Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

II. Stāsts no cikla "Rēgi"
Autors Anonīms
01.04.2016

Autors: „Rēgi” ir vairāku stāstu cikls, kurā fiktīva vēstītāja (viena vai vairākas) subjektīvi izklāsta savu no citiem slēpto dzīvi. Piedāvāju iepazīties ar cikla otro stāstu.

 

II

 

Beidzot nokārtoju formalitātes, saņēmu mantojuma naudu un pārdevu māju. Biju nolēmusi pārcelties uz pilsētu. To es gribēju izdarīt jau sen, bet, kad sāku pārcelšanos plānot, vecāki gāja bojā autoavārijā. Tas visu mainīja, bet vēl jo vairāk nostiprināja vēlmi pārcelties. Piepilsētā dzīve nebija slikta, un es to biju izbaudījusi pilnībā, taču vecāku nāve dzīvi ģimenes mājā padarīja praktiski neiespējamu – māja nu šķita par lielu un spocīgu. Biedēja nevis kaut kas pārdabisks, bet gan atmiņu smagums un pēkšņi par nomācošu kļuvusī vienatne. 

Tā nebija vientulība, taču nu pietrūka agrāk skanošo trokšņu un klātesamības sajūtas. Dīvaini, ka iepriekš tas bieži vien bija kaitinājis – mūžīgā trauku šķindoņa, kāju šļūkāšana čībās, avīžu čaukstināšana, jautājumi un iztaujāšana, un nereti arī sadzīviskās sarunas ne par ko. Bija grūti kaut kur sameklēt pilnīgu klusumu, kurā sastapties ar savām domām un darbiem, un sevi. Tāpēc biju nolēmusi pārcelties, un tas bija galvenais iemesls. Man patika rajons, kurā dzīvojām, piepilsētas ikdienišķais nesteidzīgums, ģimenes mājas, sētas un puķu dārziņi. Visa šī sīkā, neko neradošā rosība, kas nepieciešama tikai tāpēc, ka kāds kaut kad bija teicis – tā ir dzīve un tā jums būs jādzīvo. Pilsēta bija gandrīz vai ar roku aizsniedzama, tā nebija dzīve sociālā izolētībā. Drīzāk tas bija izvēles jautājums. Un izvēles, kā izrādījās, noteica ne tikai pieaugšana un savas vietas meklēšana dzīvē, bet arī tādas nejaušas un neieplānojamas lietas kā avārijas un nāve.

No informācijas par avāriju es centos izvairīties. Nevēlējos, lai prātā iespiestos detaļas, kas mani vajātu turpmāko dzīvi. Zināju, ka vecāki nebija vainīgi, ka bojā gāja arī citi cilvēki, tētis nomira uzreiz, mamma diennakti gulēja slimnīcā, tad arī nomira. Man šķita, ka zināju pietiekami, lai to visu nekad neaizmirstu. Draugi un radinieki teica, ka vajag bēdāties un tad ar zaudējumu samierināties, vajag iet un satikties ar citiem, kas piedzīvojoši ko līdzīgu, apmeklēt psihologu, izrunāt visu un tā tālāk. Mūžīgais bla bla bla. Viņiem visdrīzāk izlikās, ka esmu pārāk vēsa un atturīga, ka nebēdājos par vecāku nāvi. Bet man nebija viņiem jāizdabā, tā es domāju. Es tikai izvēlējos savu veidu, kā ar to visu sadzīvot. Varbūt tas nebija pārdomāts veids, neizsvērts, bet tas sakrita ar maniem uzskatiem un plāniem attiecībā uz nākotni. Pēc bērēm nebija pagājuši pat pāris mēneši, kad nolēmu māju pārdot un tomēr pārcelties.

