Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Aspazija 1905. gadā Jūrmalā. J. Rieksta foto
Aspazija 1905. gadā Jūrmalā. J. Rieksta foto

Aspazijas pavasaris
Sintija Kampāne, Svetlana Pogodina
30.07.2015

No 15. līdz 17. aprīlim norisinājās apjomīga starptautiska zinātniska konference „Aspazijai 150. Dzimumsocialitāte kultūras un varas mijattiecībās”. Priekšlasījumus varēja baudīt Rīgā un Jūrmalā – vietās, kas tieši vai netieši ir saistītas ar dzejnieces dzīvi un darbiem. Ubi Sunt piedāvā ieskatu dažu spilgtāko referātu idejās un ierosmēs, kā parasti nepretendējot uz absolūtu un kategorisku pasākuma atskaiti, bet paliekot savu cilvēcisko un sievišķīgi izvēlīgo spēju ietvaros. Īpaša uzmanība tika vērsta Latvijas Universitātes pētnieku – Baltistikas un latvistikas nodaļas, Slāvistikas un rusistikas nodaļas, kā arī Ģermānistikas nodaļas pārstāvju paustajam.

Starp Seno Grieķiju un Latviju: zinātniski izjusts ekskurss

Pirmajā konferences dienā lasījumi notika Rīgas Latviešu biedrības nama telpās – iespējams, tāpēc, ka tieši biedrības skatuve savulaik bija platforma Aspazijas lugas pirmajam iestudējumam. Tātad – mūsdienu Merķeļa ielā 13 ir meklējams sākums gan Aspazijas literārajai publicitātei, gan zinātniskajam veltījumam pēc 150 gadiem.  

 

„Zelta sēde” (Akadēmiskie lasījumi I)

Sēdē tika apskatīta Aspazijas ienākšana latviešu literatūrā, radošā tēla apguve, kā arī dzimto māju fenomens gan dzejnieces dzīves laikā, gan arī vēlāk. Pirmais, kas veica ieskatu Aspazijas literārās dzīves sākumposmā, bija dramaturģijas pētniecības „smagsvars” Viktors Hausmanis ar referātu „Aspazijas ienākšana teātrī un drāmā”. Šajā priekšlasījumā tika akcentētas Aspazijas alkas būt uz skatuves – ja ne kā aktrisei, tad vismaz kā dramaturģei. Tā kā pirmā Aspazijas iestudētā izrāde ir „Vaidelote”, nevis viņas pirmā luga „Atriebēja”, ko tālaika cenzūra noraidīja, tad referātā tika izklāstīta tieši izrādes „Vaidelote” tapšanas gaita, lugas saturiskās īpatnības un publikas, kritiķu atsauksmes – gan cildinājumi, gan noraidījumi. Referāta noslēgumā izskanēja saistošs, taču retorisks jautājums: kad „Vaidelote” tiks atjaunināta uz mūsdienu skatuves?

Nākamajos referātos Aspazijas daiļrade un publiskais tēls tika skatīti antīkās kultūras diskursā. Ilze Rūmniece referātā „Aspazijas dzejas valoda: klasiskās senatnes elementu segments” aplūkoja Aspazijas poētiskās valodas leksiku, stilistiku caur antīkās pasaules „atslēgsimboliem”. Erudīto priekšlasījumu raksturoja plašs valodisko piemēru krājums, tajā tika piesaukts arī sengrieķu Aspazijas tēls, ko vēlāk izvērsti apskatīja Vita Paparinska. Galvenā uzmanība tika pievērsta lugai „Aspazija”, ko dramaturģe rakstīja emigrācijas laikā, bet pabeidza 1923. gadā, kad bija atgriezusies Latvijā. I. Rūmniece atklāja, ka šajā lugā Aspazijas vēsturiskās un mitoloģiskās zināšanas mijas ar izdomu, kā arī vairākas leksiski stilistiskās parādības drīzāk ir saistītas ar latviešu, ne sengrieķu kultūru, un secināja, ka luga ir nozīmīga ar paralēlismu – Senās Grieķijas ideāli un Latvija. Referātā pieminētie spilgtie valodas piemēri ir prātā paliekoši, piemēram, „pūci nest uz Atēnām” nozīmē – ‘darīt ko bezjēdzīgu’.

