Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Literatūras un dzīves džungļos. Roberto Bolanjo „Mežonīgie detektīvi”
Ligita Levinska
28.06.2016

Ironiski, bēgot no iepriekšējās latviski tulkotās Roberto Bolanjo biezās grāmatas „2666”, tālu netiku, tāpēc nolēmu, ka nu arī es esmu saņēmusi pietiekamu intrigas devu, lai iepazītos ar citu lasītāju slavēto un plaši reklamēto šobrīd populārākā Latīņamerikas rakstnieka Roberto Bolanjo romānu „Mežonīgie detektīvi” (Los Detectivos salvajes). Romāns jau kopš iznākšanas 1998. gadā ieguvis daudzas literārās balvas, taču īstie panākumi un starptautiska slava atnāca 2007. gadā, kad grāmata tika izdota arī angļu valodā. Šo brīdi var uzskatīt par vispasaules bolanjomānijas aizsākumu; droši vien vairums lasītāju tieši ziņkārības dēļ izvēlas lasīt šī autora tekstus. Tā nu arī es sāku brist un maldīties mežonīgajos džungļos.

Romāna pirmā nodaļa „Meksikā nomaldījušies meksikāņi (1975)” atklāj septiņpadsimtgadīgā jurisprudences studenta Huana Garsijas Madero iepazīšanos ar viscerālo reālismu, seksuālo pieredzi, bohēmu, dzejnieku pasaules uzskatiem, radīšanas procesu, taču kopumā romānā „(..) runa ir par dzīvi, par to, ko esam zaudējuši, paši to nemanīdami, un par to, ko varam atgūt” (451). Ja jāpasaka vienā teikumā, kas par zvēru ir „viscerālais reālisms”, tad tas ir jaunu dzejnieku 1975. gadā izveidota infrareālisma grupa Mehiko, kuras mērķis bija „izšķaidīt smadzenes oficiālajai kultūrai”. Tā ir kustība, lai ieviestu pārmaiņas, sapurinātu esošo literatūras sistēmu, tāpēc autors precīzi izmantojis jauniešu tēlus, lai iekodētu tajos jaunības maksimālism un gruzdošo vēlmi „demolēt” pasaules kārtību. Starp bohēmu, literāro procesu apspriedēm, mīlestību, kurioziem, pašironiju, iekšējām cīņām paiet jauno dzejnieku ikdiena, pašizziņa un sapņi.

Otro daļu „Mežonīgie detektīvi (1976–1996)” veido vairāku cilvēku domu attēlojums, pieredze un attiecības ar diviem dzejniekiem – čīlieti Arturo Belano (kā spriež kritiķi, tad Roberto Bolanjo iemiesojies Arturo Belani tēlā) un meksikāni Ulisu Limu. Šī nodaļa ir smagnējāka un grūtāk uztverama daudzo Latīņamerikas literatūras figūru dēļ. Autors izmanto garas sintaktiskās konstrukcijas, kas rāda apziņas plūsmas straujo tecējumu varoņos, tā vēl vairāk nokaitinot lasītāju, kuram nu jārokas kā detektīvam pa mežonīgo pasauli. Nodaļas nobeigums ir laiks, kad viscerālos reālistus gandrīz neviens vairs neatceras, tāpēc izskan skumjš un traģisks apgalvojums: „Kādu laiku Kritika pavada Darbu, tad Kritika pazūd un Darbu pavada Lasītāji. Ceļš var būt ilgs vai īss. Tad Lasītāji cita pēc cita nomirst un Darbs paliek viens, lai gan pamazām Darbam par ceļabiedriem uzrodas cita Kritika un citi Lasītāji. Tad atkal Kritika mirst, un atkal nomirst arī Lasītāji, un pāri šim kaulu krāvumam Darbs turpina ceļu uz vientulību. Tuvoties Darbam, kuģot tā pēdās ir nepārprotama drošas nāves zīme, bet tik un tā jauna Kritika un jauni Lasītāji tam nenogurdināmi un neapturami tuvojas, un tos aprij laiks un ātrums. Visbeidzot Darbs neglābjami vientuļš dodas uz neizmērojamo Bezgalību. Un kādu dienu Darbs mirst, tapat kā mirst visas lietas, tāpat kā nodzisīs Saule un Zeme, un Saules sistēma, un Galaktika, un vistālākās atmiņas par cilvēkiem. Viss, kas sākas kā komēdija, beidzas ka traģēdija.” (481)

