Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto: Mihals Hrozaņs
Foto: Mihals Hrozaņs

Ielu muzikanta dzens. Romāna fragments
Harijs Vagrants
17.08.2015

Kabatā sāk vibrēt mobilais. Skaņu es parasti mēdzu izslēgt, tādā veidā saglabājot vien pašam svarīgu diskrētumu, piemēram, sabiedriskajā transportā un arī tādā neskaitāmu kolēģu pārpildītā darbavietā, kāda ir šī. Kādēļ kādam jāzina, ka man zvana? Zvana melodija vispār ir ļoti intīma padarīšana.

Paeju nostāk no biroja čaloņas un izvelku savu samsungu, kura displejā melniem burtiem uz balti luminiscējoša ekrāna greznojas „Bārda”.

― Nu, čau, vecīt! Ko šodien? Maucam? Ir taču piektdiena, būs daudz tautas! ― viņš uzreiz ķeras vērsim pie ragiem.

― Nu davaj! Pamēģināšu sazvanīt Aņku! Gan jau viņa arī gribēs.

― Tad uz kaut kādiem sešiem uz krusta, pie Randoma?

― Sarunāts! ― ieslidinu balto telefonu atpakaļ bikšu kabatā.

Pēc darbadienas beigām zvanu Aņkai, kura, man par prieku, apstiprina, ka šodien noteikti mums pievienosies, vienīgi vēl esot jānopērk kerosīns, kādas četras pudeles. Es gan piekodinu, lai nesteidzas, satiekamies taču tikai pēc divām stundām.

Pa ceļam no Torņakalna uz Zasulauku, minoties uz velosipēda, domāju par to, kad un kā mēs ar Bārdu pirmo reizi satikām Aņku. Tā laikam bija kāda no tām ielu spēlēšanas reizēm, kad nepazīstami cilvēki paši pienāk klāt, vēlēdamies iepazīties un pajautāt kaut ko par mūzikas instrumentu vai pasūtīt kādu dziesmu. Vienīgi Aņka bija citāda. Viņa pienāca mums klāt, katrā rokā turēdama pa metāla vēdeklim. Abu vēdekļu galā atradās pa pieciem nokvēpušiem un mazliet izspūrušiem degļiem, kurus viņa parasti samērcēja kerosīnā, aizdedzināja un tad liesmās plandošos vēdekļus visādos veidos žonglēja, turklāt žonglēšanu papildināja ar dejošanu manierē, kas ļoti līdzinājās Vidējo Austrumu vēderdejām.

Tā viņa toreiz arī bija jautājusi:

― Vai nevar jums, puiši, piežonglēt, piedejot?

― Kādēļ gan ne, ― es un Bārda bijām atbildējuši.

Tā tas notiek ielās. Uz tām spēlējot, gadās iepazīties ar neticami interesantiem cilvēkiem un saņemt visdažādākos (un reizēm jocīgākos) uzaicinājumus piedalīties dažādos pasākumos. Bāru īpašnieki aicina spēlēt bāros, pensionāri ― savās dzimšanas dienas ballītēs. Vieni cilvēki skubina rīkot mini koncertus tējnīcās, citi vēlas, lai izklaidējam biroja darbiniekus korporatīvajos pasākumos. Un mēs ― tur vārdam nav vietas ― darām, ko varam lietas labā. Es pats savā priekšā noteikti noņemtu cepuri.

Beidzot Zasulauks ir klāt. Pāris sekunžu laikā esmu dzīvoklī, nometu nevajadzīgo somu, tās vietā paķeru lielāku, zaļu brezenta somu un kādu mirkli nopūlos, mēģinādams tajā iestūķēt astoņus kilogramus smagās, ar roku pumpējamās, pārnēsājamās ērģeles, kuras pēc izskata nedaudz atgādina nelielu skapīti vai drīzāk beņķīti. Atklāti runājot, šis instruments ir diezgan eksotisks Latvijas ielām un videi kopumā. Tas ir daudz izplatītāks Indijā, Pakistānā un Afganistānā. Pasaulē to pazīst ar nosaukumu ”harmonija” vai „fiz-harmonija”, es savukārt to vienkārši dēvēju par erģelītēm. To aizmugurē atrodas ar roku pumpējamas plēšas, ar kuru palīdzību gaiss tiek dzīts cauri metāla mēlītēm, kas atrodas harmoniju iekšienē un vibrējot rada skaņu. Ērģelīšu priekšpusē atrodas taustiņi, tieši tādi paši kā klavierēm, bet ērģelīšu diapazons ir trīs oktāvas. Spēlēšana notiek tā ― ar vienu roku tiek pumpēts gaiss, kamēr ar otru uz taustiņiem tiek spēlēta melodija.

