Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto no autores personīgā arhīva
Foto no autores personīgā arhīva

„Man ir svarīgi, ka rakstnieks ir privāta persona”
Ubi Sunt saruna ar krievu rakstnieci, dzejnieci, esejisti Linoru Goraliku
10.02.2016

Linoras Goralikas dzeja ir paradoksu pilna. Lakoniskais un strupais autores lasījuma stils liek domāt, ka viņa pret saviem tekstiem attiecas ārkārtīgi nopietni, tomēr it kā apspiežot kādu būtisku enerģiju sevī. Teksti izskan tā, it kā tiem būtu vēlme bēgt pašiem no sevis, atstāt lasītāju un vispār neuzkavēties ilgi noteiktā telpā un laikā. Pirmo reizi Linora Goralika ciemojās Rīgā kā dzejniece 2013. gadā lasījumu "Dzejas sūtņi" rīkotajā pasākumā. Kopš tās reizes esam viņu sirsnīgi iecienījuši.

Jūsu jaunākā dzejas grāmata „так это был гудочек” („tad tā bija svilpīte”) atklāj starptautisku izdevumu programmu, ko vada Latvijā reģistrēta biedrība „Literature Without Borders”. Kāpēc tieši Latvija?

Šī izvēle bija atkarīga mana izdevēja un drauga Dmitrija Kuzmina, kurš atvēra izdevniecību tieši Latvijā. Jautājums „Kāpēc tieši šī izdevniecība?” man nebija jārisina, jo visas manas dzejas grāmatas nu jau piecpadsmit gadus izdod tieši Dmitrijs. Es esmu priecīga, ka viss ir tieši tā: ar Latviju man ir savas attiecības – daudzveidīgas un ļoti siltas.

2015. gada vasarā Jūs „ielecāt” Latvijas literārajā vidē ar Eināra Pelša tulkojumu starpniecību. Taču literāri izglītotais latvijietis jau zināja un lasīja Jūs krievu žurnālā „Сноб”, kuru var iegādāties arī Rīgas labākajos lielveikalos. Tā nu Jūs iepazinuši, tagad lasām arī Linoras Goralikas izteikas sociālajā tīklā „Facebook” un pat skatāmies vietnē colta.ru. Jūs kļūstat mums arvien tuvāka... Varbūt ir vēl kādi plāni, par kuriem mēs Latvijā būsim priecīgi dzirdēt? Piemēram, kāds mākslas projekts...

Esmu ļoti pateicīga Eināram par to uzmanīgo un skrupulozo darbu, ko viņš ir paveicis. Pašlaik man nav nekādu konkrētu plānu, kas būtu saistīti ar Latviju, mana tuvākā izstāde (ja mēs runājam par darbu ar vizuālām lietām kā attēls un objekti) notiks, pēc visa spriežot, Permā, nākamā – Maskavā vai Telavivā, bet es, protams, ar prieku darītu Latvijā gandrīz vai visu, ko vien vēlaties.

Vai Jūs redzat savu lasītāju Latvijā? Kāds tas ir?

Mēs esam nonākuši sarežģītā, bet Dieva dotā pasaulē, kur vietu ģeogrāfiju ir nomainījusi cerību ģeogrāfija: tas, kurā kultūras telpā tu atrodies fiziski, joprojām ir svarīgi, taču tu esi brīvs dzīvot jebkuras citas kultūras ietvaros, kāda vien tev šķiet saistoša. Tāpēc jautājums par manu (vai arī ne manu, bet kāda cita) lasītāju Latvijā, Izraēlā, Venecuēlā, Omskā liek iedomāties, kā tieši cilvēku ietekmē konkrētā vide (tas ir, ko tā viņam nozīmē kultūras uztveres ziņā) un kāda ir šī cilvēka kultūras ietekmju ģeogrāfija, kas viņu interesē un kur viņš šajā ziņā „atrodas”.

Diemžēl mani priekšstati par krievvalodīgo pasauli Latvijā ir niecīgi vai pat neesoši, savukārt konkrēta teksta uztvere katram ir ļoti individuāla. Viss, ko es varu teikt, – tās dažas uzstāšanās reizes Rīgā man lika izjust brīnišķīgu, dzīvu un sapratnes pilnu kontaktu ar auditoriju zālē, un es esmu ļoti pateicīga par to visiem, kas manus lasījumus apmeklēja.

Kas ir rakstnieks – mesija vai amatnieks?

Es diemžēl neprotu domāt tik radikālos terminos un tik kategoriskos pretnostatījumos (ja es pareizi saprotu, jautājums paredz dihotomiju „ganīt tautas/kalpot tautām”; kā to apspriest – es nezinu, turklāt jebkuru citu dihotomiju šajā jomā neriskēšu komentēt). Man ir svarīgi, ka rakstnieks ir privāta persona. Šī privātā persona raksta tekstus. Tas laikam arī viss. Es saprotu, ka daudzu vēsturisku iemeslu dēļ sabiedrībai ir vēlme uzkraut rakstniekam kādas īpašas funkcijas; nu, šai vēlmei ir sava vēsture, par to ticis daudz runāts, un to darījuši cilvēki, kas ir daudz gudrāki par mani.

Bet vai rakstniekam ir jābūt kam vairāk – vairāk nekā parastam cilvēkam? Vai viņš var uzņemties kādu papildu lomu, kas nozīmēs viņa ieinteresētību sociālajos procesos un vēlmi uz tiem reaģēt?

Šķiet, ka, ja dzīvam cilvēkam arī „ir” kas jādara – tas ir mēģinājums būt labam; bet arī uz šādam izteikumam man būtībā nav tiesību, jo tā ir kā paša nopietnības projicēšana ārējā pasaulē. Visu pārējo, paldies dievam, cilvēks izlemj pats – neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav rakstnieks.

