Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Putnu atnesti brīnumi. Ieva Samauska „Čarlīnes deguns”
Elīna Kokareviča
27.05.2016

Reizēm notiek brīnumi – cilvēks pamostas no rīta, un viņam deguna vietā ir putns. Tad nu jātiek ar jauno situāciju galā. Kā tas izdodas Čarlīnei Ievas Samauskas grāmatā bērniem „Čarlīnes deguns”? Itin veiksmīgi! Lai arī Čarlīne sākumā nobīstas un ieslēdzas savā mājiņā, drīz vien viņa atklāj, ka tāds brīnums noticis ne tikai ar viņu vien. Visas pilsētas iedzīvotāju deguni ir pārvērtušies par putniem!

Čarlīne ir dāma labākajos gados, kuru neapmierina viņas lielais deguns, tāpēc kādu dienu viņa aizsapņojas par to, kā būtu, ja viņai un viņas draugiem un paziņām degunu vietā būtu putni. I. Samauska veikli dekonstruē latviešu tautas pasakas formulu par vēlēšanos, lai kādam deguna priekšā karātos desa un viņš nekad to nevarētu aizsniegt. Čarlīne prāto, ka viņa jau nu nekad neievēlētos ko tik muļķīgu, viņa vēlētos ko pilnīgi citu un prātīgāku. Taču kāds brīnumdaris jeb brīnumdare pastniece, neņemot vērā to, ka Čarlīnes nekrietnais brālis ir iedzinis viņu parādos un viņa var zaudēt māju, ja nedabūs 10 000 naudiņu, piepilda, kā sākotnēji šķiet, pilnīgi nejēdzīgo Čarlīnes vēlēšanos – lai viņai lielā deguna vietā būtu deguns–strazds.

I. Samauskas grāmata kļūst par interesantu izziņas līdzekli putnu pasaulē. Čarlīne satiek daudz un dažādus cilvēkus, katram no tiem ir atšķirīgs putns deguna vietā, un viņai ir interesanti tos visus iepazīt. Dažbrīd šķiet, ka katram gadījies tāds putns, kurš kaut kādā ziņā atbilst viņa paša raksturam… Bet Čarlīne uz mirkli aizmirst, ka tieši viņas dienas sapņošana un vēlēšanās ir izraisījusi šo nelielo apjukumu pilsētiņā, un, lasot lielu daļu grāmatas, rodas pamatots jautājums, kāpēc šo aspektu autore ir it kā aizmirsusi. Protams, Čarlīne varētu aizmirst, jo viņas vecums šādām aizmāršībām ir gluži vai piemērots, bet tad negaidot autore atgriežas pie šī aspekta – grāmatas noslēdzošajās daļās. Viņa liek Čarlīnei atcerēties par savu vieglprātīgo vēlēšanos un izprātoties, kā tas viss varēja atgadīties: „Ak, šausmas! Tas jau sanāk… Ak, un vēl lakstīgalu mācītājam, atceras Čarlīne un uztraukumā ieber vēl cukuru tējā, kaut vienreiz jau iebērusi. To arī izdomāja viņa. Viņa ir pie visa vainīga! Kā gan tas ir iespējams? Kā pasakā par desas luņķi – viņa izteica vēlēšanos un tas viss uz mata arī piepildījās!” (208) Taču autore nesniedz brīnumaino notikumu izskaidrojumu. Jāpieņem, ka I. Samauskas grāmatā brīnumi var atgadīties tāpat – jo tie ir brīnumi! Taču Čarlīnes brīnumam visnotaļ tiek piešķirts mērķis un nozīme – tas viss notiek tādēļ, lai Čarlīne veiksmīgi atrisinātu problēmas, kurās viņa iekūlusies savas labās sirds dēļ.

