Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto: Herta
Foto: Herta
Foto: Herta Foto: Herta Foto: Herta Foto: Herta
"Neierastās literatūras" neierastie turpinājumi 2016/III
Jūlija Dibovska
02.05.2016

Šogad „Neierastās literatūras” performanču ciklā, kas tradicionāli ir Kaņepes Kultūras centra telpiskajā pārziņā, ir notikuši jau trīs pasākumi: Kristīne Ulberga lasīja stāstu, ko papildināja Vilnis Bīriņš no Anša Rūtentāla Kustību teātra un performanču mākslinieks Artis Gulbis; Sabīne Košeļeva sagatavoja stāstu kopā ar aktrisi Katrīnu Albuži; Pēteris Pūrītis lasīja tekstu, kura „pievienoto vērtību” veidojusi kāda viņam pazīstama ēstuve.

Spriežot pēc šogad pieredzētā, pasākums turpina pārsteigt ar mēģinājumu literārā teksta lasījumam pievienot citu kultūras jomu priekšnesumus, kas nu jau sāk izskatīties pēc neierobežotu eksperimentu lauka. Turklāt katru lasījumu tā veidotāji piemēro noteiktam rakstniekam – sākumā bija paredzēts, ka klausītāji iesaistīsies performancē, varbūt pat kļūs par tās tiešajiem kritiķiem un vērtētājiem, padziļinās redzētā/dzirdētā/sajustā izpratni, taču ar laiku galvenie pasākuma dalībnieki piedāvāja arvien ambiciozākas un interesantākas tekstu pasniegšanas nianses, kas atstāja pateicīgo publiku absolūtu baudītāju statusā.

Protams, jāatceras, ka sagatavotie teksti, ko rakstnieki personiski prezentē, ne vienmēr ir izstrādāti līdz publicēšanas kvalitātei, jo viens no „Neierastās literatūras” būtiskākajiem elementiem ir palīdzība pašam rakstniekam. Savienojot tradicionālo prozas lasījumu (pagaidām tieši proza ir pasākumu priekšplānā) ar kādu citu publikas uzmanību prasošu norisi, priekšnesuma vadītājs izaicina pats sevi, veidot piesātinātu tekstu, kas varētu sacensties ar citām mākslām vai dabiski tajās iekļauties. Vēstījums kļūst atkarīgs no blakusparādībām, kas, būdamas Kaņepes Kultūras nama novakaros maņām vieglāk tveramas nekā mākslinieciska teksta priekšlasījums, akcentē literatūras interesantumu vai neinteresantumu. Šo neliteratūrzinātnisko „interesantumu” varētu salīdzināt ar literārā avota un kino ekranizācijas attiecībām – parasti kino izaicina sevi, mēģinot vizualizēt literāru darbu, turklāt publikai reti patīk ekranizētais variants, jo verbālā valoda, kas veido literatūru, tomēr formāli pagaidām ir senāka, plašāka, bagātīgāka par 116 gadus jaunās kinomākslas valodu. Tāpēc ģeniālas ekranizācijas ir tās, kas atrod savu ceļu un nemaz netiecas pakļauties literārajam tekstam, netiecoties apvienot divas mākslas vienā.

Ar „Neierasto literatūru” gan viss ir daudz brīvāk, un divu mākslu savienības redzamā „šuve” te ir pat vēlama. Robeža, kas tiek pārkāpta, ir šo lasījumu galvenā atšķirība no tipiskiem teksta lasījumiem. Tomēr te literatūra netiek pārvērsta par kaut ko citu, tā pagaidām dominē, jo lielākoties publika ierodas uz konkrēta rakstnieka teksta lasījumu un „papildinājumi” tai nav pierasti (daļēji to diemžēl ir veicinājušas tradīcijas – piemēram, likumsakarīgi literatūrcentriskie Prozas lasījumi, kuros pārsvarā ir lasījumi un muzikālas intermēdijas). Protams, ir arī īpatnēji un interesanti vērot, kā rakstnieks piemērojas idejai par citas mākslas piesaisti, piemēram, kurās vietās Kristīne Ulberga pārtrauc savu lasījumu par svētceļojumu un ļauj ieskanēties neparastajām performanču skaņām (katrreiz, šķiet, cita „instrumenta” veidotām) vai kā Pēteris Pūrītis ar palīdzi pamet sirreālistiski veidoto joku tekstu un dala klausītājiem īpatnējas uzkodas, jo tā ir paredzēts „pēc scenārija”. Jāsaka, ka, neskatoties uz nemitīgi skanošo muzikālo fonu, abi šie priekšnesumi bija izteikti savienoti ar „šuvēm” – pārtraukumi vēstījumā bija svarīgi, lai radītu noteiktu noskaņu, atslābinātu vai nedaudz satrauktu publikas maņas, akcentētu dabisku teksta fragmentāciju, ko nevarētu tik viegli panākt grāmatā vai citā, kaut vistehnoloģiskākajā publikācijā interneta vidē. Autori mērķtiecīgi izmantoja citas mākslas – mūzikas, dejas vai kulinārijas – piesaisti, lai piešķirtu saviem tekstiem papildu dimensiju. Domāju, ka ierasti viņi neko tamlīdzīgu nedarītu, jo ir pierasts uzskatīt, ka teksts ir pašvērtība, ko drīkst papildināt vienīgi paša autora balss.

