiāla apjoma ziņā (gandrīz 900 lapaspuses). Iespēja iepazīt 20. gadsimta skaudrās vēstures pakļauto un sisto cilvēku – romānā atklāta Kanādā dzīvojoša čehu emigranta Danija Smiržicka dzīve. Tulkotājs kļūst par autora atbalsi, paplašinot ar saviem komentāriem teksta kvalitāti, šajā tekstā parādās viņa erudīcija un inteliģence. Kultūras reminiscences, ar kurām tulkotājs tik daudz strādājis piezīmēs, palīdz dažādot cilvēka izjūtas. Tulkojums ir kā krāšņs persiešu paklājs, ko pamazāk atritinot (domāt – lasot), paveras ļoti patīkamas krāsas un raksti. J. Krastiņš kļūst pa vidutāju starp tekstu un lasītāju, dažviet pat teksta izpratni padziļinot. Savukārt Ļenas Eltangas romāna Akmens kļavas pieticīgais tulkojumu skaits (bez krieviskā oriģināla un latviskā pārnesuma tas lasāms vēl tikai igauņu un lietuviešu valodā) apstiprina romāna kā tulkojama materiāla sarežģītību -  tā valodiskā pasaule ir burtiski pārsātināta ar mītiskām alūzijām, specifiskiem, negaidītiem tēliem, dažādām metaforām un valodas spēlēm, padarot jau romāna lasīšanu (kur nu vēl tulkošanu) par īstu pārbaudījumu, tāpēc nav pārsteigums, ka tā tulkošana, arī Latvijas gadījumā, tiek uzticēta dzejniekiem. Mairai Asarei Akmens kļavu tulkojumā izdevies saglabāt romāna valodas dzejiskās kvalitātes - ritmiskumu, spilgtu tēlainību, skanīgumu un lasot reizēm gribas kādu īpaši grodu teikumu izrunāt skaļi, jo sajūta ir, kā skaitot buramvārdus.