Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Pieaugšanas bezjēga jeb viss ir dīvaini. Krišjānis Zeļģis „Zvēri”
Elīna Kokareviča
07.06.2016

Arvis Viguls recenzijā par Krišjāņa Zeļģa dzejoļu krājumu „visas tās lietas” (2010) izteicies šādi: „Jāatzīst, „visas tās lietas” mēs sastopamies ar diezgan retu parādību latviešu dzejā – fiziski un garīgi veselu dzejas varoni, – bez destrukcijas un pārspīlēta dramatisma, dumpinieka vai kādām citām pozām.”* Otrajā dzejoļu krājumā „Zvēri” K. Zeļģis tiecas nedaudz izkāpt no šāda „veselības” uzstādījuma. Vismaz garīgā ziņā dzejas cilvēks vairs nav tik viennozīmīgs.

Ja krājums „visas tās lietas” tiešām pārsteidza ar savu uzkrītošo vienkāršību, kura nereti lasītājus tā mulsināja, ka šķita – krājums nav pārāk dziļdomīgs, tad „Zvēri” rada ja ne apvērstu, tad vismaz atšķirīgu iespaidu. Taču abus krājumus vieno kas kopīgs – nosacītā vienkāršība, kas nu jau uzskatāma par K. Zeļģa rokraksta pazīmi, un to veido galvenokārt kāds ļoti interesants un vairumam dzejnieku neraksturīgs aspekts. Proti, K. Zeļģi neinteresē valoda kā tāda, tas ir, valodas iespējas kļūt pašai par zināmu dzejas tēlu, ar ko apdarināt citus cēlus, lai tie iegūtu papildu nozīmes un dimensijas. Dzejnieku neinteresē valodas rotaļas, pārnestās nozīmes vai skaniska sabalsošanās. Valodu krājumā raksturo skopa, minimālistiska valodas līdzekļu izvēle, par mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem nemaz nerunājot. Dzejniekam valoda ir tikai veids, kā fiksēt domu uz papīra, valoda ir vienkārši rīks, un nekas vairāk. No tā izriet dzejnieka izteiksmes vienkāršība – brīžiem šķiet, ka K. Zeļģis visai apzināti ir vairījies no „sarežģītāku” vārdu lietojuma un ir īpaši pieķēries visvienkāršākajiem, visikdienišķākajiem vārdiem, no kuriem mēģina radīt dzeju. Tas arī rada, iespējams, maldīgo iespaidu, ka dzejoļos trūkst „dziļuma”, taču jāņem vērā, ka, arī izmantojot visikdienišķākos vārdus un neakcentējot nekādus īpašus sižetus, vien fiksējot domas, fragmentārus, absurdus ainu ieskicējumus, top dzejoļi, un daudz kas tiek pateikts noklusējumos. Piemēram, eksistenciālas apjautas mirkļi.

Par to, ka dzejnieku neinteresē pārbaudīt vai izaicināt valodas kapacitāti, signalizē jau krājuma nosaukums, kurā izmantots vārds „zvēri”. To varētu uztvert un sākumā arī ir vēlme to uztvert homonīmiski – kā „zvēri” un kā „zvērēt”, taču, pārlapojot krājumu, atklājas, ka dzejnieks vairāk koncentrējies uz vārdu „zvēri”, minot dažādus dzīvniekus krājuma pirmajā nodaļā, taču it nemaz nav pievērsies vārdam „zvērēt”. Šo vārdu var tikai pastarpināti saistīt ar krājumu, asociējot to kādās pozīcijās ar mīlestības tēmu, kurai dzejnieks pievērsies. Turklāt arī ar dzīvnieku pasauli saistītās atsauces ir sastopams galvenokārt grāmatas pirmajā daļā, beigās tās izplēn, un jautājums, kāpēc krājumam tāds nosaukums, līdz galam nav atbildams.

Mīlestība un attiecības, pat drīzāk to neiespējamība iezīmē krājuma galveno vadmotīvu. Ja krājumā „visas tās lietas” sastapāmies ar dzejas cilvēku, kas meklēja sevi, atrodoties pārejas posmā no zināšanas par to, kas viņš ir, uz neziņu par to, kas viņš būs, tad „Zvēri” iezīmē jau savā ziņā pieauguša dzejas cilvēka pozīciju, kurā dzejnieks ietilpina bezjēgas jēdzienu. Šķiet, viss, kas saistīts ar mīlestību, dzejas cilvēkam rādās nolemts, līdzīgs spēlei, farsam, un viņš par to runā attālināti, lai arī nevar noliegt, ka mīlestība dzejas cilvēkam ir svarīga:

(..)

