Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Savs kaktiņš, savs stūrītis literatūras
Anna Tārava
28.05.2015

Latviešu kultūra, nē, latviešu literatūra, precīzāk, tās periodika pašlaik atrodas tik nīkulīgā stāvoklī, ka, šķiet, nebūtu vairs nekas dalāms vai konfrontējams. It kā būtu dabiska sportiska sāncensība, kas sevī ietver „sportisko garu” jeb veselīgu attieksmi pret tuvu stāvošo kolēģu kritiku un vērtējumu. Taču nekas tāds nav novērojams. Daži sevi redz kā kultūras periodikas patriarhus vai matriarhus, brauc sānu pie sāna ar sev līdzīgiem tramvajā uz mājām, bet sveicina nelabprāt. Un nekad neizsakās par draugiem kritiski.

T. s. vadošie izdevumi un mediji literatūras procesu atspoguļošanas laukā darbojas jau vairākus gadus, un ir redzams, ka SatoriLatvju TekstuKultūras Dienas (vai es kādu aizmirsu? Diez vai.) redaktori ir labi pazīstami, kopā balsta arī šķietami lielāko literatūras notikumu vārdā LALIGABA, šie izdevumi draudzējas, sadzer tubrālības un tāpēc „neaiztiek” cits citu, pat ja viedokļi šķiras. Un tas ir sasodīti skumji.

Tajā pašā laikā, literāro mediju jomā ienāk jauni dalībnieki, gatavi uz draudzību, dažreiz pat naivi un par daudz, bet gatavi. Viņiem netiek traucēts, jo Latvija ir demokrātiska valsts. Dažreiz šo jauno izdevumu relīzēm sociālajos tīklos tiek piešķirti ievērojamu dzejnieku, tulkotāju un kultūras darbinieku LIKE un SHARE. Visbiežāk gan ir vērojama ignorance, kas ir īpaši uzkrītoša. Iespējams, kādreiz šī ignorance pārvērtīsies par skaļām lamām vai pilnīgi otrādi – žēlsirdīgu LIKE. Bet, ja izdevums neskar „laikotāja” sirdi vai maku, tas ir maz ticams. Labi, ja izdevums nav ļaunatminīgs, taču patiesībā demokrātiskā valstī tam ir visas tiesības tādam būt.

Un te jau nav runa par kaut kādu Ubi Sunt, kuram viss jau sen ir pie kājas, citādi manu tekstu viņi nebūtu pieņēmuši, rūpējoties par savu reputāciju, repertuāru un naudas plūsmas regularitāti. Manas pārdomas izraisīja jauns vilnis dīķa nemierīgajā ūdenī – elektronisks žurnāls Sans. Lasītāji to uzņēma ar nu jau ierasto sajūsmu, tomēr sajūta, ka Sans ir kļuvis par smalkas adatas dūrienu daudziem citiem izdevumiem, ir klātesoša. Jā, tas ir SHARE trūkums, jā, arī LIKE varēja būt vairāk, tomēr izdevums, kas patstāvīgi meklē ceļu pie lasītāja, nevis papildina jau kādu no esošajiem izdevumiem ar savu alter ego, liek aizdomāties, ka literārā telpa atkal tiek dalīta. Ka ne visi tajā ir draugi un kolēģi, bet gan sīvi sāncenši. Un, ja arī te būtu, ko dalīt, tad izdevumi kopumā nebūtu tik nīkulīgi, katram būtu kāda stiprā puse. Viena no elementārākajām „stiprajām pusēm”, piemēram, kas prasa vienīgi Latvijas humanitāro zinātņu daudzskaitlīgos lasošos un rakstošos prātus, ir refleksija par tekstu, proti, kritika.

Artura Skuteļa veidotā Sans pirmais numurs gan savā saturā lika nedaudz vilties – par daudz Publicētavas izdoto darbu fragmentu, par maz recenziju. Žurnāls jau atkal lika aizdomāties par to, cik viss apkārt ir slikti. Lai gan Sans kā jebkurš jaunais literatūras žurnāls vieš cerības – nākotnē. Skaidrs, ka Ubi Sunt viens pats netiek galā nedz ar Dainas Avotiņas, Ingūnas Baueres vai „Zvaigznes ABC” bērnu grāmatām, nedz ar augstā plaukta latviešu literatūras kritiku. Arī Satori netiks un netiek joprojām galā ar tamlīdzīgiem uzdevumiem – pat sliktāk, jo, piemēram, bērnu literatūras klāstā portālā dominē acīmredzamas simpātijas pret izdevniecību Liels un Mazs, it kā neviens cits literatūru bērniem Latvijā vairs neizdotu. Kultūras Diena netiek galā. Domuzīme pagaidām dara, ko var. Latvju Teksti cenšas, bet arī dominē aktuālās grāmatas un ne mazāk aktuāli rakstītāji. Jaunā Gaita, kuras redakcija atrodas ārzemēs, diemžēl kritikas lauku aizpilda ar jau virtuālajā vidē iepriekš publicētām (šķiet, Satori un Ubi Sunt) vai krietni novēlotām refleksijām par atsevišķām, redakcijas izvēlētām grāmatām. Te vietā būtu „sportiskais gars”, kad par vienu grāmatu nedēļas laikā parādītos vismaz divas recenzijas, viena par otru spilgtākas, „karstas” un tāpēc jēgpilnas. Vai atceraties tos senos laikus, kad tā ir bijis? Un pilnīgi smieklīgs ir Punctum redaktora Arta Ostupa pašpārliecinātais apgalvojums, pirmo portāla gadu svinot, ka viņa vietne ir vadošā literatūras kritikas laukā. Domāju, ka šoferis bez ausīm un vienas rokas nav tas labākais un vadošākais šoferis pat tuksnesī. Un bez masu literatūras, bērnu literatūras vai kādas citas grāmatu veikalos nemitīgi atdzimstošās literatūras kritikas Punctum ir tieši šāds „šoferis”. Daudz šoferu, bet neviens nav vadošais, kamēr saturs un lasītājs nepierāda pretējo.

Šķiet, ka „vadošuma” formula ir zināma visiem kultūras periodikas dalībniekiem, tomēr nez kāpēc pagaidām var runāt vienīgi par popularitāti un atpazīstamību jeb laba un pacietīga mārketinga darba augļiem. Iespējams, vadošais kultūras periodikas izdevums būs arī visnepopulārākais (te var simto reizi piesaukt mirušo Karogu). Varbūt vadošais izdevums būs ārzemju investora finansēts The Riga Book Review paveids, kurš būs neatkarīgs no Latvijas valsts naudas fondiem, tajā nedarbosies komisijām un ierēdņiem draudzīgas personas, bet lietišķi pieņemtie aukstasinīgie un vienlaikus fleksiblie savas jomas entuziasti, pārzinātāji, protams, gatavi strādāt ar Latvijas publiku, nevis ar savām ambīcijām. Nav izslēgts, ka šāds izdevums nekad nebūs iespējams, ja Latvijā neaugs vidējais intelekta līmenis.

Bet afrikāņu paruna vēsta: „Miris zilonis ir labāks par nekādu ziloni.” Un mirušais Karogs joprojām pelna lielāku bijību nekā jebkurš cits literārs izdevums, jo tas neimitēja nožēlojamo un vienveidīgo „sava kaktiņa, sava stūrīša” filozofiju.  Tas to pārliekā nopietnībā iemiesoja un tāpēc mira savas augstprātības dēļ.