Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Gaidīt princi vairs nav aktuāli. Pireta Rauda „Princese pa pastu”
Anastasija Orehova
02.06.2016

Mīlīgi rozā grāmata vieno 30 stāstus par fascinējošām princesēm. Princešu dažādības diapazons ir iespaidīgs, lai katra mazā jaunkundze var atrast sev tīkamo – ne tikai kā stāsta varoni, bet arī ilustrācijās, ko zīmējusi pati autore. Pireta Rauda (Piret Raud) ir igauņu rakstniece un māksliniece, viena no izcilākajām igauņu bērnu literatūras autorēm un ilustratorēm. Latviešu lasītājiem jau pazīstama ar grāmatām „Princese Skella un Leta kungs” (2011) un „Berts un otrā B” (2013). Starp citu, pirmā no minētajām ir izpelnījusies 1. vietu Bērnu žūrijas 3.–4. klašu lasītāju vērtējumā.

Grāmatā „Princese pa pastu” nav ierastu princešu stāstu. Lielākoties tās ir savdabīgas un gauži neprincešainas princeses – kāda rej, kāda spēlē futbolu, kāda ir mūmija un kāda ir Zilone; vienā no stāstiem galvenā varone ir pils, kurā dzīvo princese, un tā lēkā, taču tiek atrasts veids, kā to nomierināt. Mūsdienās liela daļa princešu multfilmu ir veidotas ar atsaucēm par mūsdienām, arī šajā stāstu krājumā to var ievērot. Piemēram, viena no princesēm dzīvo gleznā, un visi nāk skatīties uz viņas noslēpumaino smaidu, kā naudas vienība tiek pieminēti eiro, un draugus var sazvanīt ar mobilā telefona starpniecību. Jūtama līdzība ar photoshop jeb attēlu rediģēšanu, kad kāds pierunā mākslinieku visu laiku pielabot gleznu, lai ir skaistāk, bet glezna vairs nelīdzinās īstenībai. Ir arī atsauces uz pasakām, gan apvērstā veidā – princeses Zirnes piederība augstākajai kārtai tiek pārbaudīta tā, ka pirms gulētiešanas viņai pašai virsū uzklāj vairākus matračus. Taču netrūkst arī „standarta” princešu pasaku reāliju. Princesēm ir svarīgas cepures, kleitas, balles, kādas no tām cītīgi gaida savus prinčus, un citas atkal ir tik niķīgas un cimperlīgas, ka neviens netiek ar viņām galā.

Stāstos nozīmīgs aspekts ir pamācības. Tās noteikti nav didaktiskas, iekļaujas kopējā vēstījumā, tomēr ir pamanāmas un atrodamas gandrīz katrā stāstā. Grāmatā paskaidro, kāpēc nevajadzētu klausīties visā, ko draudzenes stāsta, kāpēc urbināt degunu nav labi un piekāpties vecākiem bieži vien ir ļoti noderīgi. Tāpat stāsti ļauj atvadīties no tumsas, peļu un zobārsta apmeklējuma bailēm. Taču burvīgākās pamācības ir tās, kas nojauc princešu standartu – ja jau princese, meitenīguma iemiesojums, to var, tad ikdienā parastā jaunkundze noteikti! Var spēlēt futbolu un kārtīgi visu tīrīt, cept kūkas un rakstīt grāmatas, bet būtiski: katram trūkumam vai nelaimei ir savi ieguvumi.

Svarīgākais vēstījums slēpjas visnotaļ zināmā patiesībā: „(..) princesēm, lai izpelnītos mīlestību, nepavisam nav jābūt daiļavām ar zelta kroni un cirtām, un kuplu kleitu. Pilnīgi pietiek, ja viņas ir vienkārši laipnas un jaukas.” (104) To var ievērot arī jaukajās ilustrācijās, kurās nav īpaši skaistu princešu zīmējumu, respektīvi – zīmējumi ir skaisti, bet ne princeses tajos, vērtējot pēc popkultūras skaistuma standartiem. Autore šādā veidā protestē pret salkanumu un saturu, jo tas „bieži ir vienpusīgs, bet ideāli, kurus tās iepotē mazām meitenēm, ir diezgan patukši: dzīves jēga ir būt skaistai, sēdēt skaistā kleitā un gaidīt skaistu princi1. Pozīcija ir jūtama arī stāstos, taču pārejot citās „iepotētās” patiesībās, piemēram, ka princese, kas ir padumja un kārna, kļūst par pasaulslavenu modeli (21).

Stāsti par citādajām princesēm latviešu valodā pieejami Maimas Grīnbergas tulkojumā. Grāmata nav izņēmums arī tulkotājas snieguma ziņā – valodiskais baudījums ir garantēts. Kā arī patiess prieks, ka Maira Grīnberga ievērpusi tekstā ne gluži ikdienišķus latviešu valodas vārdus – sušķīga (20), diebt (22), žļakstināties (37), drumstalmaize (100), mellums (106), kurus neatpazīst tildes pareizrakstības rīks, kā arī nerrot (21, 36), atvāzt (36), sagumt (35), gražīga (48, 106), dūnu pēļi (63), balles drānas (93) u. c., tā mazajiem lasītājiem (un varbūt arī lielajiem) atgādinot par mūsu bagātīgo vārdu krājumu. Par vārdu lietojumu, šķiet, piedomājusi arī autore, iepazīstinot un paskaidrojot bērniem to, kas ir ihtioloģija un filatēlists.

Princeses ir apveltītas ar amizantām īpašībām, un grāmatā ir sastopami izdomāti savdabīgi notikumi. Tīrības tūrē var izmazgāt grāmatas veļasmašīnā tā, lai lapas tīras, vai pastāstīt par princeses Skurstenes nedienām. Bet ir ievērotas arī dažas konsekvences – stāstu varonēm ļoti patīk dzert tēju, un daudzas varones pašas paziņo, ka ir princeses, un parasti viņām veicas, un apkārtējie notic. „Citādo princešu stāstu mērķis ir mudināt mazos lasītājus domāt patstāvīgāk,2 – kam var pilnībā piekrist. Stāsti veido atbalstošu vidi, lai lasītāji varētu iepazīties ar pēc iespējas daudzveidīgākiem darbības, nākotnes, izaugsmes, interešu utt. veidiem. Daudzi stāsti, ja tiek/tiktu lasīti ar kādu no pieaugušajiem, varētu būt jauks veids, kā mudināt runāt ar bērnu par dažādām tēmām: skaistuma un princešu lietām, par nabadzību, smēķēšanu, stereotipiem un vēl, un vēl, un vēl.

Lai gan kopumā feministiskas vēsmas attiecībā uz princešu motīvu nav nekāds jaunums, stāstu krājums pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem ir patīkams atsvaidzinājums. Galvenie grāmatas „Princese pa pastu” ieguvumi ir gan stāstu, gan valodas vieglums. Grāmata nav īsti pretencioza vai didaktiska, tomēr spēj pastāstīt ļoti daudz, atstājot vietu arī pārdomām un jautājumiem.

1 www.lielsmazs.lv/index.php/lv/liels_un_mazs/Jaunas_gramatas/

2 Turpat.