Mani pārsteidza, ka vecāki bija sagatavojuši testamentu. Ka viņi bija domājuši ne tikai par nāvi, bet arī par to, kas notiks ar viņu īpašumu un mani pēc viņu nāves. Protams, vecāku pragmatisms un praktiskums nebija nekas brīnumains, viņi tādi bija vienmēr – varbūt atšķirībā no manis. Taču testaments bija kaut kas, ko nekārto laikā starp pusdienām, puķu ravēšanu un vakariņu gatavošanu. Tam jābūt pārdomātam, izsvērtam lēmumam, tajā jābūt kaut kam rituālam. Neko tādu vecāku ikdienā es nebiju novērojusi. Viņu rituāli bija ierasti un nesaistoši, lai gan vienlaikus arī droši, stabili un mierpilni. Ja viņi runātu par testamentu, es noteikti satrauktos. Laikam tāpēc viņi to bija nokārtojuši bez manas līdzdalības. Un tas izrādījās ļoti vērtīgs dokuments. Iespējams, neko tādu nedrīkst teikt, jo tad sanāk, ka vecāku nāve man bijusi izdevīga, bet, nē, vienkārši vecāku vairs nebija, bet bija mantojums – māja un nauda.

Uz pilsētu pārvākties nemaz tik ātri neizdevās. Mans mērķis jau nebija pārvākties ātri, vienkārši pārvākties. Taču, lai to izdarītu, pagāja vairāk nekā pusgads. Sākumā bija jānokārto dažādas formalitātes, jāizdomā, ko darīt ar mantām, sadzīves priekšmetiem, sīkumiem, ko mamma un tētis bija gadu gaitā sakrājuši. Dažas mantas tika glabātas garāžā un pagrabā, tās vēstīja par kādu pagātni, par laiku, kura vairs nebija. Dažas mantas bija tagadne – tās tika lietotas ikdienā, izliktas apskatei plauktos. Nākotnes mantas ievedīs kāds cits. Dažbrīd es domāju – varbūt ar gadiem nožēlošu, ka pārdevu savu bērnības māju, ģimenes īpašumu, varbūt man tās pietrūks, es gribēšu atgriezties un pārcilāt visas sīkās lietas, ko tā sevī glabā, bet es nevarēju dzīvot iedomātas varbūtības vadīta. Tās lietas, kas glabāja sevī būtiskākās atmiņas, es ņemšu līdzi. Pārējās es atdāvināju, izpārdevu pagalma izpārdošanās un interneta veikalos. Pamazām māju piepildīja tikai ikdienā nepieciešamākās lietas un tās, ko biju nolēmusi ņemt līdzi uz savām jaunajām mājām pilsētā. Mājas pārdošana ievilkās, vairākus mēnešus pircēju nebija, bet tad viens atradās. Kamēr kārtojām formalitātes, es braucu uz pilsētu meklēt dzīvokli. Kopā ar vecāku atstāto naudu un naudu, ko ieguvu no mājas pārdošanas, es varēju kaut ko nopirkt.

Man izdevās atrast pieticīgu dzīvokli salīdzinoši mierīgā rajonā. Māja bija paveca, kaimiņi klusi. Cik sapratu no mākleres, daudzi šajā mājā dzīvoja ļoti sen. Nopratu, ka, iespējams, savu dzīvokli dabūju, jo tā īpašnieks bija nomiris, bet par to māklerei nejautāju, un tas mani arī nesatrauca. Nāve mani nebiedēja, es par to nešausminājos un nekritu tās dēļ izmisumā. Tā bija tikpat tuva un ikdienā sastopama kā dzīvība, un ar to varēja tikt galā, kaut vai pārlīmējot dzīvoklī tapetes. No vecāku mājas pārvedu gultu un traukus, vēl dažus niekus. Šķita, mantu nebija nemaz tik daudz, bet nelielajā dzīvoklī kastes stāvēja cita virs citas un cita pie citas, viss bija pilns ar brūnām kartona kastēm, uz kurām zaļiem burtiem gozējās uzraksti par labāko iepakojumu mantu pārvadāšanai, adreses un telefona numuri.