Interesants un neaizmirstams bija arī Vitas Paparinskas referāts „Sengrieķu Aspasija: personības dekonstrukcija”. Priekšlasījums kļuva par veiksmīgi izplānotu ekskursiju valdnieka Perikla līdzgaitnieces Aspasijas dzīvē, vēlreiz akcentējot noslēpumaino paralēlismu – šoreiz starp izcilas personības dzīvi antīkajā pasaulē un latviešu dzejnieces Elzas Rozenbergas radošo ceļu no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta sākumam. Sengrieķu Aspazijas nozīme tika iepazīta, izmantojot antīkos vēstures avotus un sengrieķu literatūru: abi tekstu tipi piedāvā atšķirīgu attieksmi pret Perikla Aspasiju. Lai arī liecības par viņu ir skopas (jo sengrieķu kultūrā primāra ir maskulīnā biogrāfija), tomēr tās atklāj, ka Perikla laika Aspasijai piemitušas tādas neapšaubāmas pazīmes kā teicama izpratne par valsts lietām un lieliskas runasmākslas prasmes, kā arī viņas klātbūtne saistīta ar pārmaiņu priekšvakaru antīkajā sabiedrībā. Tādā sakarā top saprotams, kādēļ Elza Rozenberga aizguvusi senās kultūras tēla vārdu (līdz ar līdzīgu radošo ceļu), kaut arī 19. gadsimta beigās priekšstati par šo antīkā laikmeta personību bijuši diezgan vienveidīgi, idealizējot to kā skaistu un gudru sievieti.

„Zelta sēdes” noslēgumā bija iespēja dzirdēt savdabīgu, emocionālu un personisku Pētera Paula (Peter Paul) priekšlasījumu vācu valodā „Daukšas – Geburthaus von Aspasija. Bauernhaus und lettisches Kulturgut” („„Daukšas” – Aspazijas dzimtās mājas. Zemnieku sēta un kultūras vērtība”). Ar Bāzeles juristu Pēteri Paulu auditoriju vispirms iepazīstināja harismātiskā Raiņa un Aspazijas trimdas laika pētniece Gundega Grīnuma, atklādama, ka priekšlasījuma pamatā ir referenta dzimtas koka pētījumi, kas paplašinājušies līdz grāmatai „Zeitreisen von und nach Daukšas” (2014)P. Paula vecvectēvs 1889. gadā nopirka „Daukšas” – zemnieku sētu, kur tolaik, 1865. gadā, mītošā saimnieka ģimenē piedzima Johanna Emīlija Lizete Rozenberga. Referāta pamatā bija paralēles starp Paulu ģimeni un iepriekšējiem „Daukšu” saimniekiem Rozenbergiem (respektīvi, Aspaziju): apcietināšanas pavēles, ģimenes locekļu aizceļošana uz Šveici. Saistošo stāstu par „Daukšu” iedzīvotāju likteņiem un saimniecības uzplaukumu tieši P. Paula vectēva brāļa Ādolfa Paula vadībā papildināja kolorīts fotomateriāls, kā arī izsmalcināts tehnisku faktu slānis. Diemžēl tas nebija pietiekami, lai izgaismotu kādu neizzināmu jautājumu: kur atrodams „Daukšu” pirkšanas līgums, kas noslēgts starp P. Paula vecvectēvu un iepriekšējo saimnieku; kāda ir vārda „Daukšas” etimoloģiskā nozīme? Līdz ar to šis referāts bija vien P. Paula atgriešanās pie dzimtas saknēm, ko vainagoja G. Grīnumas komentārs: arī Aspazija 1920. gada aprīlī, atgriežoties no trimdas, pieļāvusi domu par atgriešanos „Daukšās”.

 

Pēdējā pirmā sēde „Aspazijas mājvietā” (Akadēmiskie lasījumi V)

17. aprīlī Aspazijas 150 gadu jubilejai veltītie akadēmiskie lasījumi turpinājās – šoreiz Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes telpās, kuras, kā atzina šīs dienas pirmās sēdes vadītājs Ojārs Lāms, ir „Aspazijas mājvieta”, kur viņas daiļrade tiek primāri studēta.

