Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Mīlestība sniegā. Inga Pizāne „Tu neesi sniegs”
Linda Grīnberga
12.05.2016

Šī gada sākumā latviešu jaunākās dzejas laukā sevi pieteikusi Inga Pizāne ar debijas dzejas krājumu „Tu neesi sniegs”, kuru izdevis apgāds „Jānis Roze”. Inga Pizāne (1986) ir dzimusi krāslaviete, dzīvo Rīgā un sākusi publicēties 2012. gadā interneta žurnālā „Satori”. Debijas krājums vietu plašajā dzejas klāstā sākotnēji ieņem pats, lasītājam vēl neielūkojoties grāmatas iekšpusē, – uz tās ceturtā vāka redaktors Jānis Rokpelnis piesaka jaunās autores spēju mīlestības tēmu, kura visbiežāk kritusi par laupījumu grafomāniem un diletantiem, atklāt psiholoģiski smalki, negaidīti un profesionāli izkopti. Ar šādu vizītkarti grāmata nonākusi lasītāju un kritiķu uzmanības lokā.

Laiks, proti, ziema, kurā izdots krājums, ir visai cieši saistīts ar tā caurviju motīvu – ziema kā telpa, kurā dzimst, dzīvo un nereti mirst mīlestība, tepat arī ziemas trauslākā parādība – sniegs – kā mīlestības izteicējs. Tematiku ievada jau krājuma vizuālais noformējums – gleznojums pasteļtoņos uz koka pamatnes mākslinieces Ievas Ekmanes izpildījumā pirmajā acu uzmetienā atgādina putojošu jūru, tad palus vai, ļaujoties asociāciju ķēdei, akvareļu pludinājumus, tādējādi liekot domāt par maigu, mainīgu, mazliet nepieradinātu saturu grāmatas iekšpusē. Iepazīstoties ar jaunās autores dzeju, motīvi tiešām sasaucas, un šāda noformējuma izvēle ir uzteicama.

Uzzinot par krājuma galveno tematiku – mīlestību, varētu domāt, ka tēmu loks, kurā dominē tik plašs elements, riskē kļūt monotons, taču Ingas Pizānes mīlestības dzeja nav vienveidīga. Vienubrīd tās ir nesatricināmas, spēcīgas divu cilvēku jūtas, atklātas ikdienas saskarsmē kā kaut kas ārpasaulīgs, neietekmējams kā matērija starp vārdiem, lietām un darbībām. Citā dzejolī tā ir attāluma mīlestība starp tiem, kas nevar būt kopā, vai bieži vienpusēja jūtu raidīšana tālumā, kas atgādina Solveigas un Pēra Ginta attiecības. Tās var būt arī sajūtas brīžos, kad otrs ir soļa attālumā, tomēr tālums ir klātesošs. Citkārt ilgu piesātināta vai pat neiepazīta mīlestība uzdzirkstī vien īslaicīgās jūtās kā dzīves mirklīguma apliecinājums. Visbeidzot autore tēlo aiziešanu un atvadīšanos kā izslimojamu parādību:

Pirmais sniegs kā pirmā palīdzība –

noklāj rētas, bet nesadziedē;

un visu ziemu dvēsele vientuļā palātā

visu tumsu grib dalīt ar divi.” (32)


Pārsteidzoši, ka tik daudzējādas jūtas ietilpināmas vienā gadalaika noskaņā un dabas parādībās, nedz tēmai, nedz motīvam nekļūstot garlaicīgiem – autore atrod pietiekami daudz baltās krāsas nozīmju, sniega funkciju, laika radīto izjūtu un citu nianšu, lai neatkārtotos. Piemēram, sniegs ir gan mierinātājs, gan jūtu ierosinātājs, gan atmiņu cilātājs, tas nebeidz būt vajadzīgs.

Dažreiz I. Pizānes dzeja liek domāt par ideju, ka, lai jūtas būtu īstas, tām ne vienmēr jāturpinās fiziskajā telpā – citkārt tās turpina dzīvot kādā citā, paralēlā realitātē. Autore visa krājuma gaitā rāda dažādās pārmaiņas – attālināšanos, tuvināšanos, fiziskas pievilcības pāraugšanu platoniskās jūtās utt. Inga Pizāne reflektē par norisēm divu cilvēku starpā, it kā tiecoties meklēt atbildes un skaidrot, kuri ir tie robežpunkti, elementi, kas iezīmē pārmaiņas un jūtu dažādās stadijas. Krājumā tās parādās skrupulozā izvērsumā. Autore piedāvā savstarpēji viena otru pavadošas, paralēlas realitātes divu cilvēku tuvībā – viena cilvēku fiziskā saskarsme (pieskāriens, skatiens, vārdi) un otra cilvēka realitāte veido abstraktu, neaizskaramu mīlestību, kas vienkārši notiek, kas nav ietekmējama, izskaidrojama. Bieži vērojams, ka dzejoļi piedāvā šo divu izpausmju saplūsmi:


Neapaugsim ar mantām.


Apaugsim

viens

ar

otru.


Tava roka aizmigs uz mana pleca.


Mans plecs vēl nekad

nebūs bijis

tik laimīgs un silts.” (23)


Šajās idejās neieskanas didaktiskums. Rodas sajūta, ka tā ir autores pieredze. Dzeja šķiet iekšupvērsta, it kā lasītājs neeksistētu, un šāda intimitāte panāk lielu emocionālo identificēšanos. Autore spēj uzrunāt un pārsteigt ar jūtu vienkāršību un patiesumu, nebūt nepretendējot uz dziļi filozofisku ievirzi vai kultūratsaucēm bagātu poētiku.

