Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Literāri anatomiski tēta (iz)meklējumi. Kārlis Vērdiņš „Tētis”
Dainis Deigelis
07.07.2016

Kārļa Vērdiņa otrais dzejoļu krājums bērniem „Tētis”, šķiet, iznācis īstajā brīdī. Televīzijā tiek rādītas visas Latvijas drosmīgāko tētu nedienas, paliekot mājās ar bērniem. Sabiedrībā notiek asas diskusijas par dzimumu lomu jeb tradicionālo lomu maiņu ģimenē. Visas šīs diskusijas notiek caur pieaugušo skatījumu. Kārlis Vērdiņš jaunajā krājumā piedāvā paskatīties bērna acīm, zināmā mērā radot ieskatu vismaz vienā no lomām ģimenē. Līdz ar to sociālais fons it kā jaunāko klašu bērniem paredzēto grāmatu padara par ko nedaudz vairāk nekā vienkāršu bērnu grāmatu, liekot bažīties, vai tiešām tā būs piemērota izvēlētajai auditorijai.

 „krūms ir kupenā

visapkārt ziema

es brienu pa sniegu

pie tēta ciemā” (7)

Laikā, kad iznāca K. Vērdiņa pirmais dzejoļu krājums bērniem „Burtiņzupa”, atceros diskusijas starp paziņām, vai grāmata tiešām ir domāta bērniem, vai bērni spēs uztvert tajā izteikto domu. Autoram tika pārmesta pārlieku sarežģīta, bērniem neizprotama dzejoļu loģika, lai arī kritika bija citās domās. Lai noskaidrotu atbildi uz jautājumu, vai šoreiz mērķauditorija spēs uztvert grāmatā pausto vēstījumu, nolēmu pavērot bērnu reakciju. Pašam ģimenē aug viens pirmklasnieks, pie kura ļoti bieži ciemojas vēl divi „nelaimīgie”, kuriem kādā jūnija vakarā nācās sēdēt rātni un klausīties, kā šīs recenzijas autors visai neveiklā intonācijā lasa priekšā, cenšoties apslāpēt divu gandrīz divus gadus vecu dvīņu sajūsmas un dusmu spiedzienus, ieraugot melno grāmatu tētim rokās un cenšoties to izraut, lai parādītu, kā tad pareizi jālasa.

Pirmais dzejolis „Tētis un sniegs” tika uztverts bez emocijām, un tā vēstījums par ceļu pie tēta vairāk ir izprotams tiešām pieaugušam lasītājam – viltīgā ziema ir metafora sākumam uz tēta izpratni:

Un neļauj un neļauj

viltīgā ziema

lai aizbrienu es

pie tēta ciemā” (7)


Cikls „Tētis šoferis” (jāatceras, ka auditorijā bija tikai zēni) izraisīja gan smieklus, gan pārspriedumus par satiksmes noteikumiem un arī par to, cik slikti ir lamāties:

„Tētis burvju vārdus skaita:

Palaid mani priekšā, aita!”

Kur nu līdīs, stulbā zoss!”

Skaties, kur tu stūrē, govs!”

Luksoforu redzat, auni?”

Vācieties no ceļa, klauni!” (13)

Protams, kaut kas tamlīdzīgs atkārtojās arī pie dzejoļa „Tētis meklē kašķi”, tomēr visvairāk bērnus uzrunāja cikls par viņiem pašiem – „Bīstamie prieki”, jo te nu katram bija dzejoļu vērti stāsti – gan par nobrāztām kājām, gan pārgalvīgu spēļu sekām un attiecībām skolā, kas bieži beidzas ar izplēstiem matiem un uzsistiem zilumiem.

Jāteic, krājums ir krāšņiem epitetiem un salīdzinājumiem pilns, bet galvenais – ironiskām, tik ļoti K. Vērdiņam raksturīgām metaforām. Šeit arī atklājas galvenais grāmatas spēks, kas aizrauj katru lasītāju – gan lielu, gan mazu. Attēlotās dzīves situācijas ir tik reālas un vizualizējamas, pasniegtas smieklīgi un ironiski, un vienlaikus arī labsirdīgi, ka gribas smieties – gaiši, gaiši smieties. Attēlotie tētu tipi un dzīves situācijas nav domātas kāda nosodīšanai vai izcelšanai, netiek arī moralizēts ne mazā, ne lielā lasītāja priekšā, piemēram dzejolī „Tētis Politiķis”:

Tētis plātās acis bola

Jaukas lietas mammai sola:

mazu meitiņu tai dos

greznu māju Saulkrastos

kažoku un tvaika pannu

lielu lielu burbuļvannu

visu došu – tētis smaida –

tikai mazliet jāpagaida.” (59)

Noslēdzot jau pieminēto dzejoli „Tētis meklē kašķi”, netiek vaimanāts par to, cik slikts tētis, kas krogā meklē dzēris kašķi. Tā vietā ir mierinājums:

(..) arī tev mans mīļais draugs

laiks ir gulēt iet

gan jau tētis galā tiks

taisi acis ciet.” (35)


Dzejoļi no bērna skatpunkta vēsta, cik dažādi tēti mēs esam un cik bērni patiesībā labi visu redz un saprot, kā uztver apkārtni un sevī notiekošo. Jautājums tikai, vai mēs – gan tēti, gan mammas – vienmēr spējam ieklausīties. Vai mūsu iekšējais bērns jau nav nogalēts tik ļoti, ka vairs nespēj caur ikdienas netīro veļu (dzejolis „Veļas diena”) saskatīt, kādas Saules pilsētas bērns sevī spēj uzcelt. Vai mēs nemēģinām to izravēt, pakļaujoties un ieliekot savus bērnus kaimiņu tantiņu (sabiedrības) sagādātajās pareizajās audzināšanas kastītēs.

