Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto: Uģis Bolmanis
Foto: Uģis Bolmanis

Bleķis. Neierastā literatūra: Edmunds Frīdvalds
Jūlija Dibovska
03.11.2015

Oktobra otrajā pusē Kaņepes Kultūras centrā notika VKKF finansētā projekta „Neierastā literatūra” kārtējais pasākums. Aicinot uz lasījumiem „spicākos” autorus, kurus laikam tiešām gribētos klausīties, vērtēt un lasīt biežāk, pasākumu cikls sola turpināties un ik mēnesi piedāvāt ko interesantu. Katrs lasījums tāpat kā aicinātais autors (un varbūt arī publika) ir citādāks ne tikai saturiski, bet arī formāli. Tas ir zināms izaicinājums – risks pārvērst lasījumu rituālu, ko mūsos ir iedēstījuši lielie literārie festivāli, par nedaudz neprognozējamu, haotisku un grūti kontrolējamu performanci. Turklāt grūti aizmirst, ka pasākumi notiek populārā bārā!

Lai gan no Edmunda Frīdvalda performances daudzi gaidīja ko traku un par kaut ko eksistenciāli baisu vēstīja arī it kā pasākuma reklāmai radītais video, rakstnieks pārsteidza ar īpatnēju, neviendabīgu kinematogrāfiska sentimenta un posmodernistiska stāstu „salūta” sajaukumu, kas kopumā bija ritmiski, silti un nedaudz uzstājīgi. Atnākušajiem bija iespēja noskatīties E. Frīdvalda stāsta „Sarmītes” ekranizāciju (2001, rež. Ināra Kolmane), dzirdēt rakstnieku dīdžeju un rakstnieku stāstnieku. Nedaudz aizkustinošā, bet frīdvaldiskos toņos un noskaņās veidotā filma, kuras pamatā ir krietni agrāk tapušais darbs, protams, krasi kontrastēja ar E. Frīdvalda pašreizējo rakstības stilu un tēlu izvēlēm, kas tika demonstrēts mirkli pēc ekranizācijas beigu titriem. „Sarmītes” ir brīnumpasakai līdzīgs stāsts par meiteni, kas pagrabā atrod sasalušus zirneklīšus, taču zaudē apsarmojošo „puķīšu” burvību, iznesot tās saulē (nemitīgi mocījos ar atmiņām – vai šis stāsts netika iekļauts kādā tūkstošgades sākumā izdotā literatūras mācību grāmatā vidusskolām? Mūsdienu cenzūras kontekstā tas būtu amizants fakts – Frīdvalds skolas programmā). Filma uzsvēra padomju maskulīnos toņus, atgādinot, ka pašlaik E. Frīdvalds ir cieši saistīts ar industriālās mūzikas kultūru. Kraso pāreju no filmas pie literatūras atviegloja rakstnieka atskaņotie industriālie gabali, neļaujot klusumam un bāra šalkoņai pārņemt E. Frīdvalda rupji tēsto satīru par Agnesi Kleinu, Leonu Briedi un citiem. Nabaga A. Kleina viņa stāstos mocījās ar kārtējās gadagrāmatas izveidi, savukārt L. Briedis sēdēja poliklīnikā līdzās netīrus izdalījumus klepojošajiem slimniekiem. Protams, šie tēli darīja arī daudz ko citu, bija arī vēl citi, taču ar E. Frīdvalda šoreiz dzirdēto prozu ir tā, ka tās galveno varoņu vietā varētu būt jebkurš cits un arī naturālistiski sadurstītie absurda atgadījumi nepaliek prātā, mainās kā kaleidoskopā, brīžiem kāpj uz kakla un nav pārāk mākslinieciski nostrādāti.

Bet jāatzīst, ka neviendabīgais un brīžiem absurdi hipnotizējošais pasākums iedarbojās diezgan pozitīvi un ļāva izzināt šo nebūt ne bieži publicēto rakstnieku. Jā, varētu izlikties, ka E. Frīdvalds ir zināms un pazīstams, taču tā nav. Rakstnieka draugi un atbalstītāji ir lasījuši grāmatas manuskriptu „Bļaģ”, kuru man arī, tikai pateicoties šim pasākumam, izdevās iegūt elektroniskā veidā. Tas, protams, ir galīgi „neaptēsts baļķis”, īsts „bļaģ”, tiešām, bet jaunrades tēma pavēra iespēju uzzināt, ka beidzot laikam būs sagaidāms arī kas jauns no Edmunda Frīdvalda – 2001. gada debitanta, kas toreiz izdevis pirmo un vienīgo stāstu krājumu „Čūska azotē” (Pētergailis). Diemžēl šo krājumu nereti var iegūt ne veikalos, bet gan grāmatu maiņās un antikvariātos (manējais bija norakstīts Šampētera bibliotēkā). Un, jāsaka, to ir arī pagrūti lasīt – it kā burtu fonts šķiet neierasts, it kā arī rakstnieka pašdekonstrukcija, kuru acīmredzot iespaidoja 90. gadu latviešu „dukti”, brīžiem pārvēršas no ieilgušas spriedelēšanas abstrakcijās un garos ievados. Šķiet, nav vairs ierasts lasīt tādu literatūru vai arī nav ieteicams lasīt to vairāk par vienu grāmatu mūžā, un šajā ziņā Aivara Ozoliņa „Dukts” vai Gunta Bereļa esejas ir pietiekami piemēri.

Par laimi vai diemžēl, E. Frīdvalds joprojām nodarbojas ar postmodernismu, bet jācer, ka gudrs redaktors viņam sitīs pa pirkstiem un izspiedīs no stāstu lēruma vismaz ko līdzīgu „Sarmītēm”. Varbūt tāpēc rakstnieks demonstrēja ekranizāciju, jo, izņemot labu režiju, tai ir diezgan niecīga nozīme viņa pašreizējā vēstījuma stila kontekstā. Autors gan atbildēja, ka rāda filmu, lai apliecinātu, ka ir rakstījis arī ko sev netipisku.

Ziņas par to, ka E. Frīdvalds varētu pārsteigt drukāto grāmatu pasauli otrreiz, uzrāda arī internets, ierakstot „gūglē” „īsprozas krājums „Bleķis””. Gaidām, ceram, ka būs labāks nekā gabaliņi par Leonu Briedi. Žēl Brieža. Un žēl E. Frīdvalda, jo, runā, ka slikti stāsti kā svētie mocekļi tik un tā nonāk debesīs, bet ļaunu rakstnieku grāmatas – uz norakstīšanas galda.