Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Lomogrāfiskā dzeja. Eduards Aivars „Parādības”
Lauris Kampāns
20.09.2016

Eduarda Aivara jaunākās grāmatas noformējums ir kā saules atspīdums ūdenī – parādās un nodziest gluži kā parādība. Virs burtu zīmējuma nepārprotami melns ir autora vārds. Tomēr tas no grāmatas zūdošā nosaukuma ir pārāk tālu ‒ pārāk liela distance. Turklāt grāmatas nosaukums atrodas uz cita laukuma, bet dzejnieka vārds uz cita, starp tiem balta līnija, kurā parādās tikai pusnodzisušas garumzīmes. Vai noformējums attēlo Aivara Eipura novērojošo pozīciju pret dzejoļos notiekošo? Grāmatas vāka uzrakstu iezīmes liek domāt, ka vienīgais skaidrais šajā dzejas krājumā ir pats Eduards Aivars, turpretī „Parādības” ir sekundāras. Un tas liek bažīties, vai autora vārds nestāv pār dzeju, vai dzeja pilda, piemēram, neoismā* veselīgi, bez stereotipiem notiekošu uztveršanu.

Jāņem vērā Raimonda Ķirķa teiktais par Eduarda Aivara dzejas krājumu „Parādības”: „Dzejoļiem ar garajiem virsrakstiem, kā arī visam krājumam kopumā ir raksturīgi tiekties uz asociāciju precīzumu, domai tikt noasinātai kā nazim pret galodu, lai uzšķiltos kā parādībai – jāatzīst, nosaukuma izvēle ir ļoti adekvāta un piemērota autora dzejoļu formai –, lai jau mirklī pēc uztveres akta izgaistu, pāri nepaliekot ne emocionālam, ne intelektuālam pārdzīvojumam vai piedzīvojumam.** Dzejas krājumā „Sakvojāžs” (2011) Eduards Aivars acīmredzot vēl nebija līdz galam saradis ar garo virsrakstu dzejoļiem, līdz ar to izveidoja divas nodaļas ‒ „Sakvojāžs” un „Dzejoļi ar gariem virsrakstiem”, un jāpiemin, ka ar otrās nodaļas nosaukumu uz izkārtnes var stāvēt tirgus laukumā un pārdot dzejoļus. Šis nosaukums liecina, ka autors savus dzejoļus ar garajiem virsrakstiem vēl uzskatīja par kaut ko svaigu un atsevišķi piedāvājamu publikai. Savukārt krājumā „Parādības” autors ir apradis ar garo virsrakstu dzejoļiem un integrējis šo paņēmienu savā prasmju „bibliotēkā”. Krājumu atšķirīgās iezīmes varētu būt saistītas arī ar redaktoru maiņu – iepriekšējo krājumu kārtojis Jānis Rokpelnis, šoreiz – Jānis Elsbergs.

Salīdzinot Aivara Eipura prozas krājumu „Minimas jeb vienā istabā ar Antonu Vēbernu” (2008) un Eduarda Aivara dzejkrājumu „Parādības”, manāms, ka saturiski prozas vienrindītēm un dzejas divrindītēm īpašas atšķirības nav. Šķiet, ka autors ir paņēmis vairākus šablonus un ar tiem variējis. Dzejas krājumā ir aplūkojami dzejoļi, kur virsraksti ir iekļauti pašā dzejoļa saturā, pilda pirmās rindas funkciju:

JA SKATOS NO IEKŠPUSES

Paša piere kā lustra...” (9)

Tāpat tiek izmantota „standarta” dzejoļa forma, kur virsraksts pilda savu funkciju un teksts savu:

„DZEJOLIS PAR TO, KA MŪSU TIKŠANĀS BŪS MAZA LOTERIJA

Tu vari stāvēt saulē

Es iznākšu no ēnas

Mēs iepriekš viens par otru

Neko nezināsim

Un varbūt tā būs liela loterija

Tu iznāksi no ēnas

Es varu stāvēt saulē.” (7)

Un ir arī trešā jau iepriekš pieminētā forma ar garajiem virsrakstiem, piemēram, „DZEJOLIS PAR BAŽĀM, KA MAN KABATĀ...” (29)

Dzejas formu atkārtošanās liek domāt par sava rokraksta nostiprināšanu. Tas, protams, liek domāt par formas un teksta mijiedarbību, par formas nozīmi dzejnieka tēla veidošanā. Un šeit rodas jautājums – kurā brīdī dzejas forma sāk izmantot dzejnieku un nosaka, kā rakstīt vai kā to nedarīt? Protams, šie lielie formu „vilcieni” ir apaudzēti ar mikroinovācijām, piemēram, „DZEJOLIS PAR TO, KĀ BĒRNI MELO SAVIEM VECĀKIEM.” (13) Bet šķiet, ka tām trūkst kādas no galējībām – spēlēšanās ar formu līdz vājprātam vai arī atteikšanās no ierasto formu izmantojuma vispār.

"EIROPA UN EIPURS

Saprot viens otru

Eipurs neraujas uz Āziju vai Austrāliju

Gribētu uz Ameriku, bet zarnas par šaurām

Un asinsvadi."

(53)

Šis dzejolis rada sajūtu, ka Eduards Aivars ir vēlējies izstāstīt pasaules smieklīgāko joku, gluži kā Endijs Kaufmans (Andy Kaufman), tomēr tas nav iesmīdinājis publiku. Dzejolī parādās arī spēles ar savu tēlu, kas liek aizdomāties par dzejas un prozas pasauļu nodalījuma pamatojumu. Vai patiesi tās ir tik atšķirīgas?

