Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Manīgais dīdītājs. Svens Kuzmins „Pilsētas šamaņi”
Jūlija Dibovska
29.08.2016

Vai nu tā ir vasara, vai kāds īpašs slinkuma stāvoklis, bet par Svena Kuzmina stāstu krājumu „Pilsētas šamaņi” ir ārkārtīgi grūti uzrakstīt recenziju. Kaut gan Latvijā tāpat kritika neeksistē, un varbūt recenzija nemaz nav vajadzīga. Stāsti ir izlasīti, bet – nedaudz neglaimojoši – nav palikuši prātā. Nācās pat pārlasīt, lai atkal nedaudz aizmirstu. Kas tas par latviešu literatūras un tās lasītāja sindromu? Kolēģe, palasot S. Kuzmina debijas grāmatu, man nemitīgi iesaka kārtīgi to nokritizēt. Es gan īsti neesmu droša, par ko. Samērā pievilcīgs noformējums, laba poligrāfija un paša autora ilustrācijas, kā arī labsirdīgi, viedi un gaiši uzlūkojošā sievietes seja uz enerģiski piesātinātā sarkanā vāka neļauj man stāstu krājumu nolikt plauktā. Varbūt autors ir pārcenties ar „aizraujošumu”?

Un grāmata taču nav palikusi neievērota – tai pat ir zināmā mērā paveicies iekļūt ievērojamu recenzentu redzeslokā. Ir izteicies 21. gs. latviešu literatūras kritikas patriarhs Guntis Berelis1, un pirms viņa, protams, atsauksmi publicējusi Bārbala Simsone2. Patīkami, ka abi rakstītāji ir atšķirīgi gan viedokļu mērogā, gan viedokļu kvalitātē. B. Simsone cenšas krājumu skatīt kritiski, G. Berelis šo un to kritizē, bet akcentē domu, ka šī grāmata ir viens no spilgtajiem reālisma rehabilitācijas piemēriem (pirms tam, protams, viņš neaizmirst nokritizēt reālismu kā jēdzienu vispār). Šķiet, G. Berelis grib pateikt, ka šis ir posms, kad postmodernisms ir aizmirsts jau paradigmas līmenī, jo iestājas postpostmodernisms.

Lai nu kā, bet Svena Kuzmina grāmatu lasīt nebija nepatīkami. Pirmais stāsts krājumos neviļus kļūst par mazu atslēgu visai grāmatai. Stāsts „Kā es mīlu Raini” ir tāda kā ironiski melodramatiska cilpa, kurai var arī neļauties. Proti, galvenā varoņa bērnības pārdzīvojumi, kuru procesu saknē ir attiecības ģimenē, bet galotnē – fizioloģiska reakcija uz seksīgo skolotāju, spēles „ar Raini” un derībām, rada disonansi starp tagadni un pagātni. Katrs mēģinājums uztvert laiku nopietni it kā tiek deformēts – ironija slēpjas ne tikai atgadījumos, bet arī stāsta detaļās. Kā, piemēram, lai nopietni uztver to, ka varonim sākumā ir pilna pudele jeb „kvarta viskija” un vēlāk no tās paliek 300 grami? Skaidrs, ka izdzēris, bet kādēļ šīs mērvienību nekonsekvences? Un pie vienām sāpēm – kafejnīcā viņš izvēlas liellopa, nevis kādu citu tipiskāku karbonādi. Tas ir tik uzkrītoši un integrēti, ka neizklausās nopietni. Un arī turpmākajos stāstos rodas zināma sajūta, ka detaļas, protams, ir ļoti rūpīgas, arī valodiski, varbūt pat pārspīlēti, tomēr stāstu autoram būtībā ir vienalga, kādi ir paši varoņi. Svenam Kuzminam svarīgs ir stāsts un notikums, tāpēc brīžiem viņš ļauj vaļu vienam notikumam vai veselai tipu plejādei.

