Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Kad negribas steigties. Božena Ņemcova „Vecmāmiņa”
Inga Bertholde
25.05.2016

Vecmāmiņa ir īstena stāstniece un pasaku zinātāja, septiņdesmit septiņās pasaku kabatās viņa glabā neskaitāmus nostāstus, pamācošus atgadījumus, dažādas teiksmas un atmiņas. Tur pietiek vietas gan teiksmainiem, izdomātiem radījumiem, gan arī pavisam īstiem cilvēkiem, un šķiet, ka stāsti nekad nebeidzas. Klausoties Vecmāmiņā, aizrit dienas, mainās gadalaiki, no vārdiem un stāstiem Vecmāmiņa nemanāmi, bet nenovēršami auž laiku.

Romāns „Vecmāmiņa” tiek pielīdzināts vienam no klasiskās latviešu literatūras stūrakmeņiem – Edvarta Virzas „Straumēniem”, un ne bez iemesla. Līdzīgi kā E. Virzas stāstījumā, arī Boženas Ņemcovas „Vecmāmiņa” savirknē dabasskatus, dzīves ainas un gadskārtas. Valoda ir rāma un līdzena kā pašas Vecmāmiņas balss, kas nemanot ieaijā. Lasot uzvēdī gan „Straumēnu”, gan Jāņa Poruka „Kukažiņas”, gan Jāņa Jaunsudrabiņa „Baltās grāmatas” noskaņas. Lai arī darbības vieta ir Čehija, nevis Latvijas lauki, kaut kas šķiet ļoti tuvs un atpazīstams. Lauku dzīves ainas un idille, kas tik pierasta no 19. gadsimta latviešu literatūras, aizskar pirmatnējās, neindustrializētās latvietības stīgu, kas taču katram latvietim kaut kur noslēpusies, vai ne? Cilvēka vieta Vecmāmiņas universā ir ļoti skaidri iezīmēta, gan attiecībā pret dabu gan pret pārējiem cilvēkiem. Viens no svarīgākajiem posmiem, kas iezīmē dzīves un Lietu Kārtības aprises, ir piederība savai tautai un paļaušanās uz Dieva gribu. Sekojot līdzi Vecmāmiņai, uzjundī atmiņas par starojošo pirmatnējo, augstāko spēku svētīto latvietību.

Stāsts sākas, kad Vecmāmiņa atbrauc pie meitas palīdzēt pieskatīt un audzināt mazbērnus. Mazpamazām viņa iepazīst arī pārējos ciema ļaudis un tā vai citādi iesaistās viņu dzīvē. Līdztekus ikdienas darbiem gadās gan prieki, gan piedzīvojumi, gan negadījumi un pat mīlas mokas. Un Vecmāmiņai vienmēr ir kāds padoms vai vismaz pamācošs stāsts katrai situācijai, jo viņa ne tikai daudz ko ir dzirdējusi un redzējusi, bet arī pati piedzīvojusi garu un notikumiem bagātu mūžu. Viņas stāstos un atmiņās labprāt noklausās gan bērni, gan kaimiņi un pat vietējā kņaze. Vecmāmiņa svin visas svarīgās gadskārtas un ievēro Dieva baušļus. Čehiskums un dievbijība ir kā dubultais pavediens, uz kā savērtas stāstu un notikumu pērlītes: „(..) kam dzīslās rit čehu asinis, tam jāpaliek pie čehu valodas”; „Viss ir Dieva rokās. Kas būs – tas būs, no tā, meit, neizvairīsies.”

Vai mēs, 21. gadsimta lasītāji, vēl esam Vecmāmiņas mazbērni? Kas mums vēl ir kopīgs? Vai romāns, kas neatspoguļo mūsu dzīvi, maz ir aktuāls? Tomēr varbūt nav nepieciešams pār varītēm meklēt aktualitāti. „Vecmāmiņa” noteikti nav nervus kutinošs spriedzes dižpārdoklis vai ceļvedis mūsdienu urbānajā dzīvē. Pēc pirmā acu uzmetiena šķiet, ka te nav nedz notikumiem piesātināta sižeta, nedz arī aizraujošu attiecību peripetiju. Vien rimtu stāstījumu virkne, kur šķietami nekas nenotiek. Tikai dzīve. Dzīve, kuras Lietu Kārtība atšķiras no mūsu ikdienas, bet tomēr ar kādu neredzamu, tik tikko jaušamu pavedienu ir ar mums saistīta. Līdzīgi kā pētot aizgājušo laiku fotogrāfijas, kurās redzamie cilvēki neesam mēs, bet bez kuriem mūsu nemaz nebūtu.

Romāns „Vecmāmiņa” ir kā nedēļas nogale laukos pie vecmāmiņas, ar viņas stāstiem, kas, iespējams, jau vairākkārt dzirdēti, bet tomēr ausij tīkami. Stāsti, kas reizēm vairāk izklausās pēc teiksmām par laiku un dzīvi, kuras mums nekad nebūs. Kā mājīgi sprakšķoša uguns krāsnī vai lietus grabināšanās pret logu. Vecmāmiņa varbūt nenojauš par jaunākajām sociālo tīklu vēsmām, viņai nav zināmas mūsu darba dzīves problēmas vai sirdslietu sīkākās detaļas. Bet pietiek ar viņas pasniegto zāļu tēju un nesteidzīgu ģimenes albumu pārlapošanu, kurā katrs attēls ir atsevišķa laika kabatiņa ar savu stāstu: „(..) katram, kas atnāca, vecmāmiņai bija mīļš vārds padomā.”

Šis romāns nav novērtējams zvaigznēs, ābolos vai tējas tasēs, tā literāro vērtību un vēsturisko nozīmi jau ir atzinis laiks. Bet vai tāpēc vien tas uzrunās katru lasītāju? Protams, ne. Gan vēstījuma ritms, gan valoda, gan tēli, nepārprotami atspoguļo romāna tapšanas laiku vai vismaz ļoti precīzi atbilst attiecīgā laika posma veidolam, kā to esam pieraduši redzēt literatūras vēsturē. „Vecmāmiņa” neizliekas par kaut ko citu. To, vai lasīšanas/tējošanas laiks ar „Vecmāmiņu” beigsies pēc pāris lapu pāršķiršanas vai arī turpināsies visas grāmatas garumā, izlems katrs lasītājs pats. Bet vismaz iepazīties ar Vecmāmiņu ir vērts, vislabāk dienā, kad negribas steigties. No mūsdienu pozīcijām raugoties, ļoti kārdinoši būtu nostaļģiski nopūsties par to, ka šī dzīves tīrība un rimtā gaita mums vairs nav pieejama. It īpaši lasītājiem, kas auguši pilsētvidē un lauku dzīvi skata caur romantizētu literatūras plīvuru. Ja lasāmvielā gribas meklēt sevi, plosīties neatbildētos jautājumos vai nepacietībā gaidīt saspringta sižeta atrisinājumu, tad jāsniedzas pēc kā cita. Ja prāts ir noguris no dzīves rūpēm, ofisa ikdienas un postmodernās pašanalīzes, tad „Vecmāmiņa” būs kā veldzējoša piparmētru tējas tase. Varbūt pat iespēja satikties ar dzīvesgudro lauku vecmāmiņu, ja jums, tāpat kā man, vecmāmiņa bija pilsētniece.