Pagāja pāris nedēļas, līdz izpakoju visas mantas un sakārtoju tā, lai man ikdienā būtu ērti. Biju paspējusi nedaudz iepazīties arī ar apkārtni. Iespējams, pirmo reizi mūžā es jutos pilnībā nesaistīta ar pagātni un nepiesaistīta citiem cilvēkiem. Pēc vecāku nāves un mājas pārdošanas dēļ attālinājos no radiniekiem, kuri centās mani audzināt un mācīt, kā dzīvot. Viņi, protams, nevēlēja man neko sliktu, to es sapratu, bet nevēlējos pakļauties kāda cita izpratnei par pareizu dzīvošanu. Un viņi par mani neko daudz nezināja. Viņu padomi izrietēja no viņu personīgās izpratnes par to, kāda ir dzīve un kā tā jādzīvo. Man bija pāris draugu arī pilsētā, bet kādu laiku nebiju ar viņiem sazinājusies, aizbildinoties ar aizņemtību, pārdodot māju, un tā arī nepateicu, ka esmu jau pārvākusies. Es noteikti pateikšu, es to zināju, bet ne tagad. Šobrīd vēlējos pierast pie savas jaunās vides un izbaudīt brīvību un neierobežotību. Varbūt šis būs īstais laiks, lai apjaustu, ka es esmu, nodomāju.

Apkārtne bija visai mierīga. Tas nebija pilsētas centrs, bet arī ne pati nomale, dzīve šeit ritēja pilsētai ierasti – no rīta cilvēki, dzerdami kafiju no papīra krūzēm, steidzās uz darbu, ielas piepildīja satiksmes trokšņi, pēc tam viss nedaudz noklusa, līdz pusdienās kņada atsākās, kafejnīcas un to terases piepildīja pusdienotāju čalošana. Šajā laikā vismierīgāk bija parkā – tajā piknikoja kāds pārītis vai draugu bariņš, ģimenes ar bērniem, veselīgu dzīvesveidu piekopa skrējēji, nūjotāji, skrituļslidotāji, suņu saimnieki veda pastaigā savus mīluļus. Bērnu rotaļu laukumā pulcējās izklaidei atbilstoša auditorija, to uzraudzīja mammas un aukles. Taču tas viss, salīdzinot ar kņadu uz ielām, bija nesteidzīgs. Pēcpusdienā, kā atklāju, visjaukākās vietas bija kafejnīcas. Tās nebija pārpildītas, darbadienas ritma pakļautajiem bija beidzies pusdienu pārtraukums, vakara un nakts dzīve vēl nebija sākusies. Pilsēta kā pusdienas paēdušais laidās snaudā, bet vienu aci vēl turēja atvērtu. Vakari no darba mājās veda rītā turp aizgājušos, uz ielām izverda izklaidēties gribošo bari. Es pamazām atgriezos pie darba. Tulkoju dažādus tekstus, ko piedāvāja tulkošanas biroji, un varēju to darīt jebkurā sev tīkamā vietā, neesot piesaistīta birojam un darbadienas ritmam. Izklaides mani vēl neinteresēja, nebiju tādai dzīvei gatava. Tāpēc vakaros lielākoties strādāju mājās, bet dienas mierīgo daļu pavadīju pastaigās pa pilsētu.

Netālu no mājām atradās bārs, kas pa dienu darbojās arī kā pusdienu kafejnīca. Pirmo reizi tajā ieklīdu pēcpusdienā, kad, izņemot pāris aizņemtos galdiņus, viss bija tukšs. Pie letes stāvēja spilgti ģērbies transvestīts un skaļi sarunājās ar kādu sievieti. Apsēdos netālu no durvīm pie galdiņa, kas ļāva pārredzēt visu kafejnīcu, ieeju, kā arī skatīties ārā pa logu. Skaļais un spilgtais transvestīts bija oficiants, un, kad viņš pieņēma un atnesa pasūtījumu, es nolēmu šeit iegriezties ik pēcpusdienu, lai strādātu. Kafejnīcu piepildīja Halsey dziesma Ghost. Dziesmas iespaidā nolēmu šeit iegriezties regulāri. Bet varbūt iemesls bija pavisam cits.