Lai gan nav smieklīgs, tomēr joks ir ar jūtamu viegluma piegaršu. Grāmatā arī ir iezagušies eksistenciāli dzejoļi (118). Tajos, no vienas puses, ir sastopams Eduarda Aivara vieglais rakstības stils, bet no otras – tēmas ir smagnējas, jo tās skar apzināšanos par visa laicīgumu. Brīžiem vieglumu nomāc bēdas par neizbēgamo. Šīs viegluma un smaguma slodzes nav visos dzejoļos vienādas, tādēļ rodas noskaņu neviendabīgums, ir traģiskuma kulminācijas:

UN IESĀKA RAUDĀT BĒRNS

Ceļabiedriem aizvērās mutes

Viņi turēja pudeles rokā un aizmirsa dzert

Abi bija braukuši tālu viesstrādnieka ceļu

No mājām, kur tos gaida ar mammām atstātie bērni

Viņi zināja, tādas raudas, kā aizbraucot, vairs nedzirdēs –

Bērni būs paaugušies

Tie nebūs redzēti katru dienu

Abi jaunekļi mulsa un īga, līdz mazais aizmiga

Asaras tie neredzēja, jo uz to pusi centās neskatīties

Bērns bija raudājis savādi – kā vijole” (103) , un ir brīži, kad vieglumā sinusoīda virzās lejup: „DZEJOLIS PAR TO, KA ES UZLŪDZU UZ DEJU PAR MANI LIELĀKU MEITENI, PIESPIEDU SEV KLĀT, MAN SACĒLĀS UN VIŅA SKAISTI NOSARKA...” (76)

Citreiz šķiet, ka krājums strādā kā četrtaktu iekšdedzes dzinējs – katrs pavadītais brīdis ar grāmatu ir kā daļa no emocionālā pārdzīvojuma kāpinājuma. Tomēr ik pa laikam iepriekšējais pārdzīvojums tiek aizmirsts, jo tā vietā nāk jauns. Kamēr grāmata tiek lasīta, pārdzīvojums ir noturīgs, bet, tiklīdz grāmatas vāks ir aizvērts, izplūst pēdējās pārdomu atliekas un nav noteiktas emocionālas spriedzes. Protams, varbūt šāda veida dzejas iedarbība uz cilvēka jūtām ir pateicīga, jo krājumu var lasīt vairākas reizes pēc kārtas un pēc katras lasītās reizes izteiktas pēcgaršas nebūs. Tomēr līdzīgi kā lomogrāfijā, kur atkārtotie gaismas stari atstāj pēdas uz fotopapīra, arī krājuma „Parādības” autora uzburtā dzejas pasaule, pārlasot tikai vienu reizi, neatstāj īpašu izjūtu devu. Paliekošas pēdas rodas pēc atkārtota dzejas piedzīvojuma.

Ir nojausma, ka šīs grāmatas potenciālajam lasītājam ikdienā varētu trūkt līksmības un varbūt pat tas ir cilvēks, kas paranoiski baidās priecāties, lai gan arī negribētu radīt aizdomas apkārtesošajos par savu mentālo stāvokli un tāpēc nelasa ļoti drūmu literatūru, bet izvēlas bažas neraisošās, vieglsmagās „Parādības”. Šo lasītāju ikdienā varētu nomocīt doma par to, „CIK VEIKALĀ MAKSĀ GAĻA”. Viņa pasīvās komunikācijas pašpārmetumus varētu slāpēt apziņa, ka „atbilde ir klusums”, un „MIGLA PĀR STACIJAS LAUKUMU” lasītāju vairs nepārsteigtu. Tomēr caur ikdienišķām ainām lasītājam uzvirmotu domas par iztekošo laiku un dzīves jēgu. Laiks ir nerunīgs kā „Bēgļi”, bet jēgu varbūt lasītājs varētu atrast, cenšoties mierīgi, bez steigas novērtēt apkārtējos apstākļus un risinot ikdienas darbus vai izlasot kādu savai situācijai piemērotu dzejoli un uzsūcot nelielu viegluma daļu no šiem tekstiem.

Aizverot grāmatu pēc lasīšanas, tā paliek netīra. Arī domas par nupat lasīto dzeju nav skaidras. Nevar saprast, kas nupat uzvirmoja – vai tas bija pārdzīvojums vai mazās, sašvīkātās ainiņas no reklāmām, filmām, pilsētām un ceļojumiem. Rodas jautājumi: vai autors vēlējies pats apšaubīt un citos raisīt diskusiju par savas dzejas formas un satura niansēm un to iedarbību? Kāpēc ir nepieciešams pseidonīms, ja tas īsti nepilda nekādu funkciju? Lai gan uz daudziem jautājumiem atbildes nav gūtas, ir skaidrs viens – mīlestība ir sarežģīta (kā autors reiz dzejas seminārā teica: „Dzeja ir mīlestība, proza ir pieredze.”).



* Neoisms ir parodijas -isms, kas šajā gadījumā ir attiecināms uz praktisku subkultūru filozofiju. Tas operē ar kolektīvi zināmajiem pseidonīmiem, identitātēm, jokiem, paradoksiem utt., kā arī ir radījis vairākas pretrunīgas definīcijas, lai nepakļautos kategorizēšanai.

** www.satori.lv/raksts/11474/Kad_dzeja_vairs_neuzbudina