Ja Kristīnes Ulbergas stāsts par trauksmaino, grūtību pilno un arī kustību mākslinieka Viļņa Bīriņa ilustrēto Santjago ceļa pārvarēšanu[1] bija vērsts uz harmonizāciju, tad Pētera Pūrīša priekšnesums, kurā rakstnieks ar sev raksturīgu manieri apvienoja jokus par sociālo, politisko un pasaules kārtību, sirreāli bagātinot stāstījumu ar Lassi kundzes ieteikto oriģinālo ēdienu miniporcijām (tajā skaitā – ar zivi lasi un ar indiešu lassi dzērienu), bija vērsts uz pilnīgu nemieru. Nebeidzamu kalambūru vidū P. Pūrītis pievērsās arī atsevišķu atjautīgu miniscenāriju atklāšanai – jāatzīst, ka īpaši saistoša bija doma par lenteni vārdā Škoda, ko kāda neprātīgi atriebīga plāna ietvaros varētu ielaist pensionāru organismā, lai tas tur „vizinās bez maksas”. Sarkasma deva bija izdevusies tieši tik liela, lai klātesošie nesaistītu gastronomisko atmosfēru ar riebīgo lenteni, un tas bija viens no interesantākajiem rakstnieka tāvakara sasniegumiem – neļaut pat vislielākajiem skeptiķiem uz viņu dusmoties, kopumā liekot uzskatīt savas bagātīgās fantāzijas baroto stāstījumu par „joku sugu selekcijas staciju”.

„Neierastās literatūras” pasākumu ciklā atšķirīgākais pagaidām ir Sabīnes Košeļevas sagatavotais priekšnesums. Tajā dominēja aktrises Katrīnas Albužes balss un izpildījums, turklāt arī stāsts – kādas 20. gs. pirmās puses lauku sievietes Austras dzīves un mīlestības gājums – esot balstīts pašas aktrises ģimenes vēsturē. K. Albužes tēlotā Austra it kā cauri laikiem bija sastapusies ar ziņkārīgo Sabīni, kura uzdeva jautājumus, vēlējās uzzināt vairāk par varones dzīvi, pirmo un vienīgo mīlestību – vīru Kārli, nez kāpēc uzsverot tieši abu intīmo dzīvi utt. Taču brīžiem šīs nevienlīdzīgās sarunas gaitā varēja just, kura no runātājām ir aktrise un kura pauda ne tik pārliecinošas intonācijas. Priekšlasījums bija unikāls ne tik daudz izpildījuma ziņā, cik ar to, ka literatūra tajā beidzot cieši apvienoja divus māksliniekus, nedaudz aizņemoties arī no vēstures. Jāsaka, ka pašlaik individuālā/publiskā vēsture + literatūra ir aktuāls savienojums.

Līdz šim bija šķitis, ka jomas un mākslas veidi, kurus literāra teksta lasījums varētu ņemt talkā, ir ierobežoti. Tomēr Pēteris Pūrītis ar negaidītu kulinārijas iesaisti (tā arī netika īsti izziņota relīzē) un S. Košeļevas & K. Albužes sadarbība liek domāt, ka arī esošajiem „neierastuma” paņēmieniem ir iespējamas dažādas gradācijas. Nākamais pasākums, kas paredzēts 14. maijā, sola šausmu literatūras „neierastumu” kopā ar Andri Zeibotu. Grūti prognozējami kā parasti, bet noteikti tā vērts, lai sajustos neierasti.