trausla bāla meitene

ar kuru tev nav nekā kopīga

izņemot faktu ka bezcerīgi mīli

pats iekritis savā slazdā

vienīgā skaistā seja

kas tevi šajā pilsētā uzrunā” (52)

 

 Dzīvnieku tēli, kuri lielā daļā pieminējumu, saistās ar nāvi, krājuma noskaņu dažbrīd padara līdzīgu slavenajai vienlaikus nežēlīgajai un smieklīgajai multfilmai Happy Three Friends. Tādējādi krājums ir saistāms arī ar farsa un absurda jēdzieniem, un vienīgais īstais, kam emocionāli noticēt, ir nāve, kas spilgti izteikta caur brāļa noslīkšanas pieminējumu:

brālis atspiedies pret kumodi

cieši veras tālumā

aizdomājies

rudenī viņš pārnāca no armijas un lūdza

lai uzcep viņam pankūkas

kaut vai no rudzu miltiem

vasarā peldot pār ezeru viņš noslīka” (10)

 

Šis dzejolis un tā radītā noskaņa neatstājas visa krājuma garumā, pastiprinot „nāvīgās” noskaņas, kuras tiek akcentētas arī caur zvēru tēlu:

platforma mežā

no kuras šaut uz lētticīgiem dzīvniekiem

kas nāk pieēsties bez maksas

tumsā visādas acis var redzēt kā spīd

bet mēs jau nenācām šaut tikai paskatīties

zvēri gan to nezina un kustina būdu

nāciet lejā tie sauc

un draud pārsist mums galvas” (12)

 

Caur detaļām tiek iezīmēts kaut kas bīstams, kas liek domāt par nāvi vai kaut ko vardarbīgu, kas ir cilvēkam (vai zvēram? – zvērīgam cilvēkam, cilvēka zvērīgumam?) piemītošs:

jau pašā sākumā bija skaidrs

ka te gaidāms tikai abpusējs ļaunums” (60)

 

 Zvēri, dzīvnieki ir tie tēli, kas krājumā pretstata dzejas cilvēka esamību dzīvnieciskai esamībai. Dzīvniekos iemīt kāds eksistenciāls tiešums, kāds cilvēkam un viņa dzīvei nav raksturīgs. Abu esības atšķiras, lai gan eksistē gan cilvēks, gan dzīvnieks. Tiek norādīts uz cilvēka esības uztveri:

(..) es gulēju pie stūres

un notriecu stirniņu

(..)

 

(..) kādas dzīres tika sarīkotas

ar pildītām irbītēm marinētām karbonādēm un

klasiski gardām kotletēm dažādās mērcēs

un kartupeļos paslēptā  laimes sajūta

izplūda viesu sejās

ja es būtu stirna tad tikai priecātos par

šo pārsteidzoši praktisko pieeju nāvei” (28)

 

Un vienlaikus „Zvēri” rada tādu kā nenotikšanas sajūtu. Rodas jautājums – ko īsti gaida dzejas cilvēks? Iespējams, atbildes nemaz nav, jo tā ir saistīta ar apziņu, ka pieaugšana nekādu skaidrību un jēgu nesniedz un ka daudzas lietas pieaugot kļūst tikai sarežģītākas, nevis otrādi. Bezjēgas uzsvērums notiek arī caur tuvināšanos sirreālismam, kurā apziņas plūsmas stilā dzejnieks fiksē domu plūduma haotiskumu, iespējams, apzināti „izravējot” no dzejas tos elementus, kas varētu ieviest skaidrību.

Literatūrā ir ierasts, ka sižetiski notiek kaut kas īpašs, kas maina dzīvi, taču K. Zeļģa dzejā praktiski nekas nenotiek. Tā ir zināma pasivitāte, ko varēja manīt arī krājumā „visas tās lietas”, taču vienlaikus jāatzīst, ka tā ir arī ikdienas dzīves pasivitāte, kurā kaut kā notikšanu iespējams izšķirt vien atsevišķos, dažreiz pat retos mirkļos, bet kad lielākoties jāsaskaras ar rutīnu vai dzīves fakta konstatāciju vien. Īpaši spilgts un spēcīgs šajā sakarā un vispār krājumā kopumā ir dzejolis 78. lapaspusē:

pēc augstskolas dosies atpakaļ uz dzimto pilsētu

kur atkal būsi vientuļa

vienīgie cilvēki kurus tu pilsētā pazīsti

ir rasistiski kretīni no vidusskolas laikiem

un vecāki

 

pārējie cilvēki

tie kurus mīli

pēc kuriem ilgojies

tagad dzīvo ārzemēs

vai ir miruši

vai nodevuši tevi

 

tu meloji sakot ka esi priecīga persona

skumjas tev piestāv daudz labāk

tuvumā nav neviena kas tevi apskautu

stulbie interneti pa vidu

mēmi raugos tavās brūnajās izmisuma acīs

un neko nedaru

 

 Vai K. Zeļģa dzeju var uzskatīt par reālā reālisma fiksēšanas mēģinājumu? Jāteic, ka precīzākais, kas nāk prātā, kā raksturot K. Zeļģa dzejkrājumu un viņa dzejas cilvēku, ir izteiciens shit happens (tādas noskaņas dzejoļi ir 64., 66. lpp.).