Jūs studējāt programmēšanu, esat strādājusi mārketingā un biznesā. Kā šī pieredze atklāja Jūsos rakstnieku? Kā Jums tas ir noderējis, un kā notiek radošais process cilvēkam, kuram ir tieksme domāt eksakti (ja šis cilvēks esat Jūs, protams)?

Lai ko cilvēks darītu – viss viņa galvā savelkas tādā mīkstā, sausā, porainā, lecīgā un pelēki lillā bumbā, kas tiek dēvēta par „es”. Caur acīm šīs bumbas virspusē iekļūst putekļi, kas saliek melnbaltas nelīdzenas un kustības bildes, un tā tās uzslāņojas un uzslāņojas cita uz citas. Šo bilžu saturu un to mijiedarbību var mēģināt aprakstīt vairākos veidos. 

Kas Jums ir svarīgākais (varbūt – acumirklīgais), radot dzeju un stāstus? Un kam Jūs apzināti nepievēršat uzmanību?

Svarīgākais – sajūta, ka esi paveicis sava teksta labā visu, ko vien varējis. Viss, labāk vairs nevar būt, tā ir tavu spēju robeža, vai šis teksts ir labs vai slikts – tu esi centies līdz beidzamajam.

Jums patīk savā dzejā apskatīt dažādus paradoksus, kā arī izmantojat sarkasmu kā māksliniecisku paņēmienu. Ko šāds teksts sola, un kā pēc tā var dzīvot šajā pelēkajā pasaulē?

Paldies dievam, teksts neko nesola (vismaz manējie noteikti ne); tas stāsta par privātas personas privātajiem prāta apsvērumiem.

Ko mūsdienu krievvalodīgajam dzejniekam nozīmē Krievija un krievu valoda? Kā šodienas Krievija ietekmē autora piederību „krievu literatūrai”?

Man šķiet, šis jautājums jau ietver vienu no atbildēm: ko man – cilvēkam, kurš raksta poētiskus tekstus, – nozīmē valoda, kurā šie teksti tiek radīti? Gandrīz visu. Savukārt ar Krieviju jau ir daudz sarežģītāk: te gribētos teikt „diemžēl un par laimi – ļoti daudz nozīmē”. „Diemžēl” – tāpēc, ka man kā privātai personai ir smaga jebkura stipra pieķeršanās, jebkura tik intensīva rakstura saikne, kāda pastāv manās attiecībās ar šo valsti (pareizāk sakot, protams, manā attieksmē pret to). „Par laimi” – tāpēc, ka Krievija man ir neizdibināma un neizvērtējama pasaule, brīnumu, laimes un šausmu pilna; būt piederīgam šai pasaulei ir liela likteņa dāvana, kuru esmu ieguvusi tāpat vien, ne par ko; dabiski, tā ir viena no tām dāvanām, par kuru bieži vien domā: “Ak dievs, atbrīvo mani no šīs nastas.” Bet, šķiet, ar tāda apmēra dāvanām citādi arī nemēdz būt.

Vai eksistē tāda vide vai vieta, kur cilvēka nacionalitātei nav ne mazākās nozīmes? Vai par tādu vidi var kļūt kultūra vai māksla, un kā to panākt?

Panākt situāciju, kad cilvēka etniskā identitāte (es izvēlos runāt tieši par to, nevis par „nacionalitāti”) zaudē nozīmi sabiedrībā – tas nozīmē galvenokārt panākt, lai šī identitāte zaudētu nozīmi pašam cilvēkam. Šāda veida utopiskus scenārijus mēs redzam jau vairākus gadu desmitus, un arī diskusijas par to, vai dzīve kļūtu „labāka” vai „sliktāka”, ja cilvēkiem nebūtu etniskas piederības, tiek risinātas diezgan regulāri un ar dažāda līmeņa nopietnību. Man nav īsti skaidrs, kāpēc jāpanāk šāda situācija: cilvēku piederība dažādām tradīcijām un kultūrām – tas ir ne tikai iegansts pretīgiem strīdiem, bet arī diezgan pārsteidzošu atklājumu avots gan pasaules, gan paša ziņā. Tāpat kā dzimums un vecums, un ķermeņa uzbūve, un jebkuras citas kategorijas, kurās sevi ievietojam. Tāpēc, kad tiek lietoti vārdi „nav ne mazākās nozīmes”, man vienmēr ir vēlme precizēt: nozīme – kādā ziņā? Kad etniskā piederība vairs nav iemesls diskriminācijai? – Nu, diskriminācija – tā ir tāda smalka un sarežģīta lieta; šis vārds ne vienmēr nozīmē „sāksim ienīst... (te jāieliek konkrētas tautības nosaukumu) un neļausim viņiem piedalīties mūsu izstādēs”. Vispārināt cilvēkus pēc noteiktiem parametriem – tas ir arī ļoti svarīgs (un dažreiz – vissvarīgākais) sociālās modelēšanas un izpratnes instruments (teiksim, viena virziena mākslinieku izstāde diskriminē cita virziena māksliniekus, bet sieviešu dzejas žurnāls diskriminē citu dzimumu identitātes; taču tie abi palīdz mums skatīt noteiktu fenomenu tā veselumā). Taču, ja ar izteiku „cilvēka nacionalitātei nebūs ne mazākās nozīmes kultūrā” tiek domāts „mākslinieciskie izteikumi nebalstīsies ne uz vienu kultūras tradīciju un neko nesmels no kāda konkrēta etnosa unikālās pieredzes” – šāda aina, man šķiet, būs skumja. Ja godīgi, es nespēju iedomāties šādu kultūru.

Kas notiks ar Dievu? Un kas notiks ar mums – pēc visa?

Tas gan ir jautājums Viņam pašam, ne man.