Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Lasīt kopā bērniem un vecākiem. Juris Zvirgzdiņš, Inguna Cepīte „Cekulaina zīle dzied”
Laura Celmiņa
06.06.2016

Jura Zvirgzdiņa un Ingunas Cepītes kopdarbs „Cekulaina zīle dzied...” ir hronoloģisks Latvijas galvaspilsētas vēstures izklāsts – tajā attēloti vairāk nekā 800 gadi. Grāmata var kalpot gan kā jaunākajai paaudzei paredzēta izzinoša lasāmviela, gan arī kā materiāls sarunām par vēsturi visu vecumu lasītājiem.

Izskriet cauri gadsimtiem palīdz zinātkārā mazā Zīle un par viņu viedākā vecā Zīle, kā arī Pēterbaznīcas Gailis, kurš pats ir daudz piedzīvojis, taču vēl vairāk uzzinājis no sava priekšgājēja. Katra nodaļa veidota kā mazās Zīles dialogs ar kādu no abiem putniem – pirmajās nodaļās mazās Zīles zinātkāri apmierina vecā Zīle, bet pēcāk šī cēlā misija tiek Gailim.

Dialogi grāmatu padara saistošu un haotisku reizē – mazā Zīle ar saviem āķīgajiem jautājumiem un ieinteresētajām replikām palīdz tekstā uzturēt spraigumu un dzīvīgumu, taču lasītājs visai ātri var apjukt starp sarunas rindiņām un zaudēt izpratni par to, ko kurš grāmatas varonis ir sacījis. Bet ne jau tas, no kura mutes kuri vārdi izskan, ir grāmatā būtiskākais, jo visas replikas figurē ar mērķi veidot veselumu – konkrētam laikposmam veltītu nodaļu.

„Cekulaina zīle dzied” vēsta par notikumiem, ko gadsimtu gaitā pieredzējusi Rīga – tie ir gan sērīgi un asiņaini, gan līksmi un pacilājoši. Grāmatā atainotā Rīga ir stratēģiski nozīmīgs punkts Eiropas kartē un mūžam mainīga matērija, kas, lai arī bieži spiesta pakļauties ārējiem apstākļiem, spēj saglabāt savu šarmu un stalto mugurkaulu vai, precīzāk izsakoties, siluetu. Kaut arī Rīga spēj zelt un plaukt jebkuras nācijas pārvaldījumā, tomēr īstās rokas, kurās Rīgai atrasties, ir tikai vienas – tās ir Latvijas rokas, un īstie pārvaldītāji – latvieši. Ar latviešiem un latvisko sasaucas arī darba nosaukums „Cekulaina zīle dzied”, kas cēlies no tautasdziesmas, un caurviju motīvs – jautājums „Vai Rīga jau gatava?” par pilsētas pabeigtību –, kura sākotne meklējama nostāstos un teikās.

Grāmata stāsta par Rīgu kā dzīvu, mūžam mainīgu struktūru, tieši šo mainīgumu un nepabeigtību liekot pilsētas identitātes pamatā. Katra nodaļa sākas ar jauna laikmeta apcerēšanu, izmaiņu definēšanu, taču tas ne reizi nenoved pie perfekcijas, pie gatavības, jo agri vai vēlu ierodas cita vara un ar spēku izārda pilsētas fizisko veidolu, protams, pēdas atstājot arī pilsētas dvēselē. Rīgas nepabeigtība tiek akcentēta nodaļu pēc nodaļas, turklāt ir skaidrs, ka šī iezīme pilsētai ir jāsaglabā, jo bez tās Rīga vairs nevarēs pastāvēt. Vienlaikus grāmatā regulāri izskanošais jautājums „Vai Rīga jau gatava?” mazā lasītāja atmiņā nostiprina vienu no zināmākajām teikām par Rīgu.

Pieaugušiem lasītājiem „Cekulaina zīle dzied” noderēs gan agrākos gados lasītu teiku, nostāstu un faktu atkārtošanai, gan arī jaunu faktu uzzināšanai. Piemēram, šīs recenzijas autorei bija paslīdējis garām vai arī prātā nebija lāga nogulsnējies fakts, ka 1205. gadā vai 1206. gadā Rīgā norisinājusies pirmā teātra izrāde, kas pagānus iepazīstinājusi ar kristīgo ticību. Katras nodaļas beigās ievietota īsa notikumu hronoloģija, kurā minēti gan plašākā mērogā nozīmīgi fakti, piemēram, par karu sākumu un beigām, gan tikai Rīgai būtiski gadskaitļi, piemēram, tas, ka 1773. gadā dibināts vecākais muzejs galvaspilsētā – Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. Jābrīdina, ka bērni šos hronoloģiskos iestarpinājumus var izmantot, lai pārbaudītu vecāku zināšanas vēsturē.

