Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Mākslinieks un krāsojamā grāmata. Aivars Vīlipsōns „Reiz dzīvoja Čaks”
Antra Medne
28.05.2015

2015. gada pavasarī mākslinieks Aivars Vīlipsōns izdevis grāmatu ar nosaukumu „Reiz dzīvoja Čaks”. Šī nav pirmā mākslinieka grāmata. 2011. gadā tika izdoti viņa ilustrētie un sacerētie „Sumpurņa suneti”. Vēlāk tie lielizmēra formātā bija apskatāmi A. Čaka memoriālajā dzīvoklī – muzejā. Vīlipsōns pats skaidro sumpurni kā seno teiku un mītu tēlu, kas dzīvo mūsdienās un iemieso sevī pašu grāmatas autoru.

Viņš uzskata, ka „Sumpurnis piedāvā jaunu literatūras žanru drunkwrite/dzeramrindas. Es rakstīju par sumpurni un sūtīju tekstus draugiem. Rakstīju par mīlestību, par vīriešiem un sievietēm. Es tak nevaru rakstīt – Vilipsōns dara tā un domā šitā. Tāpēc tas Sumpurnis”.[1] Suneti vēl arvien tiek rakstīti, sūtīti draugiem un noteikti kādu dienu būs pieejami arī plašākam interesentu lokam.

Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne, analizējot mākslinieka radošo ceļu no studiju gadiem līdz profesionālam briedumam, 2012. gada mākslas albuma „Vīlipsōns” priekšvārdā uzsver, ka „pirmās personālizstādes mākslinieks rīkoja vēl studiju gados Latvijas Mākslas akadēmijā. Diplomdarbs – trīsdaļīgs cilnis „Pie Otto Švarca” (par skicēm 1991. gadā viņš ieguva pirmo Klāva Sīpoliņa stipendiju Latvijas Mākslas akadēmijas vēsturē, kas deva iespēju stažēties Zviedrijā). 1992. gadā, aizstāvot diplomdarbu, Aivars skaidri definēja savas dzīves izjūtu un izpratni par personības lielumu – Kārlis Zāle, Austra Skujiņa, Edvards Virza, Eduards Smiļģis un citi trīsdesmito gadu Rīgas piederīgie”.[2]

Vīlipsōns ir salīdzināts gan ar Sigismundu Vidbergu kā erotikas un mīlestības atspoguļotājs, gan ar Kārli Padegu, kuram Vilipsōns 1995. gadā izveidoja cilni, kas apskatāms Elizabetes ielā pie mājas, kur kādu brīdi K. Padegs dzīvojis. Ar K. Padegu Vīlipsōnu saista, kā atzīst I. Burāne, smalka līnija un virtuozitāte. Vispusīga personība. Viņš ir brīvmākslinieks, kurš strādājis dažādos žanros un izmantojis ļoti kolorītus izteiksmes līdzekļus – tēlniecībā, grafikā, glezniecībā, reklāmās, kafejnīcu interjeru gleznojumos, zīmējis apsveikuma kartītes u. c.

A. Čaka memoriālā dzīvokļa – muzeja sadarbība ar mākslinieku aizsākās 2002. gadā, kad viņš uzzīmēja pirmo Ziemassvētku apsveikumu, no kura tapa pastkarte visiem muzeja draugiem un sadarbības partneriem. Vēlāk oriģinālo pastkaršu zīmēšana jau kļuva par tradīciju, kas turpinājās jaunā kvalitātē – grāmatu dizainā. Šobrīd ir iznākušas trīs Aleksandra Čaka memoriālā dzīvokļa – muzeja grāmatas ar Vīlipsōna zīmētiem vākiem, kas zinātniskus pētījumus padara plašākai sabiedrībai interesantākus, saprotamākus un pieejamākus. Vīlipsōns ir A. Čaka piemiņas nozīmītes autors, kuru pasniedz reizi divos gados par dzejnieka personības un darbu popularizēšanu. Saistībā un papildinājumā ar piemiņas nozīmīti tika izveidota muzeja suvenīru līnija.

2015. gadā māksliniekam, sadarbojoties ar Latvijas Nacionālo bibliotēku un Latvijas Kultūras kanona popularizētāju Liegu Piešiņu, radās ideja par krāsojamo grāmatu bērniem, kurā būtu attēloti latviešu dzejnieki, kuru darbi iekļauti Latvijas Kultūras kanonā. Krāsojot grāmatu, bērni varētu vairāk uzzināt arī par latviešu dzejniekiem un viņu darbiem. Tā kā mākslinieks Vīlipsōns jau vairākus gadus bija strādājis ar A. Čaku un viņa daiļradi, viņš nolēma, ka vienu no grāmatām veltīs tieši A. Čakam. Konsultējoties ar muzeja speciālistiem par galveno atspoguļojamo tēmu izvēli, tapa desmit zīmējumi ar kopīgu nosaukumu „Reiz dzīvoja Čaks”. Grāmata domāta bērnu pacietības un roku veiklības treniņam. Vīlipsōns ir pārliecināts, ka „bērni paaugsies un, skolā sastopoties ar A. Čaka personību un dzeju, atcerēsies vīriņu ar pliko galvu, ko bērnībā krāsojuši”.[3]

Krāsojamās grāmatas kā dāvanu saņēma Latvijas bērnu nami. Tās ir pieejamas visiem interesentiem, kuri nav zaudējuši interesi uzzināt kaut ko jaunu un spēj brīnīties par sen zināmām lietām.


[1]http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/70746/aivara-vilips%C5%8Dna-sumpurna-suneti-tagad-ari-muzeja, skatīts 2015. gada 3. maijā.

[2]Burāne, I. (2012). Vīlipsōns. Rīga: Dienas Grāmata, 7. lpp.

[3]http://www.la.lv/kad-caku-attelo-vilipsons-izstade-zibwakcina, skatīts 2015. gada 3. maijā.