Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Kā vīna glāze pēc smagas darbadienas. Margarita Grietēna „Kuģi lēni apledos”
Ilze Ļaksa-Timinska
13.06.2016

Grāmatas „Kuģi lēni apledos” anotācijā notiek iekšējs dialogs starp Margaritu Grietēnu un otru autores „es” (vai drīzāk pirmo) Ingu Jērumu – izrādās, ka katrai ir jau izdotas sešas grāmatas, tad nu šī ir autores trīspadsmitā (gluži kā Gunāra Priedes luga).

Atsaukšanās uz latviešu klasiku anotācijā nav nejauša, jo par salīdzinoši nelielo stāstu krājumu var veikt diezgan apjomīgu intertekstualitātes pētījumu. Rakstnieces stāstos ir atrodamas alūzijas un citāti gan no latviešu klasikas, gan no ārzemju slavenākajiem darbiem, turklāt vairāku stāstu kompozīcija nav tradicionāli veidota – ir gan jau pēc diezgan ierastās un pārsteigt nespējīgās formulas „stāsts stāstā” veidoti darbi, gan autores „iejaukšanās” (angļu val. Authorial Intrusion) un sarunas ar lasītājiem. Taču šie postmodernisma elementi harmoniski iekļaujas stāstu kompozīcijā, un lasītājs var mierīgi atsēsties klubkrēslā un bez īpašas piepūles baudīt, kā plūst valoda un notikumi.

Grāmatā ir iekļauti desmit stāsti, un tie ir sadalīti trijās nodaļās – pirmajā seši „mīlas stāstiņi”, otrajā divi „nelaiķu stāstiņi” un trešajā nodaļā atlikušie divi „eņģeļu stāstiņi”.

„Mīlas stāstiņu” nodaļā nevajag meklēt Mīlestību (tieši tā, ar lielo burtu). Vismaz ne tādu, par kuru mēs sapņojam, rakstām dzeju vai redzam uz teātra skatuves. Drīzāk tās ir „mīlestībiņas” (aizraušanās, iekāre, atkarība, ilgas, ērtības, ieradums, ilūzijas). Tas var šķist simpātiski, jo autore raksta par tādiem cilvēkiem, kurus mēs satiekam katru dienu, turklāt lielākajā daļā stāstu Margarita Grietēna piedalās kā tēls, kurš klausās vai atstāsta savu paziņu dzīves peripetijas, liekot domāt, ka visi notikumi ir īsti (bet varbūt ir?). Gluži kā dzīvei, arī šiem stāstiem nav laimīgu beigu. Patiesībā – beigu nav. Lasītājam, protams, ir tiesības iztēloties, ka Ievas draugs Jānis pārtrauks dzert un viņu apprecēs („Ieva un Pūķis”) vai ka Montai un Alnim tomēr izdosies pacelties pāri ikdienas rūpēm un mīlestības vārdā mainīt pasauli („Kuģi lēni apledos”), ka Vivitas un Vidvuda kāzas nesīs laimi, pat ja laulība ir būvēta uz kāda nelaimes („Solveiga, Pērs Gints ir melis?...”) un tā tālāk.

Grāmatas caurvijas motīvs ir vīri/draugi alkoholiķi un aiz pārpratumiem zaudēta jaunības mīlestība. Stāstījums ir dinamisks, un atkāpes no sižeta ir minimālas. Rakstniece izmanto vienkāršu valodu, mēģinot atdarināt ikdienas cilvēku runas veidu, kā arī individualizēt katra tēla valodu, ieviešot tajā dialektus, barbarismus, īpašas teikumu konstrukcijas. Tas viss, protams, pietuvina stāstus realitātei, un mimēzes teorijas atbalstītājiem varētu imponēt šāda „māksla”, taču nereti rodas sajūta, ka stāsti balansē uz robežas starp literatūru un vienkāršiem saviesību pastāstiņiem, kurus cilvēki, uzturot izklaidējošas sarunas, vēsta viens otram. Arī pirmās nodaļas stāstu forma vairāk atgādina dialogu ar lasītāju, kurā autore dominē un saka: „Tagad paklausies, kā reiz manai draudzenei gadījās.” Arī pati autore par sevi ir teikusi: „Esmu žurnāliste, varbūt tas arī ļauj rakstīt grāmatas, jo savos gandrīz 50 darba gados esmu sastapusi neskaitāmus cilvēkus, uzklausījusi visdažādākos stāstus, sakrājusi plašu informāciju dažādās jomās. Tāpēc arī rakstu galvenokārt dokumentālo prozu, jo konkrētu faktu un likteņu pasaulē jūtos drošāk un ērtāk. [..] Tomēr par rakstnieci sevi neuzskatu, jo man pietrūkst spēju attēlot dzīvi apjomā, krāsās, detaļās, emocijās, turklāt man nav vēlēšanās ar saviem literārajiem darbiem kādam kaut ko paust, lasītāju uz kaut ko virzīt utt.*