Redzams, ka liriskie „es” meklē novietojumu telpā, sauktā par mīlestību, visbiežāk to atrodot vienam otrā. Aktualizēti daži neatbildamie jautājumi: kur dzīvo mīlestība un iemīlējies cilvēks? Ko cilvēks mīl – sevi otrā vai otru sevī? Kas ir reālais un iedomātais mīlestībā? Tam pretēji spilgti un sāpīgi tiek atklāta disharmonija starp nesavienojamām divu cilvēku eksistences plaknēm.

Runājot par formu, jāsaka, ka tieši veids, kā atklāt saturu, ir noteicošais, vai idejas fiksācija kļūst par dzeju. Dzeja ir dzeja, ja tā pārsteidz un rada pārdzīvojumu, un pārdzīvojums visbiežāk rodas tad, kad pārsteidz lasītāju nesagatavotu. Piemēram, metafora pārsteidz ar prāta apmānīšanu – tās mākslinieciskā iedarbīguma pamatā ir intelektuāla operācija; divu priekšstatu pārklāšanās uztveršanas procesā rada jaunatklāsmes prieku. Arī vārdu kārtība, paradoksi strādā līdzīgi. Krājumā „Tu neesi sniegs” līdzās izciliem piemēriem (“uzvij sev ligzdu debesskrāpī un dzīvo ar uzviju” (10)) ir arī neveikla valodas lietojuma piemēri, liekvārdība, kas dzejolim laupa plūdumu un lasījumu apgrūtina. I. Pizānes dzejoļi balansē starp smalki izstrādātiem vēstījumiem, kas pārsteidz ar izteiksmes un satura koncentrētību un dziļumu (piemēram, dzejoļi 29. un 41. lapaspusē), un bieži jaunam autoram vēl raksturīgiem jau zināmu priekšstatu un reāliju attēlojošiem vēstījumiem, kuriem lasītājs uztveršanas procesā nereti slīd pāri, piemēram:

Ja ne tu

es jau sen būtu prom

tajā lidmašīnā,

kas ar lētāko reisu

lido velnszinakur

un kamēr stjuartes stāstītu par

glābšanas vestēm un to,

cik ilgs būs šis lidojums,

es vērotu mākoņu pastaigas,

kas man pat neliktos skaistas (..).” (48)


Liriskā „es” vienmērīgi ieņem naivās, romantiskās mīlētājas lomu, tomēr, tā kā vērojama plaša amplitūda starp spēcīgākajiem dzejoļiem un tiem, kuru semantiskā un mākslinieciskā noslodze nav tik iedarbīga, tikko citēto un tam līdzīgus dzejoļus, iespējams, turpmāk vajadzētu atstāt ārpus krājuma, tādējādi krājumam ļaujot atstāt nobriedušāku iespaidu. Tāpat piebilstams, ka atsevišķos dzejoļos vērojama autores vēlme atklāt par daudz dzejoļa izskaņā, it kā vēlreiz pasakot dzejoļa domu, zemtekstu, tā atņemot lasītājam tikko gūto jaunatklāsmes prieku (kā piemērs minams dzejolis 34. lapaspusē).

Tomēr bieži, ja kādā dzejolī trūkst kādu kvalitāšu, visbiežāk tajā atrodamas citas. Piemēram, lai arī 46. lapaspusē dzejoli ievadošās ainas nav pārsteidzošas un oriģinālas, māksliniecisko vērtību rada autores spēja veidot dabiski mainīgu un piepildītu kompozīciju. Vispirms I. Pizāne deromantizē līdz šim trauslo, naivo jūtu izteicēju – sniegu, rādot tā pamatfunkcijas, un tad semantiski filozofisko smagumu rada otrajā dzejoļa daļā, tēlojot dabas procesu līdzību ar cilvēku attiecību iesākšanos, kurā vērojams tikko sniega ievadītais ikdienišķums un reizē nejaušība, „tumsas aizsega” maģiskums. Dzejniece spēlējas ar zināmo/nezināmo, reālo/iedomāto, procesu/sajūtām, šos pretpolus tuvinot, attālinot un tādējādi panākot daudzšķautņainu kopējo iespaidu. Ļoti iespējams, ka tas ir jaunās dzejnieces izvēlēts paņēmiens, kā rādīt jūtas to tagadnīgumā un likt domāt par iedomātā un reālā attiecībām.

Lasītāju krājumam netrūks – tā harmoniskā jūtu pasaule spēj uzrunāt plašu cilvēku loku. Ingas Pizānes liriskā „es” pasaulsizjūtā vērojama kāda starp vārdiem un to nozīmes slāņiem esoša asociatīva telpa, kurā dominē autores atstātā sajūta, doma vai ideja, bet kurā ir daudz vietas arī lasītāja pieredzei un izpratnei par mīlestību. Lasot šo dzeju, raisās domas par to, kā lasītājs savieno savu pieredzi ar mākslas pieredzi, ja tās atšķiras, ko lasītājs jūt, ja savas pieredzes nav. Mākslas mērķis ir radīt pārdzīvojumu – nomierināt satraukto, satraukt mierīgo. Tā sāpina, atgādina, iedvesmo, bagātina... Ingas Pizāne un viņas dzeja ar dažādu līmeņu jūtu izteikšanu un iespēju ļaut paskatīties uz tām citādi, visai droši iesoļojusi telpā, kurā māksla ir nevis savtīga, pašmērķīga un deklaratīva, bet patiesa un ietekmē lasītāju. Autores dzejā kā domāšanas sistēmā ir saskatāms potenciāls rast jaunus tematiskus apvāršņus, un, bagātinot, izkopjot dzejas formu, iespējams izteikties vēl dziļāk, pārsteidzošāk un koncentrētāk, tā kļūstot par pastāvīgu un spēcīgu lasītāja uztveres un emocionālās pasaules satricinātāju visa krājuma garumā.