Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Nākt ārā no ūdens. Hardijs Lediņš, Juris Boiko „Ūdenslīdējs”
Jūlija Dibovska
21.07.2016

Lediņš un Boiko – viņi abi ir stilīgi, tāpat par stilīgiem nevar neatzīt arī varbūt plašāk pazīstamos „Dzeltenos pastniekus”, kuru pirmo divu albumu mūzikas tekstu šie vīri palīdzējuši radīt un tādējādi snieguši ziņas par savu verbālās mākslas fenomenu. Neviļus daudzi iepazinuši Hardiju Lediņu (1955–2004) un Juri Boiko (1954–2002) tieši kā vārdu autorus īpatnējām kompozīcijām.

Būdama paliels lajs Latvijas avangarda mākslas/mūzikas jomā, tomēr esmu saskārusies ar Hardija Lediņa un Jura Boiko veikumu vēl ilgi pirms zīmīgā un pasākumiem bagātā 2015. gada. Daudziem simtiem un pat tūkstošiem Hardijs Lediņš un Juris Boiko neizsaka pilnīgi neko – ar to būtu jārēķinās bez jebkādas snobisma atblāzmas, jo tāda ir viņu niša, un tur tāpat kā Raiņa gadījumā nepalīdzēs nedz akcijas, nedz pasākumi gada garumā. Spriežu, ka arī mana agrā iepazīšanās nenozīmē vis laika un apstākļu sakritību kultūras izglītībā, bet gan to, ka avangards patiešām ir un paliek avangards, negaidīti sasniedzot (vai absolūti netraucējot) pat visattālākos laiktelpas nostūrus, apliecinot savu sākumu un beigas, kā arī reiz palaistās brīvības formulas epidēmiskumu (vai neizprotamību). Taču, par spīti it kā vispārzināmajam multimediju mākslinieku pāra tēlam, te slēpjas paradokss – brīvmākslinieki pauž zināmu māksliniecisko brīvību, tā dzīvo pēc viņiem un ārpus viņiem, tomēr tas ir panākts, arī zināmā mērā reglamentējot sevi – viens radīja arhitektūras manifestus, cits rīkoja ritualizētus gājienus uz Bolderāju. Kur nu vēl Boiko kuratora darbs, kam nepieciešama zināma aukstasinīga mākslas sakārtošana (manuprāt), vai Lediņa diskotēkas, kurās haosam bija jāpatveras zem vienotas diskžokeja vai pat lektora stabules (protams, ka īstenībā nav jāpatveras). Interesanti ir ar viņiem abiem, it kā abi joprojām būtu ar mums arī fiziski, un šī fizikalitāte patiešām arī parādās – taustāmā izdevumā, ne tikai lekciju, diskotēku vai izstāžu veidā.

Šis šķietami vienkāršais, primitīvais medijs ir Boiko un Lediņa paradoksa negaidīti gaidīts turpinājums – dzejas grāmata, kas, iespējams, ir tieši tas vienīgais, kā vēl trūka, Hardija Lediņa jubileju pagājušajā gadā atzīmējot. Kamēr ceram, ka top arī Lediņa biogrāfija (tātad tur būs arī viņa klasesbiedra un drauga Boiko dzīvesgājums), izdevniecība „Liels un mazs” un galvenokārt noteikti Inese Zandere nolēmušas godināt abus multimāksliniekus ar mazu, 32. lpp. biezu grāmatiņu, kurā iekļauti „visūdeņainākie” autoru dzejas darbi. Nu abi talanti ir notverti vienkopus, diezgan reglamentēti brīvdomīgā formā – grāmatai, kas nav pašu mākslinieku izdota, ir savi likumi, bet jāatceras, ka arī tekstiem, īpaši divu autoru dzejoļu krājumam ar Edmunda Jansona ilustrācijām, ir tiesības veidot savas attiecības grāmatas pašaurajos rāmjos. Vai mēģinājums savažot abus garus mazajā formā ir uzskatāms par izcili izdevušos? Nē, tas ir kas cits.