Lasījumus iesāka Ieva Kalniņa ar loģisku, mērķtiecīgu referātu „Četras dabas stihijas Aspazijas drāmā „Vaidelote””, kurā, vispirms koncentrējoties uz blakustekstu (skatuvisko elementu) analīzi, tika plaši raksturota uguns simbolika un tās dažādās intensitātes drāmā. Pārējām stihijām – ūdens tēliem, zemes un gaisa elementiem kā patstāvīgām vienībām – esot perifēra nozīme, jo tās ir atkarīgas no uguns stihiskās klātbūtnes. Referāta noslēgumā I. Kalniņa secināja, ka dekorāciju maiņa uz skatuves jeb, citiem vārdiem, ārējie (vizuālie) līdzekļi ir galvenais veids, kā Aspazija veidojusi tēlu attīstību, panākusi galveno varoņu individuālo raksturu. I. Kalniņa atzina, ka, lai Aspazijas drāmas „Vaidelote” iestudējumam būtu efekts, esot nepieciešamas vismaz divas spēcīgas aktrises. Interesanta šķita atsauce uz aktuālo Jaunajā Rīgas teātrī iestudēto Ingas Ābeles lugu „Aspazija. Personīgi” – Aspazijas tēls pieprasa spēcīgu aktrises klātbūtni, lai izrāde būtu veiksmīga.

Jaunās literatūrpētnieces Diānas Raugules referātā „Aspazija un Rainis Berlīnē (1896–1897): ceļojuma naratīvs” tika analizēts pētniecības ziņā nepopulārs vēsturiskais materiāls, galvenokārt epistulāras formas teksti. Rakstnieku sarakste dažviet iesniedzas eseju žanrā, tās ir vēstules, kas tapušas laikā, kad Rainis un Aspazija līdz Raiņa māsas Līzes nāvei uzturējušies Berlīnē. D. Raugule analizēja žanru ģenēzi Raiņa tekstos – tajos dominē objektīvisms, kas radies, sapludinot ārējās vides vērojumu ar filozofisko koncentrātu un izvairoties no personiskās ceļojuma pieredzes.

Spilgts, atšķirīgs, gaisīgs, Aspazijas poētiskās pasaules izpētē orientēts un zināmā mērā intuitīvām noskaņām piesātināts – tāds bija Jura Andreja Kastiņa referāts „Stilu polifonija Aspazijas tekstos”. Kā to pieteica nosaukums, referātā tika ieskicēta stilu daudzbalsība jeb plurālisms Aspazijas darbos, kas veidojies, dzejniecei tieši vai netieši ietekmējoties no tendencēm Rietumeiropas literatūrā 19. un 20. gadsimta mijā. Vērā ņemama ir J. A. Kastiņa atziņa, ka latviešu romantisms uzplauka zināmā distancē no Eiropas romantisma un tam ir īpatnējs raksturs, kas, tiesa, radies, asi uztverot vācu romantisma plūdmaiņas. Uzmanīgi sekojot vācu literārajam mantojumam, priekšlasījumā tika akcentēta vācu romantismam ģenētiski līdzvērtīgo virzienu klātbūtne Aspazijas tekstos: jaunromantisma, jūgendstila elementi, impresionisma noskaņas, simbolismam raksturīgais izteiksmes veids.

Pēc lasījumiem izvērtās diskusija, kuras svarīgākās iezīmes ir šādas:

·  visiem, kuri meklē ceļus, kā pētīt latviešu literatūru, J. A. Kastiņš ieteica izmantot salīdzinošo metodi; tādējādi pētījums var gūt starptautisku „rezonansi”;

·  etnomuzikologs Valdis Muktupāvels atklāja, ka Aspazijas drāmas „Vaidelote” radošais impulss varētu būt bijusi Aspazijas tikšanās ar muzikālu jaunekli Jāni Straumi, kura pseidonīms – Vaidelotis. Šis apgalvojums guva pretreakciju, jo Aspazija pirms drāmas tapšanas pētījusi folkloristikas idejas, kā arī neesot apmeklējusi Trešos Vispārējos latviešu dziesmu svētkus, kur būtu iespēja dzirdēt Vaideloša izpildīto dziesmu, kura, kā Aspazija esot uzskatījusi, veltīta viņai.

 

