Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Teksti, kas silda. Heli Lāksonena „Piec ait kalns”
Līvija Baumane-Andrejevska
19.07.2016

Savdabīgās, radošās grāmatiņas „Piec ait kalns” (nosaukums oriģinālvalodā – „Aapine”) autore ir Somijā populārā rakstniece Heli Lāksonena (1972). Latvijā viņa plašāk pazīstama tapa, pateicoties Guntara Godiņa latviešu valodā pārceltajam dzejoļu krājumam pieaugušajiem „Kad gos smei”, kas turklāt piedzīvojis arī pārizdošanu. H. Lāksonenas krājums ieguvis arī Latvijas Literatūras gada balvu tulkojumu kategorijā (2012).

Tiekoties ar lasītājiem, rakstniece labprāt dalās atmiņās par bērnību – radošā būtība un savdabīgais, gaišais skats uz esību ļauj viņai saglabāt vieglumu, spēles prieku, raugoties uz ikdienišķo un iemūžinot atsevišķas ikdienas epizodes dzejas tēlos. Taču dzejoļos sastopamas ne tikai ikdienas ainas vai komisku notikumi atspulgi (tādi, piemēram, ir teksti „Rots broucens uz lielpilset”, „Tēt solijums”, „Vecgad vakar jounum”, „Aij māc Dāvam pareiz run” u. c.), bet arī bezgala jautri, bērniem lasīšanai īpaši interesanti teksti, kuru centrā ir antropomorfizētu dzīvnieku tēli („Ja lācs var, ta kapec tu ne”, „Olimpiad”, „Vēstul ougstam kungam”, „Jūrs cūciņ pārvērtips” u. c.)

Heli Lāksonenas grāmatā sastopamies ar dzejniecei raksturīgo – rotaļīgu nebēdnīgumu, gaišu humoru, īpatnēju izteiksmi, asprātīgu vienkāršību. Rakstnieces emocionalitāte, dabiskums un trāpīga tēlu izvēle dara viņu bērna pasaulei tuvu (ja vien mēs iztēlojamies un joprojām sastopam bērnus, kuri labprāt skrien basām kājām, ciemojoties laukos pie vecmāmiņas, aizrautīgi pēta dabu – nevis stundām ilgi veras savā viedtālrunī vai planšetdatorā).

Tāpat kā dzejas krājumā pieaugušajiem „Kad gos smei” arī bērniem domātajā skumīgās, nopietnās tēmas aplūkotas caur gaiša humora un sirsnības prizmu. Kritiķe Sintija Kampāne, vērtējot krājumu „Kad gos smei”, raksta: „Liriskajam varonim ir skaidrs priekšstats par aiziešanu (..), un dzīve pēc tās turpinās.”1 Un šis motīvs – ar vieglu humora pieskaņu, ar sirsnību – ir, piemēram, dzejolī „Mierinajums”, kur liriskais „es”, visticamāk – bērns, mierina vecmāmiņu („mimmīti”), redzēdams viņu noskumušu: „Es šo mierin: / Papic [vectēvs] debesmeža las mellenes un / viņam sirdi i viet tik venam mimmišam. // Mimmic atploku smaida kā zemen.” (38) Bērns vecaimātei stāsta, ka vectēvs, viņas vīrs, debesu mežā tagad lasa mellenes, tas ir, it kā simboliski turpina dzīvi arī pēc aiziešanas, un turklāt tiek atzīmēts, ka viņam noteikti arī tajā dzīvē mīļa var būt tikai viena – viņa sieva.

Dzejas teksti ir jautri, ļoti rotaļīgi, komiskais mijas ar sirsnīgi mīļo, un spēles veidā pasniegtas gaužām neuzmācīgas, nojaušamas pamācības (piemēram, „Bērs, man teu i vēlējums” u. c.) vai pat kāds dziļš, pārdomu vērts jautājums, dilemma – būt pašam sev vai mainīties, vēloties izpatikt citiem, zaudējot patiesi sevi („Jūrs cūciņ pārvērtips”). Bērna pasaulē iederīgs siltums staro no daudziem tekstiem, piemēram, krājuma tituldzejolī: „Tas domac teu, kam venmer oukst! // Istelojas seu piec ait skout. / Aits silc sāns / teu pa kreis un teu pa lab (..) // nekas tik lab teu nesasildis / kā piec ait kalns.” (66)