Jau minētā valodiskā pārcentība brīžiem varētu kaitināt literārā redaktora profesionālo kretīnismu, jo grāmatai ir bijis tikai specifiskais „literārais konsultants”. Teiksim, pirmā stāsta varonim ir svarīgi apzīmēt savas bērnības mājas interneta pārlūka manierē, tādējādi radot nedaudz pārcentīgas konstrukcijas: „Mēs dzīvojām pilsētas nomalē, kas gandrīz atgādināja lauku teritoriju (..).” (Šeit un turpmāk pasvītrojums mans – J. D., 11.) Stīvi varētu izklausīties arī citur: „Ticis galā ar resniem pirkstiem nepiemēroto ievēršanas darbu (..).” (12) Un te vispār liekvārdība: „Nelielais galds pie loga bija apklāts ar sarkanbaltu vaskadrānas galdautu.” (14) It kā vaskadrāna uz galda nepieņem galdauta funkcijas... Šī valodiskā pārcentība un pārprecizitāte liecina par autora vēlmi izteikties saprotami, bet ne gluži eleganti. Varbūt šo pārcentību netieši pieprasīja literārais konsultants vai citi padomdevēji. Turklāt steigšanās kā tāda nav peļama – autors ir gribējis uzbūvēt literāro pasauli un iekļūt grāmatu izdevušo lokā. Ir gan vēl citas vietas, kurās valodas ekvilibristikas dēļ cieš loģika. Piemēram, stāstā „Spēki”: „Bet tas, kas labo dakteri patiešām sajūsmināja, bija tā cilvēcība, kuru izstaroja Emīlija ar visām savām ģenerētajām problēmām. Ar pacientiem tā notika visu laiku.” (31) Kā ārsts var sajūsmināties par to, kas ir ierasts? Mīkla. Kritizēt negrasījos, tomēr ir vēl dažas negatīvas lietas – grūti izprotamas, prasāmas jau no grāmatas veidotājiem, nevis tikai autora: piemēram, kā var neizlabot „proseco” uz „prosecco”, „te pat” uz „tepat”, „Rīgas santīms” uz „Rīgas Santīms” un nepareizi uzrakstīt arī literārā konsultanta uzvārdu? Mīkla.

Pratīšu būt vēl subjektīvāka un teikšu, ka man visvairāk patika lasīt stāstu „Ihtiologs” – jau minētie recenzenti arī norādīja uz līdzīgām pozitīvām emocijām. Šajā stāstā ir kas tāds, kas to manāmi atšķir no pārējiem. Iespējams, tā ir vienkāršība un novelistiskās „sliedes”, pa kurām ir tīkami pārvietoties, jo ir zināms galamērķa apveids. Un jāsecina, ka galvenokārt tā ir nepilsētas vide, kurā notiek darbība. Diemžēl – tas nonāk nelielā pretrunā ar stāstu krājuma ideju un nosaukumu, jo pilsēta stāstā parādās tikai daļēji, ļoti nemanāmi, kā nesenā pagātne un nākotne, kas nāks ar ihtiologa jaunatrastās mīļākās atvaļinājuma beigām. Bet visādi citādi dominē notikums ar mirušo vali (mēs taču visi zinām, ka miris valis uzpūtīsies un iespaidīgi, pretīgi sprāgs gluži kā tajā video, kas bija izplatīts tīmeklī3).

Jāpiekrīt G. Berelim, ka krājuma visvājākais posms ir triptihs ar stāstiem „Drebeklis”, „Piena un banānu maģija” un „Lietus deja”. Iespējams, šo stāstu svarīgākais devums ir pauzes sajūta citu stāstu starpā, kā arī krājuma nosaukuma ierosmes. Jāatzīmē, ka brīžiem gan „Drebekļa” dialogs starp priekšnieku un sekretāri ir šarmants, bet tas ir uz robežas starp tādu kā patriarhālu banalitāti (pievēršanās priekšnieka tēlam rakstniekam likusi novērsties no sekretāres tēla, ar ko bija sākts, jo acīmredzami labākajās smalko kaišu tradīcijās priekšniekam ir svarīgi būt trakam) un garlaicību.