Aspazija krieviski un sieviešu jautājums: sociokultūras krustpunkti

Konferencē piedalījās arī Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Slāvistikas un rusistikas nodaļas pārstāvji, kļūstot par lielisku daļu no lielā Aspazijai veltītā akadēmiskā pasākuma. Šeit minētos priekšlasījumus varēja baudīt Akadēmiskajos lasījumos II, kas notika 15. aprīlī RLB Zelta zālē. Iveta Narodovska uzstājās ar ziņojumu par Aspazijas tulkojumiem krievu valodā, vēršot klātesošo uzmanību tieši uz tulkojumu stratēģijām – sākot no pirmā mēģinājuma pārcelt dzejnieces vārsmas krievu mēlē, kas publicēts 1916. gadā Petrogradas (tag. Sanktpēterburgas) „Latviešu literatūras krājumā”. Savukārt ārzemju viesis – Krievijas Zinātņu akadēmijas Krievu literatūras institūta Rokrakstu nodaļas (Puškina nams) vadītāja filoloģe Tatjana Carkova pavēstīja nezināmus faktus par kādu nepublicētu Elzas Pliekšānes dzejoļa tulkojumu krievu valodā. Protams, referāta autores rīcībā ir bijuši ekskluzīvi materiāli no Puškina nama Rokrakstu nodaļas, kas iepriekš nav tikuši publicēti. Aīda Razumovska, Pskovas Valsts universitātes dekāne, savu priekšlasījumu veltīja „botāniskajam kodam” Aspazijas dzejā. Krievu literatūras pētniece pavēstīja par ziedu tēlu funkcijām latviešu dzejnieces darbos, par piemēru ņemot krājumu „Ziedu klēpis”. Sēdes lasījumus noslēdza Natālijas Mihalenko referāts, kas iepazīstināja klātesošos ar unikālu materiālu – krievu kara tēmai veltītu tautas mākslas daiļradi (grafiskie, ironiskie, mūsdienu komiksiem radniecīgie zīmējumi – „лубки”). Apskatīto zīmējumu tapšanas laiks skar Pirmo pasaules karu, pētniece īpaši akcentēja sievietes tēlu reprezentāciju, kā arī etnokultūras stereotipu (krievu, vāciešu, franču) attēlojumu grafikās. Šis vizuāli baudāmais priekšlasījums veicināja klātesošo interesi: teksti, kas papildina zīmējumu (piemēram, „Баба тоже не чурбан, может взять аэроплан”[1]), bez šaubām ielīksmoja sanākušos, lielākoties sievietes.

Nākamā referātu sērija, ko varēja dzirdēt krievu valodā, notika Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Rusistikas centrā, aizpildot visu auditorijas telpu. Asoc. prof. Ludmila Sproģe piedāvāja klausītājiem ārkārtīgi interesantu stāstījumu par „citu” Aspaziju. Referāta autore skāra recepcijas problēmu – vai Perikla laika Aspazija bija kļuvusi par krievu Sapfo simbolisma kultūrā? Nē, visdrīzāk nebija gan. Modelis, ko Perikla Aspazijai piemēroja krievu lasītāji – „ģēnijs un viņa sieva” – ir labi pazīstams krievu kultūras tradīcijā (piemēram, A. Puškins un N. Gončarova). Šī klišeja tika lietota arī padomju periodā, kad, tipiski, latviešu Aspazija tika uzskatīta par sava lieliskā vīra ēnu. Profesore runāja arī par maz zināmiem Aspazijas dzejas tulkojumiem krievu valodā, kas tikuši publicēti 20. gs. 20.–30. gados Rīgas krievu periodikā („Сегодня”, „Рижский курьер”, „Балтийский альманах”). Aspazijas darbus šajā laikā tulkojuši zināmi krievu emigrācijas pārstāvji, tādi kā Viktors Tretjakovs, Vidvuds Jurevičs u. c. Aizraujošo noskaņu uzbūra arī Milānas Universitātes profesore Elda Garetto, nolasot referātu „Olga Sinjorelli un latviešu rakstnieces”. Profesore Garetto, pazīstama slāviste, nodarbojas ar krievu, latviešu un itāliešu kultūras sakariem. Šoreiz autore iepazīstināja klātesošos ar Olgas Resnēvičas-Sinjorelli dzīvesstāstu – lai gan pēc izcelsmes šī dāma bijusi latviete, Itālijā viņas tēls tika uztverts kā krievu kultūrā sakņots. Par laimi, kultūras saites ar Latviju Olgai Resnēvičai bijušas ļoti nozīmīgas: šajā sakarā tika minēta viņas sarakste ar Zentu Mauriņu, sarakstītā grāmata par Eleonoru Dūzi, raksti par Latvijas teatrālo, kinematogrāfisko dzīvi 20.gs. 30. gados Rīgā, arī publicistika, kas skar Latvijas sieviešu jautājumus. Referāts izraisīja spraigu diskusiju. Gundega Grīnuma izteica vairākus novērojumus, piekrītot itāliešu slāvistes teiktajam. Sēdi noslēdza asprātīgs Natālijas Šromas priekšlasījums – „Aspazijas kļūda”. Autore turpināja dzimumsocialitātes tēmu, kas skar sievietes sociālo lomu Latvijā, un koncentrējās uz notikumiem 20.gs. 30. gadu sākumā, kad Latvija, pateicoties maksimāli vienkāršotajai laulības šķiršanas procedūrai, bija kļuvusi par Eiropas „šķiršanās centru”. Šai tēmai savulaik tika veltītas daudzas satīriskas publikācijas Rīgas presē. Piemēram, 1932. gadā notikušajā krievvalodīgās avīzes „Сегодня” lapaspusēs publicētajā diskusijā izskanēja arī Aspazijas (viņa bija viena no Latvijas laulību likuma autoriem) viedoklis. Interesantākais, ka dzejniece atzinās – viņa esot kļūdījusies savos agrākajos, ideālistiskajos uzskatos par laulību.