Vērts atzīmēt šīs grāmatas novitāti, ko noteikti var nojaust jau krājuma nosaukumā un arī lasot citētās rindas un minētos dzejoļu nosaukumus: tāpat kā dzeju pieaugušajiem arī bērniem domātos dzejoļus Heli Lāksonena sacerējusi nevis literārajā somu valodā, bet gan dienvidrietumu Somijas dialektā, somu vidū dēvētā par „īso valodu”. Tas ir vien no būtiskajiem elementiem, kas veido Lāksonenas fenomenu un piešķir „garšu” un noskaņu viņas tekstiem. Skaniskais apvalks būtībā ietver sevī arī rakstnieces/liriskā „es” pozīciju attiecībā pret esamību, palīdz veidot nesamākslotības, tiešuma, viegluma iespaidu. Tāpēc arī grāmatas „Piec ait kalns” gadījumā atdzejotājs Guntars Godiņš veicis apjomīgu, radošu darbu, izmantojot to pašu „atslēgu”, kas atrasta, strādājot ar „Kad gos smei” atdzejošanu: viņš Lāksonenas savdabīgās poētiskās pasaules atveidei un skaniskā kolorīta uzburšanai latviešu valodā izvēlējies izmantot nevis literāro valodu, kas tekstus darītu pliekanus, mazāk „garšīgus”, varbūt nereti – pat gaužām vienkāršus, bet gan, respektējot formu, tekstus atveidojis lībiskā dialekta Vidzemes izloksnē. Būdams talantīgs un pieredzējis atdzejotājs, G. Godiņš ir pieņēmis, ka tieši šis dialekts ir precīzākais, lai arī latviešu valodā saglabātu H. Lāksonenas dzejas pasaules autentiskumu. Vien aizdomājos, vai arī pavisam konkrētus lokalizējumus, kas, iespējams, bērnam varētu palīdzēt veidot ciešāku saikni ar konkrēto dzejas tekstu, G. Godiņš ir ieviesis, konsultējoties ar H. Lāksonenu un saņemot viņas akceptu, vai arī viņš ir visai brīvi improvizējis, vēloties radošā veidā darīt tekstu tuvāku latviešu lasītājam (dzejolis „Rots broucens uz lielpilset”, kur aprakstīts, kā centrālā varone Rota dodas no Tūjas un Saulkrastu puses uz lielpilsētu – Rīgu, 50. lpp.)

Taču, respektējot savdabīgo formālā ietērpa jautājumu, Guntars Godiņš paralēli vēl arī veicis būtisku „valodnieka tulkotāja darbu” – katram dzejas tekstam ir „Vārdniciņ” jeb vārdnīciņa, kurā tie skaidroti atsevišķi izloksnes vārdi vai pat veselas teksta daļas, dzejoļu rindas, lai mazajam lasītājam būtu iespēja pilnībā izprast dzejoļa tekstu un pat apgūt ko jaunu. Vērtīgi, ka skaidrojumos izmantotas vairākas formas, piedāvājot gan pavisam tiešu izloksnes „tulkojumu”, gan literārās valodas versiju. Tas var līdzēt bērnam paplašināt redzesloku un bagātināt valodu, vārdu krājumu. Šī G. Godiņa radītā koncepcija ir atzinīgi vērtējama.

Ielūkojoties interneta dzīlēs, šķiet, ka oriģinālajā izdevumā bijusi atšķirīga koncepcija – ikkatrs dzejolis pārstāvējis kādu burtu, veidojot savdabīgu „alfabēta grāmatu”, kas bērnam palīdz apgūt alfabētu. Par sākotnējo ideju liecina arī pirmais dzejolis latviešu izdevuma versijā „Ja lācs var, ta kapec tu ne”: „C klass kajīte pār jūr lācs burai, / (..) Tik ilg kuģoi, dziedai par A un C, / lidz iemacijas viss ABC (..).” (14) Tulkotājs veiksmīgas jaunrades ceļā ir pavērsis šo Lāksonenas „alfabēta apgūšanas” ideju citā – latviešu valodas izzināšanas un bagātināšanas idejā, kas īstenojas, lasot dzejoļus. Patiess ir teksts, kas lasāms uz ceturtā vāka : „Izlasot šo grāmatu, tu būsi kļuvis ne vien priecīgāks, bet arī gudrāks.

Jāatzīmē arī tas, ka grāmata ir visai krāšņa, cietos vākos sieta – glīta un vērtīga arī kā izdevums pats par sevi. To bagātina somu ilustratores Elīnas Varstas (1979) košās, moderni mākslinieciskās ilustrācijas, kurās nereti vērojama arī komiskā dzirksts. Par radošo veikumu gan Lāksonena, gan Varsta 2013. gadā Somijā tika nominētas „Finlandia Junior” balvai.

Arī autoru kolektīvs, kas līdzējis tapt grāmatas latviskajai versijai izdevniecības “Liels un mazs” apgādībā, ir visnotaļ respektabls – līdztekus tulkotājam un atdzejotājam G. Godiņam kā grāmatas redaktore darbojusies Inese Zandere, korektūru veikusi Guna Kalniņa, bet par dizainu rūpējusies Ūna Laukmane.

Noslēgumam daži vārdi par lasīšanas pieredzi – jauno lasītāju (7 gadi) pirmajā mirklī mazliet samulsina it kā „nepareizās” vārdu formas, bet, saņemot skaidrojumus par valodas dažādību/bagātību, dialektiem, rodas interese, un tālāk sokas gluži labi. Īpašu atzinību izpelnījās dzejolis „Jūrs cūciņ pārvertips”. Ar aizrautību noris mēģinājumi lasīt dzejoļus „pareizi”: uzreiz, tiešajā uztveršanas un teksta lasījuma procesā, nemaz neskatoties vārdnīciņā, bet lasot ar visām galotnēm, garumzīmēm utt. kā sava veida attīstošu spēli.

 

 

1 Kampāne S. „I tāc, kāc tu i”. Uzasināta zīmuļa trāpīgumā. Heli Lāksonena „Kad gos smei”. Pieejams tiešsaistē: www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/18496/