Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Palaidnības un skaistums. Luīze Pastore „Mākslas detektīvi”
Inga Pizāne-Dilba
26.08.2015

Sērijas „Mākslas detektīvi” pirmās divas grāmatas „Pazudušais pērtiķis” un „Neredzamais cilvēks”, kas iznākušas aprīlī, nu jau guvušas pozitīvu atsaucību ne tikai recenzentu vidū, bet novērtētas arī ar Jāņa Baltvilka balvu, kas Luīzei Pastorei jau ir otrais apbalvojums bērnu literatūras lauciņā. Par grāmatu „Maskačkas stāsts” viņa 2013. gadā saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu nominācijā "Labākais Latvijas autora oriģinālliteratūras darbs bērniem".

Detektīvstāstu sērijas devīze „Mākslas noslēpumiem pa pēdām” pauž stāstu galveno domu – izzināt, iepazīt mākslas pasauli un tās aizspoguliju. Detektīvu tēlos iejūtas mazie Teo un Poga, kuri iepazīstas kādās Vecgada vakara viesībās un pat nenojauš, ka viņus varētu saistīt kas kopīgs līdz brīdim, kad abi nokļūst kādā gleznā.

Grāmatas ideja – nokļūt otrpus gleznām – patiešām apbur, īpaši ņemot vērā to, ka mazo detektīvu piedzīvojumi ir saistīti tieši ar Latvijas ievērojamāko mākslinieku gleznām – pirmajā sērijas grāmatā „Pazudušais pērtiķis” tas ir Jaņa Rozentāla darbs „Princese ar pērtiķi” (1913), bet otrajā grāmatā ar nosaukumu „Neredzamais cilvēks” – Kārļa Padega glezna „Zābaki un suns” (1935). Abi mākslas darbi ir ielīmēti grāmatu pirmajās lappusēs – ļoti labā kvalitātē, un patiešām rodas vēlēšanās pie tiem mazliet pakavēties, pirms pāršķirt nākamo lappusi.

Abu „Mākslas detektīvu” grāmatu kodols tātad ir glezna, ap kuru vijas sižets. Pirmajā grāmatā Teo un Poga meklē no Jaņa Rozentāla gleznas izmukušo pērtiķi, bet otrajā viņiem no gleznas jādabū Pogas takšelis Komats un jānoskaidro, kam pieder mistiskie staigājošie zābaki, kas attēloti gleznā. Pirmā varoņu nokļūšana gleznā ir šķietami nejauša, bet tad viņi izdibina buramvārdus, ar kuru palīdzību viņi spēj nokļūt gleznās un, protams, izmanto tos atkārtoti.

Sērijas grāmatas, domājams, paredzētas skolas vecuma bērniem, jo mazākiem lasītājiem teksta būs krietni par daudz. Domāju, ka šāda, tas ir, izglītojoša satura grāmatas bērniem būtu vērtīgi izpētīt kopā ar vecākiem. Piemēram, ir jauki kopā aplūkot grāmatu sākumā ielīmētās gleznas un varbūt – pārrunāt asociācijas, bet pēc tam ļaut skolēnam pašam tikt galā ar saturu, sekojot mazo detektīvu gaitām. Jācer, ka „Mākslas detektīvu” grāmatu lasīšana mudinās lasītājus un viņu vecākus ieplānot pašiem savu gājienu uz kādu mākslas galeriju vai muzeju. Kas zina – varbūt izspēlējot kādu spēli vai mēģinot pašiem iejusties mākslas detektīvu lomās.

Vērtīgi, ka detektīvstāsti ne tikai rosina interesi par mākslu un tās aizkulisēm, bet arī iepazīstina ar laiku un gaisotni, kurā konkrētais mākslas darbs ir tapis. Piemēram, grāmatā „Pazudušais pērtiķis” Teo un Poga nokļūst 1913. gada ballē, kurā sastop cilvēkus krāšņos karnevāla tērpos, vecmodīgās cepurēs, garās kleitās, uzvalkos. Tiek dzīvi attēloti cilvēki, smaržas, garšas un balles gaisotne, tādējādi salīdzinot to ar mūsdienu noskaņu un laiku, no kura nāk Teo un Poga. Tātad – tā ir ne tikai nokļūšana otrpus gleznām, bet arī ceļošana laikā. Otrajā grāmatā varoņi nonāk 1935. gada gleznā, kur iepazīstas ar mākslinieku Kārli Padegu, bohēmisko vidi, kurā viņš darbojas, kā arī nokļūst karnevālā un mākslinieka darbnīcā.

