Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto: Silvija Smiltniece
Foto: Silvija Smiltniece

Aizejošais skaistums. Dzeja
Laima Helēna Mūrniece
08.09.2015

Laima par sevi: "Pašlaik studēju kultūras teoriju un vadībzinību Latvijas Kultūras akadēmijā. Dzeju rakstu kopš astoņu gadu vecuma. Esmu piedalījusies jauno autoru projektā “Jaunie literāti”, kā rezultātā tika izdota grāmata. Drīz klajā nāks fonda “Nāc līdzās!” jauno dzejnieku izlase, kurā arī būs lasāmi mani darbi. Mani mīļākie dzejnieki ir Andris Zeibots, Georgs Trākls, Edgars Alans Po un Edvards Estlins Kamingss."

***

Tās abstraktās valodas

Kurās mēs runājam

Un aizmirstam paši sevi

Reiz aiznaglos mūsu prātu

Darot mūs mēmus kā

Kokus dūmu izgrauztā zemē

 

Simtiem Bābeles torņu sagrūs

līdz pašiem pamatiem, kur

Dievi glabā vissvētākos smieklus

Un viņi smiesies

Tikpat bezpersoniskā kaislē

Kā mirklī, kad radīja mūs

 

 

***

Zili pelēkā trīcošā tumsā

Sagrūst debesu kolonnas

Svētītas lāses noskalo putekļus

Vējzirgos melnos mēs auļojam

Pretī tālumiem, maigi dunošiem

Šķīst gaisma pār kalniem

Jūra putojot atbalso pērkona dziesmas

Jūti, cik zibens šonakt salds

Daba mūs uzglezno raupjām un mīlošām otām

 

***

Rīta miglas duļķainajā gaismā

Pētu iedomu pilsētas

Bez vārda un nozīmes

 

Pieskaros pussagruvušiem namiem

To sirdī mīt drēgnas ilgas

Pēc nepārejošiem pavasariem

 

Ielas pilnas tūkstošiem vēstuļu

Neviens tās nelasa jau sen

Tikai tumsa lobās

No logu acīm un naktīs

Klusi izdzēš pa rindiņai

Lai vairāk sāp

 

Torņi kā vientuļi kaķi

Skrāpē debesis

To nodrupušais zelts

Izgaismojas vien

Peļķu dubļainajās mutēs

 

Laiks šeit ir noskrandis

Ieaudzis lauskās un zirnekļu tīklos

Mazliet apstājies un tumsnējs

 

Nekad neskatos atpakaļ -

Pirms sagrūšanas

Mājas vienmēr kļūst svinīgas

Un sauc mani vārdā

 

***

/Iedvesmojoties no Žaņa Lipkes memoriāla apmeklējuma/

 

Ir tūkstoš deviņi simti septiņdesmit pirmais

Bet toreiz

Zem dzeltenās zvaigznes

Pasaule pārvērtās duļķainā spogulī

Bez gala un malas

 

Kaulains mēness

Bez sejas

Mūs vētīja meta kaudzēs

Un dzēsa mūsu pēdas

Asiņainā vējā

 

Klusējam. Sažņaudzam rokas

Tās pilnas ar izmisumu

Un rūgtiem cerību putekļiem

Sīkākais pārkāpums

Kā sveiciens pazušanai

 

Sveces gaismā

Ēnas spēlē visskaistāko teātri

Mēs smejamies mazliet

Ārā līst

Varbūt uzplaukst jasmīni

Turpinās dzīves un dzīvības

 

Bezgaismas dienās

Mēs elpojam dziļi

Un ticam –

Melnie dēļi mūs nosargās

 

 

 

***

Tu esi rotājums

Manā dārzā

Melnkoka statuja

Pīlādžu acīm

Sveķainiem matiem

Un pirkstiem kas

Pieskaras vējam kad

Eju tev garām

 

Bezmiega naktīs

Tu atceries mežu

Un smilksti

Sarkaniem ziediem

Pārklājas tava āda

Gaisā trīsuļo dūmi

 

Līdz ziemai

Mēs skaitām

Ziedus un skumjas

Puteņiem cauri

Mirdz tavas acis

Man nesalst kad

Eju tev garām

 

***

Kaila sieviete šūpolēs

Jasmīna zariņš matos

Migla uz pleciem

 

Svētdienas rītā

Viņa visskaistākā

 

Viņš glezno

Nekad nepabeigdams

 

Pirms grēksūdzes

Viņas miesa

vissaldākā

 

 

 

***

Kādu nakti

Es būšu melnām pērlēm

Apvīts mēness

Lūkošos tavā sejā

Līdz tu atpazīsi

Savus caurspīdīgos sapņus

No aizmirstā laika dzīlēm

 

Modīsimies viens otrā

Es būšu vēsa gaisma

Pūces kliedzienā

Tu pieskarsies sūnām

Kā maigām atmiņām

 

Tavi pirksti izbalēs

Es remdēšu tavas slāpes

Sudrabots ūdens

Aizskalos bailes

Zilgani plīvuri

Dejos tumsā un smaržos

Pēc rūgta kailuma

 

Rīts ausīs zvaigžņots

Un tīrs

Ilgi tu lūkosies debesīs

Mana pasaule būs izdzisusi elpa

Tavējā – uzplaucis zieds

 

***

Ārā jau skaidrojas

Bet viņā joprojām līst

Samirkst visas viņas mežģīnes, rotas

Vēl neaprakstītās lapas

Pārplūst kafija

Melni stari tiecas uz augšu

Viņa sēž un nekustas

Trausla kā porcelāna zieds

Ir viņas pasaule

Tūkstošiem skumjās lāsēs

Viņa meklē savu atspulgu

Baidoties ieraudzīt tumsu

Tik dziļu un asu kā viņas

Aizejošais skaistums

Ārā jau skaidrojas

Viņā vēl ilgi līs