Iepriekš multimākslinieku teksti galvenokārt bija pazīstami interesentiem divos pamatizdevumos (tos gan nevar saukt par pamatīgiem) – Juris Boiko izdevis „Dziesmas un dzejas” („Preses nams”, 2000) un kopā ar H. Lediņu uzrakstījis arī romānu „ZUN” (manuskriptu uzdrošinājusies ņemt vērā „Jumava”, 2005). Grāmatiņas ne tuvu nav tas, kas pārspēj autoru izpausmes mākslā un mūzikā. Diemžēl vai likumsakarīgi arī Ineses Zanderes sastādītais „Ūdenslīdējs” solās būt līdzīgs. Un tā nav nedz izdevuma, nedz tā veidotāju, bet gan jau atkal – H. Lediņa un J. Boiko ieņemtās daudznozaru nišas problēma.

„Ūdenslīdēju” par izcilu nav vēlmes saukt, jo tas skanētu pompozi un nevajadzīgi, lišķīgi un nepatiesi. Domāju, ka arī pret satura novērtējumu tik skaļā manierē ironiski pretotos paši autori. Un diez vai izcilība ir bijusi arī grāmatas veidotāju mērķis. Te ir kas cits – varbūt to ir vērts bez ironijas dēvēt par atklātnītes ierāmējumu, apzinoties plašā izpausmju spektra savaldīšanas un apkopošanas neiespējamību. Līdzīgi kā notiek ar binokli, kurā jāskatās caur actiņu, cerot ieraudzīt plašumu, bet tā vietā tomēr jāatduras pret ļoti konkrētu pietuvinājumu kopējā ainā. Un tomēr tas ir plašuma efekts.

Dzejoļu izkārtojuma princips rada iespaidu par Jura Boiko un Hardija Lediņa tekstu kokteili, maksimāli kārtainu – dažiem tekstiem pat nav norādīts autors (ar to laikam domāts, ka autori ir abi), tādējādi „uz papīra” atspoguļojot abu personību dzīves redzējumu. Taču iekšēji tā ir noteiktā secībā pakārtotu tekstu dramaturģija, kas nosacīti un subjektīvi sadalāma vairākos posmos: atsvešinājums, iekļaušanās, izlaušanās, norobežošanās, kontrole, izgaišana. Un dažreiz kādai no šīm skaļajām kategorijām atbilst tikai viens vai divi dzejoļi – neiroķirurģijas vērta kompozīcija. Jāapbrīno, kā krājuma elementi saskaras teritoriāli un ir arī saturiski saistīti – dzejoļi it kā nevaldāmi plūst cits aiz cita, atvēlot telpu dinamiskajām ilustrācijām.

Atsvešinājums. Pirmais, kas varētu simbolizēt atsvešinājuma efektu, ir spilgti dzeltenās iekšlapas, kuras lasītājs ierauga kopumā mierīgi melnbaltajā noformējumā vēl pirms izteiksmīgajiem Edmunda Jansona zīmējumiem un tādējādi atstāj vienīgā krāsainā elementa silto iespaidu. Tikai iedomājoties pamatmotīvu – ūdeni –, dzeltenais it kā pretojas „kopējam plūdumam”, gandrīz vai iemiesojot laikmetīgās mākslas labākos piemērus – tas ir, tos, kas vairs nav „sūnu zaļais”, bet ir „koši dzeltenais”1. Ar dzejoli „man ļoti nepatīk ūdens” sākas mazās grāmatiņas teksti, un šī, kā izrādās, pilsoniskā nostāja saskaras ar eksistenciāli individuālo dzejolī par lietusrobežsargu. Atsvešinājums arvien apliecinās – spilgtā personība piedzimst nemīlīgā pasaulē, kurā „var sapūt / neizžūt” un „laikam kāds jau pūst” (8–9), kurā turklāt robeža jau pavisam ģeogrāfiski iemieso arhaisko pašsaglabāšanos: „dēls nepeldi uz zaķusalu / tur dabūsi galu tur dabūsi galu.” (10) Mītiskajā domāšanā sakņota (ūdens piederas htoniskajai pasaulei) un nozīmīga dzejoļu kopa.

Iekļaušanās. Un tad viens no multimāksliniekiem pavēl iekļauties, lai izlauztos: „peldi peldi / prom no jūras / peldi tur / kur neaug bākas.” (11) Tas varētu nebūt patīkami, tomēr ūdenī ir arī citas radības, kas tajā mīt jau veselu mūžību un ir pie tā pieradušas. Vienīgi dažreiz ir vajadzīgi tīkli, lai ieraudzītu, ka „jūras cūkas iekšā tiek / piecas tonnas katru dien” (12). Ūdens impērijā var būt arī ērts dārziņš, namiņš, dzīvīte – kas nozīmē, ka šis un tas nemīlīgajā vidē ne tikai ir iespējams, bet arī tīkami neiespējams: „zem ūdens man ir namiņš mazs / grīda tam nav jāmazgā / vienmēr ļoti slapja tā / zem ūdens.” (13) Šajā dzejoļu kopā neviļus tiek solīta revolūcija.