Pēc mirkļa jau esmu ārā, un vēl pēc mirkļa ― Zasulauks paliek aiz muguras. Ar velosipēdu šķērsoju Vanšu tiltu un, nonākot Doma laukumā, secinu, ka cilvēku šodien tik tiešām ka biezs (kā jau Bārda bija paredzējis). Tepat, āra kafejnīcā, pašlaik spēlē „Dimitroff’s band” (trīs vecūkšņi ar kovboju cepurēm), taču es aizminos garām sirmajam Dimitrovam un ļaujos Šķūņu ielas ļaužu straumei.

Tur jau viņi stāv, kā vienmēr, „mūsu vietā”. Bārda, ieraudzījis mani, smaida, bet Aņka jau aplaistījusi savu vēdekļu degļus ar degšķidrumu un ir gatava „sākt”. Aņkas kerosīns mūsu vietai piešķir tikko jaušamu ķīmijas un indīguma smārdu (nezinu, vai tas ir labi vai slikti, toties gana eksotiski un pat pašvaldības policijai nereti interesanti).

 „Mūsu vieta” atrodas uz Šķūņu un Kaļķu ielas stūra trepītēm, kas atrodas pie kādas neizmantotas telpas izejas. Tā kā telpa ir pamesta, bet trepītes (patiesībā tikai divi pakāpieni) ir diezgan platas, tās mums noder par sava veida skatuvi tieši Vecrīgas sirdī, divu lielceļu krustojumā. Divu cilvēku straumju satikšanās punktā.

Tieši te plājas Vecrīgas „Zīda ceļš”.

***

Debesis virs Vecrīgas ir satumsušas. Ap mums puslokā ir savākusies ļaužu masa, atgādinādama ko līdzīgu ceturtdaļai amfiteātra. Tumsā Aņkas degošie vēdekļi izskatās jo iespaidīgāk. Viņa tos vicina, groza un virpina, kamēr Bārda, aizvēris acis, driblē ritmu. Es spēlēju senu bretoņu deju „Andro”, kura oriģinālā tiek izpildīta uz dūdām, turklāt skan ļoti viduslaicīgi, tādēļ visam notiekošajam piešķir senatnīguma un aizplīvurota misticisma noskaņu, nu, vismaz tam es vēlētos ticēt. Pūlī sevišķi izceļas kāds pamatīgi iereibis tips, kura pelēkie mati ir apgriezti īsā ezītī. No sākuma viņš mēģina būt ļoti drošsirdīgs un aizpīpēt cigareti „pa tiešo” no Aņkas rokā degošā vēdekļa, tomēr uguns grīļīgajam spēka mitriķim izrādās par karstu, un tips, mazliet vīlies, kaut kur aizklīst. Pēc neilga laika, iereibis vēl vairāk, drošsirdis parādās no jauna un jau daudz mērķtiecīgāk cenšas tuvoties Aņkai. Jāpiemin, ka tipa virzības trajektorija ir neparedzami mānīga.

Vienu brīdi man šķiet, ka viņa klātbūtne sāk palikt nevēlama, taču šoreiz gravitācijas likums ir nolēmis ar mums sadarboties ― tā arī nesasniedzis Aņku, smagnējais stāvs ar galvu pa priekšu tiešā kontaktā taranē zemi. Uz mirkli priekšnesums apraujas. Vairāki cilvēki piesteidzas nokritušajam palīgā, tomēr, kad vīrietis pabīda palīdzēt gribētājus malā, aizsmakušā balsī murminot kaut ko par kosmiskajiem tārpiem un nelīdzenu bruģi, priekšnesums atsākas ar jaunu sparu.