Bija pagājis jau mēnesis, kopš dzīvoju pilsētā, un kafejnīcā tagad piekāpu katru dienu. Ik palaikam aprunājos ar oficiantu transvestītu, bet nevarētu teikt, ka bijām sadraudzējušies. Viņam ilgākām sarunām nebija laika, jo vajadzēja strādāt, un, tā kā strādāju arī es, mēs viens otru netraucējām. Un man patika tas, ka šajā kafejnīcā neviens īpaši neuzbāzās un nejaucās ar jautājumiem tur, kur kāds nevēlējās laist iekšā. Telpa apmeklētājus apvienoja, bet ļāva palikt pašiem ar sevi.

Ievēroju, ka pirms ieejas kafejnīcas priekštelpā bija piekārts ziņojumu dēlis, pie kura cilvēki piesprauda dažāda veida informāciju – par vēlmi atrast partneri, par dzīvokļa izīrēšanu, par dzīvokļa biedra nepieciešamību, par kādu pasākumu, pakalpojumu vai tamlīdzīgi. Ziņojumi uz dēļa papildinājās visai bieži, tas bija no vienas vietas noklāts ar lapām, lapiņām un nelieliem plakātiem. Man nebija ne jausmas, vai kāds rūpējas arī par dēļa attīrīšanu un novecojušas informācijas ņemšanu nost, bet, tā kā dēlis informatīvā smaguma dēļ no sienas nost negāzās, pieņēmu, ka ik palaikam ziņojumus no tā kāds noņēma. Tāpat man nebija ne jausmas, vai tos kāds vispār lasa, jo neviens kafejnīcas apmeklētājs, kopš es biju sākusi tur regulāri iet, pie tā vēl nebija apstājies.

Nezinu, kas mani mudināja un kā vispār par kaut ko tādu iedomājos, bet kādu dienu, ejot kafejnīcā, es apstājos pie dēļa un augšējā stūrī piespraudu uz dzeltenas Post-it lapiņas uzrakstītu ziņu. Tā man bija ienākusi prātā pēkšņi. Uz lapiņas uzrakstīju:

Čau!

Katru pēcpusdienu sēžu šajā kafejnīcā pie galdiņa stūrī starp logu un ieeju.

Varbūt vēlies aprunāties?

 

No vienas puses, mani priecēja, ka dēlis nepelna īpašu uzmanību, tāpēc mana lapiņa tur noteikti stāvēs neievērota, līdz tiks kādas nezināmas rokas noņemta un izmesta papīrgrozā. No otras puses, es satraucos, ka to kāds tomēr ievēros. Šis taču bija gaužām muļķīgs un bērnišķīgs gājiens. Dažas dienas es uz kafejnīcu neaizgāju, bet nez kāpēc lapiņu tā arī nenorāvu. Pēc dažām dienām nolēmu, ka lapiņa var palikt, bet es par to daudz nedomāšu, jo viss tāpat vienmēr notiek tā, kā tam jānotiek, – neatkarīgi no manām domām, vēlmēm. Piemēram, vecāku nāve. Atsāku iet uz kafejnīcu un ar atvieglojumu konstatēju, ka lapiņa ir palikusi neievērota – neviens nesteidzās aprunāties, kafejnīcā pat nebija citu klientu, es pasūtīju dzērienu un apsēdos ierastajā vietā.

Darbs nevedās, es malkoju kafiju un skatījos pa logu – pāri ielai puiši braukāja ar skeitbordu un mācījās dažādus trikus, pa ielu steidzās cilvēki, es domāju par to – par bērniem un skeitbordu, par cilvēkiem, kas gāja gar logu, par to, ka vakarā būs vairāk jāizdara, jo pašlaik es nedaru neko, es domāju, un šķita, ka laiks ir apstājies. Attapos, kad pie sava galdiņa izdzirdēju klusu iesmiešanos. Es it kā modos no miega, un man vajadzēja dažas sekundes, lai aptvertu, ka man pretī sēdēja sieviete. Viņa bija apsēdusies uz krēsla jāteniski, skatījās uz mani un smaidīja. Blakus uz galda bija nolikta motocikla ķivere.

