Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Vienkārši, saudzīgi un sparīgi. Valdis Rūmnieks un Andrejs Migla „Debess aiztur elpu”
Anna Gaile
14.07.2016

„Debess aiztur elpu” ir rakstnieku Andreja Miglas un Valda Rūmnieka sestais kopīgais darbs. Romāna ideja radusies Liepājā, darbs rakstīts divus gadus, vācot materiālus grāmatās, arhīvos, presē, bijušo kara lidotāju atmiņās.*i Grāmata vēsta par laikposmu no 1918. gada 21. decembra līdz 1919. gada 8. jūlijam – Latvijai nozīmīgu laiku.

Autoru kontā jau ir pieci vēsturiski romāni, un tas vieš pamatotu paļāvību, ka lasītājs tiks ievests pasaulē, kur vēsturisko faktu atspoguļojums meistarīgi savīts ar izdomāto varoņu gaitām, nepieļaujot rupjas faktu kļūdas.

Romānā atspoguļots sarežģīts laikposms, kad Latvijas teritorijā pastāv vairākas valdības, varas, armijas un politiskās intereses. Nepārzinot vēsturi, lasītājam diez vai radīsies pilnīga skaidrība par notiekošo. Drīzāk nostiprināsies pārliecība par notikumu sarežģīto un komplicēto dabu, „par to milzu tīklu, kurš stiepjas no lielajām pasaules bankām, sabiedroto valdībām, no Krievijas impērijas atbalstītāju izmisīgās cīņas ar lieliniekiem, no senu gadsimtu vācu bruņinieku privilēģijām uz šodienas tūkstoš daļās saskaldīto vācu sabiedrību; no Golca pārākuma smīna, raugot Niedras un Ulmaņa cīkstēšanos; no Baloža un Zemitāna slēptajām ilgām - kurš iejās Rīgā baltā zirgā” (277). Tomēr, lasot romānu, noteikti veidosies zināms priekšstats par iesaistītajiem spēlētājiem un, iespējams, interese papētīt šo vēstures periodu detalizētāk.

Atspoguļojot politiskās un militārās varas, autori lielākoties vairās no viennozīmīgiem vērtējumiem, saudzīgi piekabinot pozitīvas birkas tādām vēsturiskām personām kā Oskars Kalpaks, Zigfrīds Anna Meierovics, Jānis Balodis un Jorģis Zemitāns un – vēl uzmanīgāk – Kārlim Ulmanim. Ar negatīvajiem tēliem ir nedaudz vienkāršāk – tā tiek tēlota padomju vara un personāži, kas to iemieso, gan vēsturiskas personas, gan autoru iztēlē radītas.

Romānā tāpat kā dzīvē, labais pastāv cieši līdzās ļaunajam gan apkārtējā pasaulē, gan katrā cilvēkā. „Katrs cilvēks ir vesela pasaule, un viņš tūkstošreiz var būt labs un tikpat reižu – slikts,” norāda romāna galvenais varonis 24 gadus vecais Roberts Zaļkalns jeb Roberts Grīnbergs. Protagonists ir nacionāli noskaņots, drosmīgs, jauns virsnieks ar vēsu prātu, staltu augumu un, iespējams, tikai galvenajam varonim piemītošu spēju izdzīvot neskaitāmās bīstamās situācijās. Jauna partizāna, 007 spiega un diplomāta apvienojums, kuru uz priekšu dzen pienākuma un nepadarītu darbu sajūta un nemitīgi urda jautājums – „kas es esmu?” (bez šaubām, aktuāls arī daudziem mūsdienu latviešiem).

Roberts, iespējams, ir pārāk pareizs un labs, pārāk maz baidās un par maz dalās ar lasītāju savās jūtās un emocijās, bet galvenajam varonim to var piedot, jo viņam taču jāpaliek nedaudz noslēpumainam un nedaudz vientuļam cīnītājam par labo – par brīvu un neatkarīgu Latviju. Vismaz to, šķiet, paģēr romāna kopējā noskaņa.

Pareiza un laba ir arī Roberta mīļotā Mirdza, nedaudz „nepareizāki” un tamdēļ interesantāki ir pārējie romāna varoņi. Lasītāja simpātijas iekaro trīs latviešu lidotāji, vēsturiskas personas, kas 1919. gada 9. maijā kolektīvi pārlidoja no padomju aviācijas nodaļas latviešu spēku pusē. Viņi ir jauni, enerģiski, mīl dzīvi, meitenes, labu izklaidi un par visu vairāk – lidošanu.

Jauns un nepieredzējis ir arī mākslu mīļotājs Arvīds, kura prototips ir dzejnieks Jānis Sudrabkalns. Viņam bieži ir bail, bieži trūkst gribasspēka, drosmes un apņēmības, bet sirds tiecas pēc skaistā un labā, to izpausmes mākslā. Arvīds ir tēls, kurš var iekarot gan lasītāja simpātijas, gan antipātijas, ko gan nevar teikt pat Roberta un Mirdzas novadnieci un skolas biedreni Nadīnu. Viņas tēls romāna lappusēs ar zināmu komiskuma devu pakāpeniski iemieso padomju varas absurdos aspektus, bet interesanti, ka neraisa izteiktas antipātijas, drīzāk žēlumu.

