Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto no personīgā arhīva
Foto no personīgā arhīva

Peresmenka. Novembra etīdes. Dzeja
Vija Birkova
04.01.2016

Vija Birkova norāda, ka viņas darbs un ikdiena nevienu brīdi nav bijuši saistīti ar literatūru. Uz to viņa gājusi un tiekusies neapzināti. Dzejniece teic: „Man ir bijuši un ir visbrīnišķīgākie skolotāji šajā jomā. Sevis skaistāko daļu ierakstu dzejā, ar atlikušo cenšos sadzīvot, bet, var jau būt, ka arī atlikušais dzejā atrod savu vietu.”

Peresmenka

I

 

Ziemīgs vējš uzstājīgi glauda mašīnas pliko pakausi

brīžiem saltie pirksti sniedzas līdz kaklam un pleciem

(kaimiņam garlaicīgi – iekāpj manā mašīnā un tarkšķ telefonā kā tāls radio)

iztēlē zīmēju vaibstus pelēka metāla kārbiņām ar ziliem jumtiem kā beretēm

logi vēsi līdzīgi tavām acīm bet lūpu nav

neatceros

 

kailie koki aiz pelēkajām kārbām šķiet silti lai gan vējš

ar vienu roku apķēries ap viņiem ar otru

tvarsta rindā stāvošās mašīnas un cilvēkus

 

peresmenka –

piebrauc balts izrūsējis busiņš un tumšā formā tērpti stāvi

cits aiz cita pazūd vienā no pelēkajām kārbām ar zilu bereti

 

(vēl stundu klausos radio)

no tevis neko citu neatceros –

pelēka metāla kārba ar tumšiem logiem paliek aiz muguras

 

gaisma uzaususi sauli neredz

bet es to jūtu – atdzisusī asins lēnām silst un pirkstu galos sāp tik ļoti

ka novaidos

 

Ak, mūžs! Tā arī būtu aizmigusi

pat plakstus nevajadzētu mirkšķināt  

tik liels būtu bijis mans miers no atdzišanas

kā lēna nomiršana

 

bet – ziemu nomainīja saule... 

 

II

Dēls manai mašīnai nomainīja ziemas riepas

vienmēr paticis ātrums un smeldzoša mūzika

kurai var pilnā balsī aurot līdzi

varbūt tāpēc esmu laimīga

ka sāpe aizplūst izaurojas izraudās

pa nemanāmām mašīnas šķirbām logiem lūku izdeg

kā krievijā lietais benzīns – gabaliem ne pilēm

un varbūt tāpēc tu seko manām acīm kā mēnessērdzīgais –

pat kādā pitalovas kafejnīcā

dzerot trīs vienā caurspīdošā plastmasas glāzē

kuru grūti noturēt rokās

kur pārdevēja pāri visai telpai nokliedzas – Koļa, zavari čaiņik!

un pasniedz milzīgu gan ne vairs baltu čaiņiku koļam

iznirstošam no telpas tālākā gala

gar saldētu cūku kāju galvu un citu subproduktu vitrīnām

lēni slājošam pretī saucienam

 

– tu sēdi man pretī  un smaidi

arī es smaidu

un dzeru trīs vienā.

Un koļa smaida un pārdevēja –

cik gan cilvēks vienatnē ar sevi un sauli izskatās laimīgs.

 

 

 

Novembra etīdes

 

***

Izspūruši mati piesedz kaistošu vaigu

kaklu plecu ja būtu garāki

piesegtu arī kreiso sānu.

 

Neizturēju

paskatījos tev acīs.

 

Skatienu trajektorijas taranēja

kaut kur telpas vidū tik skaļi ka es nedzirdēju –

runāja kāds

vai visi apdulluši no blīkšķa.

 

Divi acu pāri kā iztramdītas dūjas tekalēja.

Drebēja rokas un kafiju dzēru es ātri.

 

Atceros tikai balsi. Fonā –

Balts klusums un cilvēku kustīgie augumi.

 

Siltums nekur neaizplūda tas svelmaini kāpa lūpās un acīs:

       – Šķiet, man ir drudzis.

 

 

***

es varētu piesūkties garāmejošām lūpām

goncīti dzert  lētas cigaretes pīpēt spiegt nakts vidū

traukus plēst

 

aizveru durvis muti ausis acis

dienu atstāju kā vienreizējas lietošanas glāzi

apgrauztu ābola serdi

 

ārpus visa

kas sakļauj salipina salauž

gribu

 

 

***

Precīzi zinu

kad

gaiss saldi sabiezēja

mums apkārt.

 

Trūka elpas

bet elpojām –

 

kā bērnībā brienot

vakara rasā

skatiens – stirna

spožas acis

vai

aizbēgot no visiem

pieturā raudāju

dūja ielaidās klēpī.

 

Trūka elpas

bet elpoju –

brīnuma gaismas

maiguma pilna.

 

***

Ziemeļaustrumos mēļi zied kļavas.

Rītos lapu āda kļūst caurspīdīga –

kapilāri kā tīkls aizrūto sauli.

 

Miglājs apgriežas uz otra sāna.

No izmirkušām drānām lāses

uz lapu pietvīkušiem vaigiem pil.

 

Novembris vēl silts. Rāms –
kā savu kailumu
kā kļavu padošanos gaidot.

 

 

***


Tava balss
caur tumsu un jūras auriem
mazliet uztraukta un sagurusi.


Manējā – maiga.

Ir bijis arī otrādi.

Balss ir savāda padarīšana –
viss atkarīgs no dzirdes
reizēm tavu balsi 
atskaņoju dažādās frekvencēs
katru tās svārstību ierakstu nošu līnijās 
izdziedu – savējā
reizēm tā visu dienu skan uz kakla 
zem matiem
gribas to iepīt bizē kopā ar purpura lentīti
galā aizsienot mezglu


citreiz tai vajag tavas acis un lūpas
lai varu vērot kā mainās zīlītes
plūst elpa.

Balss ir ārpus skaņas
tā klājas uz miesas iesūcas porās
kā lavandas eļļa.

 

 

***

 

Mašīnas murrāšana palīdz aizmigt

lukturis apzeltī tāltālu bruģi

asfaltu vai granti

(puspievērtām acīm grūti saprast)

migla rasina stiklu

un reizēm atskan logu tīrītāja puksti

 

Mūzika.

 – Vai tu to klausies?

Es nedzirdu.

Tā izšķīst naksnīgajās debesīs.

 

Varbūt vienkārši iemiegu.

 

Un balss tava tāla –

silts novembris.