 – Čau! – viņa teica. – Vai to dzelteno zīmīti uz dēļa piespraudi tu?

Viņa pameta ar galvu uz dēļa pusi un izbrauca ar roku cauri gaišajiem matiem, kuri, asimetriski nogriezti, krita acīs. Viņas kustības un uzvedība bija gandrīz bravurīgas, puiciskas, bet viņa bija arī sievišķīga un pievilcīga. Un viņas smaids bija atbruņojošs. Es samulsu un iesmējos. Tā mēs iepazināmies.

 

*

 

Viņai piemita apbrīnojama spēja neradīt sajūtu, ka viņas klātbūtne ir kas obligāts un ka man būtu pienākums ar viņu kontaktēties, ja jau viņa bija izlasījusi manu zīmīti un uz to atsaukusies. Vēlāk, kad mēs bijām aizbraukušas, viņa stāstīja, ka zīmīti viņa pamanījusi tajā pašā dienā, kad es to piespraudu, bet izrādījies, ka norādītajā vietā neviena nebija. Tas notika dienās, kad es nobijos pati no sevis un uz kafejnīcu negāju. Viņa bija ielūkojusies kafejnīcā vienu, otru dienu un nospriedusi, ka tas ir kāds joks. Bet kāda neizskaidrojama ziņkāre viņai likusi atnākt vēl vienu reizi, un tad mēs arī satikāmies. Uz jautājumu, kāpēc es viņu līdz tam nekad kafejnīcā nebiju redzējusi, viņa atbildēja, ka parasti iegriezusies tur vakaros. Tas visu izskaidroja, jo vakaros es parasti kafejnīcā nepaliku. Vakaros tā bija pārāk dzīva, visa tā čalošana... Viņa teica, ka tagad viņai arī labāk patīkot pēcpusdienas, kad nav tik skaļi un šķiet, ka laiks apstājas.

Mēs tikāmies kafejnīcā. Bija dienas, kad viņa neieradās, jo strādāja (viņa bija fotogrāfe). Es tam nepiešķīru pārāk lielu nozīmi – ja viņa ieradās, bija interesanti sarunāties, ja neieradās – es strādāju. Mums nebija nekādas vienošanās, nebija arī nekāda nolūka vai īstas skaidrības, kāpēc satiekamies. Tā vienkārši notika, un tieši šajā nepiespiestībā, neprognozējamībā un saistību trūkumā slēpās viss valdzinājums. Mēs runājām par visu un neko. Es nestāstīju vienīgi par vecāku avāriju. Teicu, ka viņi ir miruši, un priecājos, ka jautājumi nesekoja. Viņas ģimene dzīvoja pilsētā, bet viņai bija savs dzīvoklis un sava, neatkarīga dzīve. Un vēl viņai bija motocikls. Viņa aizrāvās, kad par to runāja, stāstīja par motociklu markām, detaļām, aksesuāriem un ar to saistīto dzīves stilu. Man patika, ka viņa stāstīja. Dažreiz es klausījos vairāk viņas balsī nekā stāstītajā, un tādos brīžos bija interesanti vērot, kā viņas seja kļūst nopietna, bravurīgais smaids pazuda, palika tikai acis un balss, un acīs bija sajūsma, prieks un izteikts dzīvīgums. Vēlāk – kad aizbraucām – es nebeidzu brīnīties par to, cik ļoti viņa man liek justies dzīvai. Viņas klātbūtnē man dažreiz šķita, ka jūtu, kā asinis no plaušām nogādā skābekli līdz sirdij un kā dalās un mirst šūnas. Brīžos, kad sajutu tās mirstam, mani pārņēma skumjas. Lai arī mēs šajā brīdī dzīvojām, viss bija neizbēgams un neatgriezenisks. Es domāju par vecākiem, par to, ka viņi tik ilgi bija dzīvojuši kopā, droši vien tāpat kā es jutuši dzīvību sevī, radījuši dzīvību un nomiruši gandrīz kopā un vienlaikus. Diez kā bija nomirt. Droši vien vienīgā atšķirība starp dzīvi un nāvi bija nāves gadījumā zaudēt iespēju izjust dzīvības kustību sevī – asins plūsmu, skābekļa uzsūkšanos, nervu šūnu impulsus smadzenēm – un zaudēt iespēju izjust tādus momentus, kad viss ķermenis kņud, dzīvības pārņemts. Nāve nāca ar sastingumu, un tajā bija kas svešatnīgs, nesaprotams, jo dzīvība iepazīstina ar kustību – vienalga, vai tā būtu radoša vai postoša. Un beidzot arī es biju sākusi to iepazīt.

