Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Dzeja mežģīņu rakstā. Ruta Štelmahere „Krekls”
Linda Grīnberga
25.07.2016

Dzejas krājums „Krekls” ir dzejnieces un mākslinieces Rutas Štelmaheres trešā grāmata. Autore debitēja 1998. gadā, un pirms četriem gadiem par dzejas krājumu „Klēpis” ieguva Latvijas Literatūras gada balvu nominācijā „Dzeja”.

Pēc krājuma izlasīšanas teju jāapšauba sevis kā vērtētāja kompetence oriģinālās izpausmes ziņā, proti, mani tik ļoti pārsteidz rokdarbiem raksturīgais smalkums un precizitāte, ar kādu krājums tapis, ka par mežģīnēm un audumu sākotnēji vien vēlos runāt, taču, izdevēja mājaslapā atrodot autores komentāru aprakstā par grāmatu, secinu, ka tur precīzi raksturota krājuma tematika un tajā valdošā noskaņa, izmantojot tieši manis izvēlētos tēlus: „Krājumā „Krekls”, kas tapis pēdējo četru gadu laikā, ir daudz ūdeņu un audeklu, varbūt neapzināti esmu mēģinājusi attaisnot nepiepildīto tekstilmākslinieces aicinājumu. Šķietami rāmā ikdiena, nedaudz sirreālas sadzīves ainiņas, dienu mežģīnes un mierīgā upe plaisā no gaisā jaušamā sprieguma. (..) Sieviete manā krājumā vienlaikus tamborē mežģīnes, auž kāzu kleitu un bruņukreklu savam mīļotajam, meklējot patvērumu sev un ievainotajai pasaulei.” (1)

Šī tekstilmākslas darbam tuvā – smalkā un precīzā – tehnika spilgti atbalsojas tajā, cik viegli vai grūti lasītājs tiek ielaists Štelmaheres dzejas pasaulē. Šī dzeja noteikti nav tiešais ikdienas vērojums, tās mehānisks noraksts. Starp lasītāju un autores radīto dzīves tvērumu vienmēr ir kāda robežšķirtne, kura jāpārvar, un visbiežāk tā ir laiktelpa, kurai jāpielāgo uztvere vai jānoskaņojas. Šī iedziļināšanās vienlaikus ir intelektuāls darbs un relaksējoša atpūta, tāpat paradoksu rada vēl kas – lai arī „ieiešana” lasījumā nozīmē nokļūšanu citā realitātē, atrautā no ikdienas steigas, un tajā gribētos uzkavēties pēc iespējas ilgāk, piesātinātā poētika, mežģīņu raksts, kas iekļauj daudz nianšu, emociju un noskaņu, liedz krājumu lasīt no vāka līdz vākam vienā elpas vilcienā – man labpatīkas lasījumu dalīt mazās, baudpilnās porcijās. Visupirms jau tāpēc, ka krājums piedāvā sāpīgu un emocionāli smagu dzeju. Pirmās nodaļas dzejoļu darbības telpa ir karceris, cietums, pamesta pilsēta, kuru iemiesotais bezcerīgums, nolemtība rada spēcīgu iespaidu. Otrkārt, autore piedāvā ciešu jo ciešu tēlu un emociju savijumu un izteikti plašu vizualitāti – vienlaikus visu uztvert ir neiespējami.

Vēl viens iemesls šādai lasīšanas paužu vajadzībai ir tas, ka krājumā esošās trīs nodaļas ir konceptuāli atšķirīgas gan tematikas, gan noskaņu ziņā, un nereti nepieciešams pie kādas atgriezties un pārlasīt. Visa krājuma gaitā dominējošā dzīves radīta rūgtuma, ilgu, skumju un nostalģijas, citreiz pat nolemtības sajūta katrā daļā izpaužas citādi. Pirmajā nodaļā sāpīgā pasaules izjūta rādīta nevis liriskā „es” tiešo sajūtu attēlojumā, bet dabas ritmu nolasīšanā, neparastā laika ritējuma fiksēšanā un klusās dabas vērojumā, kur cilvēks, šķiet, neiederas, tomēr nepārtraukti atrodas līdzās. Noskaņa liek domāt par dzīvības cikla neietekmējamību, cilvēka bezspēcību dabas priekšā. Caur šo atsvešinājumu tiek pausta zūdāmība, kaut kā skaista un tuva, piemēram, mīļa cilvēka aiziešana. Šajā nodaļā R. Štelmahere visvairāk izpaužas ar neierastiem izteiksmes līdzekļiem. Piemēram, laika izteikšanai autore katru reizi rod citu metaforu, kas rada precīzu noskaņu: „cieta kā garoza iedota diena” (6), „kāds sen jau uzrakstījis dienu man zināmā rokrakstā” (7), „rītausmas piena upē mazgājas diena pirms dzimst” (8). Iespējams, izmantojot dabas tēlus, šādu tēmu smagumu var izteikt precīzāk, kā arī dabas atjaunojošais spēks dziedē, pārdzīvojumu rādot ne mazāk sāpīgu, tomēr vieglāku. Krājumā kopumā un īpaši pirmajā nodaļā plaši lietota personifikācija, panākot ļoti oriģinālus dabas norišu attēlojumus, piemēram:

