Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Grāmatmīles piezīmes: Kvints Būholcs „Grāmatu valstībā”
Anastasija Orehova
27.04.2016

Kvints Būholcs ir vācu grāmatu mākslinieks, ilustrējis vairāk nekā 40 dažādu valstu izdevēju grāmatas, un viņam bijušas vairāk nekā 70 personālizstādes dažādās valstīs.* Grāmata „Grāmatu valstībā” tiek reklamēta kā grāmatmīļiem, lasītmīļiem un, cik noprotams, kopumā literatūras mīļiem brīnišķīga dāvana, taču manās rokās jeb grāmatu plauktā tā atradās pārāk ilgu laiku. Vienreiz pāršķirstīta un diemžēl vairāk neaiztikta. Es centīšos paskaidrot, kāpēc tā sanāca.

Pirmo reizi atverot grāmatu, es nesapratu tās formātu, precīzāk – kā par šādu formātu var rakstīt? Nešaubos, ka var pielāgoties jebkam, taču mans ceļš neveda šajā grāmatu valstībā. Grāmata drukātā teksta apjoma ziņā ir ļoti askētiska – 26 teikumi. Katrs savā lapā. Uzsvars kā jau mākslinieka izdevumam ir uz ilustrācijām. Kādā emuārā ilustrācijas raksturotas tā: „Autors ar graudaino fonu un izplūdušajām līnijām attēlus ir padarījis šķietami mīkstus, maigus un mazliet neskaidrus.”[1] Atliek vien piekrist tādam aprakstam, jo citos terminos un sinonīmos to būtu grūtāk pateikt – izteikumā ir rodama esence. No vienas puses, nejūtos pietiekami kvalificēta izteikt komentārus par māksliniecisko pusi, no otras puses – ilustrācijas manas simpātijas neiemantoja, manai gaumei tās neder. Bet tāds nav grāmatas uzdevums – izpatikt katram. Vai varbūt tomēr ir?  

Lūk, tas ir iemesls, kas man lika grāmatu novietot plauktā un pieķerties domai, ka „šī nebūs īstā grāmata”. Es tomēr vēlos sevi dēvēt par vismaz kādu no tiem „mīļiem”, ko minēju raksta sākumā. Bet mani kā grāmatmīli, atkārtošos, grāmata par grāmatu valstību neuzrunā, pat pretēji. Tā liek atcerēties dažādus apsveikumu brīžus skolas izlaidumos un citos pasākumos, kur jau par ieradumu ir kļuvis dāvināt aforismu, padomu, iedvesmas, dzejas u. c. grāmatas. Visbiežāk dāvinājumi noder, lai meklētu nākamās triviālas rindas, kuras rakstīt nākamajā grāmatā–dāvanā. Mūžīgais aplis. Agrāk mani tas kaitināja, taču es vienmēr centos to racionalizēt, atgādinot sev, ka „dāvina to, kas varētu patikt vairākumam”, ka „iepērk to, kas ir lētāks”, ka „šādos brīžos nedomā par indivīdu, bet par žestu – še, reku’ tev grāmata, priecājies un paspied roku, tā tev būs vislabākā un noturīgākā atmiņa”. Un patiesi! Ir taču žēl mest ārā grāmatas, bet neko arī nevari iesākt ar to brīnumu, kas tagad ir rokās.[2]

K. Būholca grāmata, tā vien šķiet, ir paredzēta izpatikt katram – dāvināšanai izlaidumos, godinot izcilos, prasmīgos un labākos. Tā var noderēt, arī sveicot dažādus cilvēkus, par kuriem īsti neko nezini, bet tukšām rokām iet ciemos nedrīkst. Turklāt noderēs ne tikai nezināmam jubilāram, bet arī gandrīz jebkurai dzīves situācijai. Jāatzīst, ka grāmata ir īstais ķēriens. Tā derēs tiem, kam patīk lasīt, taču arī tiem, kam nepatīk, jo tajā ir tikai dažas rindiņas. Gan tiem, kam patīk domāt, gan tiem, kuriem patīk skatīties bildes. Un jebkurā gadījumā tu, dāvinātāj, būsi uzvarētājs un parādījis sevi no labākās puses, jo dāvināt grāmatu visos laikos tomēr ir nozīmējis ko iespaidīgāku par, piemēram, dāvanu karti. Turklāt mūsdienu pasaulē, lai arī ar visām iespējamām ierīcēm, tomēr cilvēki joprojām lasa un tehnoloģijas tikai palīdz dalīties un sajūsmināties par lasītu vārdu – gan dažādu sociālo tīklu lapās (un grupās iekš tiem), kas veltītas grāmatmīļiem, lasītājiem, pat atkarīgajiem no lasīšanas utt., gan emuāros, gan komentāros u. tjpr. Bet, protams, paliek atvērts jautājums, cik lielā mērā tas notiek patiesi, cik lielā mērā tikai bildes dēļ, kurā grāmata notverta kādā poētiskā vietā (rudens lapas aiz loga, lietus lāses uz stikla, lielas un maigas klusinātu krāsu puķes fonā utt.).

Grāmata nebūt nav slikta. Iespējams, ka to apzināties palīdz tas, ka tajā nav daudz teksta – tas atvieglo lasīšanu, jo nav kaut vai gramatisku kļūdu. Ir ilustrācijas, kuras veidojis slavens mākslinieks ar ļoti labu reputāciju. Tomēr tas, cik tajā visa ir maz, arī padara to par elastīgu preci, kas var noderēt jebkurā dzīves situācijā jebkuram cilvēkam. Un vienlaikus – grāmata kļūst ļoti bezpersoniska. Tieši tāpēc man nav skaidrs, kāpēc tā tiek reklamēta kā atbilstoša kādai konkrētai cilvēku daļai (neskaitot visus „mīļus”; arī sapņotājiem, domātājiem[3]).

Teksts un ilustrācijas ir apvienoti ļoti harmoniski. Lielākoties katrs teikums liek paskatīties uz tā nozīmi citādi, un to panāk klātesošā ilustrācija. Šādā mijiedarbībā viss ir harmoniski, taču tas arī viss. Visbiežāk ilustrācijas visai tieši attēlo to, kas minēts izteikumā. Piemēram, teikumam „Kāds vakarā nekad nav viens” blakus ir ilustrācija, kurā sieviete ir apķērusi grāmatu, kas ir tādā pašā izmērā kā viņa, valša (vai kādas citas pāru dejas) satvērienā. Šajā (un daudzos citos) atvērumos nav atstāta vieta fantāzijai, nepateiktajam un visam tam, kas parasti tik ļoti valdzina lasītmīļus un sapņotājus. Tomēr pat prasīgākie lasītāji varēs grāmatā atrast kaut ko, kas spēs uzrunāt, – kodolīgumu, vizuālo noformējumu, harmoniju. Iespējams, lai arī cik šķietami „novazāta” ir ideja par šāda veida grāmatu, tā nav slikta – nebrīnos, ka grāmata ir tulkota vairākas valodās. Lai arī pastāv dažādas platformas, lai dalītos ar savām domām/pārdzīvojumiem par izlasīto, lasītmīļi arvien meklē jaunas iespējas. K. Būholca „Grāmatu valstībā” ir viens no veidiem.

 

 

 

*Informācija par mākslinieku: www.quintbuchholz.de/en/.



[2] Īpašs paldies dažām manām skolotājām, kas patiesi dāvināja saturīgas un noderīgas grāmatas.

[3] Uz grāmatas vāka.