Tāpat grāmatā ir epizodes, kas rāda, ar ko Rīga ir īpaša un ar ko pilsēta var lepoties. Ja kāds liels vai mazs lasītājs nav bijis informēts par faktu, ka Rīga tiek uzskatīta par Ziemassvētku eglītes pušķošanas tradīcijas aizsācēju, tad šīs grāmatas izlasīšana ir iespēja to uzzināt. Vai arī atgādināt, kā tas ir noticis.

Grāmatas autori parāda, ka Rīga piesaistījusi ne vien diženus valdniekus un karavadoņus, bet arī pasaules kultūras elitei pieskaitāmus ļaudis – Reiterna namā uzstājies, iespējams, mazajam lasītājam jau no mūzikas stundām zināmais romantiķis Roberts Šūmanis, bet par Pilsētas teātra galveno diriģentu Rīgā strādājis vācu opermūzikas komponists Rihards Vāgners.

„– [..] vai rīdzinieki agrākajos laikos arī par to [mūziku] interesējās?

– Kā tad! Citādi jau uz šejieni nebrauktu pasaules slavu guvuši komponisti!” (69)

Tad gan gribas nedaudz pasmīnēt, bilstot, ka Vāgneru uz Rīgu vilināja ne jau operu alkstošie rīdzinieki, bet gan iespēja uz brīdi izvairīties no kreditoriem, kas viņu Vācijā vajāja, bet – lai jau paliek.

Lasot par izcilajām, ar Rīgu saistītajām personībām, prātā nāk grāmatā neminētais apgaismības laikmeta domātājs Johans Gotfrīds Herders, kurš arīdzan pilsētā atstājis savas pēdas, strādājot Rīgas Domskolā un pētot un vāciski tulkojot latviešu tautasdziesmas, bet pēcāk domas aizklīst uz citu laikmetu, atceroties, ka 19. gadsimta izskaņā Rīgā dzimis pasaulē zināmais kinorežisors Sergejs Eizenšteins, bet 20. gadsimta sākumā – ievērojamu politiķu un slavenību portretētājs Filips Halsmans, un tā varētu turpināt vēl un vēl.

Te arī atklājas viena no vērtīgākajām grāmatas iezīmēm – fakti, replikas un zemteksti pieaugušam cilvēkam noteikti uzjundīs vēlmi lasīto komentēt, dalīties zināšanās par Rīgu un vēsturi, vai, vēl saistošāk, ar pašu, draugu vai radinieku piedzīvoto, kas īpaši aktuāli varētu būt 20. gadsimta vēsturei veltītajās nodaļās.

Uzmanību piesaista autoru prakse gadskaitļus rakstīt ar vārdiem, kas diemžēl ļauj tiem saplūst ar tekstu, nevis padara pamanāmākus notikumus, kas šiem skaitļiem seko. Var jau cerēt, ka autoru izmantotā pieeja skolas vecuma lasītājiem vainagosies ar labākām atzīmēm latviešu valodas stundās.

Grāmatā ir arī uz valodas stilistiku attiecināmas nianses, ko mazais lasītājs pats varētu neuztvert, piemēram: „[..] ļoti ziņkārīgi... es gribēju teikt – zinātkāri!” (27) vai arī:

„– [..] Tāda savāda valoda.

– Tikai – citāda!” (11)

Tāpat gados ļoti jauni lasītāji varētu nesaprast dialoga fragmentā par tagadējā Latvijas teritorijā mītošo tautu savstarpējām cīņām ielikto zemtekstu un norādes uz vēlākiem vēstures notikumiem:

„– [..] Tad sanāk, ka lībieši cīnījās pret savējiem?

– Jā, mums ne reizi vien tā noticis.

– Un ko tad tie kurši?

– Atkāpušies pāri Daugavai, trīs dienas sēroja, sadedzināja kritušo cīņu biedru līķus un tad devās prom. Turpmāk trīspadsmito jūliju – pilsētas izglābšanos un Svētās Marijas dienu – Rīgā atzīmēja kā svētkus.

– Ir gan ko svinēt! Savējie apkauj pašu radus! [..]” (17)

Tālab ir vērtīgi darbu lasīt bērniem un pieaugušajiem kopā, atsevišķas vietas pārrunājot.

Šādi grāmata izskatās, no pieauguša lasītāja skata punkta raugoties. Savukārt kāda septiņgadīga lasītāja sacīja, ka grāmatā esot bijis pārāk daudz karu, un viņai nevar nepiekrist. Ir Rīgā daudz karots, tāpēc no karu neminēšanas grāmatā, kurā autori strikti turas pie hronoloģiska notikumu uzskaitījuma, izvairīties droši vien nav iespējams. Taču būtu gribējies, lai autori vēl aktīvāk pievērstos grāmatas apakšvirsraksta „Stāsti par Rīgas vēsturi” akcentēšanai, līdzot aizgaiņāt priekšstatu par vēsturi kā secīgi sarindotu karu un konfliktu virkni un rosinot jaunajā paaudzē interesi par šo saistošo zinātnes nozari – vēsturi.