Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Peļu trilleris ar romantikas piedevu. V. Paravāno, V. Tasara „Pagrīdes ieceļotāji”
Signija Silauniece
16.06.2016

Jā, tieši par trilleri gribas nodēvēt izdevniecībā „Pētergailis” izdoto itāliešu autoru Valentīnas Paravāno un Valentino Tasara kopdarbu „Pagrīdes ieceļotāji”, jo dienvidzemju temperaments un emocijas jūtamas teju ikkatrā šī piedzīvojumu romāna lappusē. Gan grāmatas nosaukums, gan ārējais izskats ar trim šausmu pārņemtiem, pustumsas apdvestiem dēkaiņiem uz vāka mudina domāt, ka grāmata nebūs nekāda idille, bet nervus kutinoša lasāmviela.

Stāsts aizsākas ar trīs dēkaiņu sastapšanos Romā – pilsētā, kur viss ir iespējams, bet valda arī nežēlīgi izdzīvošanas likumi. Šajā metropolē ik uz soļa sastopami klaidoņi, vieglas dzīves tīkotāji un ceļotāji no visas pasaules. „Pagrīdes ieceļotāju” galvenie varoņi ir pele, mājas sesks un šinšilla, kas, skarbās dzīves svaidīti, dažādu iemeslu dēļ palikuši bez mājām. Pele vārdā B54 ir aizbēdzis no laboratorijas, kur bija kļuvis par upuri traumatiskiem eksperimentiem; mājas sesks Filipo tika iemests upē, jo saimniece pakļāvusies vīra spiedienam, kas licis no dzīvnieka atbrīvoties; šinšilla vārdā Pepe ir ieradies no Ekvadoras, lai atrastu savu pirms daudziem gadiem pazudušo tēvu, bet dzimtenē viņu gaida māte un 11 brāļi. Visi trīs, meklēdami risinājumus savām problēmām, sadraudzējas un nokļūst kādā brīnumainā vietā – Tito salā, kas ir tāda kā mazā Roma, kurā valda nevis cilvēki, bet dzīvnieki – augstdzimusi peļu ģimene četrās paaudzēs, karalis Oktavio un karaliene Džinervra, viņu dēls Tito un mazmeita Milla. Salā, kur līdzās mājo bruņurupuči, nutrijas, strazdi, ķirzakas, pīles, karpas un simtiem citu dzīvnieku, trīs ieceļotāji sāk jaunu dzīvi, kas nes viņiem gan daudz piedzīvojumu un grūtību, gan jaunas atklāsmes un satikšanos ar sev vistuvākajiem.

Autori apzināti izvēlējušies dzīvnieku tēlus, lai bērniem saistošā veidā runātu par tādām nozīmīgām tēmām kā demokrātija un brīvība, ģimenes vērtības, nežēlība pret dzīvniekiem, varaskāre. V. Perevāno un V. Tasara radītā pasaule nav nekāda drošā saliņa, kurā bērns var patverties un baudīt idilli, grāmatas pasaule ir ārkārtīgi nežēlīga, trauksmaina un vienlaikus ļoti patiesa – te netrūkst ne slepkavību, ne dzīvnieku mocīšanas nežēlīgos, šausmu filmu cienīgos eksperimentos, ne politisko spēlīšu, kur cīņa par varu stāv pāri cilvēciskajām vērtībām.

Visbriesmīgākās un varbūt jūtīgam lasītājam pat nepanesamas būs ainas no laboratorijas, kur veic eksperimentus ar dzīvniekiem: „Sažņaudzas kuņģis un uz augšu kāpj nelabums: kopā sasieti kāmji, kas pievienoti elektrodiem, peles ar amputētām kājām un metāla protēzēm, truši bez acīm un ausīm.” (178) Taču, neskatoties uz attēlotajām bezcerīgajām šausmām, šis darbs iedvesmo cīnīties par brīvību, nebaidīties no grūtībām, ticēt saviem spēkiem un labajam, kas mīt apkārtējos. Grāmatas teksta dažādās ainās un arī romāna finālā izskan kāda ļoti būtiska doma – lai gan paši esam ieslodzīti būrī, mēs nedrīkstam nocietināt savu sirdi, savu būtību. Par grāmatas esenci uzskatāma romāna beigās paustā doma „Vienīgās restes, kuras mums ir jāsalauž, ir tās, kas aizslēdz mūsu sirdi.” (237)

