Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto: J. Dibovska
Foto: J. Dibovska

Sievišķā rakstība un attaisnojums. Annas Auziņas lekcija Rīgas Domā
Sintija Kampāne
14.05.2015

14. aprīlī dizaina kafejnīcā „Mākonis” interneta žurnāla „Satori” un projekta „Mans Doms” organizētā cikla „Domā un dalies” ietvaros notika dzejnieces un literatūrzinātnieces Annas Auziņas lekcija „Vai autores sievietes raksta īpašā sievišķā valodā?”. Jau nosaukumā ir pieteikta problēma, kas skar sabiedriski aktuālu un diskutablu tēmu — dzimumdiferences jautājumu. Lekcijas ierosa bija A. Auziņas aizsāktais pētījums par sievietes pieredzi un valodu Vizmas Belševicas, Ārijas Elksnes un Montas Kromas dzejā. Savukārt viens no A. Auziņas pētījuma impulsiem ir komentāru kultūra internetā, piemēram, pēc dzejnieces tekstu publikācijas parādījušās atsauksmes, ka jau atkal sievietes rakstot par neko vai ka dzejai jābūt tādai, lai tajā nevarētu noteikt dzimumu.

Šis lekcijas apraksts veidots pēc autores brīvas gribas un vēlmes. Tas nav balstīs nedz video, nedz audio, nedz arī domu ierakstīšanas tehnikas izmantojumā lekcijas laikā. Tāpat kā jebkura notikuma apskats portālā Ubi Sunt tas ir klausītāja/skatītāja/lasītāja interpretācija, kas var nesakrist ar Jūsu gaidām/sapņiem/vēlmēm/iespaidiem/pārliecību/simpātijām.

 

Lekcijas sākumā literatūrzinātniece, sapludinot personisko pieredzi ar pazīstamāko dzimumdiferences pētnieču atzinumiem, atklāja, ka sievišķais tiek rādīts kā atšķirība no vispārcilvēciskā un ka tas ir vispārcilvēciskā paplašinājums. Runājot par formas un vēstījuma korelāciju caur feminisma aspektu, dzejniece rādīja piemērus no V. Belševicas dzejkrājumiem „Madaras”, „Jūra deg” un „Gadu gredzeni” un M. Kromas dzejkrājumu „Lūpas. Tu. Lūpas. Es”, Ārijas Elksnes dzeju neskarot. Vispirms, ieskicējot pētījuma kontekstu, A. Auziņa to pretstatīja saviem priekštečiem Sandras Meškovas un Intas Miškes-Ezergailes pētījumiem un atklāja, ka viņu interesē divi jautājumi:

1.                       Kā valodā tiek reprezentēta sieviete un vīrietis?

2.                       Vai sieviete un vīrietis lieto atšķirīgu valodu?

Mēģinot ilustrēt atšķirību starp sievišķo un vīrišķo valodu, dzejniece nedaudz skāra feminisma teorijām raksturīgo dzimtes un dzimuma šķīrumu, pieminēja lingvistisko pieeju vārdu pāru noteikšanā un atšķirības meklējumos, kas atkarīgi no konteksta. Vīrišķās intonācijas definīciju literatūrzinātniece ilustrēja ar Mērijas Elmanes uzskatu, ka vīrišķās izteiksmes mērķis ir varas nostiprināšana. Tas bija pamats lekcijas noslēgumā uzdoto klausītāju jautājumu gūzmai. Par spīti tam A. Auziņas pētījums bija orientēts uz sievišķās rakstības pazīmju meklēšanu, netiecoties vērtēt vīriešu autoru daiļradi, vien pielāgojot tai vispārīgu un tradicionālu raksturojumu, ko zināmā mērā varētu uzskatīt par sievišķās rakstības antitēzi.

Izmantojot Žaka Lakāna psihoanalīzes teoriju, A. Auziņa raksturoja pirmssimbolisko līmeni (neartikulārais, semiotiskais, ar ķermeni uztveramais, sievišķais kods) un simbolisko līmeni (skaidrais, virsējais, vīrišķais kods). Šo līmeņu aspektā viņa pievērsās V. Belševicas un M. Kromas dzejas valodas izpētei, gan meklējot sievišķās rakstības izpratnē vispārpieņemtas pazīmes, gan akcentējot arī zināmu atšķirību abu dzejnieču liriskajā izteiksmē šīs izpratnes kontekstā.