No dārza atgriežas omīte

tai kaimiņiene līdzi

tā sajūt sevi procesā

par varenu izpalīdzi.” (43)

Un visi ņemas un strostē vecāko bērnu, kaimiņiene tikmēr rij kartupeļus un lielās, cik brīnišķīgi viņējie, kādos amatos utt. Tikmēr mazā ķipara iekšējo pasauli neredz neviens, pievēršot uzmanību tikai ārējai „fasādei”:

Es esmu šai ģimenē jaunākais

te visiem par mani ir prieks

es eju pirmajā klasē

un esmu teicamnieks.” (45)


Neviļus rodas sajūta, ka „Tētis” noskaņas ziņā ir tikpat lipīgs un uzrunājošs kā K. Vērdiņa krājums „Pieaugušie”, jo tajā tāpat kā visā K. Vērdiņa daiļradē kopumā dominē patiesums.

Krājumā "Tētis" otra ģimenes pīlāra – mātes – tēls parādās tikai epizodiski un tomēr tas ir spilgti pamanāms – piemēram, kā mātes pārdzīvojums un nenosodošā mīlestība:

Bet māte virtuvē asaras rīs

Kad pusdienām sīpolus lobīs.” (45)


Modernā mamma priekšniece ir dzejolī „Mīļais tētis”:

no pleciem mamma mēteli met

stāv pikta uz papēžiem augstiem (lpp.nr.49)

(..) man prasa vai labi uzvedos

Vai tētim nenesu raizes” (49)

Runājot par mainītām lomām ģimenēs, kur tētis ir galvenais bērnu audzinātājs un mamma – naudas pelnītāja, var uzdrīkstēties nostāties pret sabiedrības uzskatu, ka vīrietim tā ir vājuma pazīme un sievietei – mātes instinkta un sievišķības trūkums. Pēc pieredzes saku, ka ir nepieciešams ļoti daudz vīrišķības, lai tiktu galā ar mājas darbiem un bērniem vienlaikus. Visgrūtākais ir aizstāt mammas maigumu, jo tomēr vīrišķīgais raupjums ik pa laikam tētiem liedz sajust dažādas audzināšanas nianses:

es atkal atšķiru grāmatu

un laimīgās beigas skatos

gribas lai mammas roka

pabužina man matus” (49)

Protams, ja krājumā meklēsiet „netradicionālus” ģimenes modeļus, būs vilšanās. Mammas un tēti te ir visai tradicionāli, un nevis mammai, bet gan

Tētim ir alus zobi

Viņam tie labi noder

ar zobiem tas pudeli atkorķē

bet mamma sauc: mīlulīt lūdzu nē!

cik vareni alus zobi”.


Un ne jau tētim bet...

mammai ir sulas zobi

līdzeni gludi un spodri

tie smalcina salātus veselīgus

skrapšķina dateles hurmu un vīģes

cik vareni sulas zobi”. (63)

Līdz ar to genderisma un visādu citu sazvērestību teoriju nomāktie – guliet mierīgi! Grāmatu droši var rādīt bērniem, nav jāslēpj kā savulaik žurnāla „Zīlīte” numuru. Kārlis Vērdiņš šeit nepauž un negrib paust jaunu ģimenes modeļu, tētu un mammu formulas, autors tikai atspoguļo pastāvošos uzskatus par mammām un tētiem un sabiedrības uzskatus par to paradumiem, lai gan zinu arī tādus tētus, kas ēd veselīgus salātus, un mammas, kurām patīk iedzert alu. Atcerēsimies, ka krājums tomēr ir domāts bērniem, jā, pilns ar vecākiem saprotamu ironiju, tomēr bērnu dzejoļu krājums. Tas ir galvenais – krājums nav novirzījies no tam dotā uzdevuma un vektora, un tas apliecina autora prasmes un talantu, par kuru diez vai kāds šajā dīvainajā republikā šaubās.

Bērni klausījās ar interesi un iesaistījās diskusijās. Teksts ir viegli uztverams, un paustais vēstījums ir saprotams kā bērniem, tā pieaugušajiem. Man kā visai infantilam tētim bija, par ko padomāt, salīdzināt un pasmaidīt arī pašam par sevi. Tas tiešām ir ieguvums, ka atšķirībā no daudziem citiem krājumiem bērniem, kas runā par attiecību modeļiem ģimenē, krājums „Tētis” aktualizē arī tāda tēta lomu bērnu un ģimenes dzīvē, kurš ir ne tikai naudas pelnītājs un „stingrā roka”, kas prot tikai rāties, alu un pulti turēt. K. Vērdiņa rādītā tēta rokas prot gan samīļot, gan parūpēties, gan parādīt, kā labāk darīt. Krājums spilgti izgaismo, cik nozīmīga ir tēta vieta bērna dzīvē, neskatoties uz to, ka reizēm tēti kaujas, lamājās vai, labu gribot, sola pārāk daudz. Kārļa Vērdiņa tētis ir kļūdām pilns, pretrunīgs, taču līdz ar to tik ļoti patiess. Tētis sanācis dzīvs un katram atpazīstams, mīlams. Grāmata ir kā lielisks, nedaudz zobgalīgs siltums – noderēs ikvienā ģimenes lasāmajā aptieciņā, turklāt šis „Tētis” ir tieši tāds – vajadzīgs.