Brīžiem ļoti harmoniska, bet citkārt jautra, pat uzjautrinoša ir divu dažādo laikmetu, kā arī divu dažādu dzīves skatījumu – sievišķā un vīrišķā, sastapšanās romāna vēstījumā. Tas visdrīzāk izskaidrojams ar to, ka grāmata ir divu autoru kopdarbs. Grāmatas lappusēs vienlīdz labi sadzīvo gan tādas reālijas kā Kolizejs un karaļa Umberto laika mājas ar barokāliem kupoliem, gan peļu ķepās satvertie aipodi, kuri atskaņo repu. Peļu karaļpilī cieņā celtas gan korsetes, gan stilīgi bikškostīmi, bet mājas sesks, tērpts stilīgā mētelītī ar kabatiņām, mierīgi var spriedelēt gan par Napoleona varoņdarbiem, gan par stilīgākajiem mūsdienu smaržu aromātiem. Tikpat dinamiski mainās grāmatas noskaņa – vienu brīdi tiek tēlotas vīrišķīgas, asiņainas cīņas vai runas par publiskajiem testa serveriem, bet jau nākamajā sirdi plosoši, romantiski emociju izvirdumi un attiecību mudžekļi, kas neatpaliek no meksikāņu seriālu kaislībām. Pilnīgi ticams, ka kādam šāda mētāšanās varētu šķist pārlieku pašmērķīga izdabāšana dažāda vecuma, dzimuma un interešu auditorijām vai nespēja ieturēt vienotu, konsekventu stilu, taču, ņemot vērā, ka tā ir bērnu grāmata, daudzšķautņainums ir itin pievilcīgs un drīzāk vērtējams ar plus zīmi, jo lieliski atdzīvina grāmatu.

Tāpat grāmatas tekstu atdzīvina mākslinieces Anitas Rupeikas ilustrācijas, kas veidotas melnbaltu zīmējumu tehnikā. Šis ir tas gadījums, kad krāsu trūkums tiek kompensēts ar zīmējumos tēlotajām emocijām, un tās patiešām ir spēcīgas. Dinamiskajās, kustību un dzīvības pilnajās bildēs galvenokārt tēlotas cīņu ainas, kur peles ar sakostiem zobiem karo par savu eksistenci un brīvību. Māksliniece galvenokārt izvēlējusies uzsvērt tieši grāmatas nežēlīgo pusi, tādējādi vēl vairāk pastiprinot aso sižetu, kas caurvij „Pagrīdes ieceļotājus” no pirmās līdz pat pēdējai lappusei.

Grāmata ir neparasti nopietna bērnu literatūras pārstāve, tā skar globāli nozīmīgas tēmas, aptver plašu tekstuālo un faktoloģisko materiālu, tādēļ pirmsskolas vecuma bērniem kā priekšā lasāmais noteikti nederēs. Bet, tiklīdz bērnam radusies nojēga vai interese par tādiem jēdzieniem kā DNS, hormoni, antibiotiķis, antidots, demokrātija, vivisekcija vai alianse, viņš droši var savā vai bibliotēkas grāmatu plauktā meklēt „Pagrīdes ieceļotājus”. Cītīgam, zinātkāram, inteliģentam lasītājam sākumskolas vecumā grāmata būs pašā laikā. Grāmatas pluss ir tāds, ka tā būs vienlīdz saistoša gan dauzonīgam puikam, gan meitenei, jo grāmatā netrūkst ne piedzīvojumu un cīņas skatu, ne emociju un romantikas, kas uzplaukst nabadzīgā šinšillas Pepes un augstdzimušās peļu karaļa meitas Millas jūtu attēlojumā, Romas skaistumu slavinošos vides aprakstos vai izjukušu ģimeņu atkalapvienošanās brīžos.