Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto: Herta
Foto: Herta

Neierastā literatūra ar Zeibotu: īstās kombinācijas spēks
Laura Celmiņa
30.05.2016

Teju katrā „Neierastās literatūras” cikla pasākumā ir redzama literātu spēja sadarboties ar citām disciplīnām piederošiem māksliniekiem, veidojot īpaši lasījumam paredzētu performanci. Ikviens lasījums ir unikāls, tapis noteiktai vietai un laikam. Kaut arī aprakstā tiek izziņots par lasījumā iesaistītajām pusēm, vienmēr ir intriģējoši, kā sadarbība izskatīsies un izklausīsies dzīvē. Un te pārsteigt spēj gan novatoriskas, gan kultūras pasākumu apmeklētājiem ierastākas žanru kombinācijas.

 Pēdējais „Neierastās literatūras” lasījums, kurā ar psiholoģiskas spriedzes pilnu stāstu „Nomales benzīntanks” uzstājās dažādus daiļliteratūras veidus pārstāvošais Andris Zeibots, apliecināja, cik būtiska ir saderība starp papīrā fiksēto tekstu, deklamētāja talantu šo tekstu iedzīvināt, literātam piesaistītā mākslinieka radīto papildinājumu un vidi, kurā viss notiek.

Lasījuma kodolu veidoja A. Zeibota prasme aizraut publiku ar savu, varētu pat teikt, monoizrādi, sēžot pie neliela galdiņa starp publiku un kinoekrānu un ar skatienu pievēršoties te ar tekstu apdrukātajām lapām, te zālē sēdošajiem, kā arī rēgainākas atmosfēras radīšanai – spēlējoties ar kustībām, balss tembru un galda lampiņas gaismas slēdzi. Autors, kurš bija arī stāsta deklamētājs, spēja saplūst ar „Nomales benzīntanka” galveno vēstītāju tik ļoti, ka, sēžot tumšajā un nedaudz klaustrofobiskajā Kaņepes Kultūras centra kinoteātrī, šķita – ar publiku runā trakais.

To visu papildināja aiz A. Zeibota muguras redzamā Zanes Zelmenes radītā vizualizācija – vēlā vakara stundā safilmēts nomaļš benzīntanks, pie kura laiku pa laikam tomēr piebrauc kāda vientuļa automašīna, kā arī vide ap šo benzīntanku un detaļas no stāsta varoņa – psiholoģiski nospiestā benzīntanka darbinieka – atmiņām, piemēram, tēva dokumentu dedzināšana.

Abu radošo personību tandēmu vēl pilnīgāku padarīja tumšā kinoteātra telpa, kas daļēji ļāva zaudēt saikni ar realitāti. Raugoties vizualizācijā – kadros, kur nav redzams benzīntanks –, un klausoties A. Zeibota balsī, vēstītāja apziņas plūsmu jau var sākt uztvert kā balsi savā galvā, un tas nekas, ka klausītāja un stāsta varoņa dzīves pieredze ir atšķirīga. Varbūt tas arī bija visbaisākais šajā lasījumā, kur galveno lomu ieņēma spriedze, malā atbīdot iepriekš gaidītās (pasākuma aprakstā minētās) šausmas.

Protams, formāts, kurā literāta priekšnesums tiek papildināts ar vizualizācijām, dažādu žanru kultūras un izklaides pasākumos, piemēram, teātrī vai koncertos, ir ļoti ierasts un teju vai neizbēgams, taču „Neierastās literatūras” lasījumu ciklā vīdžeja un literāta sadarbība bija vērojama pirmoreiz. Un tā bija īstajā laikā un vietā – lasījums tika novērtēts ar stāvovācijām.

Kārtējo reizi gadījās pārliecināties, ka „Neierastās literatūras” cikla performances ir vērts piedzīvot. Un tās ir vērts radīt. Turklāt – iesaistīto pušu draudzībai nebūt nav jāpārtrūkst uzreiz pēc skatītāju aplausu saņemšanas. Piemēram, Kristīnei Ulbergai un Anša Rūtentāla kustību teātra dalībniekiem šie lasījumi ir kalpojuši kā pamudinājums sastrādāties arī turpmāk, un, iespējams, tie varētu rosināt arī citus autorus kļūt atvērtākiem starpdisciplinārai sadarbībai.