Nepagāja ilgs laiks, līdz viņa piedāvāja mani pavizināt, un mēs traucāmies pa pilsētas ielām iepriekš neiepazītā veidā. Tā bija saskare gan ar ārpasaules gaisu, gan ar otra cilvēka ķermeni, un tajā bija kaut kas intīmi atklāts. Braucienu varēja redzēt ikviens, bet sajust tā radīto iespaidu, sajust metāla radīto jutekliskumu varēja tikai tie, kas brauca. Tā vietā, lai visu laiku pavadītu kafejnīcā, dažas pēcpusdienas mēs izvēlējāmies „nobraukāt”. Tie bija bezmērķīgi braucieni. Garām zibēja pilsēta un tās dažādo rajonu līdzīgā dzīve, mainījās krāsas un faktūras, viss saplūda, tad atdalījās un atkal saplūda, dažreiz brauciens palēninājās, dažreiz paātrinājās, dažreiz es aizvēru acis un tikai elpoju, dažreiz atvēru un tvēru visu, ko redzēju. Manas rokas apvija viņas vidukli, un, lai arī es neredzēju viņas acis, tobrīd jutu, cik dzīva viņa bija. Es taču nevarēju kļūdīties. Lai gan – kurš var droši un pilnīgi pārliecināti apgalvot, ka pazīst pasauli un citus cilvēkus tā, ka viņi nekad nevarētu pārsteigt ar kaut ko tādu, ko pat nav iespējams īsti iedomāties. Kad mēs braucām, es domāju tieši par to – ko līdz šim zināju un par ko biju pārliecināta, un kas bija mainījies. Pasaule, zemeslode griezās ap to pašu Sauli tajā pašā virzienā, bet mani vecāki bija miruši, es biju pārcēlusies uz pilsētu un aizmirsusi dzīvi priekšpilsētā. Es sēdēju blakus cilvēkam, kas man bija svešs, bet pašlaik daudz tuvāks par citiem. Viss bija tāpat, kā bijis, bet pilnīgi citādi.

Un tad es piekritu doties viņai līdzi. Mēs sēdējām kafejnīcā, viņa man bija izstāstījusi gandrīz par katru kafejnīcas apmeklētāju, kā vienmēr skanēja oficianta skaļie smiekli, miers šķita jau ierasts, un tad viņa teica, ka šajā vasarā viņai nesanācis aizbraukt uz ģimenes pludmales māju, kur viņa centās pavadīt pāris nedēļas katru vasaru, tikai šajā vasarā ne. Nesanācis, bet nav svarīgi, mēs varam aizbraukt tagad, viņa sacīja. Tas nekas, ka sezona ir beigusies. Nesezona ir mans mīļākais gadalaiks, es banāli atbildēju.