Pēc kafijas pauzes un Humanitāro zinātņu fakultātes bibliotēkā apskatītās tematiski saistītās izstādes sekoja sēde, kuru ievadīja konferences rīkotājas Ausmas Cimdiņas asistentes Anastasijas Vedelas referāts. Priekšlasījums bija lielisks piemērs komparatīvistikas studijām. Autore pievērsa uzmanību Aspazijas 1932. gadā sarakstītajam dzejolim „Tu visos veidos zemi pārstaigāji” un tajā lietotajam paņēmienam – eksplicītajam un implicītajam dažādu kultūru mitoloģiju satuvinājumam. Šajā gadījumā tā ir antīkās pasaules un Eiropas kultūras sieviešu tēlu galerija, kas aptverta vienotā tēlā. Tā Aspazijas dzejolis var tikt saistīts ar kopējo 20. gs. 30. gadu Latvijas sociālo kontekstu, konkrēti – ar sieviešu cīņu par tiesībām. Savukārt Latvijas Universitātes profesore Natālija Kononova referātā piedāvāja ieskatu krievvalodīgās Rīgas avīzes „Сегодня” saturā 1929.  gadā, kas bija veltīts Aspazijas radošās darbības 35 gadu jubilejai. Autore analizēja gan Aspazijas un Raiņa rakstus, kuri tika publicēti avīzes 270. numurā un skāra krievu un latviešu lasītāju kultūru un garīgo tuvināšanos.

Referāts, ko nolasīja Latvijas Universitātes docente Rozanna Kurpniece, ievirzīja konferences diskusiju sociāllingvistiskā gultnē. Pētniece turpināja skatīt dzimumsocialitātes problēmas unikāla materiāla kontekstā – 1916. gadā Rīgā izdotajā M. Freiberga mācību grāmatā „Русский самоучитель для латышей и инородцев” (Krievu pašmācība latviešiem un cittautiešiem). Šajā mācību grāmatā atspoguļotā pasaules aina runā par labu maskulinitātei, jo tieši vīrietim tajā pieder pamata sociālās un komunikācijas lomas; sieviete gandrīz nefigurē šajā pasaulē, tās lomas ir ļoti tradicionāla – sieva un māte. Referāta autore demonstrēja, kā savā laikā aktuāls pašmācības izdevums atspoguļo noteiktu sociālās kultūras situāciju, kurā sievietes loma ir ietverta rāmjos, bet tās komunikatīvās vajadzības ir reducētas. 

Attiecīgās sieviešu lomas sabiedrībā drīz sāka mainīties. To lieliski uzrādīja nākamā referāta varone: noslēdzošais konferences priekšlasījums skāra dzimumsociālo un autobiogrāfiskos diskursus Marinas Cvetajevas daiļradē. Referāta autore Dr.philol. Tatjana Barišņikova no Latvijas Universitātes atklāja „vīrišķīgā” un „sievišķīgā”, „muskulīnā” un „femīnā” reprezentācijas īpatnības Cvetajevas pierakstu kladēs un autobiogrāfiskajos tekstos. Pētniece izsekoja dzejnieces tieksmei pārvarēt tradicionālo bināro opozīciju “vīrišķais / sievišķais”, lai gan tika atzīts, ka Cvetajeva arī apzinājusies sieviešu rakstības un pasaules izjūtas specifiku.

Divu dienu garumā gan pašmāju, gan ārzemju pētnieki sniedza lielisku vielu pārdomām, analīzei un turpmākajiem aadēmiskajiem meklējumiem. Domājams, arī pati Elza Rozenberga būtu priecīga par to, cik atvērti un spraigi tiek apspriestas viņai aktuālas tēmas arī šodien un cik ļoti ir „uzplaukušas” sieviešu komunikatīvās vajadzības – daudz vairāk par 80 vai 90 gadus atpakaļ pieņemtajām.

 


[1] Notrieks aeroplānu skuķis, nav jau viņa bluķis.