aiz rītdienas aizķeras roka

un apgāž saulrieta turzu” (63),

kā arī „marts peļķes ieada sniegā” (61), „ganās mākoņi pļavā plūc zāli un sildās” (15). Pēc šādas dzejas lasījuma šķiet, ka ne tikai daba (liepu šalkoņa uz ielas ir pilnīgi citāda nekā iepriekš), bet pat istabas priekšmeti ar mani sarunājas.

Savukārt otrajā nodaļā jau atbrīvojas lielāka vieta cilvēka darbībai, emociju izpausmēm – liriskais „es” ir gatavs „runāt” pats. Dzejoļu iekšējā kompozīcija ir vienota, un naratīva loma kļūst izteiktāka, jo sašķeltu apziņu reprezentējošā frāžainība, kas vairāk sastopama pirmajā nodaļā, vēlāk pārtop vienotā vēstījumā:

audzēju labības laukus

pie kupliem klusuma kokiem

kaltēju klusuma graudus

cepu klusuma domas

griežu no klusuma donas

es ceru tu mīļais nelej

no klusuma svina lodes.” (37)

Līdzīgu, taču smalkāku attiecību attēlojumu atklāj otrs krājumā dominējošais motīvs – ūdens, kas šoreiz kalpo kā robežšķirtne un saistītājelements vienlaikus:

lūdzu atver manu balss pastu ūdens aploksnē,

nosūtu to tev ar pīļu māti – gadījumam,

ja es šovakar neatnākšu pa tava lukturīša mesto gaismu.” (40)

Trešā nodaļa savukārt piedāvā citas nianses valdošās noskaņas ziņā. Ievadošais cikls atklāj, ka šie darbi sarakstīti Ventspils Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā, dzejā tēlotās norises turpinās jūras pilsētas pagātnē, kurā lasītājam pavērta dinamiska, ritma pilna pilsētas ikdiena. Autore variē starp nepiespiestu un rotaļīgu gaisotni, kādā radīti viduslaiku stāsti, naturālistiskā manierē attēlotu mūsdienu pilsētas sadzīvi un krājuma izskaņā tēloto laika neremdināmā tecējuma radīto pārmaiņu rūgtumu, piemēram, to pārmaiņu, kas notiek divu cilvēku starpā.

R. Štelmaheres dzejas poētikas pamatā ir daudzu nozīmju savijums, kas veido mežģīnēm līdzīgu rakstu. Turklāt nozīmes klājas cita uz citas un veido slāņus; to reprezentē jau krājuma vizuālais noformējums (māksliniece Aina Aizsilniece) – ūdenī iegrimušais krekls simbolizē pāreju – ūdens piešķir papildu nozīmi, proti, krekls ūdenī ir citāds (aizgājuša cilvēka krekls?). Baltā krāsa savukārt piešķir vēl citu nozīmi – baltais kā pirmatnīgais un šķīstais. Nepaliek nepamanīts Ruta Štelmaheres kā mākslinieces talants dažādu gaismu un krāsu gammu izmantošanā. Šo nozīmju daudzumā lasītāja fantāzijai, empīriskajai pieredzei un zināšanām ļauts radīt individuālu rakstu.

Ļoti būtisks ir formas jautājums. Autore arī ar šiem instrumentiem radījusi asociācijas ar auduma struktūru. Veidojot iekšējās atskaņas, asonanšu un aliterāciju virknējumu, dzejā manāms īpaši gluds plūdums, pat muzikalitāte. Turklāt nereti skanisko paņēmienu kopums sasaucas ar atklājamo saturu – divskaņa „o” biežums atgādina čūskas ložņāšanu un lokanību:

ko cilvēks uz cilvēku

domās ko jokos

ko izspēlēs lomās

ko līdīs kā glodene

apjozīs joslām

ko locīs un locīsies

odīs un lobīs

miegā ko nodos

nomodā kodīs (..).” (55)

Rutas Štelmaheres trešais dzejas krājums noteikti saucams par spilgtu notikumu jaunākajā dzejā, jo tajā smalkā formā ietilpināta prozai raksturīga satura kapacitāte, un lielā dažādība gan saturā, gan noskaņā apvienojumā ar vienojošajiem elementiem panāk pilnības sajūtu. Šī (pār)bagātība liek pie daudziem dzejoļiem atgriezties vēl un vēl.



(1) neputns.lv/book/krekls/