Protams, jāatzīmē jau Prozas lasījumos dzirdētais „Zbigņevs un dēli”, lai gan tas nav izcilākais stāsts latviešu literatūrā, un cits labākais – „Cilvēki bez pasēm”. „Pasu” pamatā – spriedze, nedaudz ārzemnieciska šarma, kas it kā nāk līdz ar 19. gs. ārzemju literatūras pieredzi, Fellīni labākajām filmām raksturīgs sevi meklējoša varoņa „ceļojums” pilsētā, „daudzstāvu Amerika” izvirtīgā šķērsgriezumā. Ja ir vēlme pamanīt, tad Svena Kuzmina labākie stāsti atsauc atmiņā redzētās filmas vai video sižetus, klasisko vai modernisma literatūru. Atliek tikai katram lasītājam saprast, kādēļ tā notiek – vainīga kultūrzīmju bagātība/trūkums paša apziņā vai arī tas, ka interesanti stāsti nerodas kultūras vakuumā.

Ārzemniecisks šarms jau daļēji bija jūtams, sastopoties ar pirmo grāmatā publicēto S. Kuzmina stāstu – bilingvālajā „Proza/Проза” (Orbīta, 2014). Tomēr ir arī kas kaitinošs, ko stāstos brīžiem iedabū autora „misijas apziņa” – piemēram, „Pases” nedaudz kaitina ar krājuma triptiham raksturīgo „ideju” – varoņi turpina runāt ar apnikušo sazvērestības teorijas noskaņu: „Tu neesi viena atsevišķa vienība, bet mēs, pārējie, kaut kāda mistiska, no tevis atdalīta „ārpasaule”. Mēs esam vienota sistēma.” (132) Bet, godīgi sakot, iepriekš nešķita, ka S. Kuzminam varētu tik ātri iznākt stāstu krājums – tāpēc „Pilsēta šamaņi” kopumā ir pārsteigums. Pats nosaukums neraisa iebildumus un ir diezgan loģisks, ņemot vērā to, ka attēlotie personāži atšķiras ar netipiskumu gan pilsētas, gan piedzīvojumu ziņā. Turklāt būtībā uz šo netipiskumu balstās viss Kuzmina stāstu arsenāls – jāsaka, ka tas dara iespaidu par prozas meistarību nedaudz pliekanu. Interesanti, ka autora un vēstītāja pašapziņa gan ļoti veiksmīgi atbilst krājuma nosaukumam – daudzreiz, sekojot līdzi galveno varoņu peripetijām, Kuzmins-šamanis bija absolūti iederīgs izskaidrojums prozas pasaules likumībām vai to neesamībai. Kuzmins itin skaidri pasaka, kurš viņa prozā ir saimnieks un pavēlnieks. Un Svens Kuzmins mēdz būt arī loģiski avantūrisks šamanis. Līdzās autobiogrāfiski piesātinātajam stāstam „Kā apgūt telekinēzi”, kas izstaro neaizmirstamu noskaņu, krājuma atmosfēras veidošanā nozīmīgs ir stāsts „Gaļas vīrs”, kura vēstītājs un galvenais varonis ir kā traki pēc labi marinētas un pagatavotas gaļas. Arī S. Kuzmins ir kā traks pēc labi marinēta stāsta, tāpēc gluži kā „gaļas vīrs” viņš lieto pasaules kultūrā pārbaudītu un absurdu skolotāja/mācekļa, kārdinātāja/pavedinātā, normas/pārnenormālības attiecību recepti, slavē izgudroto riteni un nebrīnās, kad rezultātā ir izdevies kas patiešām cienīgs. Viņš jūtas kā šamanis, pirmo grāmatu izdodot, un lasītāji, šajos rituāla virpuļos ierauti, nespēj pretoties, dodas līdzi, lasa, pat ja tā ir tikai labi pagatavota gaļa.



1 www.punctummagazine.lv/2016/07/26/svena-kuzmina-prozas-recepte/

2 www.diena.lv/kd/recenzijas/gramatas-pilsetas-samani-recenzija-piena-un-heses-kokteilis-14148574

3 www.youtube.com/watch