Protams, autorei ir taisnība. Pirmās nodaļas stāstos tiešām dominē žurnāliste, kura saistošā veidā atstāsa notikumus, nevis rakstniece, kura mēģina radīt mākslas kvalitāti, taču neizpaliek arī „lasītāju virzīšana uz kaut ko”. Vairāku stāstu beigās parādās rezumējoša rindkopa, it kā paskaidrodama, par ko bija stāsts un kāpēc tas ir bijis nozīmīgs. Stāsti nefunkcionē kā vērtība paši par sevi. Piemēram: „Tā, raugi, mēdz notikt ar ešlijiem, tā ka esiet, dāmas uzmanīgas! Tuvāk aplūkoti, šie nav ne tik cēli, ne romantiski sapņu teli, bet tādi paši cilvēki ar savām vājībām, kļūdām, miesu un asinīm.” (53); „Viņi viens otram bija sūtīti kā skaista, dārga dāvana, un to vajadzēja prast novērtēt. Pārāk zīmīga, pārāk nepārprotama bija viņu otrā tikšanās. Tā vien šķita, ka kaut kur augšā Kāds (?) smaida un teic: izbaudiet savu mīlestību, piepildiet to, lai jums vieglāk dzīvot tālāk.” (34)

Lasot „mīlas stāstiņus” ik pa laikam jāpieķer sevi jautājam – kam tie ir radīti? Sižeta iznākumi ir jau iekodēti nosaukumos („Solveiga, Pērs Gints ir melis?...”, „Ešlija sindroms”) vai pirmajās rindkopās, neradot pārsteiguma efektu; valoda un rakstības stils ir vienkāršs sarunvalodas atdarinājums, nemēģinot veidot oriģinālus mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus; interteksti neprasa lielu intelektuālo piepūli (drīzāk, neprasa vispār); tēli netiek veidoti psiholoģiski, visbiežāk viņu rīcības motīvi nav skaidri. Līdz ar to jāsecina, ka vismaz pirmās nodaļas stāsti ir radīti cilvēkiem, kuri grāmatā nemeklēs literāru baudu, bet gan laika kavēkli. Alternatīvu dzeltenajai presei, kuru sarakstījusi ļoti talantīga žurnāliste un stāstniece.

Mākslinieciski pārliecinošāki ir otrās nodaļas „nelaiķu stāstiņi”. Tie ir nedaudz garāki, sižetiski izsmalcinātāki un pat psiholoģiski pārliecinošāki par „mīlas stāstiņiem”. „Bēru mielasts” ir notikumu ķēdes konstruējums (kāds sīkums izraisa notikumus un tad atkal citus, kas būtiski ietekmē turpmāko sižeta gaitu), tas varbūt ir mazliet pārāk matemātiski izskaitļots un dažreiz atgādina mākslīgi veidotu konstrukciju, taču jebkurā gadījumā aizraujošs. Savukārt „Vilibalda Šmauka neparastā dzīve un nāve” ar kriminālstāsta elementiem ir asprātīgs un pat uzjautrinošs stāsts (neskatoties uz šķietami traģisko iznākumu), kuru varētu likt „augstvērtīgās izklaides” literatūras plauktiņā.

Trešajā nodaļā, kurā atrodami „eņģeļu stāstiņi”, ir kāds grāmatas kopējā stilistikā neiederīgs stāsts – „Eņģelis, kurš sargāja prezidentu”, kurā pie prezidenta ierodas sargeņģelis. Atšķirībā no pārējiem stāstiem šajā netiek aktualizēta parastā cilvēka dzīve, bet gan valsts galvas un mītiskā spēka konfrontācija. Patiesībā stāsta funkcija ir diezgan neizprotama, jo tās atrisinājumā eņģelis piekrīt palīdzēt prezidentam ar norunu: „Tev jābūt kalpam, nevis kungam, lai gan tavs jaunais postenis prasīs no tevis vadīšanu un valdīšanu, un tev ļoti gribēsies būt tikai un vienīgi kungam.” (130) Protams, šādi tiek aktualizēta politiķu funkcija – kalpot, nevis valdīt, taču šis stāsts ir konstruēts tik vienkārši, ka drīzāk atgādina skolēnu domrakstu par tēmu, nevis grāmatas cienīgu sacerējumu.

1/3 no krājuma aizņem garstāsts „Kārdinājums”, kurā tiek apskatīta daudzšķautņainā un sarežģītā Meirānu ģimenes sadzīve. Šajā stāstā ir mīlestība, tās zaudēšana, ģimenes noslēpums, alkoholisms, naudas grūtības, Blaumaņa Krustiņa cienīgs dēls, kurš aizrāvies ar azartspēlēm, Bulgakova Volands (vai Gētes Mefistofelis), kurš vilina krist kārdinājumā. Pilns komplekts, turklāt stāstījums ir raits, un ik pa laikam tajā uzrodas kāds pārsteigums. Iespējams, labi, ka tas ir pēdējais grāmatas stāsts, jo pēc tā izlasīšanas paliek patīkama pēcgarša.

Kopumā Margaritas Grietēnas stāstu krājums nepretendē uz mākslas titulu vai intelektuālu lasāmvielu, bet drīzāk uz tādas grāmatas titulu, kura derētu īsam, patīkamam atelpas brīdim. Protams, arī tāda literatūra ir nepieciešama kā vīna glāze pēc smagas darbadienas.

* www.zvaigzne.lv/lv/autori/apraksts/