Vajadzēja dažas dienas, lai nodotu visus iesāktos darbus un sarunātu ar tulkošanas birojiem, ka paņemšu pāris nedēļas garu atvaļinājumu. Brauciens aizņēma dažas stundas. Pa ceļam mēs piestājām slavenajā „zobenzivs galvaspilsētā”, kas, sezonai beidzoties, bija daudz klusāka un tukšāka, suvenīru un kārumu bodītes bija slēgtas, pludmale gandrīz bez cilvēkiem, un okeāna viļņi, it kā sajutuši, ka nav vairs nevienam jāizdabā, atļāvās būt nemierīgi. Mēs paēdām pusdienas vienā no vietējām kafejnīcām, kas strādāja arī nesezonā un bija domāta vietējiem vai caurbraucējiem, vai tādiem kā mēs, kas šķita apmaldījušies, bet nebija saprotams, kur un ko viņi meklēja. No malas tā varēja izskatīties. Varbūt vietējiem vasarnieki ar viņu trokšņiem un izklaidēm apnika tik ļoti, ka viņi nesaprata tādus, kas traucēja nesezonas mieru un pakļāva sevi okeāna neprognozējamībai tad, kad neviens viņus nevarēja pieskatīt. Bet varbūt bija tieši otrādi, un viņi priecājās par mums. Es nezinu, jo nejautāju, un nebija arī tā, ka par mūsu klātbūtni kāds brīnītos. Vietējā veikalā mēs nopirkām pārtiku un dažas pudeles vīna. Viņa teica, ka mājā noteikti nekā nebūšot, jo tā jau vairākus mēnešus stāvot tukša un esot „ieziemota”. Kā tas ir, es jautāju. Viņa atbildēja, ka tad jau redzēšot, un smējās savus bravurīgos smieklus, kuri okeāna krastā saplūda ar viļņu šļakstēšanu un izklausījās kā viens vesels.

Tā bija ļoti skaista māja. Divos stāvos un ar plašu lieveni. Otrajā stāvā bija neliels balkons – ar skatu uz okeānu. Lievenis bija smilšu aizputināts, un ieziemošana izrādījās visu iespējamo āra priekšmetu ienešana iekšā un mēbeļu apklāšana ar baltiem palagiem. Lejasstāva istabu, kas bija apvienota ar virtuvi, piepildīja spocīgs baltums un plastmasas pludmales mēbeles. Mēs nolēmām apmesties apakšstāvā, tāpēc sākām ar to, ka salikām visus plastmasas krēslus un galdus vienuviet tuvāk izejai uz lieveni un noņēmām baltos palagus. Uz tiem bija sakrājušies putekļi, tāpēc mēs tos nesām ārā un sakārām uz lieveņa margām, lai vējš tos izpurinātu. Viņa teica, ka tas esot pludmales mājas rituāls – sākumā vienmēr jātiek galā ar palagiem un mēbelēm, tikai tad varot sākt atpūsties. Vasarā, viņa stāstīja, viņi mēdzot palagus izskalot okeānā, tad tie, uz lieveņa margām žūstot, piesūcās pilni vēja smaržas, kura ātri pazuda, bet dažreiz – vasaras beigās –, kad tos vajadzēja izklāt par jaunu, šķita, ka nosmaržo pēc vēja. Tagad ūdens bija krietni par aukstu, tāpēc palagi plandījās vējā sausi un, kad es uz tiem skatījos, šķita, ka kāds ar tiem māj atvadas vai ziņo par padošanos. Vējš bija tik spēcīgs, ka likās – palagi tūlīt aizlidos prom.

Es pieteicos noslaucīt lieveni, viņa gatavoja vakariņas. Smiltis bija sakrājušās biezā slānī. To slaucīšana gan bija vairāk butaforiska, jo, tikko noslaucītas, vējš smiltis atkal pūta uz lieveņa. Kad vakariņas bija gatavas, viņa pieklauvēja pie loga. Es pagriezos un redzēju viņu stāvam ar vīna glāzi rokā istabas gaišumā un siltumā. Es salocīju palagus, kas plivinājās uz lieveņa margām, un iegāju iekšā. Naktī, kad viņas rokas bija apskāvušas manu vidukli un viņa gulēja, es klausījos okeāna viļņu šalkoņā un domāju, ka tā bija patīkama aina – kad viņa tā stāvēja otrpus stiklam un smaidīja. Es domāju par to, ka nekad iepriekš nebiju jutusies tik dzīva kā pašlaik, kad viņas rokas mani apskāva un es atsaucu atmiņā viņas smaidu. Es negribēju to visu zaudēt. Tas ir, varbūt ne gluži zaudēt, jo es neko nebiju ieguvusi, bet nekad vairs neredzēt. Neizjust smeldzi no prieka, ko viņa radīja. Bet es zināju, ka tā notiks. Šis brauciens uz tukšo pludmales māju ar spocīgajiem, baltajiem palagiem un smiltīm, kas ielien visur, liecināja, ka tā notiks. Naktīs es visbiežāk domāju tieši par to – par brīdi, kad vajadzēs atmosties un turpināt dzīvot, kad vajadzēs iztīties no baltā palaga. Dienas mēs pavadījām, staigājot pa pludmali, sēžot uz lieveņa, dzerot tēju vai vīnu, dažreiz viņa palika mājās vai brauca uz veikalu pēc pārtikas, bet es devos skriet vai, uzvilkusi biezu kapučjaku, sēdēju smiltīs un vēroju okeānu.