Īpaša vieta krājumā ir atvēlēta vietas apcerei, tās šaurībai vai ierobežotībai. Dzejas cilvēks pārvietojas pa dažādām vietām – ciemiem, pilsētām, bet tie visi ir šauri, kaut kādi nolemti vai skumji. Lai gan dzejas cilvēks šajās vietās nav spiests palikt – viņš ceļo (dzejolis „Romas brīvdienas”), viņš zina, kur atrodas lidosta –, kaut kas nav noticis, vai ir noticis tā, kā dzejas cilvēks nav gaidījis, un varbūt tas ir saistīts ar vietu, varbūt ar viņa ticību (sev vai kādam augstākam):

88. gadā

dzīve apmeta kūleni

es sapratu ka vairs nekam neticu

aizgāju parunāties ar ciema mācītāju

pastaigā gar ezeru teicu

nedusmojiet Pāvel

es darīju visu kas manos spēkos” (138)

 

Krājuma vizuālais noformējums asociējas ar virtuālo realitāti, spēles elementu, un melnais fons ar baltiem burtiem ļoti atgādina nemainīgā datorrīka Command Prompt vidi, kurā, kā zināms, datora operētājsistēmas (piemēram, Windows, bet visbiežāk Linux) lietotājs var dot tiešas komandas sistēmai, neizmantojot grafisko interfeisu. Un šis apstāklis liecina, ka grāmata kopumā tiecas „noliegt” dzejas „skaistumu”. K. Zeļģa gadījumā  tas ir salīdzinoši iederīgi, bet daudz saistošāka ir vizuālā noformējuma ideja saistībā ar tiešu komandu došanu (vai kļūdu novēršanu precīzākām darbībām, kas krājumā, iespējams, izspēlē „komandas” un tās realizācijas viennozīmības erroru), nevis pašu vizuālo noformējumu kā estētisku kvalitāti. Lai arī apgādā „Neputns” jau izdota grāmata, kurā izmantos dažāds tekstu izmērs, – Pētera Draguna krājumā „Tumšā stundā” –, K. Zeļģa krājumā šis efekts nepārliecina. Bet arī netraucē. Vienkārši šķiet dīvains. Tā, it kā kāds būtu parūpējies, lai man nebūtu jāsasprindzina mana ne pārāk labā redze vietās, kur es nemaz to neesmu vēlējusies sasprindzināt. Kopā ar vāku vizuālo noformējumu, dzeltenīgo, „neizteiksmīgo” papīru burtu izmēra izmaiņas no dzejoļa uz dzejoli vēl vairāk samulsina un rada sistēmkļūdas efektu.

Grāmatā ir atstāts daudz brīvas vietas, ko novērtēs tie, kam patīk rakstīt piezīmes, kā to patīk darīt man. Tomēr, pāršķirstot grāmatu, konstatēju, ka daudzās brīvajās vietās ierakstīts esmu ierakstījusi vienu vienīgu vārdu – „dīvaini”. Taču tas nav domāts slikti. K. Zeļģa dzejoļu krājumā „Zvēri” ne vienmēr visu ir iespējams saprast, tomēr daudz ko var izbaudīt, piemēram, reaģējot uz autora smalko, tīkamo ironiju, eksistences apceri, dažiem tiešām trāpīgiem atzinumiem vai vienkārši neizskaidrojamo bezjēgu, kas pavada dzīvi ar tās dažbrīd ļoti ierobežotajiem virzieniem:

viens brauciens e-talonā

uz kurieni

uz lidostu

uz Bolderāju ar trešo

uz Maskačku pie drauga

pie māsas drauga Mežciemā

alus

meitenes

vai vienkārši gaidīt

kad uzradīsies kāds labvēlīgs virziens

kāds agrāk neizbaudīts tramvaja maršruts

tas varētu arī būt viens no tiem

mazāk zināmajiem mikrorajona autobusiem

kas savieno divas pilnīgi nezināmas pasaules

Imanta–Ziepniekkalns” (142)

 

*Viguls, A. (2010) Tādas tās lietas. Latvju Teksti, Nr. 2. 56. lpp.