Grāmata ir salīdzinoši bieza, taču sadalīta nelielās nodaļās, tā ļaujot to baudīt pa nelielam gabaliņam un nenogurdināt mazo klausītāju vai lasītāju. Ievas Jurjānes zīmējumi ir melnbalti, un šāds risinājums ir visai attaisnojams, jo ne vienmēr krāsainā zīmējumā būtu iespējams veiksmīgi atrisināt visus ar deguniem–putniem saistītos aspektus. Tā vietā grāmatai ir neliels krāsains pielikums, kurā attēloti daži no grāmatā minētajiem putniem. Pielikums darbojas kā izglītojošs, informatīvs un interaktīvs materiāls, un tajā iekļauto putnu zīmējumi ir tiešām skaisti. Turklāt tas nedaudz un asociatīvi sasaucas ar Čarlīnes putnu enciklopēdiju, ko viņa stāsta gaitā ik pa laikam pārlapo, lai uzzinātu ko vairāk par putniem.

I. Samauskas stāsts nenoliedzami ir ļoti oriģināls un arī sirsnīgs, un to tādu padara izvēlētais brīnums – deguns–putns, kā arī galvenā varone – pensionāre Čarlīne. Grāmatu ir viegli lasīt, tā uzrakstīta saprotamā valodā, cenšoties izskaidrot, kāda ir katra minētā putnu suga. (Nepatīkami pārsteidz vienīgi interpunkcijas kļūdu prāvais daudzums.) Autore lielākoties iztiek bez didaktikas, taču ik pa laikam ar to ir jāsastopas – tās ir kādas atziņas vai pamācības, bez kurām, iespējams, varētu iztikt, bet kuras grāmatā ir iekļautas, lai varbūt akcentētu kādas autorei nozīmīgas vērtības vai uzskatus. Daļa no tām ir saistītas ar dabas aizsardzību (Čarlīne iežēlojas par nabaga gliemežiem, kurus samin gājēji; deguni–putni ir labs atgādinājums par tām dzīvajām radībām, kas rosās mums līdzās ik dienu dažādās pasaules malās; un grāmatas pircējs automātiski atbalsta ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu), piemēram: „Bēdīgi, ka cilvēki paši vairs neredz un nesaprot, kas jāsaudzē, bet to var panākt tikai ar brīdinājuma zīmēm un sodiem.” (133) Daļa ir saistīta ar ētisku dzīvesveidu (iešana baznīcā, citu cilvēku nemānīšana, sirsnība un izpalīdzība ikdienā utt.). Taču šī didaktika nav uzmācīga, tā tāpat kā visi stāstā notiekošie brīnumi risinās it kā starp citu – kā daudzas lietas cilvēku dzīvē.

Arī grāmatas nobeigums ir mazliet netipisks. Autore gan izstāsta, kas atgadīsies ar Čarlīni nākamajā dienā, bet to uzzina vienīgi lasītāji – tas ir kā neliels noslēpums, kurā mazajam lasītājam ir ļauts ielūkoties. Taču Čarlīne gan paliek neziņā un raudot. Tas liek domāt, ka autore pati – un tas, protams, ir gana likumsakarīgi, jo tieši viņa rada stāstu, – ir brīnumainā pastniece, kuras ierašanās uz laiku apvērš Čarlīnes un pārējo pilsētiņas iemītnieku dzīvi ar kājām gaisā. Un autore „uzbur” arī brīnišķīgu Čarlīnes dzimšanas dienas svinēšanas ainu, kurā cienījama vecuma dāmas un kungs priecājas un sajūsminās par varavīksni un ziepju burbuļiem gluži aizrautīgā veidā. Nu, kā tādi bērni!

Čarlīne noteikti kļūs mīļa daudziem maziem lasītājiem. Viņa ir jauka, gatavo gardu saldējumu un spēj priecāties par dzīvi tā, kā ikviens bērns to saprastu. Ievai Samauskai ir izdevies radīt aizraujošu, mūsdienīgu stāstu, kas nav atrauts no realitātes (tajā ir gan zagļi, gan parādu piedzinēji, gan kredīti, policija, kā arī nelabvēlīgas ģimenes, ģimeņu strīdi, alkoholisms u. tml.), par to, kā labiem cilvēkiem tiek atmaksāts ar labu. Varbūt tā nav nekāda jauna morāle, taču tā arvien saglabā savu aktualitāti. Autorei to ir izdevies pārkausēt modernā pasakā un atgādināt par tās nozīmi, kas nereti var izrādīties neatsverama.