Kad vakars ir beidzies, mēs vienojamies, ka par godu labi pavadītajam laikam (un arī neslikti nopelnītajam skanošajam) mēs esam pelnījuši iedzert „vienu aliņu”, tāpēc dodamies uz vienu no mājīgākajām vietām Vecrīgā, proti, uz Pasaules mūzikas krogu.

Pēc kāda nezin kura alus kausa Aņka nolemj doties mājup. Savukārt mēs ar Bārdu mazliet noraizējušies vaicājam, kā viņa to izdarīs, jo pulkstenis rāda tuvu pustrijiem naktī, uz ko Aņka atbild, lai nesatraucamies. Ja nu kas ― sadedzināšot. Šādai atbildei mums nav, ko likt pretī, tādēļ atsveicināmies un sarunājam tuvākajā laikā sazvanīties. Kad pulkstenis tuvojas sešiem un sāk svīst pirmā gaismiņa, Bārda paziņo: ― Tev man jāuzsauc aliņš, vairs nav naudas.

Līdz ar saullēktu diena paliks nepanesami smaga ― galvā iešaujas pavisam racionāla doma.

 

***

― Ko, nopietni?

― Nuja, ― atbild Bārda.

Kaut kādā nesaprotamā veidā viņš ir sarunājis, ka mums šovakar jāuzstājas bārā, kura angliskais nosaukums latviskajā tulkojumā skan aptuveni kā „Nenormālo paģiru klubs”.

Aiz loga strāvo diezgan nemīlīga ziema, tomēr, par brīnumu, īsti auksti vēl nav.

Pirms uzstāšanās izdomājam iziet uzspēlēt ielās, tomēr knapi divdesmit minūšu ilgā spēlēšana drīz draud pārvērsties par amputētiem roku un kāju pirkstiem, tādēļ es nāku klajā ar labāku piedāvājumu:

― Varbūt aizejam uz Pasaules mūzikas krogu un izdzeram pa vienam aliņam?

Domāts ― darīts. Mazliet apsildījušies, dodamies uz Nenormālo paģiru klubu, kurā sarunāts sākt spēlēt tieši desmitos vakarā. Par divām spēles stundām mums samaksās ne īpaši daudz naudas, vēl par brīvu būs dabūjami arī dzērieni (tas šajā gadījumā laikam jāskata kā pluss).

Nenormālo paģiru kluba menedžeris sagatavojis vairākus mikrofonus pie pašas bāra letes, tā teikt, šovakar šitenīt būs akustiskās mūzikas vakars. Savā prātā apdomāju, ka te nu gan diezin vai pulcējas īstā publika, kurai spēlēt mūsu pa pusei ebrejisko, pa pusei arābisko, pa pusei viduslaicīgo, pa pusei vienkārši improvizēto mūziku. Visas šaubas tomēr izrādās veltas. Publika jau ir iekarsusi un, kad ieskandinām pirmos dažādu tautu etniskos meldiņus, daudzi pat ceļas kājās un dejo.

Pirmajā un otrajā pauzē iešaujam pa viskijam ar kolu vai aliņam, kas savukārt liek mūsu pašpārliecinātībai augt netveramā ātrumā. Es nezinu par Bārdu, tomēr, kad es beidzot jūtos pavisam, pavisam lielisks mūziķis (proporcionāli katram izdzertajam dzērienam), bāra durvis paver kāds vidēja auguma jaunietis, kurš apstājas zāles vidū un kādu laiku tā jocīgi mūs vēro. Tad viņš sāk histēriski raudāt.

Viss, mūsu stunda ir situsi ― man jau šķita, ka nemaz tik labi, kā mums un visiem apkārtējiem šķiet, neesam.

No otras smadzeņu puslodes kāda cita doma ieņem aizsardzības pozīciju: „Bet vai tad mēs tiešām būtu tik slikti, ka tāpēc kādam ir jāraud?”

Mazliet paraudājis, jaunietis negaidīti atplaukst smaidā un ātrā gaitā dodas mums klāt. Ar katru soli, kuru viņš sper tuvāk mums, es manu, ka arī viņš jau ir iereibis, turklāt ― jo tuvāk nāk, jo iereibušāks viņš šķiet. Beigu beigās viņš, mazliet aizelsies un beidzot mūs sasniedzis, paziņo:

― Puiši, jūs esat zvaigznes! Zvaigznes! Puiši ― zvaigznes!!! Leģendas!!!!