Izlaušanās. Briestošā revolūcija nav gluži tipiska – liriskais „es” nešļakstās peļķē vai jūrā, no kuras ir izlauzies, tas vēro apkārtni un ļaujas individuālajam. Tas ir viens vienīgs dzejolis, kura kontekstā patiešām rodas akūta nepieciešamība zināt, kurš ir autors un kurš ir iespējamais adresāts, jo Juris Boiko gājis bojā divus gadus pirms drauga Lediņa došanās aizsaulē, un dzejolis „bez tevis (klusā jūra)” šķietami atbilst sērojošā mākslasbiedra noskaņai, veidojot krājuma kulmināciju: „kur tu esi / kur tu esi / neredzu neredzu / tavas pēdas neredzu / ūdenslīdēj mans!” (15) Emocionāli kopa veidojas spēcīga un saliedēta, jo to papildina hrestomātiskais „Dzelteno pastnieku” dziesmas teksts „nāc ārā no ūdens”, kā arī „ūdenslīdēja atgriešanās dziesma”, bez kuras krājums būtu zaudējis vienu no saviem uzdevumiem – pildīt arī bērnu literatūrā pieprasīto optimistisko un draisko lomu.

Norobežošanās. Enerģijas caurstrāvotas rindas par lokomotīvi ir gan dziesma, gan mantra, gan sirrealitāte, gan paradoksālā kārtā – norobežošanās no apnikušā ūdens, bet ne no pasaules: „pie lokomotīves jūras krastā / pie lokomotīves piegājis viņš uzmanīgi aplūkoja to.” (23) Krājuma dramaturģija atkal pakāpjas soli augstāk – nekas, tajā skaitā arī jūra – vairs nav šķērslis enerģijai.

Kontrole. Ar dzejoļiem „lietus lāses” un „lielā sēne” rodas iespaids, ka krājuma sākotnējie motīvi par pasaules netīkamo ūdeņainību, ir zaudējuši nozīmi. Ūdens tiek kontrolēts, tāpēc tam ir ļauta vaļa un neļautas vaļības: „lai lietus līst tad kad vajag / un nelīst kad nevajag.” (27) It kā apliecinot pārliecināto kontroles noskaņu, E. Jansons ilustrējis šo posmu ar dažāda lieluma Hardiju Lediņu pulciņu – mākslinieka atzīšanas laika iemiesojums noskaņā.

Izgaišana. Ūdens motīvu būtu dabiski noslēgt ar absolūtu aizplūšanu – tā vietā ir zināma intereses zūdāmība: „ārā nakts bet nevar redzēt / zvaigznītes kā spīd / skatos ilgi skatos velti / laikam logs nav notīrīts.” (29) Dabisks un, jāsaka, arī sagaidāms ir pēdējā dzejoļa novēlējums noaut basas kājas un braukt uz Zolitūdi. Patīkami, ka krājuma autori nav zuduši, bet gan vienīgi aizgājuši.

Jāpiebilst, ka krājuma ilustrācijās katra mākslinieka personība atspoguļota spilgti un pamanāmi – Lediņa veidols (mētelī, ar lielu bārdu, dažreiz ar pīpi) bradā pa lapaspusēm līdzās Boiko, kuru ilustrators ietērpis 19./20. gs. ūdenslīdēja tērpā. Abi iemieso stilīgumu ar to vien, ka E. Jansons tiem uzlicis saulesbrilles – žests ir saprotams un amizants. Mazais, ar tekstu, mākslu un kultūras nozīmīgumu piesātinātais izdevums izskatās gana blīvs, lai nevarētu atteikties no iespējas preparēt tā nozīmes. Un te liela nozīme un aplausi arī krājuma redaktorei Inesei Zanderei. Savukārt, domājot par mērķauditoriju – parasti jāmulst, ja grāmatas veidotāji to adresē vairākām paaudzēm, tomēr Lediņa un Boiko māksla un teksti sakņojas tik dziļi domāšanas arhaiskumā un dabiskumā, ka neko piemērotāku ģimenes skaitāmpantu vakariem pat nevar iedomāties.



1 Ir tāda "Dzelteno pastnieku" dziesma.