Tomēr, ja grāmatu sēriju vērtē kā turpinājumus, tad šķiet, ka pirmās grāmatas „Pazudušais pērtiķis” beigas tomēr neatstāj īpašu intrigu, kas motivētu steidzīgi ķerties pie otrās. Abas grāmatas saturiski ir līdzīgas, kas vienlaikus ir gan mīnuss (intrigas trūkuma dēļ), gan pluss, jo katru no grāmatām var lasīt kā atsevišķu literāru darbu.

Taču pieķeršanās varoņiem notiek zibenīgi, un domāju, ka tieši tas varētu nostrādāt kā dzinulis sekot līdzi Teo un Pogas gaitām arī nākamajās sērijas grāmatās. Lai arī Teo un Poga sastrādā dažas palaidnības (pazūd no vecāku ballītes, iemaina telefonu, ienes mākslas muzejā suni u. tml.), tās pilnīgi noteikti ir zinātkāres izraisītas un pozitīvas blēņas, kas liek iemīlēt gan pašus varoņus, gan viņu neparasto un noslēpumaino nodarbošanos.

Teo un Poga ir izveidoti kā atšķirīgi tēli jeb pretpoli. Teo raksturots kā gudrs, bet kluss un kautrīgs vērotājs, taču Poga – atraktīva, spilgta, pļāpīga un spontāna „dzirkstele”, kas vienmēr atrodas uzmanības centrā un tīko pēc piedzīvojumiem. Lai arī sākotnēji viņi strīdas un kašķējas, kopīgie izaicinājumi un noslēpumi viņus satuvina, un nemanot abi kļūst par draugiem un sāk viens otram uzticēties.

Piekrītu Rūtas Briedes recenzijā[1] minētajai domai, ka tēlu raksturojums varētu būt izvērstāks, īpaši trūkst informācijas par to, kas varoņiem patīk/nepatīk – viņu interesēm, jo tādējādi lasītājiem būtu lielāka varbūtība ar Teo un Pogu identificēties, taču, no otras puses – ja tas nebija nepieciešams attiecīgajos kontekstos, tad, iespējams, viss vēl ir priekšā, un raksturojumi parādīsies nākamajās grāmatās, kad tas būs nepieciešams sižeta attīstībai.

Veiksmīgi, manuprāt, ir abu grāmatu nosaukumi – gan „Pazudušais pērtiķis”, gan „Neredzamais cilvēks” –, kas vienlaikus ir saistīti ar gleznām un to nosaukumiem, taču ir atbilstoši arī saturam, lai raisītu ziņkāri par gaidāmajiem notikumiem.

Jāatzīst, ka arī mākslinieces Elīnas Brasliņas ieguldījums abās grāmatās ir ievērojams. Vispirms jau tādēļ, ka ilustrācijas atbild par pirmo iespaidu, kas bieži vien ir izšķirošs faktors, izvēloties grāmatu bērniem. Otrkārt, ilustrācijas ir arī viens no iemesliem, kādēļ „Mākslas detektīvu” grāmatas ir vēlme pārlapot vēl un vēl jau pēc to izlasīšanas. Zīmējumi ir detaļu bagāti, unikāli un ļoti kvalitatīvi. Tos var aplūkot un apbrīnot kā atsevišķus mākslas darbus. Māksliniece lieliski papildina Luīzes Pastores radīto pasauli, īstenojot to savās ilustrācijās un absolūti pārliecinot bērnu grāmatu plauktā izvēlēties tieši šīs grāmatas.



[1] http://www.satori.lv/raksts/9480/Ruta_Briede/Makslai_pa_pedam