Kolorīts tēls ir vācu baronese Millere, kas atsakās pamest padomju varas okupēto Rīgu, gaidot atgriežamies no kara savu vīru. Pakļaujoties padomju varas pavēlēm par buržuāzijas spēku lietderīgu izmantošanu, vecā kundze spiesta slaucīt Rīgas ielas, bet nezaudē savu aristokrātiskumu. Latviešus viņa vērtē kā krietnus strādniekus, bet kā sev līdzīgus inteliģences ziņā, šķiet, atzīst tikai tad, kad dzird trīs lidotājus brīvi runājam franciski. Pārcietusi ieslodzījumu padomju varas izveidotajā Zaķusalas geto, vecā kundze slimības gultā lasa Brokhauza vārdnīcu un sagaida atgriežamies savu vīru, kurš atnācis kājām no Ukrainas. Tas ir viens no grāmatas diviem brīnumiem, ja neskaita galvenā varoņa izdzīvošanas spējas. Otrais ir Mirdzas kaķa Baltiņa atgriešanās pie Roberta grāmatas noslēgumā.

Romānā darbība galvenokārt notiek Rīgā, „kur frontes ir neskaitāmas un neredzamas” (242), kur augstā vērtē ir lauku maize, speķis un sviests un kur olas un kafija kļūst par delikatesi. Pilsētā, kur, varām mainoties, dzīvību var glābt labs uzvalks, jo vācieši nošauj visus, kas izskatās pēc padomju karavīriem vai parastiem strādniekiem.

Romānā varoņi piedzīvo arī skumjus mirkļus un sāpīgas atklāsmes. Pienāk mirklis, kad Roberts nevēlas dzīvot un ar šādu noskaņojumu dodas briesmās, bet lodes viņu neķer. Viņš izdzīvo un, kā romāna lappusēs vairākkārt norādīts, viņu gaida lieli darbi. Arī Latvijas vēsturē 1919. gada 8. jūlijs nav „laimīgās nākotnes” pirmā diena. Tādēļ arī grāmatai būtu nepieciešams turpinājums, otrā daļa par brīvības cīņām pret Bermontu un Roberta piedzīvojumiem tajās.

Aktuāls paliek jautājums, kādai auditorijai romāns domāts? Lielākā daļa galveno varoņu ir jauni cilvēki, 24 līdz 30 gadus veci. No romāna dvesmo viņu jaunības spars, maksimālisms, reizēm arī zināms naivums un kas tāds, grūti notverams, kas šķiet zudis 21. gadsimtam un tā jaunajai paaudzei. Tāpēc neatbildēts paliek jautājums, vai šis darbs spēj aizraut mūsdienu jauniešus. Kādu daļu noteikti, ja paturam prātā, ka jaunieši ir tikpat dažādi, cik citu vecuma grupu pārstāvji.

„Debess aiztur elpu” ir romāns, no kura strāvo vienkāršība. Pie tās jāpierod, bet, tiklīdz tas paveikts, romāns aizrauj lasītāju spraigā laikā ar varoņiem, kurus jaunība apveltījusi ar dedzību un optimismu. Romāns noteiktišķitīs interesants cilvēkiem, kas ciena Latvijas literatūru un vēsturi, un droši var apgalvot, ka, izlasot to, neviens dumjāks nepaliks.

Runājot par grāmatas vizuālo noformējumu, vērtējums, protams, atkarīgs no katra lasītāja personiskās gaumes, bet tas varēja būt simpātiskāks. Manai gaumei pārāk oranžs un saskaldīts vāka noformējums, lai gan tā elementi ir pārdomāti un sasaucas ar romāna sižetu. Vāka noformējumā izmantota fotogrāfija, kurā iemūžināta Latvijas pagaidu valdības locekļu nokāpšana no kuģa „Saratov” 1919. gada 8. jūlijā. Romānā galvenais varonis Roberts šo notikumu vēro no Rīgas pils torņa kopā ar savu draugu un cīņu biedru Artūru, un viņiem paveras elpu aizraujošs skats uz sagaidītāju pūļiem Daugavmalā. Virs romāna nosaukuma uz vāka redzams lidmašīnas siluets – plakans un šablonisks, bet veiksmīga atsauce uz trim lidotājiem, kas ir vieni no simpātiskākajiem romāna varoņiem.

Romāna nosaukums labi raksturo atspoguļoto laikposmu – „debess aiztur elpu”, lai redzētu, kā izvērtīsies Latvijas nākotne, bet jāatzīstas, ka nespēju nosaukumu atcerēties, līdz aizvēru pēdējo lappusi un aplūkoju vāku vēlreiz.



*http://www.liepajniekiem.lv/zinas/kulturvide/kultura/romans-par-latvju-lidotajiem-un-latviju-181524