Šim apgalvojumam es pašreizējā apziņas stāvoklī ar prieku un bez vilcināšanās piekrītu.

Bez tā, ka puisis, kura vārds, kā noskaidrojas, ir Egīls, uzskata mūs par dieviem mātes zemes virsū, viņš man un Bārdam rokā iežmiedz divus piecīšus un diezgan autoritatīvi noskalda: „Mums ir jādzer!” Tā kā esmu pieklājīgi audzināts, pazemībā pieņemu šo piedāvājumu. Galu galā nākamajā pauzē pa virsu alum un viskijam nāk arī vairāki šotiņi tekilas. Gandrīz uzreiz arī noskaidrojas, ka Egīls ir atbraucis no vairāku gadu būšanas Anglijā, tādēļ, satiekot divus tik kolorītus tautiešus, kādi esam mēs, jūtas no visas sirds un dvēseles saviļņots. Lieki piebilst, ka Egīls ir arī šī vakara aktīvākais dejotājs ― atraktīvi grozot gurnus, tupstoties, izplešot rokas, viņš ieliek gandrīz visiem bāra apmeklētājiem.

Kā vienu no pēdējām atskaņojam Borisa Grebenščikova dziesmu „Все говорят, что пить нельзя”, kuras pēdējo pantu es vairs pareizi izrunāt nevaru. Tomēr viss norit labi. Lai arī mēle ķeras, tomēr pārliecības netrūkst. Un arī Egīls, šķiet, kļūst arvien laimīgāks.

 

Nākamais rīts pēc Nenormālo paģiru kluba ir drausmīgs. Atkal apjaušu patiesību, par kuru runā tikai retā reliģija, ― ķermenis ir pilnīgs dvēseles pavēlnieks.

Kas vēl šausmīgāk ― uzreiz pēc pamošanās apjaušu, ka šodien paredzēts piedalīties Totaldobžes  rīkotajā dzejas un mūzikas slamā, kurš pievakarē notiek VEFā. Pasākums ir tīra improvizācija. Vairāki mākslinieki vai mākslinieku grupas satiekas telpā, kurā ir arī skatītāji, un uz vietas runā savus uzrakstītos pantus, sintezējot tos ar dzīvās mūzikas spēlēšanu. Tāpēc pasākuma nosaukums ― „Syntezz Slam”.

Atvēris acis un pēc pāris mirkļiem sapratis, ka mana dzīve tomēr turpinās, zvanu Bārdam, lai atgādinātu, ka šovakar jāuzstājas. Bārda neceļ. Lai neceļ, nodomāju, jāpiezvana Jaškam. Jaška paceļ un ir gatavs uzstāties, jo mums vispār ir sarunāts uzstāties trijatā, proti, man, Jaškam un Bārdam. Kaut kad vēlāk arī Bārda paceļ klausuli.

 ― Vecīt, sorry, bet man joprojām viss līgojas. Es tieši eju pēc aliņa. Laikam šovakar uzstāšanās nesanāks.

― Turies, mēģināsim tikt galā bez tevis, ― es novēlu Bārdam sekmīgu izveseļošanos no mirklīgā dvēseles vājuma.