Otrajā nodaļā, kur tiek izstāstīta pieredze komunikācijā ar Arturo un Ulisu, atmiņu tipa stāstījums ir neuzticams – lasītājam pēc savām iekšējām sajūtām jānosliecas tā stāstītāja pusē, kuram viņš tic, jo viedokļi ir daudzveidīgi un atmiņas par vienu notikumu tiek izstāstītas subjektīvi, taču visi varoņi ir simpātiski tieši šīs atklātības un tiešuma dēļ. Vienlaikus kompozīcija ir interesanta, jo caur atmiņām par citu cilvēku tiek uzzinātas paša stāstītāja dziļākās pārdomas, pasaules uzskati, paša teicēja dzīve, kas ir grāmatas augstākā vērtība pēc pazudušu dzejnieku meklējumiem vai literatūras procesiem. Romāna otrā nodaļa parāda varoņu nespēju vienoties un doties vienā virzienā, lai cīnītos par savas grupas ievietošanu literatūras kausā.

Trešajā un īsākajā nodaļā „Sonoras tuksneši (1976)” tiek meklēta dzejniece Sesareja Tinahero.

Jautājums par identitāti un tās meklējumiem mūsdienās ir aktuāls, tas skar gan katru indivīdu atsevišķi, gan visu sabiedrību kopumā. Romāna galvenie varoņi ir nemitīgos identitātes meklējumos, jo ikvienam cilvēkam vienmēr nepieciešams atrast piesaistes dzīvei. Klejotāja un meklētāja tēls ir droši vien populārākais visu laiku literatūrā. Tā ir atsauce uz Džeimsa Džoisa „Ulisu” (un vēl senāk – uz Homēra „Odiseju”), no kura arī veidojies Ulisa tēls, kurā iekodēts meklētājs un mūžīgais ceļinieks. Klejošanas fakts noteikti ir jāpatur prātā, jo tieši šī dinamika, kustība, plūsma parāda grāmatas galveno varoņu nozīmi. Proti, romāns vēsta par savas vietas atrašanu ne tikai ģimenē, bet arī uz literatūras skatuves. Bieži vien savas vietas atrašana robežojas ar revolūciju, tādēļ galvenie varoņi dumpojas, jo tikai tādā veidā var ko atrast – statiskais lai paliek ekspozīcijām, cilvēkam jādzīvo ar apziņu, ka dzīvība un dzīve ir dinamiski jēdzieni. Visi Bolanjo varoņi caur literatūru, caur šo izveidoto kustību mēģina atrast esamības un pilnības izjūtu, savu dienišķo devu.

Paturot prātā „Ulisu”, tad noteikti ir vērts pieminēt pilsētas tēlu un pastaigu tajā, ko izmanto arī Roberto Bolanjo, piemēram: „Šķērsoju Morelosa dārzu, tukšu un rēgainu, taču tā nostūros bija nojaušama slepena dzīve, ķermeņi un smiekli (vai smiekliņi), ķiķināšana par vientuļo gājēju (vismaz man tā tobrīd šķita), un šķērsoju Varonīgo Bērnu avēniju, šķērsoju Pačeko laukumu (kas tā nosaukts par godu Hosē Emilio vectēvam un arī bija tukšs, bet te gan nebija ne ēnu, ne smieklu), un, kad jau biju nolēmis iet tālāk pa Reviljahihedo ielu uz Alamedas pusi, no kāda stūra pēkšņi iznira un materializējās Kims Fonts.” (90–91) Pilsētas vērojumos jūtams polifonisks un kaleidoskopisks raksturs tāpat kā attēlotajos jauna tipa cilvēkos, kuri ir fragmentāri savās domās, sadrumstaloti, nespējīgi, sašķelti, sagrauti. Pilsētas tēls nav izraudzīts nejauši – dabā cilvēks būtu harmoniskāks, bet pilsēta paspilgtina varoņos disharmoniju, apjukumu, dumpīgumu, ekspresiju.

Roberto Bolanjo romānu var nicināt, var mīlēt, var dusmās mest prom daudzo pieminēto Latīņamerikas rakstnieku dēļ, var saprast, var nesaprast. Jebkura lasītāja interpretācija par šo romānu – pieņemama un respektējama. Atliek vien paņemt lāpstu un iejusties arheologa tēlā, jo „literatūras pasaule ir džungļi” (486). Tieši lasītājs ir tas, kurš nokļuvis mežonīgajos detektīvos – romāna struktūrā, tēlu pārbagātībā un daudzslāņainībā. Un, iespējams, labākās atziņas par romānu radīsies ilgi, ilgi pēc tās izlasīšanas, kas, manuprāt, ir lielākais cieņas apliecinājums autoram. To, vai būs lemts saprast šo cieto riekstu, rādīs tikai un vienīgi laiks, taču ar savu īpatnējo rokrakstu autors ilgi gozēsies slavas saulītē.