Vējš šajā krastā bija izpūtis man cauri senas smiltis, okeāna dunoņa bija iesūkusies manī, tā bija daļa no manis. Vai tas bija T. S. Eliots, kurš teica, ka upe ir mūsos, bet jūra – viss par mums? Un kas bija okeāns? Okeāns bija ne tikai viss par mums, bet arī tas, ko mēs par sevi nezinājām. Man gribējās viņai pateikt paldies par to, ka viņa mani uz šejieni atveda, ka atļāva uzzināt par sevi ko vairāk. Kad es mēģināju ko tamlīdzīgu bilst, viņa mani apklusināja un teica, ka visu zinot, ka nevajag neko teikt. Es prātoju, vai tas tāpēc, ka tad arī viņai būtu kaut kas jāsaka vai jāskaidro, bet to negribēja nedz viņa, nedz es. Un tā mēs klusējām un klausījāmies okeānā. Tad pienāca laiks atgriezties pilsētā. Vajadzēja par jaunu mēbelēm uzklāt palagus, un, kad mēs klājām palagus, uz brīdi tie manam skatam aizsedza viņu, un es redzēju, kā viņa pamazām izzūd no manas dzīves, aizslīd prom, paliek šajā mājā aiz stikla, bet es dodos prom, viņas smaida pavadīta. Viņa bija atgriezusies šeit, bet man bija jādodas prom. Es domāju par vecākiem, kuriem arī bija jādodas prom, bet pavisam citā veidā.

Drīz būs pagājis gads kopš viņu nāves, es nodomāju. Pēc atgriešanās mēs vairs netikāmies. Viņa pazuda tieši tāpat, kā bija parādījusies. Es vairījos iet uz kafejnīcu, lai man nebūtu jāprāto par to, kāpēc viss vienmēr notiek tā, kā tas notiek, – neizskaidrojami un neparedzami, bet arī likumsakarīgi. Es uzņēmos vairāk darbu, lai it kā atpelnītu savu prombūtni, strādāju un beidzot sazinājos arī ar draugiem. Viņi ieradās ciemos, un es biju priecīga. Lai gan viņi dusmojās, ka par savu pārvākšanos ziņoju tikai tagad, viņi saprata, ka man bija vajadzīgs laiks. Par tikšanos ar viņu es neko nestāstīju, viņi bija pārāk reāli, lai ko tādu saprastu, un visam savs laiks, es nospriedu. Ikdiena atguva savu ierasto ritmu.

Uz kafejnīcu es aizgāju vairs tikai vienu reizi. Iegāju kafejnīcas priekštelpā. Durvis bija slēgtas. Uz durvīm bija uzlīmēts paziņojums, ka šodien kafejnīca ir slēgta. Tajā bija paredzēts privāts pasākums, pieminot pirms gada avārijā bojāgājušu tuvu draugu. Zem teksta bija bilde. Tajā viņa sēdēja uz motocikla un smējās, un man šķita, ka es dzirdu viņas bravurīgos smieklus. Es piegāju pie sludinājumu dēļa, noņēmu pašas sen rakstīto zīmīti, saburzīju, iemetu papīrgrozā un izgāju uz ielas.