Apskatot V. Belševicas dzeju, A. Auziņa norādīja uz tādām vispārlietotām un nedefinētām pirmssimboliskā līmeņa pazīmēm kā daudzpunktes, izsaucieni, ritma maiņa, lejup ejošais pakāpiens, atvērtais noslēgums, dabas skaņu sabalsošanās ar iekšējo, emocionālo pasauli. Savukārt M. Kromas dzeja, kas tapusi pēc šīs dzejnieces studijām Maskavā un pēc iepazīšanās ar Volta Vitmena daiļradi, ir dziļi saistīta ar ķermenisko pieredzi, ko apliecina tās vokālais un kinētiskais ritms. A. Auziņa uzskaitīja krāsu pieminējumus, grafiskas nobīdes un konstatēja nesakarīga teksta sakārtojuma klātbūtni, tomēr līdztekus viņa ievēroja arī patriarhālās tradīcijas ietekmi, ko pamatoja ar dažādu vārdšķiru lietojumu niansēm dzejnieču tekstos. Tam sekoja piebilde, tiesa gan, bez analītiska pārskata, ka Ā. Elksnes dzeja vēl ciešāk savijas ar patriarhālo tradīciju. Līdz ar to patriarhālās tradīcijas iespaidi trīs sieviešu autoru (V. Belševicas, V. Belševicas un Ā. Elksnes) dzejā tika graduēti intuitīvi, kā arī sievišķās rakstības elementus noteicis asociatīvs un stereotipisks raksturs, kaut arī pētniece tiecās tos stingri izšķirt. Pretēji tam A. Auziņa neizteica konkrētus atzinumus par sievišķās un vīrišķās rakstības robežām autoru tekstos. Interesants bija M. Kromas dzejoļa salīdzinājums ar Lūsas Irigarajas eseju „Kad mūsu lūpas sarunājas”, jo abiem tekstiem piemīt vairāki kopīgi t.s. sievišķās rakstības izteiksmes paņēmieni. Pētījuma noslēgumā A. Auziņa kavējās pie jautājuma: vai nu sievišķo rakstību salīdzināt ar vīrišķo rakstību, vai arī meklēt laikmetam raksturīgos paņēmienus? Jautājums kļuva par secinājumu, kas varētu iezīmēt literatūrzinātnieces pētījuma turpinājumu.

Lekcija radīja diskusiju par to, kāda ir sievietes akadēmiskā valoda. Atbildot uz klausītāju jautājumiem, A. Auziņa secināja: ja vīrišķā valoda varētu būt saistīta ar sistematizēšanu, konstruēšanu, tad sievišķā izteiksme ietver „urbšanos dziļumā”. Kā akadēmisku piemēru viņa pieminēja Zitas Kārklas disertāciju „Sieviete latviešu prozā ginokritikas aspektā (1960–2010)”, kas dzejniecē esot izraisījusi apbrīnu. Ideja par sievišķo rakstību zinātnē varētu pieprasīt papildu pētījumu, turklāt A. Auziņas vēstījums noslēgumā palika atvērts, kas apliecina sievišķās rakstības pazīmes arī viņas pētījuma aizmetņos.

Kopumā A. Auziņas vēstījums bija emocionāls, impulsīvs, nedaudz izkliedēts, un tas patiesi radīja skices iespaidu, ko pētniece attaisnoja ar pētījuma atrašanos sākuma posmā un savu radošo personību. Kaut arī lekcijā tika īsi apskatītas vairāku feminisma teorētiķu idejas par sievišķās rakstības atšķirību no vīrišķās rakstības un to kontekstā uzlūkota tieši A. Auziņas tēva laikabiedru sieviešu dzejnieču dzeja, lekcijas nozīme pagaidām ir neskaidra, jo tā radīja vairāk jautājumu nekā atbilžu. Nepārliecināja arī lekcijas nosaukumā izvirzītā koncepta izpētes precizitāte un konsekventu sievišķās rakstības elementu izpratne. Skeptiski noskaņotajai auditorijas daļai sava pētījuma nozīmi runātāja pamatoja ar viedokļu daudzveidības vairošanu, kas nozīmē nešķirt vīrišķo rakstību kā normu un sievišķo rakstību kā atkāpi no tās. Orientējoties uz tādu gluži arhetipisku attiecību modeli kā centrālais un marginālais, lektores vēstījums šķietami konsultēja pašu pētnieci jautājumos par sievišķās rakstības definīcijas formēšanos. Tas, iespējams, kļuva par attaisnojumu pētniecei atteikties no kategoriskiem secinājumiem un paļauties uz meklējošu turpinājumu, kas varētu aizvest arī dekonstruēšanas virzienā.