Sataisos. Ārā joprojām ir ziema, tādēļ nākas vilkt džemperi ar kapuci, pa virsu jaku, turklāt pa virsu visam tam vēl uzstīvēt astoņkilogramīgās ērģelītes. Līdz centram nokļūstu diezgan sekmīgi ― 25. trolejbuss ir pustukšs, atrodu sēdvietu pašā priekšā, tieši aiz vadītāja kabīnes. Vēroju nemīlīgo ainavu aiz loga un cenšos elpot dziļi, bet īstais pārbaudījums man vēl tikai priekšā. Galapunktā sagaidu sesto tramvaju. Man par nelaimi, tas ir tramvaja jaunais modelis, kas nesen ieviests Rīgas ielās. Nebeidzamajā vagonā salien neticami daudz cilvēku, bet ejas jaunajā modelī ir nepieklājīgi šauras, un man uz muguras ir tas nolādētais instruments neliela skapīša izmērā. Kā kronis visam ― tieši tagad paģiras sāk savu nekaunīgo uzvaras maršu, sabradādamas manus pēdējos aizsardzības vaļņus un bez pūlēm pārpeldēdamas seklos aizsarggrāvjus.  Jūtu, kā papildus ātrai sirdsdarbībai sāku arīdzan svīst un noteikti kļūstu tāds pusbāls. Pāris vecākas tantiņas skatās manī ar tādu kā dzīvesgudru skatienu, kurš neko konkrētu neizsaka vai, drīzāk, vēsta ― kā jau kāds sens indiešu garīgais skolotājs pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu ir teicis ― dzīve ir ciešanas. Tālāk gan mani un indiešu skolotāja uzskati atšķiras. Ja es varbūt vēl piekrītu skolotāja otrajam uzstādījumam, ka ciešanu iemesls ir alkas (manā gadījumā pagājušā vakara arvien augošās alkas pēc jauna mēriņa), tad trešā doktrīna, ka ciešanas var izbeigt, izskaužot alkas, mani nemaz laimīgu nedara. Bet kļūdās jau arī apskaidrotie, jo es skaidri apzinos, ka manas pašreizējās ciešanas var izbeigt tikai kādi divi trīs aliņi.

Pienāk ilgi gaidītā pietura, durvis atveras, un es beidzot ieelpoju malku gandrīz svaigā Rīgas gaisa, kamēr mehāniskā šķīstītava lēni aizdodas pa sliedēm savās gaitās.

***

Kā par brīnumu, esam iekļuvuši Totaldobžes pasākuma finālā. Otri pretendenti uz uzvaru ir izveidojuši komandu, kas sastāv no četriem cilvēkiem. Galvenā ir kāda dāma, kura tērpusies bezmaz burkā. Tad vēl ir ģitārists, sirms leļļu dancinātājs un viens, kas apvienībā acīmredzot pilda ritminieka lomu.

Kad esam cēluši priekšā savu beidzamo numuru (abi numuri sastāv no improvizēta muzikāla priekšnesuma un iepriekšsacerēta teksta lasījuma ― otras komandas galvenā savu tekstu dzied augstā balsī, nolasot to no mobilā telefona), notiek balsošana, un gan žūrija, gan klausītāji lemj, ka pirmo vietu iegūstam mēs ar Jašku. Tas ir patīkams pārsteigums, un joprojām par sevi atgādinošie paģiru viļņi uz mirkli nemaz nešķiet tik satrakojušies un nevaldāmi.

Jau otro reizi šodien apziņa triumfē pār miesu.

Pasākuma rīkotājs Jevgēņijs svinīgi aicina mūs saņemt naudas balvu, kā arī īpašos, smaržīgos spilventiņus, kuros iestrādātas kaut kādas zāles un augi ― nu, kaut kā tur tā dabas smarža ir iedabūta. Spilventiņi gan realitātē nezin kādēļ izrādās tikai viens spilventiņš, turklāt ne īpaši liels ― aptuveni tāds, uz kura varētu uztilpināt pusi pusaugu kaķa. Spilventiņu savāc Jaška.

Mums kā uzvarētājiem vēl jādemonstrē atvadu priekšnesums, bet nu arī paģiras ir nolēmušas, ka reiz taču tomēr man ir jāpiesaka mats, un mans gars kļūst arvien šļauganāks. Esot uz skatuves šoreiz bundzinieka lomā (Jaška uzņēmies spēlēt solo uz vienas no savām paštaisītajām stabulēm), mēģinu turēt ciet acis ― tā ir vieglāk, un nešķiet, ka sienas nāk virsū.

Vēl pāris dialogu, viena maza intervija kaut kādiem pašdarbniekiem ar savu privātraidījumu internetā, kādi četri aicinājumi nākotnē kaut kur uzspēlēt, un es beidzot drīkstu doties mājās.

Neba nu gluži mats, tomēr neiešu sev melot ― kopumā šodien ķermenis tomēr ir uzvarējis apziņu. Punkts.